Balvas nebūs lielas, tikai tik, cik pieminēšana šajā prominentajā laikrakstā un paldies par to, ka šie autori ir sagādājuši prieku klausītājiem.
Tātad – žetonu par klausītāju izsmīdināšanu (un ne jau ar kalambūriem, bet patiesu humoru – ironisku, atbrīvotu un smeldzīgu reizē) saņem Andris Akmentiņš, Pauls Bankovskis, Roalds Dobrovenskis un Juris Zvirgzdiņš. Būtībā katrā lasījumu vakarā bija iespējas no sirds izsmieties – katrai gaumei atbilstošs humors, sākot ar kautiņu starp kādu padzīvojušu dzejnieku, mācītāju un mūku baru, beidzot ar pazobošanos par modernajām tehnoloģijām un “Dižrīgas” būvēšanu, pēdējā ideja pieder Egilam Ermansonam.
Kas attiecas uz mūsdienu reāliju atainošanu, tad šajā ziņā balva pienākas Dainai Tē, kas acīmredzot ir notvērusi aktuālo vilni, no kura citi autori vai nu mazliet atpaliek, vai – tieši otrādi – steidzas tam pa priekšu. Bet vai jūs zinājāt, ka lielveikali katru dienu izmet visnotaļ labus un pārtikā lietojamus augļus, turklāt stingri apsargājot atkritumu tvertnes, lai cilvēki šos labumus nesavāktu sev? Es to uzzināju samērā nesen, un šis pats fakts bez kādas uzspēles, kas ir tik raksturīga autoriem, kuri raksta par “mūsdienām”, tika atainots Dainas Tē lasītajā stāstā.
Patiešām patīkami iepriecināja paši jaunākie autori, kas lasīja Bites Blūza klubā – kā Noras Ikstenas vadīto prozas meistardarbnīcu “mācekļi”. Viņiem bija vissmagākie apstākļi – diezgan stingri noteikts laika limits katram lasītājam, kāds netika uzspiests “profesionālajiem” autoriem. Tāpēc vēl jo lielāku prieku sagādāja Agnese Krivade, kas lasīja tieši tik ilgi, cik uzskatīja par nepieciešamu, veiksmīgi improvizējot kopā ar Juri Kulakovu, kura uzdevums bija ar skaņas signāliem pārtraukt pārāk aizrāvušos autorus.
Jauno autoru (negribas viņus saukt par “mācekļiem”) lasījumā iepriecināja arī Mārcis Gubāts ar neparastu un patīkami ironisku stāstu par zēnu, kas piedzimis ar skrūvi mugurā (patiesi žēl, ka nebija izdevības noklausīties tekstu līdz galam), un Andra Manfelde, kas, turpinot atkarību tēmu, šoreiz raksta par kopdzīvi ar no alkohola atkarīgu un turklāt vēl visai aprobežotu cilvēku. Šī autore ir diezgan interesanta parādība latviešu literatūrā – no vienas puses, viņas proza atbilst populārajam atkarīgu vai līdzatkarīgu cilvēku grēksūdžu žanram, šos stāstus varētu ierindot līdzās tādām grāmatām kā, piemēram, “Velna dzira”, kuras izlasot gribas tikai nošausmināties par to, cik briesmīgas sekas ir kaitīgu vielu lietošanai. No otras puses, A.Manfeldes jūtīgais temperaments, izpratne, līdzjūtība un tēlainā domāšana padara šīs “grēksūdzes” par augstvērtīgu literatūru, bieži samulsinot lasītāju (vai šajā gadījumā klausītāju) – vai tas ir literārs teksts vai dienasgrāmata? Kā man to uztvert – kā atturības propagandu vai kā mākslas darbu, kas neko necenšas iestāstīt?
Acīmredzot arī konkursa žūrija novērtēja jaunāko autoru ienestās vēsmas, jo Prozas lasījumu galvenā balva – portatīvais dators – nonāca “mācekļa” Māra Mikulāna īpašumā. M.Mikulāns līdz šim bijis pazīstams tikai relatīvi šaurās prozistu un dramaturgu aprindās. Domājams, balva viņam būs stimuls turpināt izkopt savu īpatnējo, humorpilno rakstības stilu.
Patīkama bija arī viesu uzstāšanās – īpaši igauņu autora Jāna Unduska romāna fragments, kas pārsteidza ar brīvo izteiksmes stilu un paskarbo humoru. Te liela pateicība pienākas arī Maimai Grīnbergai, kuras tulkojums bija dzirkstošs un dzīvīgs, lai arī, liekas, žargonismiem un asprātībām pārsātināto tekstu pārcelt latviski nevarēja būt viegli.
Otrs neprozists, kam pienāktos pateicība par prozas lasījumu atdzīvināšanu, bija Juris Kronbergs, kas atsvaidzināja jauno autoru lasījumus ar dzejoļu iestarpinājumiem un, stādīdams priekšā zviedru rakstnieku Bengtu Jangfeldu, pamanījās uzjautrināt publiku arī visai garlaicīgās ievaddaļas laikā.
Bet katrā ziņā, ja man būtu jāpasniedz Prozas dienu balva, šajā gadījumā – lielākais paldies, tad tas tiktu Andrai Neiburgai, kas arī tagad, kad “profesionālie” autori labprātāk raksta reālistiskus, humoristiskus un nedaudz atsvešinātus tekstus, raksta jūtīgi, dziļi un ar smeldzi – ar tādu atkailinātību, ka grūti klausīties, tas ir gluži kā pieskarties miesai, kam novilkta āda. Bet pēc lasījuma paliek maiga un patīkama pēcgarša, kā jau ikreiz, kad ir izdevies par pussolīti pietuvoties tam, kas nomoka mani pašu (un droši vien daudzus no mums). Kas arī ir labas literatūras uzdevums – ļaut lasītājam tuvoties sev. Un ir prieks, ka mūsdienu proza šo uzdevumu spēj veikt – katram autoram raksturīgā stilistikā.