Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Saliksim punktus uz "i". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 10.12.2004., Nr. 197 https://www.vestnesis.lv/ta/id/97759

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Prezidente aicina investēt Latvijā

Vēl šajā numurā

10.12.2004., Nr. 197

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Saliksim punktus uz “i”

Latvija pēc iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO

Aleksandrs Kiršteins, Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs, – “Latvijas Vēstnesim”

Nobeigums. Sākums “LV”, 08.12.2004.

KIRSTEINSMK.PNG (106880 bytes)
Aleksandrs Kiršteins
Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Kāpēc latvieši negrib būt uzņēmēji

– Jūs teicāt, ka mēs pēc uzņēmēju skaita vidēji uz tūkstoš cilvēkiem ieņemam pēdējo vietu ne vien Eiropas Savienībā (ES), bet arī pasaulē.

– Jā, Latvijā uzņēmēju skaits proporcionāli ir pat divreiz mazāks nekā Lietuvā.

– Ar ko tas izskaidrojams?

– Man liekas, tas būtu skaidrojams psihologiem. Bet, ja paskatāmies latviešu literatūrā, tad tur uzņēmējdarbība parasti tēlota kā apkaunojoša. Piemēram, ja palasām Vili Lāci – šie uzpircēji un pārdevēji taču parādīti kā blēži. Galvenais – ražot, pat nedomājot, ko saražo. Tas savā laikā ļoti patika arī Staļinam. Viņš teica, ka latvieši ļoti labi strādā pie konveijeriem, tādēļ Latvijā jāceļ rūpnīcas. Patiesi nav saprotams, kāpēc visi citi gribēja kontrolēt rūpniecību, bet latvieši tam pievērsās tikai trīsdesmito gadu beigās. Vācieši Rīgā tradicionāli bija lielrūpnieki, bet latvieši uzskatīja, ka viņiem jāstrādā administrācijā, jānodarbojas ar kultūru vai jābūt zemniekiem. Lūk, tādi aizspriedumi. Paldies Dievam, tagad daudzi izglītoti jaunie latvieši strādā banku sektorā, un vispār, es teiktu, viņiem ir galvenā loma pašreiz bankās. Bet uzņēmējdarbībā latvieši vienmēr bijuši ļoti pasīvi un “uzņēmējs” bijis sinonīms vārdam “blēdis”. Tā bijis gan mūsu folklorā, gan arī mūsu mentalitātē. Augstskolās arī mēs pašlaik sagatavojam desmitreiz vairāk politologu un sociologu nekā inženieru.

Kam slikti Latvijā

– Jūs teicāt, ka daudzi joprojām “bļauj, cik tagad viss ir slikti, ka agrāk bijis labi”. Kā jūs izskaidrojat šo parādību? Vai tikai ar šo “bļāvēju” mazvērtības kompleksiem?

– Kad es Šķēles valdības laikā biju īpašu uzdevumu ministrs Eiropas Savienības lietās, mums vajadzēja sagatavot atbildes uz ES jautājumiem par Latviju. Un parādījās pārsteidzoši skaitļi. Piemēram, Latvijā ir līdz 280 tūkstošiem zemnieku! Sakarā ar īpašuma tiesību atjaunošanu, kad atdevām zemi, par zemniekiem sevi bija pieteikuši kādi 280 tūkstoši. Bet faktiski tie bija izbijušie kolhoznieki. Savā laikā kolhozā ar vairākiem tūkstošiem hektāru zemes strādāja 700 – 800, pat 1200 cilvēki. Tagad ir 500 – 700 hektāru lielas saimniecības, kur pastāvīgi strādā ne vairāk par septiņiem astoņiem cilvēkiem, vienīgi sezonas laikā vēl pieņemot kādus divdesmit pensionārus vai skolniekus. Tas nozīmē, ka Latvijai nevajag vairāk par 30 – 40 tūkstošiem zemnieku. Bet ko darīt ar atlikušajiem 230 tūkstošiem cilvēku? Tas ir sociālās palīdzības jautājums.
Bet te es varu minēt arī pašu lielāko ārpolitisko problēmu, kas Latvijā nav atrisināta. Pēc 1935. gada tautas skaitīšanas datiem, Latvijā bija 168 tūkstoši krievu, pašlaik – 668 tūkstoši krievu (“krievvalodīgo”? – Red.). Tātad starpība ir pusmiljons. No šā pusmiljona puse cilvēku ir vecumā starp 55 un 65 gadiem. Tātad daudziem vēl ir laiks līdz pensijai. Valodu viņi neprot, pārkvalificēties citā darbā nevar. Bet uz Latviju viņi savulaik ir atbraukuši vai nu kā smagās rūpniecības sektora, vai tekstilrūpniecības darbinieki. Jūs taču atceraties lielos kadru iepludināšanas punktus: Ogre, vagonu rūpnīca, VEF, dīzeļu rūpnīca, kuģu remonta rūpnīca… Šiem cilvēkiem nav pietiekamas kvalifikācijas, lai viņi varētu strādāt kādā jaunā, datorizētā mašīnbūves rūpnīcā. Daudzi arī neprot latviešu valodu un tādēļ nevar pārkvalificēties uz pakalpojumu sektoru. Lūk, viņi tad arī var teikt, ka Latvijā “nekas nav izdarīts pareizi”.

– Kur ir izeja?

– Protams, jāpaaugstina sociālie pabalsti, lai cilvēki varētu dzīvot ja ne turīgi, tad vismaz ar cieņu. Lai viņiem nebūtu problēmu ar pārtiku, ar medicīniskajiem pakalpojumiem... Milzu nauda tiek ieguldīta viņu pārkvalifikācijā. Nemaz jau nerunājot par valodas kursiem, kam naudu ziedo arī dažādi fondi, ārvalstu vēstniecības, ES... Un ļoti interesanti, ka, neskatoties uz lielo troksni un klaigāšanu, gribētāju mācīties šajos kursos ir vairāk, nekā tur spēj uzņemt.

– Tomēr problēma paliek.

– Jā, paliek! Jo Latvijā joprojām ir 462 tūkstoši nepilsoņu, un no viņiem, nemānīsim sevi!, par Latvijas pilsoņiem kļūs augstākais 120 – 150 tūkstoši. Kas notiks ar pārējiem 300 tūkstošiem? Daļa no viņiem, kā jūtams, vēlas izbraukt uz Rietumiem. Eiropas Savienībā acīmredzot tūdaļ parādīsies šī direktīva par trešo valstu pilsoņu tiesībām, un viņi varēs braukt uz ārzemēm strādāt tāpat, kā to var Latvijas pilsoņi. Daļa acīmredzot arī aizbrauks turp, kur ir lielākas algas.

Nenoslēgtais līgums un cilvēku likteņi

– Droši vien tā arī būs, kā jūs sakāt – daļa nelatviešu aizbrauks uz citām ES valstīm, arī ne viens vien latvietis atstāj savu zemi labākas dzīves meklējumos. Bet problēma, šis bēdīgais padomju okupācijas laika mantojums, vienalga, paliks.

– Mans viedoklis ir, ka mūsu attiecībās ar Krieviju tomēr trūkst godīgu līgumu par to cilvēku repatriāciju, kuriem šeit ir, teiksim, nekomfortabli apstākļi. Tas nenozīmē nekādas deportācijas, kā to mēģina iztēlot krievu prese. Šī doma savā laikā jau tika fiksēta līgumā, ko parakstīja toreizējais Krievijas Augstākās padomes priekšsēdētājs Boriss Jeļcins. Mēs, tolaik vēl Latvijas Republikas Augstākā padome, to ratificējām 1991. gadā. Bet Krievijas Augstākā padome to neratificēja. Protams, tagad šo līgumu Krievijā arī vairs nevarētu ratificēt, jo nav jau vairs Krievijas Augstākās padomes. Toreiz arī sarunās tika apspriests, kā Krievijas puse veicinās šo cilvēku repatriāciju. Jo cilvēki jau nav vainīgi, ka dzīvoja valstī, kuras pēkšņi vienā rītā vairs nebija un kuru sauca par Padomju Savienību. Tagad Krievijas puse par šiem jautājumiem neizrāda nekādu interesi. Bet es domāju, ka tagad mēs to atkal pārrunāsim ar Krievijas jauno vēstnieku. Mums ir arī vesels lērums vēstuļu un sūdzību, ka cilvēki gadiem gaidot palīdzību no Krievijas vēstniecības, lai viņiem iedod kaut vai minimālu naudu, par ko pārvest mēbeles. Un šeit nav runa par vienu vai divām, bet par tūkstošiem ģimeņu, kam būtu jāpalīdz.

PSRS kartē Abrenes apriņķi nevarēja saskatīt

– Sabiedrībā visai izplatīts ir viedoklis, ka attiecībās ar Krieviju mūsu politiķi daudz ko nokavējuši. Vai tiesa, ka jau deviņdesmito gadu sākumā, kad Jeļcins un arī citi krievu politiķi pretēji PSRS funkcionāriem bija Latvijai visnotaļ draudzīgi, vajadzēja prasīt no Krievijas gan Latvijas okupācijas fakta atzīšanu, gan robežlīguma noslēgšanu un atrisināt citus aktuālus divpusējo attiecību jautājumus.

– Jā, tā patiesi varētu likties. Bet es piedalījos pašās pirmajās Latvijas un Krievijas sarunās. Mēs vēl 1990.gada vasarā toreizējā Latvijas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieka Andreja Krastiņa vadītajā delegācijā aizbraucām uz sarunām Maskavā starp Latvijas Augstāko padomi un Krievijas Augstāko padomi. Krievijas puses delegāciju šajās sarunās vadīja Jeļcina vietnieks Ruslans Hasbulatovs. Mēs apspriedām dažādus jautājumus. Krievijas puse arī prasīja iedot viņiem kartes ar Abreni un teica, ka viņi šo jautājumu izskatīs un atrisinās. Sākumā viņi gribēja, lai mēs Abreni parādām uz lielās PSRS kartes, bet tas nebija iespējams. Kad mēs Abrenes apriņķi izkopējām uz Latvijas mēroga kartes un mūsu sarunu partneri redzēja, cik tā ir maza teritorija, viņi teica, ka par šo jautājumu vispār nav vērts strīdēties. Bet tad viņi sāka konsultēties ar saviem diplomātiem, kas bija tie paši vecās padomju skolas diplomāti ar padomju impērisko domāšanu. Un šo diplomātu iespaidā Krievijas politika un attieksme pret mums mainījās. Nemuļķosim sevi! Ne jau mūsu likums, kas ir tāds vai šāds, viņus īpaši interesē. Lielās kaimiņvalsts politiku mainīja atziņa, ka būtu liela kļūda atteikties no Krievijas impēriskā mantojuma. Un te nu detaļas nav svarīgas.

Stratēģiskās intereses pāri visam

– Jūsu tēze par detaļu, tātad arī faktu un arī realitātes, ignorēšanu ir visai raksturīga lielās kaimiņvalsts propagandas apgalvojumiem par Latviju un Baltijas valstīm kopumā.

– Jā! Piemēram, Igaunija taču ir ratificējusi minoritāšu konvenciju, un Igaunijā nepilsoņiem ir pasīvās vēlēšanu tiesības. Bet vai gan Igaunija Krievijas propagandas uzbrukumos tiek nošķirta no Latvijas?! Viņi, protams, slavē tikai Lietuvu…

– …jo cik tad Lietuvā ir krievu, un nav arī šīs problēmas.

– Jā, un uzbrūk Latvijai un Igaunijai. Vienādi. Un problēma nav vienā vai otrā kļūdā. Es gribu minēt tikai vienu piemēru. ANO Cilvēktiesību komisija tikko pieņēma rezolūciju par cilvēka tiesību pārkāpumiem Turkmenistānā. Tur vispār slēdz krievu raidstacijas. Mēs te runājam par Pirmo Baltijas kanālu – lai tas godīgi pasaka, ka tas ir ORT. Lai raida kā Krievijas NTV vai MIR, bet lai nemaskējas kā Latvijā vai Baltijā reģistrēts raidītājs! Bet Turkmenistānā krievi vispār tiek pārvietoti. No turienes, kur krievu skaits ir ļoti liels, viņiem ar prezidenta rīkojumu ir jāizbrauc uz citurieni. Un, lūk, Krievijas pārstāvis par šīs rezolūcijas pieņemšanu atturējās balsot. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi ar Turkmenistānu noslēguši uz 20 gadiem līgumu par gāzes piegādi. Acīmredzot Krievijai stratēģiskās intereses ir daudz svarīgākas par cilvēka tiesībām!
Krievijas diplomātija ir orientēta 20 gadus uz priekšu. Tās nostādnes var izlasīt žurnāla “Meždunarodnaja Žizņ” jūlija un augusta numurā. Tur paredzēts nekad neatzīt Baltijas valstu okupācijas faktu un cīnīties par to, lai Igaunija, Latvija un Lietuva tiktu sašķeltas. Lai šeit būtu divas kopienas un divas valodas kā Beļģijā. Treškārt, paredzēts starptautiskajā propagandā lietot tādus apgalvojumus par Latviju kā “antisemītisma pieaugums” un “nacisma atdzimšana”. Atbilstoši šīm nostādnēm tiek gatavoti arī raksti Latvijas krievu presē. Piemēram, laikraksts “Čas” 30. novembra numurā rakstīja: “Latvieša iznīcināšana – traģēdija, bet nelatviešus var pat desmitreiz vairāk nogalināt, un tad tas būs tikai “skumjš statistikas fakts” – nekas vairāk.” Pēc šādiem rakstiem mums ārvalstu vēstniecības bieži uzdod pārsteiguma un neizpratnes pilnus jautājumus. Mēs esam izpētījuši trīs mēnešu laikrakstus, konstatējot šāda tipa faktus – kūdīšanu un atklātu apmelošanu, to, ka pārkāpta arī vesela virkne konvenciju. Tāpēc mēs esam iesnieguši Latvijas ģenerālprokuroram Jānim Maizītim vēstuli par šādiem precedentiem (“LV”, 08.12.2004., nr. 195., A11. lpp.; “LV”, 09.12.2004., nr. 196., A17. lpp. – Red.).
Bet, atceroties mūsu sarunas ar Krievijas politiķiem deviņdesmito gadu sākumā, var vienīgi secināt: Krieviju neinteresē ne viens, ne kaut vai seši Abrenes apriņķi. Viņu interesēs ir paturēt savā kontrolē “bļižņeje zarubežje” (tuvās ārzemes – krieviski).

– Šāda domāšana par valstīm aiz NATO un Eiropas Savienības robežas gan izskatītos pēc vēsturiska anahronisma. Gribas tomēr ticēt reālistiskākai attieksmei starpvalstu attiecībās jauno realitāšu apstākļos.

Jānis Ūdris, “LV”

janis.udris@vestnesis. lv 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!

"latvijas vēstneša" lietotāju aptauja

Cienījamais Vestnesis.lv lietotāj!


Aicinām Jūs izteikt viedokli par vietnes - oficiālā izdevuma "Latvijas Vēstnesis" - saturu, ērtumu un pilnveides iespējām.


Aptauja ilgs līdz 25. oktobrim