LZA prezidents Juris Ekmanis, ievadot radošo pēcpusdienu pirms pašiem baltākajiem svētkiem, atzinās – viņam allaž šķitis, ka Ziemsvētki vēsta: gads ir pagājis, neko lielu vairs pagūt neizdosies. Jau tas vien liecina, ka pienācis brīdis mazliet apstāties ikdienas steigā, lai sagaidītu Ziemsvētkus rāmā apcerē un ar baltām domām.
Pārdomās par cilvēka attiecībām ar Dievu dalījās LZA goda loceklis teoloģijas zinātņu doktors, dzejnieks un publicists Juris Rubenis. Viņš citēja rindas no Lūkas evaņģēlija, kur stāstīts par Kristus piedzimšanu, un saistīja tās ar mūsdienu kolumbiešu rakstnieka Gabriela Garsijas Markesa romānu, kam zīmīgs nosaukums – “Simt vientulības gadi”, atgādinot, ka autora aprakstītās pilsētas iedzīvotājus reiz piemeklējusi pavisam īpatnēja sērga – pilnīgs atmiņas zudums.
Runātājs turpināja: “Turklāt ļaudis pēkšņi aizmirst pat visvienkāršāko lietu nosaukumus. Protams, cilvēki cenšas pret to cīnīties. Viens no paņēmieniem ir piestiprināt zīmītes ar attiecīgā priekšmeta apzīmējumu, lai nākamajā dienā viņi varētu to izlasīt un zināt, kas šis priekšmets ir bijis un kam tas ir domāts. “Koks”. “Krūze”. “Sols”. Un, lūk, kādā rītā starp daudz un dažādām zīmītēm, kam jāpasargā no aizmiršanas, kāds ir piekāris uzrakstu “Dievs. Pestītājs”.
Nav jau obligāti jāizslimo īpašas eksotiskas slimības, lai apgūtu šajā dzīvē un pasaulē svarīgākās lietas. Mēs labi zinām, kā tas mēdz būt. Parasti tas notiek ilgi un nemanāmi. Ziemassvētku vēsts, kas ik gadu pēc ilga vientulības laika sastop šo atmiņu zaudējušo pasauli (lietojot mūsu pieminēto tēlu), ir tāds Dieva rakstīts atgādinājums: “Dievs ir, Dievs eksistē. Viņš ir ienācis šajā pasaulē. Un viņš īstenībā ir ienācis katra cilvēka dzīvē.”
Protams, avīžraksta nedaudz rindās var sniegt tikai noskaņu, filozofisko domu ievirzi, jo plašākam ieskatam vajadzētu teologa un publicista runāto citēt pilnībā.
Citā toņkārtā novakares gaisotni pavērsa LZA goda locekļa Knuta Skujenieka lasītie dzejoļi. Autors uzreiz atzinās, ka viņa rakstītais nav īpaši svētkiem domāts un pielāgots. Dzejnieks vēra vaļā paprāvu piezīmju burtnīcu. Tā bija kodolīga un tēlaina pārdomu dzeja par dabu, cilvēka mūžu, par mūsu un katra vājībām, arī izbrīnu. Daļa dzejoļu jau ir izlasāmi pirms mēneša Viļņā izdotajā dzejnieka divvalodu izlasē “Es pabiju tālos ciemos”, bet jādomā, ka šī grāmata Latvijā tomēr pieejama tikai retajam.
Līdztekus apcerīgumam dzejnieka vārsmās uzšvirkstīja arī ironija, pat sarkasms. Viens no dzejoļiem atšifrējumā no ieraksta diktofonā, tātad nepretendējot uz interpunkcijas un rindu lauzuma precīzu atbilstību autora vēlmēm (daudzi dzejnieki, tostarp arī K. Skujenieks, bieži vien dzejoļus vispār raksta bez pieturas zīmēm):

Tev nebūs iekārot savu tuvāku dāmu,

Un tev vispār neko nebūs iekārot.

Tev būs iekārtot savu tuvāku namu,

Tev būs iekārtot savu tuvāku dāmu,

Tev būs iekārtot savu tuvāku

Mūžīgi mūžos. Āmen!

Vēl radošajā pēcpusdienā runāja jaunais LZA īstenais loceklis mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis, LZA goda loceklis kinorežisors Jānis Streičs un LZA goda locekle dzejniece Ludmila Azarova. Viņa citu vidū nolasīja arī savu dzejoli “Melnais stārķis”, kur teikts, ka “latviešu valoda arī ir melnais stārķis – tai arī vajag savu tīru mežu”.
Iespējams, ir pareizi, ka pirms visbaltākajiem svētkiem tiek runāts ne tikai par gaišām domām, bet arī par baltiem un vienu no divām dzīvajām baltu valodām – latviešu valodu.
Arī tā taču caurcaurēm ir balta doma. Uz nākotni vērsta.