
Arī tad virsnieki mācījās ārzemēs
Eduards Kalniņš
Nākamā ģenerāļa šūpulis kārts 1876.gada pēdējā dienā –
31.decembrī – Rīgas apriņķa Plāteres pagasta Plaužos lauksaimnieka ģimenē. Pēc
pagastskolas jaunietis beidza pilsētas skolu Rīgā (1894) un Pirotehnisko artilērijas
skolu (1898), visu mūžu palikdams uzticīgs šai bargajai ieroču šķirai. E.Kalniņš
1901.gadā izturēja pārbaudījumus artilērijas junkurskolā Pēterburgā, beidzot to ar
podpraporščika dienesta pakāpi. Dienēja Novogeorgijevskas cietokšņa artilērijā.
E.Kalniņš strauji virzījās augšup pa virsnieka hierarhijas kāpnēm: podporučiks
(1902), poručiks (1906), štābkapteinis (1909), kaptinis (1916.g. maijs),
apakšpulkvedis (1916.g. decembris). Viņš bija to latviešu virsnieku vidū, kuri
piedalījās krievu–japāņu karā. Portarturas cietokšņa aizstāvēšanā 1904.gadā
tika smagi ievainots. Par nopelniem cīņā pret japāņiem E.Kalniņu 1904.gada vasarā
un rudenī apbalvoja ar diviem (!) Svētās Annas ordeņiem un Svētā Staņislava ordeni,
bet nākamajā gadā vēl ar Svētā Jura ordeni.
Portarturas cietoksnim 1904.gada decembrī kapitulējot, arī viņš nokļuva gūstā, no
kurienes atgriezās 1906.gada janvārī, lai turpinātu kalpot Krievijai – vispirms
Vladivostokas cietokšņa artilērijā, pēc tam Sveaborgas cietokšņa artilērijā
Somijā. Sekmīgi nokārtojis iestāju eksāmenus, E.Kalniņš 1908.gada oktobrī sāka
mācīties vai visu Krievijas armijas virsnieku sapņu augstskolā – Ģenerālštāba
akadēmijā. Taču slimības dēļ viņam pēc gada vajadzēja atgriezties savā
karaspēka daļā. Pirmā pasaules kara laikā E.Kalniņš bija Sveaborgas cietokšņa
artilērijas darbnīcu priekšnieks, vēlāk pārzināja pulvera darbnīcas un bija
lielgabalu darbnīcu priekšnieks. Par teicamu un cītīgu dienestu kara laikā vēl nāca
klāt pa vienam Staņislava, Annas un Vladimira ordenim.
Līdz ar Krievijas armijas sabrukumu 1918.gada pavasarī arī E.Kalniņam beidzās
kalpošana svešā karaspēkā un viņš varēja atgriezties dzimtenē, lai 1919.gada
janvārī brīvprātīgi iestātos neatkarīgās Latvijas bruņoto sargu rindās. Kaujās
rūdīto virsnieku pulkvežleitnanta pakāpē iecēla par Ziemeļlatvijas karaspēka
artilērijas priekšnieku. Vairākkārt vajadzēja būt par šīs brigādes komandiera
v.i.
No 1919.gada jūlija E.Kalniņš jau bija nacionālās armijas virspavēlnieka štāba
priekšnieka v.i., no oktobra, paaugstināts par pulkvedi, – galvenās artilērijas
pārvaldes priekšnieks, saņemot uzdevumu izstrādāt šīs pārvaldes organizācijas
projektu un štatu sarakstu. Šajā laikā viņam sākās pirmie ārzemju komandējumi –
vispirms uz Igauniju un Somiju, pēc tam uz Maskavu, kur pulkvedis 1920.gada pavasarī un
vasarā bija Latvijas delegācijas loceklis un militārais eksperts miera sarunās ar
padomju Krieviju, kuras, kā zināms, rezultatīvi beidzās tā paša gada augustā.
E.Kalniņš bija Apsardzības (kara) ministrijas padomes loceklis un no 1922.gada aprīļa
– armijas artilērijas inspektors.
Viens cariskās Krievijas kara akadēmijā pavadīts gads, protams, bija laba lieta, taču
Latvijas armijā ar to vairs nepietika. Vajadzēja ņemt vērā citu valstu pasaules kara
pieredzi, kā arī Brīvības cīņu mācības. Tāpēc E.Kalniņš 1924.gada martā
devās uz Latvijai draudzīgo Franciju, kur pabeidza divarpus mēnešu ilgus artilērijas
taktikas kursus. Lai arī E.Kalniņš bija 1925.gada jūnijā paaugstināts par
ģenerāli, viņš nekautrējās 1930.gada aprīlī vēlreiz braukt uz franču zemi, lai
atkal sešas nedēļas paaugstinātu kvalifikāciju līdzīgā ciklā.
Visnotaļ piedzīvojušais militārists divas reizes sabija atbildīgajā kara ministra
postenī: no 1926.gada maija līdz decembrim un no 1928.gada janvāra līdz decembrim.
Ievērojamā trimdas vēsturnieka prof. E.Andersona vērtējumā, E.Kalniņš bija
“stingrs un noteikts karavīrs un speciālists artilērijas jautājumos”. Laikabiedri
ministru raksturojuši kā ļoti inteliģentu, bet rezervētu un atturīgu cilvēku, labu
speciālistu savā nozarē.
E.Kalniņa devums Latvijas armijas artilērijas attīstībā ir pelnījis tikai atzinību.
Artilērijas inspektors, šā ieroču veida augstākais priekšnieks, par ko viņš
strādāja 12 gadus, pārzināja tā organizāciju, bruņojumu un lielgabalnieku
apmācību, ar savu štābu vadīja artilērijas virsnieku kursus, izstrādāja
reglamentus, izdeva mācību grāmatas un žurnālus. Ar divīzijas komandiera tiesībām
viņš tieši pārzināja atsevišķo artilērijas divizionu, bruņoto vilcienu pulku,
krasta artilērijas, smagās artilērijas un zenītartilērijas pulku. 1938.gadā šajās
vienībās bija gandrīz 400 virsnieku un 3,8 tūkstoši instruktoru un kareivju.
Praktisko šaušanas mācību laikā inspektoram bija padoti arī kājnieku divīziju
artilērijas pulki. E.Kalniņa ieskatā, divīziju artilērija tomēr bija skaitliski
niecīga, apmēram puse vai trešā daļa no nepieciešamā lielgabalu spēka kara
apstākļos.
E.Kalniņš bija augstas raudzes profesionālis. Viņa 1932.gada atestācijas
vērtējumā, kuru bija parakstījis armijas komandieris ģen. M.Peniķis, varēja lasīt:
“Veselība ir pietiekoši laba, un garīgās spējas ir labas. Vācu un franču valodas
pārvalda tādos apmēros, ka var lasīt minētās valodās militāro literatūru.
Raksturs ir pietiekoši stingrs un noteikts, bet attiecībās ar saviem padotiem ir drusku
par mīkstu. Savā specialitātē ir labi sagatavots. Reibinošus dzērienus lieto tikai
vajadzības gadījumos un mazos apmēros, kas uz dienestu nekādu iespaidu neatstāj.
Salīdzinot ar pārējiem divīziju komandieriem, ir atestējams kā ļoti labs un
atstājams ieņemamā amatā.”
Atestācijas komisijas priekšsēdētāja kara ministra ģen. J.Baloža 1932.gada
29.decembrī akceptētajā slēdzienā bija sacīts: “Ļoti labs. Atstājams ieņemamā
amatā.” Tajā pašā dienā šo secinājumu akceptēja Latvijas bruņoto spēku
augstākais vadītājs Valsts prezidents A.Kviesis (Latvijas Valsts vēstures arhīvs,
560I.f., 1.apr., 2684.l., 119.–120.lp.).
E.Kalniņš bija viens no tiem nacionālās armijas augstākajiem virsniekiem, kura
krūtis rotāja tik daudz augstu atzinības zīmju: divi (!) Lāčplēša Kara ordeņi,
Triju Zvaigžņu ordenis, divi (!) Polijas un Somijas ordeņi, kā arī Francijas Goda
leģiona krusts, Igaunijas un Lietuvas ordeņi (par vecās Krievijas apbalvojumiem jau
teikts).
Ar Valsts prezidenta K.Ulmaņa 1935.gada 29.janvāra pavēli maksimālo vecumu sasniegušo
E.Kalniņu atvaļināja. Krievu un vācu okupācijas laikā viņš dzīvoja tam
piešķirtajā jaunsaimniecībā Codes pagasta Plūdoņos. Eduards Kalniņš saprata, ka,
vēlreiz nonākot padomju iebrucēju jūgā, no apcietinājuma vai izsūtīšanas nevarēs
izbēgt, tāpēc ģenerālis 1944.gadā devās bēgļu gaitās uz Zviedriju, no kurienes
1954.gadā izceļoja uz ASV. Viņsaulē devās 1964.gada 28.jūnijā Losandželosā.
Rihards Treijs,
Prof., Dr. habil. hist.