Latvijas zelta nezūdošais mirdzums

Lielbritānijas un Padomju Savienības abpusējās finansiālās pretenzijas un Latvijas zelts

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Kārlis Ulmanis Ķeguma hidroelektrostacijas celtnieku vidū 1937.gadā. No “Pasaules vēstures vidusskolai”, Zvaigzne ABC, 2002

Problēmas aizsākums

Pēc Padomju Savienības veiktās Baltijas valstu okupācijas 1940.gada jūnijā britu pilsoņi šeit zaudēja savus īpašumus. Arī Padomju Savienība izvirzīja finansiālas pretenzijas Anglijai, prasot atdot Latvijas, Lietuvas un Igaunijas zeltu, kuģus un noguldījumus, kas bija Lielbritānijas bankās. Vēlāk šīm pretenzijām tika pievienota prasība atmaksāt komercparādus, vērtspapīrus, nekustamo īpašumu…
PSRS un Lielbritānijas sarunas par abu valstu savstarpējām finansiālajām pretenzijām ar pārtraukumiem turpinājās ilgāk nekā divdesmit gadu. Viena no centrālajām problēmām bija – kam piederēs kādreiz neatkarīgo Baltijas valstu zelts, kas bija nodots glabāšanā Anglijas bankā.
PSRS pretenzijas uz šo zeltu bija absurdas un nepamatotas. Zelta depozīts tika izveidots pirmās Latvijas Republikas pastāvēšanas laikā 20.gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados kā valsts valūtas lata vērtības nodrošinājuma pamats. To pilnībā apliecina zelta depozīta izveides vēsture.

Latvijas zelta vēsture

Pēc Latvijas valstiskuma proklamēšanas 1918.gada 18. novembrī līdzās svarīgākajām iekšējās un ārējās attīstības problēmām izvirzījās arī jautājums par savas valūtas izveidi un nostiprināšanu. Lai Latvijas naudai būtu stabils kurss, valdība to nolēma piesaistīt Lielbritānijas mārciņai un fiksētai zelta vērtībai. 1920.gadā tika pieņemts lēmums izveidot Valsts zelta fondu savas valūtas kursa nodrošināšanai. Latvijas Finanšu ministrija bija pārliecināta, ka zelta fonda izveide pozitīvi ietekmēs izlaistās papīra naudas kursu un pirktspēju. 1921.gada 1.aprīlī Valsts zelta fondā bija 4 miljoni cariskās Krievijas zelta rubļu, 157,4 kilogrami tīra zelta, 5040 kilogrami tīra sudraba, 95,5 grami platīna un 128 karāti briljantu. Krievijas zelta nauda bija ienākusi Latvijas zelta fondā kā kara zaudējumu atlīdzība saskaņā ar Latvijas un Krievijas 1920.gada 11. augusta miera līgumu.
1922.gada naudas reformas ietvaros par Latvijas valūtu tika apstiprināts lats. Jaunais likums noteica, ka viens lats atbilst 0,2 903 226 gramiem tīra zelta. Latvijas Banka centās izlaistās banknotes simtprocentīgi nodrošināt ar zeltu vai konvertējamu ārvalstu valūtu. Tas nebija viegls uzdevums. Lai to izpildītu, valdība 1920.gada sākumā aicināja iedzīvotājus ziedot zeltu, sudrabu un citus dārgmetālus, vērtslietas, zelta monētas Valsts zelta fondam. Zeltu iepirka arī par Valsts kases brīvajiem līdzekļiem. Finanšu ministrija tautas saziedoto zeltu pārkausēja stieņos, ko savukārt Latvijas Banka drošības apsvērumu dēļ nodeva glabāšanā Anglijas bankai. Ar britu banku bija noslēgts līgums, kas noteica, ka pēc Latvijas pieprasījuma zelta stieņi jāatdod atpakaļ. Anglijas bankā glabājās arī Latvijai piederošās britu mārciņas rezerves.

Kārlis Zariņš, Latvijas ilggadīgais sūtnis Lielbritānijā. No A.Zundas “Latvijas – Lielbritānijas attiecības 1930 – 1940”, Rīgā, 1998.

Drošības apsvērumu dēļ visu starpkaru periodu Latvijas valsts lielāko daļu savu zelta un ārvalstu valūtas rezervju glabāja ārzemēs. Lielākā daļa no tā bija deponēta Lielbritānijā. Anglijas bankā un Barklaja bankā Londonā 1939.gada sākumā atradās Latvijas zelts 68 273 950 latu vērtībā, Ņujorkas Federālajā rezervju bankā – 4 428 062 latu, bet Francijas bankā – 5 706 755 latu vērtībā. Latvijas Bankas glabātavā zelts bija tikai 9 095 655 latu vērtībā. Bijušais Latvijas Bankas padomes priekšsēdētājs Ādolfs Klīve 1971.gadā Austrālijā izdotajā trimdas latviešu izdevumā “Arhīvs” atzīmē, ka neilgi pirms Otrā pasaules kara sākuma Latviju apmeklēja speciāls Anglijas bankas prezidenta pilnvarotais, ar kuru tika panākta vienošanās par uzlabotiem noteikumiem Latvijas noguldījumiem. Anglijas banka turpmāk atteicās no samaksas iekasēšanas par Latvijas zelta glabāšanu. Tika paaugstinātas arī procentu likmes Latvijas valūtas depozītam šajā bankā. Lai aizsargātu Latvijas valūtas rezerves pret kursa svārstībām, it īpaši kara laikā, Anglijas banka apņēmās mārciņas lejupslīdes gadījumā Latvijai piederošos līdzekļus nekavējoties pārvērst zeltā bez sevišķa Latvijas Bankas norādījuma.

Pasaules kara izraisītās grūtības

1939.gada septembrī, sākoties Otrajam pasaules karam, Latvijas situācija kļuva arvien sarežģītāka. Valdība par spīti kara grūtībām centās izlauzt savam eksportam ceļu caur Zviedriju un Norvēģiju un tādējādi nodrošināt Latviju ar izejvielām un ārvalstu valūtu. Lai to sekmētu, Latvija pat samaksāja Zviedrijas valdībai Ķeguma elektrostacijas būvei ņemto aizdevumu 12,4 miljonus latu. Parādu nomaksas un pirmās nepieciešamības preču iepirkumu dēļ kopējās zelta un valūtas rezerves samazinājās no 135 miljoniem latu 1939.gada augustā līdz 98 miljoniem 1940.gada aprīlī.
Apskatāmajā laikā Latvijas starptautiskais stāvoklis kļuva arvien nedrošāks un nelabvēlīgāks. Latvijā izvietoto PSRS kara bāzu dēļ Rietumos mūsu valsti sāka uzskatīt gandrīz par šīs lielvalsts protektorātu. Tādos apstākļos turēt lielāko daļu valsts zelta un valūtas rezervju vienā Anglijā bija bīstami. Valsts prezidents Kārlis Ulmanis ilgi nevarēja izšķirties par daļas Latvijas zelta un valūtas rezervju steidzamu pārcelšanu no Anglijas uz ASV. Pēc Latvijas Bankas padomes priekšsēdētāja A.Klīves iniciatīvas 1940.gada pavasarī tomēr sākās zelta un valūtas rezervju pārcelšana uz ASV. Bija izstrādāts plāns triju mēnešu laikā, nepiesaistot sevišķu uzmanību, pārvest uz ASV pusi no Anglijā esošajām Latvijas vērtībām. Bet Anglijas banka informēja, ka zelta pārvešana kara laikā ir ļoti sarežģīta. Apdrošināšanas sabiedrības neuzņēmās atbildību par tik augstiem riskiem, jo zeltu varēja pārvest vienīgi stipra konvoja pavadībā. Līdz 1940.gada jūnijam Anglijas bankai bija nodots rīkojums par zelta un valūtas pārvešanu desmit miljonu dolāru vērtībā. Uz ASV paspēja pārvest zeltu un valūtu apmēram sešu miljonu dolāru vērtībā.

Padomju okupācijas režīms aplaupa Latviju

1940.gada 17. jūnijā, kad Latviju okupēja Padomju Savienība, Latvijas Bankas bilancē bija 71,5 miljoni latu zeltā un 30,3 miljoni ārvalstu valūtā. Gandrīz 90 % no šīm vērtībām atradās rietumvalstīs.
Pēc 17. jūnija Latvijas Bankas izdotos orderus Anglijas banka vairs neizpildīja. Padomju ekonomists Aleksandrs Leits ir aprēķinājis ārzemēs deponēto Latvijas zelta svaru: Anglijas bankā – 6 554,124 kilogrami, Federālajā rezervju bankā Ņujorkā – 3 048,119 kilogrami, Francijas bankā – 999,952 kilogrami, Starptautisko maksājumu bankā Šveicē – 5,022 kilogrami. Pavisam kopā 10 607,217 kilogrami. Tātad ārzemju bankās glabājās vairāk nekā 10 tonnas Latvijas zelta.
Padomju režīms Latvijā sagrāba ap 1615 kilogramus zelta. A.Klīve atzīmē, ka PSRS režīms naktī no 1940.gada 12. uz 13. jūliju izlaupīja Latvijas Banku, aizvedot uz Maskavu visu tur esošo zeltu, sudrabu un ārvalstu valūtu. Padomju valdība to motivēja ar slepenu informāciju, ka “Latvijas buržuji un fašisti gatavojas izlaupīt Latvijas Banku”. Bija arī skaidrojums, ka PSRS pievāca Latvijas zeltu kā samaksu par 1000 traktoriem, ko J.Staļins bija apsolījis latviešu zemniekiem. Padomju Savienības ieceltais kara ministrs ģenerālis Roberts Dambītis savukārt apgalvoja, ka aizvestais zelts esot samaksa par smagajiem ieročiem, ko PSRS novietojusi Liepājā, Irbes jūras šaurumā un Bolderājā. Vēsturiskajā literatūrā pastāv arī versija, ka Augusta Kirhenšteina valdība pēc PSRS sūtniecības Rīgā pieprasījuma vienkārši atdeva Latvijas Bankā esošas vērtības PSRS Valsts bankai.

Latvijas valsts “krēslas periodā”

Pēc tam, kad Padomju Savienība 1940.gada 17. jūnijā ieveda Latvijā neierobežotā daudzumā savu karaspēku un gāza likumīgo K.Ulmaņa valdību, tika izveidota A. Kirhenšteina “tautas valdība”, ko atsevišķi vēsturnieki nosaukuši par “leļļu valdību”. Latvijas valsts, kaut arī formāli turpināja pastāvēt, faktiski bija nonākusi pilnīgā PSRS kontrolē, tā bija izteikta satelītvalsts. Šī tā sauktā Latvijas valdība pēc PSRS pieprasījuma veica virkni ekonomisku un politisku pārkārtojumu, uzsverot, ka tā pārstāv latviešu tautas intereses. Lielbritānijas oficiālās aprindas laika posmu no 1940.gada 17.jūnija līdz 5.augustam Latvijā raksturo kā Latvijas valsts krēslas periodu. Anglijas Ārlietu ministrija uzskatīja, ka formāli neatkarīgā Latvijas valsts beidza pastāvēt tikai 1940.gada 5.augustā, kad Latvija tika iekļauta PSRS sastāvā un padomju valdība pieprasīja izbeigt ārvalstu vēstniecību darbību Rīgā. Tātad, no vienas puses, Lielbritānija neapšaubīja faktu, ka savā nepilnu divu mēnešu darbības laikā tā sauktā “tautas valdība” Latvijā nebija patstāvīga un darbojās pilnīgā PSRS kontrolē. No otras puses, briti uzskatīja, ka tā tomēr formāli bija likumīga valdība, kas veica privātīpašuma nacionalizāciju Latvijā un nodarīja Lielbritānijas pilsoņu interesēm lielus finansiālus zaudējumus. Šajā laikā Latvijā tika nacionalizētas bankas, lielās rūpnīcas, tirdzniecības uzņēmumi, mājas, veikali, akciju sabiedrības un citi īpašumi. Daļā šo uzņēmumu bija ieguldīts arī britu kapitāls. Pēc Anglijā veiktajiem aprēķiniem, britiem Latvijā 1940.gada vasarā šo reformu rezultātā tika nodarīti zaudējumi 3,25 miljonu mārciņu vērtībā. Kopā trīs Baltijas – valstīs 7,25 miljoni.

Turpinājums sekos