1990.gada 24.jūlija sēdes stenogramma

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; /– atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos– Jāņa Britāna tulkojums.

J.Dobelis: Pašlaik pēc tiem sarakstiem, kas iesniegti sekretariātā, ir tādi varianti: četri komisiju pārstāvji ir gatavi uzstāties tūlīt. Un ir pieteikušies individuālie debatētāji, tādējādi pašlaik ir divi varianti: dot iespēju uzstāties to komisiju pārstāvjiem, kuri ir gatavi, un pēc tam dot vārdu individuālajiem pārstāvjiem vai arī uzreiz pāriet pie individuālām debatēm.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, trešais mikrofons.

A.Aleksejevs: */Es domāju, ka tādēļ, lai izvairītos no nevajadzīgām, neracionālām debatēm, vajadzētu tūlīt saņemt atbildes no ministriem, pēc kurām, iespējams, dažas uzstāšanās nebūs vajadzīgas. Domāju, ka noteikti jāuzdod jautājumi ekonomikas ministram, tāpat jāuzklausa citi ministri, kuri programmā kaut kam nepiekrīt, interesanti uzzināt viņu domas par nodaļām, kas attiecas uz viņu vadītajām ministrijām. Uz tā pamata varētu notikt debates, izejot no konkrētiem jautājumiem, bet ne par kļūdaini saprastām tēzēm, ko satur programma./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pirmais mikrofons.

V.Alksnis: */Es gribu atgādināt, ka mūsu reglamentā ierakstīts punkts par to, ka, ja komisija ziņo par savu viedokli, bet kādam komisijas loceklim ir citāds viedoklis, tad pēc reglamenta arī viņam jādod vārds. Tāpēc iespējama tāda situācija, ka, teiksim, kāds komisijā nepiekrīt tās priekšsēdētāja domām, tad viņš var prasīt vārdu. Tas jāņem vērā, debates plānojot./

(Starpbrīdis)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Godātie deputāti, lūdzu, ieņemiet savas vietas! Turpināsim izskatīt Latvijas Republikas valdības programmu. Es jūs gribētu iepazīstināt ar nākošajiem 20 deputātiem, kuri uzstāsies debatēs. Saraksts ir daudz garāks, un tas atrodas pie deputāta Dobeļa– sekretariāta vadītāja. Tātad deputāts Bojārs tūlīt nāks tribīnē, pēc tam runās deputāti Špoģis, Plotnieks, Beskrovnovs, Lucāns, Ziedonis, Drobots, Buls, Kiršteins, Šapovālovs, Blažēvičs, Gabrānovs, Ždanoka, Caune, Rāzna, Dīmanis, Preinbergs, Emsis, atļaujiet, es arī tālāk lasīšu, lai būtu skaidrība, Aleksejevs, Mihailovs, Seile, Stepičevs, Gavrilovs, Repša, Einars Repše, Gulbis, Zatuliviters, Biezais, Ozoliņš, Bresis, Kurdjumovs, Arnītis, Zeile, Černajs, Ščipcovs, Vaivads, Endele, Morozļi, Ivars Krastiņš, Kide, Maharevs, Berklavs. Tāda mums ir programma. Es ceru, ka kolēģi, kritiski un konstruktīvi vērtējot valdības darbu, ar domu kritizējot palīdzēt valdībai pārvarēt šo krīzes situāciju, kura arvien padziļinās, tomēr ievēros reglamentu un mēģinās runāt mazāk par 10 minūtēm, lai pēc iespējas lielāks skaits kolēģu izteiktu savus priekšlikumus un vērtējumus.
Tagad vārds deputātam Bojāram.

J.Bojārs: Cienījamie deputāti, cienījamais priekšsēdētājs un cienījamie valdības locekļi! Šodien mēs varam konstatēt, ka sekmīgi turpinās darbs, ko aizsāka jau iepriekšējā valdība– Breša valdība, veidojot stratēģisku valdības programmu. Šodien varbūt šī prog-ramma jau ir citā kapacitātē, vienās nodaļās labāk, citās varbūt savādāk, citās varbūt sliktāk. Ja mēs pievēršam uzmanību vispirms saturam, tad mums uzkrīt, ka kultūra un tiesību politika atkal ir pašās saraksta beigās. Ja tas norāda prioritāti, tad tas ir bēdīgi– kultūrai un tiesību aizsardzībai atkal pārpalikuma princips, kam es pilnīgi nepiekrītu. Bet varbūt tas tā nav domāts, tad es atvainojos.
Tālāk strukturāli aizrādījumi. Man jāsaka, šeit izsaku ne tikai savas, bet arī Universitātes vadības domas, jo es biju pie profesora Niedrīša, prorektora, bet rektors pašreiz nav uz vietas. Pirmais– nav reāla mehānisma. Kā mēs panāksim to vai citu rezultātu? Mērķi ir diezgan uzskatāmi redzami, bet mazāk redzams ir mehānisms un garantijas, kā mēs panāksim mērķi. Tālāk nav arī sadales tādos kaut minimālos etapos. Sadale ir vissvarīgākais un nepieciešamākais šajā brīdī, it sevišķi rūpes par trūcīgajiem un par viņu pārtikas grozu. Ja jau mēs to grozu aizskārām, tad vajadzēja pateikt, cik tam groziņam vajadzīgs katram, no kā tas sastāvētu un cik tas maksātu, cik tas ir reāli, lai katrs trūcīgais vai slikti apgādātais savu groza daļiņu dabūtu. Tie ir vispārēji aizrādījumi.
Tālāk kā par šo dokumentu, tā arī par priekšlikumiem. Es sākšu no cilvēktiesību komisijas uzstāšanās. Redziet, konstatējošā daļa bija ļoti pareiza. Cik drausmīgi mums ar tām cilvēktiesībām! Bet teikt, ka mēs nevaram sūtīt tagad ratifikācijas jeb pievienošanās rakstus attiecīgajiem deponentiem, ir galīgi nepareizi, jo pastāv noteikta starptautiska kārtība. Ja mēs pasakām A starptautiskajās tiesībās, tad mums ir jāsaka B, ja mēs esam pievienojušies, tad mums jāsūta pievienošanās raksti. Ja mēs pievienosimies un aizsūtīsim rakstu tikai tad, kad mums šeit būs cilvēktiesību paradīze, atvainojiet, tā nekur nenotiek pasaulē, jo gluži vienkārši cilvēktiesību paradīzes nekur nav. Salvadora un visas tās valstis, kur visvairāk kritizē cilvēktiesību pārkāpumus, ir pievienojušās daudziem aktiem, un viņus kritizē, un viss tas notiek ļoti normāli. Tā ka es aicinu nenovirzīties no normālu starptautisko attiecību risināšanas uz kaut kādu hunveibinismu. Tālāk vēl tāds būtisks aizrādījums– paņemot rokās šo projektu un izlasot, nav īstas pārliecības, no kādām pozīcijām te ir uzrakstīts: vai mēs tiešām esam neatkarīga valsts un neatkarīgu valsti esam proklamējuši vai mēs īsti neesam. Uz ko tad mēs ejam, tas nav īsti saprotams, ja lasa šo projektu cauri, jo vienā brīdī mēs kaut ko pieļaujam, kas nav raksturīgs neatkarīgai valstij, un otrā brīdī atkal ne.
Tālāk– tas ir svarīgs pārmetums. Nekas nav tomēr teikts konkrēti ļoti svarīgā attiecību blokā: armija, bruņojums. Atvainojiet, tas ir viens no svarīgākajiem politiskajiem faktoriem republikā šajā brīdī. Mēs kā PSRS sastāvā bijusi republika esam ļoti centīgi maksājuši savu naudiņu no katras kabatas, lai radītu kopējo PSRS bruņojumu, un es uzskatu, ka mūsu republikai ir tiesības uz daļu no šī bruņojuma. Es nedomāju, ka mums vajadzētu atombumbas, bet tad, ja mēs izveidojam neatkarīgu republiku, un mēs viņu tiešām veidojam un esam izvirzījuši tādu mērķi, tad mums vajag arī savas neatkarīgās republikas armiju. Mums vajag padomāt, kur mēs to ņemsim un ar ko mēs to apbruņosim. Es uzskatu, ka mums ir tiesības uz šo daļu, un tad to vajag skaidri un gaiši pateikt. Šis neapbruņošanās vai neitralitātes režīms nenozīmē, ka mēs stāvēsim tā kā bērni ar plikiem dibeniem visas lielās pasaules priekšā, atvainojiet mani par izteicienu. Tā tas nedrīkst būt. Jābūt savai pretgaisa aizsardzībai, savai robežu aizsardzībai, mums jākontrolē savas jūras robežas, un tās nevar kontrolēt ar airu laivām. Šis aspekts ir galīgi izmests no programmas.
Tālāk mēs, būdami nodokļu maksātāji, esam centīgi pelnījuši daļu PSRS valūtas rezervē, mēs esam to darījuši gan kā republika– nodokļu maksātāja, gan kā personas– nodokļu maksātājas, līdz ar to, kā to pilnīgi pareizi pateica Ukraina, mums arī ir tiesības uz daļu no PSRS zelta valūtas rezervēm. Tas ir nākamais aspekts.
Un beidzamais: es vēlreiz gribu atgādināt to Statistikas pārvaldes apkopojumu, kas veikts kopā ar Zinātnieku savienību. Saskaņā ar to starpība starp PSRS investīcijām šeit un visu to labo, ko mums, kā uzstāj mūsu pretējā frakcija, PSRS ir izdarījusi, ir 39,5 miljardi mūsu republikai par labu. Lūk, šis aspekts par šiem 39,5 miljardiem, par ko es esmu pārliecināts, ka tas ir ļoti pieticīgs rēķins, arī šeit ir izkritis no mūsu šī tik svarīgā projekta. Iznāk, ka mēs, ja ņemam par pamatu šo līgumu, kas ir beigās, tad mēs taisāmies to uzdāvināt. Es kā nodokļu maksātājs neesmu devis atļauju izrīkoties tā ar to, ko esmu šajā ilgajā darba dzīvē nomaksājis.
Tālāk par likumdošanu. Es absolūti nepiekrītu konceptuālai pieejai, tādai, ko izteica šeit Jundzis, nodot šo likumdošanas institūtu valdībai. Jūs mani atvainojiet, bet likumdevējs ir parlaments, nevis valdība. Un tagad tā– likumprojektus sagatavos institūts, kas ir valdības rokās, nevis parlamenta rokās. Tas ir kasīt kreiso ausi ar labo roku. Ja mēs gatavojam likumprojektu, tad institūtam ir jābūt šeit vai pāri ielai, ne tālāk, protams, un nevis jāgatavo valdības variants. Pretējā gadījumā iznāks, kā tas ir Maskavā, ka mēs vakarā sēžam komisijā, sagatavojam kaut kādu variantu, visi par to nobalso, no rīta mēs atnākam, balsošanā ir pavisam kas cits. Kas to ir izdarījis? Tie, kas gatavo likumprojektu. Parasti tā bija valdība Maskavā. Es negribētu, ka mums šeit rastos tāds pats variants. Likumdošana ir valsts un Augstākās padomes, nevis valdības kompetence. Protams, valdībai ir likumdošanas iniciatīvas tiesības, tas nav noliedzams. Tai ir iespējas un mehānismi, kā to realizēt. Tālāk.
Jundzis teica, ka valdības rokās jābūt valsts kontroles institūtam. Jūs atvainojiet, kā saucas šis institūts? Valsts kontrole, nevis valdības kontrole. Ja mēs iesim uz šādu koncepciju, tad mums atkal izveidosies Tautas kontrole, kas valdību nevarēs kontrolēt. Valsts kontrolei jābūt pilnīgi autonomai, lai tā var kontrolēt visu uz pasaules. Pilnīgi visu. Tikai tad būs reāla un efektīva kontrole, citādi tai atkal dos pa degunu, ja tā mēģinās kontrolēt, ko dara valdība. Tas ir absolūti nepareizi, es tam nevaru piekrist.
Tālāk par izmeklēšanas pārvaldi. Ja mēs izveidojam izmeklēšanas pārvaldi, tad tai, manuprāt, jābūt pilnīgi autonomai, nevis atkal mēs atdosim visu to Iekšlietu ministrijai. Kāpēc? Tad jau tur tāpat iekšlietu darbinieki bīdīs efektīvāk savas krimināllietas nekā pārējie tiesību sargāšanas orgāni. Ja mēs veidojam autonomu izmeklēšanas pārvaldi, kāds ir dominējošais priekšlikums arī Padomju Savienībā, tad mums tā jātaisa pilnīgi autonoma. Ir pilnīgi nepareizi valsts drošību nodot Iekšlietu ministrijai, tas nozīmē, ka viss līdzsvars zūd. Tas ir ārkārtīgi spēcīgs institūts un instruments. Tam tāpat kā valsts kontrolei, ekoloģiskai kontrolei jābūt pilnīgā parlamenta kontrolē un neviena cita kontrolē. Pretējā gadījumā tas pārvērtīsies par kaut kādu privātinstrumentu jeb kaut kādas šauras grupas rokās nodotu instrumentu.
Tālāk šeit runā par ārpolitiskajiem aspektiem. Es nevaru dalīt cienījamā profesora Freimaņa sajūsmu. Es negribu viņam neko pārmest. Katrs mēs varam runāt, ko gribam, bet lieta ir tā, ka attiecībā uz ārējiem sakariem šeit pilnīgi nav vesela bloka par ārējiem ekonomiskajiem sakariem. Es atceros, ka vecajā valdībā tas bloks bija izstrādāts pilnīgi autonomi. Šā bloka izstrādi vadīja Gavars. Arī lielā mērā cienījamais akadēmiķis Kalniņš piedalījās šī bloka izstrādē. Kur tas viss ir palicis? Vai tāpēc, ka Gavars aizgāja no Ministru padomes, mēs esam atmetuši tam ar roku? To nedrīkstētu nekādā gadījumā. Es domāju, ka ārējiem ekonomiskajiem sakariem ir ārkārtīgi svarīga nozīme Latvijas neatkarības iedibināšanā.
Tālāk. Pats pēdējais teikums. Vēl ģenerālā kļūda visā šajā projektā ir valdības, nevis valsts suverenitāte. Es lasu burtiski: “Latvijas valdības starptautiskā atzīšana.” Valsts, nevis valdības atzīšana. Atzīst valdības tikai Latīņamerikas diktatoriskajos režīmos, kur nav parlamenta. Tur atzīst valdību. Un tālāk: “Valdība realizē suverēno varu republikas teritorijā.” Atvainojiet, suverēno varu republikas teritorijā realizē parlaments un nevis valdība.
Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Špoģim.

K.Špoģis: Cienījamie kolēģi! Es vispirms gribu teikt, ka mūsu valdība ir veikusi lielu un visai nepieciešamu darbu, relatīvi īsā laikā sastādot šo programmas projektu un iesniedzot izskatīšanai. Man ir pilnīgi pieņemami programmas galvenie konceptuālie stratēģiskie virzieni. Tā ir nešaubīga pāreja uz brīvu tirgus ekonomiku, tā ir īpašuma formu daudzveidība un līdztiesība mūsu tautsaimniecības nozarēs vai arī konsekventa privatizācija, republikas ekonomikas radikālas reformas virzieni un pasākumi šīs programmas īstenošanai. Skaidri formulēts arī valsts varas galvenais un primārais uzdevums. Šajā programmā, man liekas, ir ļoti svarīgi arī tas, ka ir paredzēta personu tiesību un īpašuma aizsardzība. Valdība, manuprāt, ir uz pareizā ceļa, un tas ir galvenais. Tas šobrīd mums ir ļoti svarīgi. Taču atsevišķu nodaļu jeb tautsaimniecības nozaru izstrāde ir diezgan atšķirīga. Ļoti atšķirīgi ir līmeņi, kādā tas ir pasniegts. Ne visai labi izdevušies arī sakopojumi, saliekot kopā nozares un nodaļas, ko izveidojušas acīmredzot dažādas darba grupas, lai izveidotos vienota konkrēta sistēma, ko varētu saukt par sistēmu, par programmu. Bet tie, protams, ir jautājumi, pie kuriem piestrādājot trūkumus varbūt ir viegli novērst.
Bez tam es gribētu mazliet atzīmēt, ka ir daži trūkumi un nepilnības. Par dažiem no tiem es gribētu izteikt savus apsvērumus. Pirmkārt, par lauku sociālo infrastruktūru. Izskatot programmu, neguvu pārliecinošu priekšstatu par to, ka visi valdības locekļi, visi ministri, attiecīgi šo nozaru vadītāji, sociālās infrastruktūras nozaru vadītāji tiešām ir līdz skaidrumam, līdz dziļumam izjutuši lauku sociālās problēmas, kuras ir pārmantojusi jaunā valdība. Piemēram, ja veselības aizsardzības nodaļā Veselības aizsardzības ministrija konkrēti pateikusi savu koncepciju attiecībā uz to nodarījumu novēršanu, kas nodarīti lauku ļaudīm, tad jaunais izglītības ministrs acīmredzot ne sevišķi ir iejuties lauku problēmās, ne sevišķi tās jūt un tai skaitā arī vispār, šķiet, nav izpratis tos ievirzes jautājumus, kuri viņam tika uzdoti, stāvot šajā tribīnē pirms pāris mēnešiem, kad viņš tika apstiprināts ministra amatā. Tik tiešām šajā nodaļā par lauku skolu un tās asajām un dziļajām problēmām pateikti tikai četri kaili vārdiņi– atjaunot mazās lauku skoliņas. Vairāk nekā šeit nav. Protams, tas ir nepietiekoši, ņemot vērā vispārējo skolu traģisko stāvokli. Ir daudzi pagasti, kur latviešu ģimeņu un jaukto ģimeņu bērniem nav iespējams skolā mācīties mātes valodā, valsts valodā. Tās ir ļoti smagas problēmas.
Otrais– par ražošanas infrastruktūru laukos atkal ir sevišķi smaga problēma, jo šo infrastruktūru nozaru stāvoklis pašreiz ir tāds, kas prasa papildināt programmu ar atsevišķu nodaļu par lauku teritoriju sociālās ražošanas infrastruktūras izveidi, jo šīs infrastruktūras pašreizējais stāvoklis būtu par pilnīgi reālu un konkrētu bremzējošu faktoru ne tikai lauksaimniekiem lauksaimniecības agrārās reformas bremzēšanā, bet vispār pašas galvenās pārtikas programmas un citu ražošanas nozaru attīstībai laukos.
Par reģionālajām problēmām. Es gribu atzīmēt, ka ir ļoti labi, ka valdības programmā ir pateikts skaidri par zemisko darbību Latgales novadā, bet gribētos šo iedaļu konkrētāku, pārliecinošāku, lai būtu pilnīgi saprotami, kādā veidā valdība realizēs šīs ārkārtīgi svarīgās un vitāli nepieciešamās ieceres, sevišķi Latgales novadam un, bez šaubām, citiem novadiem. Šajā sakarībā gribu pievērst uzmanību arī nodokļu politikas koncepcijai, kas ir izklāstīta citā nodaļā jaunajā programmā. Nodokļu sarakstā ir ietverts zemes nodoklis. Zināms taču, ka šis nodoklis būs krasi diferencēts atkarībā no zemes vērtības un tās kvalitātes. Tātad pagastos, kuros ir labākas zemes, tāpat ir lielāka bāze nodokļu iekasēšanai, ražošanas bāze, objektu bāze. Ja paliks šis nodoklis, tad būs pagastu līmenī bagātie pagasti. Tie, kuri pašreiz ir nesalīdzināmi bagātāki, kļūs vēl bagātāki, polarizācija padziļināsies un pastiprināsies, nabagi paliks un veidosies vēl nabagāki. Tāpēc šeit ir ļoti nopietni jāpārdomā šis nodoklis tajā vai citā līmenī, lai varētu attiecīgi budžeta pārdales kārtībā šo jautājumu novērst. Ļoti apsveicama un, protams, vitāli nepieciešama ir īpašas mērķa programmas izstrāde, kas ir teikts koncepcijā. Tā ir programma par Latgales novadu attīstību.
Par pārtikas agrorūpnieciskā kompleksa attīstības programmu, kas izdalīta atsevišķā nodaļā. Es pilnīgi pievienojos jau teiktajam. Strīķa kungs un citi jau teica, ka šī nodaļa padevusies ne visai, un prasa pašas koncepcijas pamatīgu pārskatīšanu atsevišķos virzienos un atsevišķos jautājumos. Ne vienmēr ir pareizi orientēt tieši ar valstisko regulēšanu, lai sekmētu lauksaimniecības pārtikas produktu ražošanu. Ekonomistiem un lauksaimniekiem labi zināms, ka ikvienas civilizētas valsts valdībā viena no vissvarīgākajām, īslaicīgākajām un kapitālajām programmām pastāvīgi ir labības programma, jo tā visciešāk saistīta ar visu pārtikas ražošanu, lauksaimniecības izejvielu ražošanu, kas ļoti lielā mērā, es pasvītroju, neapšaubāmi ietekmē arī visu pārējo tautas saimniecību, iespaido sociālo klimatu un arī neatkarības būtību kā tādu. Gribētos, lai mēs to dziļi saprastu. Tādēļ diemžēl apspriežamajā projektā, ne jau acīmredzot valdības programmas vainas dēļ, par šādu programmu praktiski nav nekas minēts. Tāda lieta diemžēl ir pieprasīt budžetam 150 miljoni dolāru konvertējamās valūtas graudu, tas ir, lopbarības iepirkšanai no ārzemēm, minimālākais visneefektīvākais un mazperspektīvākais variants izejai no enerģijas trūkuma lopbarībā. Protams, lauksaimniekiem neapšaubāmi būs vajadzīgi ne tikai šie 150, varbūt divas reizes vairāk pavisam citiem mērķiem.
Visiem zināms, ka Rietumeiropas un Skandināvijas valstīs ir mums tuvs klimats, bet tur labības ražošanas līmenis ir ne divas un ne trīs, bet daudzkārt augstāks, par ko šeit Strīķis teica, ka starpība ir tā, ka mums trūkst trīs svarīgāko faktoru, lai mēs varētu strādāt un attīstīt ražošanu un nevis visu laiku orientēties uz kaut kādu neefektīvu pirkšanu.
Pirmais no tiem ir materiāli tehniskā bāze, un pirmkārt tehnika, jo mums praktiski nav klimatiskajiem un augšņu apstākļiem piemērotu lauksaimniecības mašīnu. Tās mašīnas nevar saukt par tehniku. Otrkārt, saimnieka– īpašuma uzņēmēja– trūkums. Treškārt– valdības konkrētas regulēšanas programmas trūkums.
Tāpēc liekas, ka vajadzētu īpaši rūpniecības mašīnbūves nodaļā un arī šajā agrorūpnieciskā kompleksa nodaļā izveidot pamatīgu iedaļu programmai par lauksaimniecības mašīnu un iekārtu, par pārtikas ražošanas un pārstrādāšanas rūpniecības mašīnu ražošanas izveidi republikā kā par vienu no svarīgākajiem rūpniecības kompleksiem. Tikai uz tā var bāzēties un tur arī jānovirza miljoni. Bet mēs nevaram piekrist arī tam priekšlikumam, kas ierakstīts programmā, ka ir iekonservētas ražošanas jaudas, iekonservētas kūtis, sašaurināta ražošana. To mēs nevaram pieļaut. Gluži otrādi– šeit izstrādātāji vienkārši orientējušies uz sovhozu un kolhozu līdzšinējo renti un pieņēmuši, ka neko citu nevar darīt. Tie ir valsts uzņēmumi, galvenokārt, lielfermas. Taču radikāli un steidzami ir jāpārveido ražošanas attiecības, īpašuma attiecības un jādod uz ārkārtīgi izdevīgiem noteikumiem privātajiem uzņēmumiem, akciju sabiedrībām. Būs gaļa un strādās resursi, varbūt pat vairāk un labāk nekā līdz šim, atradīsies lopbarība un viss nepieciešamais. Tāpēc trešā bloka iedarbināšanai ir vesela ekonomisko pasākumu gamma, ko var veikt valdība. Apmēram mēneša vai pusotra laikā attiecīgais ministrs varētu šo programmu kopumā novest līdz akceptējamam variantam un atkārtoti to varētu izskatīt septembra otrajā pusē.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Plotniekam.

A.Plotnieks: Godājamie Latvijas tautas deputāti! Mūsu priekšā ir apjomīgs dokuments, kurā faktiski visas republikas dzīves jomas ir ieskicētas tādas, kādas tās ir šodien, ir vēlējums, kādām tām būtu jābūt rīt. No šī viedokļa domāju, ka parlaments varētu teikt valdībai paldies un ar patiku un jūsmu šo dokumentu apsveikt. Bet tajā pašā laikā minētā dokumentā ir virkne jautājumu, uz kuriem mēs atbildi nerodam. Runājot no šīs tribīnes kā Latvijas Neatkarīgās komunistiskās partijas pārstāvis, partijas, kas par savu uzdevumu pasludina aizstāvēt to cilvēku intereses, kuri iztiku pelna ar savu darbu, es tikai no šī viedokļa gribētu akcentēt trīs jautājumus, kas, manuprāt, ir ļoti būtiski un svarīgi, un joprojām aktuāli.
Kādā situācijā šodien ir mūsu tautsaimniecība? Mēs esam dziļā krīzē, un mēs virzāmies uz katastrofu. Un, ja mēs būsim vieglprātīgi un neatvērsim acis, tad var gadīties, ka bezdibenis mūsu priekšā pavērsies un mēs tajā iekritīsim visi draudzīgi kopā. Nebūs vairs, par ko ķildoties. Kā izpaužas krīzes situācija? Visuzskatāmāk tas izsekojams agrorūpnieciskā kompleksa piemērā. Godājamais kolēģis Špoģis jau minēja dažus skaitļus. Es vēlreiz mēģināšu tos atgādināt. Lai saglabātu pašreizējo gaļas un piena ražošanas līmeni, mums ir vajadzīgs apmēram 1,7 miljoni barības vienību spēkbarības. No tā mēs varam saražot 0,7 līdz 1,2. Tātad pusi vai trešo daļu. Rēķinieties, ka mums pietrūks gaļa un piens, kas būs divreiz mazāk. Runājot par (neskaidri), šie cipari no 150 līdz 200 miljoniem dolāru, lai saglabātu ražotni esošajā līmenī. Mums viņu nav un nebūs. Tad rēķinieties, ka nebūs putnu gaļas un nebūs olu. Ko mēs ar jums liksim galdā? Ko liks galdā mūsu tauta, kas šodien klausās un gaida, ka mēs uz šiem jautājumiem dosim atbildi.
Mēs uzskatām, ka izeja var būt tikai privatizācija. Lauksaimniecībā privatizācija īstenojas kā zemes reforma. Jā, acīmredzot tas ir vienīgais pieņemamais ceļš. Bet tādā gadījumā mums valdības programmā bija jāsaņem atbilde, kā mēs privatizāciju finansēsim. Ko mēs praktiski darīsim, lai stādītos priekšā, kāda šodien ir situācija. Gada laikā izveidotās 1000 individuālās zemnieku saimniecības mēs ne ar ko neesam varējuši nodrošināt. Paies vēl gads, un maiss būs vaļā. Zemnieku saimniecības veidosies masveidā. Mums nav ne lauksaimniecības inventāra, ne celtniecības materiālu, nedz tas un tas. Ko mēs darīsim?
Pat visvienkāršākais aprēķins: ja mēs uz laukiem vēlamies nosūtīt apmēram 30 000 ģimenes, es lietoju atkal vecu pierasto izteicienu, ja 30 000 ģimenes būtu izteikušas vēlmi saņemt zemnieka saimniecību (tas būtu precīzāk, ja?) un lai tās nodrošinātu ar inventāru un materiāliem apmēram 100 000 rubļu apjomā, mums vajadzētu trīs miljardus rubļu. No kurienes? Gatavojoties sarunām ar Amerikas Savienotajām Valstīm, es veicu dažus aprēķinus. Mēs rēķinām, ka mums vēl 80 procenti zemnieku strādās savās fermās un mums ir vajadzīgi apmēram divi līdz trīs miljardi dolāru. Kur mēs tos ņemsim? Nav ne rubļu, ne dolāru. Tātad programmā, manuprāt, situācija bija jāizvērtē no šī viedokļa un precīzi jānosaka finansēšanas avoti, jo mēs nevaram rekonstruēt kādu tautsaimniecības jomu, ja mums nav skaidrs, no kurienes mēs ko ņemam.
Runājot par rūpniecību. Dažādās programmas sadaļās privatizācija tajā tiek iztēlota diezgan atšķirīgi. Ja sākumā, runājot par īpašuma attiecību konversiju, bezsaimnieku īpašuma attiecības tiek piedāvāts likvidēt tādējādi, ka mēs sākumā privatizējam sīkās darbnīcas, siernīcas un tā tālāk, pēc tam ķeramies pie sīkajiem rūpniecības uzņēmumiem, kuros strādā līdz 300 000 cilvēku, tad savukārt citā
sadaļā– “Finanses un kredīts”– mēs atrodam ideju par uzņēmumu pārvēršanu par akciju sabiedrībām un akciju pārdošanu par skaidru naudu. Es iestājos par to, ka republikā ir jāstabilizē naudas attiecības. Nauda ir jāizņem no apgrozības, citādi mēs situāciju nekādā veidā nevarēsim uzlabot. Bet tas ir jādara ļoti korekti, lai šo naudu kāds pienes klāt. Un to var izdarīt tiešām, pārdodot akcijas visiem, kas to vēlas, un fiksējot akciju īpašniekus. Acīmredzot katram atradīsies 100, 200 vai 300 rubļu, lai šo akciju nopirktu. Bet, ja runājam par sīko uzņēmumu privatizāciju tādā līmenī, ka mēs viņu pārdosim vienam īpašniekam, tad es atļaujos jautāt: kurš būs tas, kas pirks darbnīcas un sīkās rūpnīcas? Kuram ir šie līdzekļi? Mēs esam izdarījuši tirgus ekonomikas, sauksim to par eksperimentu, kooperatīvu veidā. Republikā melnās ekonomikas vietā mēs esam ieguvuši mafiozo ekonomiku. Un tagad mēs gatavojamies šo mafiozās ekonomikas naudu pārsūknēt šajās siernīcās, desu ražotnēs un tā tālāk. Vai mēs varam to atļauties?
Domāju, ka pati privatizācijas ideja visnotaļ ir pareiza, bet tai ir jāpieiet ar atbildības sajūtu un jārada tāds juridisks pamats, lai tik tiešām darba cilvēks būtu tas, kas kļūtu par ražošanas līdzekļu īpašnieku. Ja Polija sagatavoja likumu par privatizāciju gadu un pieņēma to nedēļu atpakaļ, tad mēs ceram to izdarīt divās trijās nedēļās. Likumprojekts, kas ir sagatavots, tas nedod atbildi ne uz vienu no šiem jautājumiem. Tātad šajā sadaļā mums ir jāparedz ļoti konkrēti, ļoti lietišķi pasākumi, lai neļautu iztirgot vērtības, kas pieder Latvijas tautai.
Vēl, no šī viedokļa runājot, mums jāatceras, ka programmā paliek pilnīgi atklāts jautājums par to, ka no 40 miljardiem dažādu vērtību, kas ir republikas teritorijā, 10 miljardi šodien ir PSRS īpašums. Kā mēs gatavojamies nodibināt kontroli pār neatkarīgās Latvijas ekonomiku, kurā mēs neesam saimnieki? Mēs gribam pārdot to, kā mums nav. Tad laikam pirmais, kas mums šajā sakarībā ir jādara, mums jāpārņem savā kontrolē šie uzņēmumi un rūpnīcas.
Acīmredzot mums jāatceļ un jāpasludina par spēkā neesošiem virkne PSRS likumu, kaut vai tie, kas reglamentē uzņēmumu rīcību un darbību. Acīm redzams, ka parlamentā mums ir jāpieņem akti par atsevišķu rūpnīcu pasludināšanu par Latvijas īpašumu, piemēram, par VEF. Un tad nebūs līdzšinējās situācijas, kad “Sarkanās zvaigznes” visi mopēdi tiek ražoti izvešanai ārpus Latvijas Republikas robežām, ka RAF ražo 15 000 autobusu “Latvija”, bet mūsu rīcībā to nav, un tā tālāk un tamlīdzīgi. Tātad vispirms mēģināsim virzīties uz priekšu un būt saimnieki savā zemē.
No šī viedokļa, vai tā nav paradoksāla situācija, ka šeit, šajā zālītē, es to saucu par moku kambariem, saspiesti sēž tautas pārstāvji, bet politiskās izglītības nams, kas ir celts par mūsu republikas naudu, stāv tukšs. Vai mums nevajag pieņemt aktu un pasludināt šo namu par parlamenta ēku? Vai mums nevajag trīsstūra ēku, kas atrodas Daugavas krastā, pasludināt par partiju ēku, lai visām partijām būtu kur normāli strādāt. Redziet, tas viss ir jāiestrādā valdības programmā un ir jānodibina šī reālā kontrole un tikai tad jādala.
Beidzot pēdējais. Atvainojos, apmēram viena minūte.
Es gribu kategoriski iestāties pret politiku, kuru valdība piedāvā jautājumā par cenu celšanos. Tirgus ekonomika nav cenu celšanās. Cenu celšanās ir cenu kustība, kas ir tirgus ekonomikas izpausme, bet tādā gadījumā normāli organizētā sabiedrībā nevis aprēķina, cik ir vajadzīgs kailās dzīvības vilkšanai, novelkot svītru, visiem nodrošina kailo dzīvību, bet šajā gadījumā rīkojas tādējādi, ka fiksē cenu līmeni un fiksē algas līmeni. Cenām ceļoties, valdībai ir jākompensē starpība. Un jākompensē katram nevis 100 rubļu apjomā, jo tad radīsim tādu situāciju, ka strādāt nebūs ieinteresēts neviens, bet būs ieinteresēts saņemt savu iztikas minimumu, aiznest uz māju savu iztikas grozu un pēc tam gulēt. Mēs taču gribam, lai celtos darba ražīgums. Tātad mums šī naudiņa, ko strādnieks šodien saņem, teiksim, 300, 700 rubļus mēnesī, lai šo naudiņu viņš varētu realizēt precēs, lai viņš būtu ieinteresēts strādāt vairāk un labāk. Programma paredz, ka viņam dos iespēju iegādāties preces par 100 rubļiem, par pārējo viņš varēs nopirkt... Jau šodien mēs komercveikalos varam iegādāties tējas bundžu par 50 rubļiem. Tātad sarēķināsim, cik tējas bundžu viņš varēs nopirkt par pārējo algu. Tas neradīs interesi. Tātad šajā daļā jāparedz, kādā veidā varam iegūt līdzekļus, lai kompensētu cenu celšanos. Ja to neizdarīsim, tad programma nedarbosies, cilvēki nestrādās, finansu haoss turpināsies un parlaments kopā ar valdību būs par to atbildīgs.

S.Beskrovnovs: */Cienījamie deputāti! Cienījamie valdības locekļi! Detalizēti izpētot programmu, ļoti gribējās tajā atrast kaut ko netradicionālu, absolūti jaunu, bet, pēc manām domām, jauna tur ļoti maz un tas pats nenozīmīgs. Iespaids tāds, ka par to visu jau ir runāts, runāts 1987.gada jūnijā Maskavā, runājis par to Šmeļovs un Popovs, Šataļins un Buničs, Āboltiņš un Ramāns.
Programmā akcentēti trīs momenti. Pirmais– pastiprināta privatizācijas ideja, tās nesēji lielākoties aizmirst par valsts īpašumu. Liekas, tikai modes teiciens “holdingkompānija” vēl liecina par valsts ietekmi nākotnes ekonomikā. Otrais– ļoti nopietna cerība uz ārvalstu investīcijām, uz ārzemju privātkapitāla ieguldījumiem. Un trešais moments– pareiza uzdevumu nostādne, uzdevumi konkurētspējā un ieiešana tirgū, perspektīvā– rietumu tirgū.
Viss ļoti pareizi, bet viss nenoteikti un lielā mērā deklaratīvi tāpēc, ka “holdingi” šodien– tas ir kapitāls, bet kapitāls– tie ir uzkrājumi, bet uzkrājumi var rasties ilgā laika posmā. Šodien diezin vai varam cerēt uz ārzemju kapitālieguldījumiem, jo tiem ceļu aizsprosto dažādi šķēršļi, tajā skaitā arī zināmas organizācijas.
Bez tam Savienībā, tajā skaitā arī mūsu republikā, kā likums ienāk novecojušas tehnoloģijas, lietotas iekārtas. Nav pamata cerēt, ka tuvākajā laikā mēs varētu kļūt konkurētspējīgi ne tikai austrumu, bet arī rietumu tirgū. Šī ideja ir utopiska. Tāpēc, kā man liekas, programmai pievieno divas apakšprogrammas: maksimumprogrammu un minimumprogrammu. Piedāvātā programma lielā mērā atgādina kādas partijas politisku programmu, to var uzskatīt par maksimumprogrammu, paredzētu uz 20–25 gadiem. Nepieciešama minimumprogramma, kurai jābūt konstruktīvai un iedarbīgai, sastāvošai no mehānismu programmām visa saplānotā realizēšanai. Tādu mehānismu un tehnoloģiju var noteikt tikai ar likumiem un tiesiskiem aktiem. Pavirši iepazīstoties ar programmu, mēs redzam, ka tā balstās vismaz uz 20 fundamentāliem likumiem. Man liekas, ka perspektīvā šo likumu vajadzēs vēl vairāk, tāpēc mums jānosaka pieņemto lēmumu precīza pēctecība, likumu robežas un termiņi. Kad būs noteikti termiņi un nosprausta izvirzītā mērķa robeža, iedzīvotāji sāks orientēties pavisam citādi.
Kā paātrināt šo darbu? Biedri, ir divi principiāli ceļi. Tie izriet no Latvijas politiskā statusa perspektīvu noteikšanas, mēs izskatām formulu Latvija– PSRS vai 15 savienotās republikas. Izejot no tās, mēs vērtējam visu likumprojektu izstrādāšanas efektivitāti tāpēc, ka šodien ir radusies paradoksāla situācija, ka 15 republiku parlamenti plus Savienības nodarbojas ar vienām un tām pašām problēmām un, kā saka, nevar pārkāpt savam “es”. Ja visas šīs pūles apvienotu, veiktos daudz efektīvāk. Te rodas ideja. Pirmā, preventīvā– darbs pie Savienības līguma veidošanas, kuram, es domāju, jābūt programmas pirmajā, nevis pēdējā vietā. Ja mēs principiāli noskaņosimies uz to, ka ejam uz sarunām par Savienības līgumu, tad problēma atrisināsies. No otras puses, ja mēs ieņemsim otro pozīciju, tad jau tagad varam skaidri saredzēt, ka šīs programmas realizēšana ievilksies ne uz vienu gadu.
Kādi mērķi? Mērķi šodien nosprausti: īpašuma decentralizācija, ekonomikas devalstiskošana, cenu veidošanas reforma, finansu un naudas sistēmas atveseļošana, iedzīvotāju sociālā aizsardzība. Šos mērķus Rižkovs noteica Prezidenta padomē un Federācijas padomē. No šejienes pilnīgi skaidrs galaslēdziens; šie paši mērķi saskatāmi arī mūsu programmā: vai nu Savienības līguma ideja un mēs pie tās strādājam, vai, es jau teicu, mēs ar programmu nodarbosimies autonomi. Tad daudzi postulāti, daudzas idejas aizvirzās tālā nākotnē.
Un beigās dažas piezīmes konkrēti par programmu. Pirmais. Nav pat aptuvena izmaksu rādītāja programmas realizēšanai, kaut vai svarīgākajiem blokiem, kā enerģētikai, transportam, celtniecībai, aizsardzībai, diplomātiskajam korpusam. No programmas mēs zinām, ka republikas nacionālā bagātība ir 43 miljardi rubļu, bet man ir priekšstats, ka šie 43 miljardi ir gadsimtiem krāti. Lūk, šīs lietas, kuru realizācija prasīs vismaz vienu desmito daļu no pašlaik esošās nacionālās bagātības. Es gribētu redzēt visas šīs mantības realizācijas izmaksu rādītājus.
Otrais moments. Milzīgas cerības uz darba devējiem. Es uzsveru šo jauno terminu, tā teikt, mūsu lietošanā. Darba devējam šeit tiek uzlikti pienākumi, darba devējam ir pienākums, darba devējs veido fondus... bet darba devējam nekādas tiesības vēl netiek dotas. Kur šodien ir šis darba devējs? Strādnieku šķiras līmenī kadru problēma un to kvalifikācija nav risināta. Es ar atbildības sajūtu to saku. Tirgus. Mēs visu laiku runājam par preču tirgu, bet ir arī kapitāla tirgus, investīciju tirgus, darba tirgus, zinātniski tehniskais tirgus. Mums vajadzētu sākt ar plaša patēriņa preču tirgu. Es, iespējams, izteikšu ķecerīgu ideju, ka plaša patēriņa tirgus radīšanai un tā piepildīšanai ir vajadzīga administratīva iejaukšanās. Šodien valdība nekādus administratīvus mērus necenšas pieņemt.
Ko tas izsauc? Deputāts Plotnieks jau teica, ka vienu mafiozu struktūru mēs jau esam radījuši, radīsim vēl augstākā pakāpē. Absolūti ir apiets. Tā es domāju, svarīgais sadales attiecību jautājums, kas saista darba algas un darba rezultāta līmeni, kas šodien nekādā mērā vēl nav noteikti. Līmeni, kuru mēs gatavojamies sasniegt, valdībai vajadzēja noteikt, jo rodas iespaids, ka mums šīs robežas netiek nospraustas. Es uzskatu, ka tas pamatos ir nepareizi tāpēc, ka šinī gadījumā nav sadales attiecību mehānisma. Atkarībai jābūt. Kā profesionāls celtnieks es valdībai ieteiktu atturēties no idejas izformēt vispārējās celtniecības trestus un pāriet uz sīkākām organizatoriskām struktūrām. Ievērojot to, ka pasūtītāji, tautas deputātu vietējās padomes kļūs ne tikai par finansu fondu turētājiem, bet arī materiālo resursu pārvaldītājiem, domāju, ka šo darbinieku štati, dienesti jāpalielina. Tā kā celtniecības organizāciju strukturālās apakšvienības ir mazjaudīgas (parasti 6–8 miljoni, lielākais 10 miljoni), tad pašlaik esošos celtniecības apjomus šīs organizācijas praktiski apgūt nevar. Paldies par uzmanību!/

J.Lucāns: Godātais priekšsēdētāj, godātie deputāti un viesi! Ilgus gadus spīdzinātā lauksaimniecība šobrīd, protams, ir kritiskā stāvoklī. To mēs visi jūtam. Sabiedrības pārbūve ir ļāvusi atteikties no līdzšinējiem stereotipiem, un laukos ir sācies zemnieku atdzimšanas process. Viss jaunais dzimst mokās, un arī zemnieku rašanās process šobrīd ir samocīts, un valsts, atstājot to pašplūsmai, draud nonākt ļoti sliktā stāvoklī. Tāpēc sākotnēji iztirzāšu pamatapsvērumus, no kā izrietēs jums piedāvātā lauksaimniecības attīstības koncepcija.
Pirmkārt, lauksaimniecībai Latvijā ir visi priekšnoteikumi, tajā skaitā tuvākajos gados ārējais tirgus austrumos. Tātad tā ir perspektīva nozare.
Otrkārt, zemnieku saimniecību attīstība perspektīvā ir gandrīz vienīgais reālais ceļš, pieļaujot, ka dzīvē var parādīties arī citi, kas sola panākumus. Tomēr ir ļoti noteikti jāsaprot, ka šis ceļš nozīmē lielā mērā radīt nozari no jauna un tas prasīs kapitālieguldījumus 10–15 miljardu rubļu apmērā.
Treškārt, lauksaimniecības līdzšinējā lielā atkarība no ievestās spēkbarības turpmākajā laikā objektīvi radīs ievērojamu produkcijas samazinājumu. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai otrs būtisks produkcijas samazinājums nerastos tipiskas zemnieku saimniecības rašanās rezultātā šo saimniecību zemās apgādātības dēļ.
Ceturtkārt, mums jārada ekonomiska aizsardzības sistēma intensīvi ražojošām lielsaimniecībām, kuru patvaļīga sadalīšana varētu novest pie katastrofālām sekām. Viņu laiks pienāks vēlāk, kad zemnieks būs iemācījies strādāt labāk.
Piektkārt, ir jāatrod ceļš uz lielsaimniecību kapitāla racionālu pielietojumu nākotnē. Tādas būves kā kaltes, gateri, darbnīcas zemnieku interesē jau šodien. Tātad jāatrod ceļš uz sapratni starp zemnieku un lielsaimniecību, ja ne patiesu, tad vismaz uz mīlestību caur aprēķinu.
Sestkārt, zemnieku saimniecība jārada iespējami perspektīva un specializēta, lai pēc gadiem nenāktu bankrotu vilnis. Pašreiz rodas 1930.gada modelis, un tas ir neperspektīvs.
Septītkārt, zemnieku saimniecību varēs orientēt tikai ar ekonomiskām metodēm, tāpēc ir svarīgi šo orientāciju radīt iespējami ātrāk.
Astotkārt, Latvijas lielā bēda ir piena lopkopība. Tai jārada vislabvēlīgākie apstākļi orientācijai uz zemnieku sētu, jo lopkopība visvairāk cieš no kolektīvā bezsaimnieka.
Devītkārt, nosakot orientāciju uz zemnieku saimniecību, mēs nedrīkstam aizmirst, ka ne visi, kas strādā laukos, būs zemnieki. Viņiem pašreizējā lielsaimniecība ir darbavieta un tāda būs vēl ilgus gadus. Mūsu bravūrīgās deklarācijas par lielsaimniecību iznīcināšanu jaunas patiesības vārdā ir bezatbildīgas. Un nekavējoši jālabo šī politiskā kļūda un jādeklarē, ka lielsaimniecības pastāvēs tik ilgi, kamēr varēs saglabāt ekonomisko līdzsvaru, normālus cenu politikas apstākļus, un ka to perspektīva paredzama saaugšanā ar topošajiem zemnieku kooperatīviem. Radikālie deputāti, kas ļoti aizraujas ar nesenās pagātnes iznīcināšanu, varbūt šodien smaida, esmu pārliecināts, ka jau šajās dienās smaidi izzudīs, jo radikālisms dzīvi laukos jau dezorganizē, un drīz vien veikalos būs daudz mazāk produktu.
Desmitkārt, valsts drīzumā laukos sāks ieguldīt lielus līdzekļus. Bet kas šobrīd laukos aizstāv valsts intereses? Ne pagastu valde, ne rajona lauksaimniecības daļa nespēs to izdarīt. Kas sekos rīcības mērķtiecībai, kas laikā apturēs saņemtā kredīta nodzeršanu?
Vienpadsmitkārt, parlaments, un it īpaši Tautas frontes frakcija, ļoti neapdomīgi spriež par bijušajiem īpašumiem laukos. Labojot vecās pārestības un noziegumus, pie kā ir vainīgi citi, mēs nedrīkstam izdarīt jaunus pārkāpumus pret tiem, kas šajā bezjēdzīgajā sistēmā vergojuši gadu desmitus. Vai viņiem liksim maksāt par citu noziegumiem? Tādi ir apsvērumi, no kuriem izriet turpmākā lauksaimniecības attīstības koncepcija.
Pamatjautājums– kur ņemt līdzekļus lauksaimniecības pārbūvei. Kapitāls, kas nepieciešams, lai atjaunotu lauksaimniecību jaunā saturā, ir tik liels, ka to spēj radīt tikai visa tauta. To var radīt, dodot lauksaimniecībai regulētas tirgus cenas, un tieši par tik arī pazemināsies tautas dzīves līmenis. Ja valdības programma paredz vispārēju pāreju uz tirgus attiecībām, tad šis jautājums it kā nav īpašs, bet īpašs tas kļūst tādēļ, ka lauksaimniecībai kā vienīgajai nozarei būs jāpāriet uz regulējamām tirgus cenām, bet pārējo cenu pieaugums valdībai visiem spēkiem būtu jābremzē. Kāpēc tas ir vajadzīgs?
Pirmkārt, vienīgi cenu starpība var radīt reālu iespēju, lai varētu uzkrāt laukiem nepieciešamo kapitālu.
Otrkārt, regulētas tirgus cenas lauksaimniecībai kā mērķtiecīga prioritāte uz visas tautas rēķina dod tiesības valdībai uzstādīt savus noteikumus. Noteikumu izpildi varēs kontrolēt bankas. Valdība virspeļņu ļauj izlietot nevis mehāniskam algas pieaugumam, bet gan tikai kapitālieguldījumiem, vispirms zemnieku saimniecību attīstībai, tad infrastruktūras attīstībai, zemes nodoklim un kredīta dzēšanai. Šāds ierobežojums ļauj noteikt tirgus cenas, neradot īpašus inflācijas draudus, kādi noteikti radīsies, pārejot uz vispārējām tirgus cenām, kad valstij vairs nebūs pamata un reālu iespēju regulēšanai.
Treškārt, regulētas tirgus cenas tikai lauksaimniecībai beidzot dotu iespēju ar nopietna nodokļa palīdzību aizstāvēt zemi pret izniekošanu, kā tas tagad daudzās vietās notiek. Tas ļautu pareizi orientēt arī zemes pieprasītājus.
Ceturtkārt, minētās cenas, kombinējoties ar pazeminātu zemes nodokli, radītu izdevīgus ekonomiskos nosacījumus tajos rajonos, kur lauksaimniecība šobrīd jau beidz pastāvēt un kur citkārt
saimniekot būtu neizdevīgi. Tas pats, kombinējoties ar palielinātiem nodokļiem, dotu ekonomisku aizsardzību intensīvajām lielsaimniecībām. Zemes nodokli zemniekam noteiktu atkarībā no tā, kāda ir zemes ražotspēja attiecīgajā lielsaimniecībā. Orientieris– saražotās barības vienības no hektāra.
Piektkārt, minētās cenas dos iespēju zemniekam konkurēt ar pilsētniekiem, iesaistot celtniecībā kooperatīvus.
Sestkārt, tos, kas pamanīsies pelnīt naudu uz tautas rēķina un tikai patēriņam, apliks ar iespaidīgu ienākuma nodokli, ja tam būs pilnīgs pamats.
Septītkārt, zemes nodoklis lielsaimniecībai būtu atšķirīgs no zemnieku saimniecības zemes nodokļa, kurai tas būtu mazāks, jo saimniecības līdzekļu ziņā vieglāk var kontrolēt banka. Šī atšķirība varētu dot iespēju zemniekam, ja to vēlas, strādāt saimniecības aizvējā un maksāt mazākus nodokļus, bet tas uzliktu viņam pienākumu respektēt lielsaimniecības īpašuma tiesības un citas intereses. Lielsaimniecības vadītājs vēl varētu noteikt pazeminātākus nodokļus, ja zemnieks mērķtiecīgi strādā (nodokļu un kredītu kārtošana ar saimniecību starpniecību).
Savukārt, ja lielsaimniecībā rodas zemnieku saimniecības, kas ražo intensīvāk nekā lielsaimniecība, valdības pārstāvji var noteikt pazeminātu nodokli saimniecībai, kas tieši ietekmētu lielsaimniecībā strādājošo dzīves līmeni. Tādējādi kolhoznieks ieinteresēti uztvertu zemnieka panākumus un zemnieks respektētu saimniecības intereses. Tā varētu radīt mīlestību aiz aprēķina. Varētu būt arī citi mīlestības motīvi: kreditēšana un kapitālieguldījumi zemnieku saimniecībā, teritorijas kopprodukts. Varētu būt īpašas prēmijas vadītājam, ja viņš godprātīgi realizē valsts politiku un veicina zemnieku nostiprināšanos. Šādas attiecības uz interešu pamata ļautu lielsaimniecības paliekām ieaugt topošajos zemnieku kooperatīvos. Tādējādi jutīsies drošāki arī tie, kas nekļūs zemnieki.
Abpusēja ieinteresētība ļautu lielsaimniecībām, kuras spēj organizēties, radīt rentes saimniecības sistēmu kā pāreju uz perspektīvi izveidotām zemnieku saimniecībām. Tas būtu nepieciešams, lai zemnieks, lielsaimniecības atbalstīts, apgūtu saimniecisko ražošanu perspektīvā apjomā. Domāju, ka Latvijā perspektīva, konkurētspējīga saimniecība varētu būt ap 50 hektāru liela un tajā būtu vismaz 30 liellopu. Kad rentnieks būtu apguvis šādu saimniecību, kuras celtniecību kreditējusi lielsaimniecība, viņš kļūst par saimnieku, uzņemoties celtniecības parādu, ko savukārt lielsaimniecība var dzēst ar sasniegto ražošanas intensitātes robežlīniju. Savukārt, lielsaimniecība var saņemt nodokļu atlaidi par šādas saimniecības radīšanu. Tas varētu būt dzinējspēks perspektīvu zemnieku saimniecību radīšanai lielsaimniecības iekšienē. Lielsaimniecības atbildība par teritorijas kopprodukciju varētu būt saistīta ar paplašinātām finansiālām iespējām pozitīva rezultāta gadījumā. Piemēram, piena lopkopības sekmīga pārorientēšana uz zemnieku saimniecībām lielsaimniecībām varētu būt kompensēta ar samazinātu ienākuma nodokli. Tādējādi saimniecības vadītājs varētu kļūt par valsts interešu aizstāvi savā teritorijā. Protams, šāda divējāda vadītāja loma var radīt reizēm neizpratni saimniecībā. Tādiem gadījumiem būtu jāparedz vadītāja aizstāvības iespējas.
Piemēram, iespēja varētu būt šāda: ikvienai saimniecībai laiku pa laikam rodas nepieciešamība saņemt valsts kredītu. Lai saņemtu valsts kredītu, varētu izvirzīt nosacījumu, ka tas ir iespējams tikai tad, ja vadītājs ir valsts interešu aizstāvis saimniecībā. Ja saimniecība tam piekrīt, tad trešdaļa kopsapulces balsu jāatdod valsts varas pārstāvja rīcībā. Un šis balsu skaits varētu būt pietiekams vadītāja aizstāvībai pret nejaušībām, bet neaizsargātu patiesas neatbilstības gadījumā.
Kas attiecas uz zemnieku, tad sadarbība ar lielsaimniecību ir viņa personīgās izvēles jautājums. Bet lielsaimniecības vadītājs var atteikties no šīs sadarbības tikai ar nopietnu motivāciju.
Visbeidzot, zemnieku saimniecībām jārodas regulēti. Un ik gadu jaunradāmo saimniecību skaitu noteiks materiālo resursu izdalīšanas iespējas. Tas ļaus arī veidot zemnieku saimniecības, pārbaudot kandidātu kompetences līmeni, kā tas notiek normālās attīstītās valstīs. Tas arī ļaus ātrāk iedzīvināt zemnieku saimniecību, un produkcijas ražošanas kritums būs īslaicīgāks.
Dažus vārdus par valdības programmu kopumā. Tur nevar saskatīt kopēju plānu, nevar atrast pietiekami radikālu rīcību, kas ļautu cerēt uz panākumiem. Protams, nosacītas neatkarības apstākļos ir grūti uzreiz noslēgt robežu un nosargāt savu tirgu, un darīt daudz citu radikālu soļu.

Priekšsēdētājs: Es ļoti atvainojos, kolēģi deputāti, varbūt tomēr uzklausīsim un pēc tam apspriedīsim teikto. Jūs pēc katras domas sākat apspriesties. Citi kolēģi pārsniedza četras minūtes, tad jūs nez kāpēc klusējāt. Lūdzu, turpiniet.

J.Lucāns: Deputāte Seile man par labu atsakās no piecām minūtēm. Jā, jā, ir tā. Varu pierādīt rakstiski.
Taču, kas traucē uzņēmuma direktora personā atjaunot valsts interešu pārstāvi un izbeigt ievēlēšanas sistēmu, ar ko valsts, t.i., īpašnieka interešu pārstāvība uzņēmumā bija pārtraukta. Nedomāju, ka privatizācija ies tik ātri un vienkārši kā programmā. Kas traucē uzņēmuma vadītājam radīt iespaidīgu samaksas sistēmu, protams, atkarīgu no sasniegtā valsts interešu rezultāta saskaņā ar līgumu? Kamēr direktors un ministrs sēdēs tirgū un pārdos tulpes, tikmēr valsts nebūs ne ekonomiski stipra, ne neatkarīga. Kur rast līdzekļus? Mērķtiecīgs darbs tos radīs pats. Tikai izbeigsim reiz uz to greizi skatīties. Ne katrs var būt spējīgs direktors. Beidzot ir jādod prioritāte spējīgam cilvēkam eksistences nodrošināšanai. Tas radīs veselīgu konkurenci. Kas traucē jau tūlīt grozīt dzīvokļu īres maksu, paceļot to līdz realitātes līmenim, un vienlaikus sākt dzīvokļu izpārdošanu, tādējādi modinot cilvēkā īpašnieka apziņu, radot vēlēšanos celt māju, nevis dārza māju vasarnīcas lielumā? Kas traucē apšaubīt dažādu Savienības institūtu atrašanās lietderību Latvijā un ar ekonomiskām metodēm virzīt tos prom, jo veikali ir tukši un jūrā peldēties nevar. Tātad galvenie motīvi ir pazuduši. Kas traucē radīt jaunu darba likumdošanu, kas vērsta atbildības virzienā? Bezdarbs mūsu slinkuma valstī var vēl nebūt visaptverošs.
Mūsu ekonomika ir izlādēts akumulators, kura tālākai ekspluatācijai nepieciešama uzlādēšana. Uzlādēšanu var izdarīt, tikai atslēdzot iespējami vairāk patērētāju. Uzlādēšanu var izdarīt, izšķiroties par ļoti radikāliem līdzekļiem, bet ļoti radikāli līdzekļi nozīmē ievērojamu visas tautas dzīves līmeņa pazemināšanos zināmā laika posmā, kamēr notiks ekonomikas uzlādēšana. Bet pēc tam mēs dzīvosim tāpat kā visur
pasaulē. Tas tautai ir atklāti jāpasaka, un tas jādara tūlīt, kamēr tauta vēl tic. Mīņāšanās uz vietas ar katru dienu mazina šo uzticības līmeni.
Apspriežamā valdības programma šobrīd ir vēlamību uzskaitījums, pie tam diezgan pilnīgs. Diemžēl programmā maz redzams, kas to veiks, un vēl mazāk saprotams, kā to veiks. Programmas izstrāde jāturpina līdz realitātei. Ir jādod vēl viens mēnesis laika programmas galīgai izstrādei.

Priekšsēdētājs: Es lūdzu kolēģus deputātus tomēr ievērot reglamentu. Pārējos, kuri tūlīt grib apspriest savu kolēģu izteiktos viedokļus, lūdzu izmantot blakustelpu, kura pat ir radioficēta, lai varētu dzirdēt. Bet zālē tomēr ievērosim klusumu, lai tie, kas runā no tribīnes, varētu tomēr izteikt savas domas. Mums ir ļoti daudz debatētāju, un, ja mēs tādā troksnī turpināsim, tad būs ļoti grūti.
Vārds... Jā, ja jums ir iebildumi procedūras jautājumos, tai skaitā arī par šīs sēdes vadīšanu, lūdzu, izmantojiet trīs mikrofonus. Bet to dariet tikai starplaikā, kad nerunā mūsu kolēģi deputāti.
Vārds deputātam Ziedonim.

I.Ziedonis: Un beidzot es gribēju teikt dažus vārdus par kultūru. Redziet, šāda frāze mums ļoti bieži atkārtojas. Tas ir simptomātiski, un tas rāda, ka kaut kas nav kārtībā arī ar programmu un arī mūsu parlamentā. Runa ir par 29.lappusē minēto pantu– vai mākslā ir jāpelna nauda, vai kultūras finansēšana pamatā ir jāpārveido un kultūras finansēšanai, tāpat kā visai sociālajai finansēšanai, jāpāriet uz pašaprēķinu.
Vai mākslā ir jāpelna nauda? Īsta māksla nekad nav pelnījusi naudu. Tā ir gan nesusi naudu, bet ne tik daudz pašam māksliniekam, cik starpniekam, kas ar mākslu ir tirgojies, kas mākslu atklājis kā preci. Tā ir nesusi naudu dažreiz, lielākoties citiem, ne pašam māksliniekam, jo mākslinieks neprot pelnīt naudu. Jūs teiksit– bet Raimonds Pauls varbūt ir bagātākais cilvēks Latvijā! Tas vēl nenozīmē, ka visi citi mākslinieki ir bagātākie. Raimonds Pauls tāpēc, ka viņš ir populārs, un tas nav jāsaprot kā sludinājums, kā nopēlums. Vienkārši viņa talantam piemīt tā retā īpašība, retā Dieva dāvana– būt labai mākslai un būt populārai.
Taču tas nenozīmē, ka visiem māksliniekiem jāpelna ienākumi. Ja māksla arī pelna, tad tā ir mākslas blakusspēja. Māksla pēc tam nes naudu, nevis no paša sākuma. Un naudu parasti pelna ne pats mākslinieks, bet citi cilvēki, citu cilvēku loks, kas māk mākslu sabiedrībā ienest un piedāvāt kā pērkamu preci. Un arī tajā nav nekā slikta. Pārdevējs pārdošanas gadījumā uzsver mākslas otro vērtību– pielietošanas vērtību. Ne vērtību, bet pielietojuma vērtību. Bet māksla pati nav nākusi pasaulē naudas dēļ. Un kultūra arī nav nākusi naudas dēļ. Tāpat kā ticība nav nākusi pasaulē peļņas dēļ. Māksla, varētu teikt, ir ticības māsa. Tā ir sludinātāja. Mākslas pārdzīvojums nes katarsi, līdzīgu dievkalpojumam. Faktiski mākslu varētu arī sekularizēt, šķirt no valsts kā atsevišķu valsti, tāpat kā baznīcu. Un tad paskatīties, kā tie mākslinieki, galvenokārt tie, kas neprot pelnīt naudu, izķepurosies. Paskatīt, vai viņi izķepurosies bez valsts, vai neizķepurosies. Tā ir tā pati proletkultiskā, faktiski tāda sadistiska interese, kāda Gorbačovam pašlaik piemīt, runājot par Lietuvu. Paskatīsimies, mēs, vienkāršā tauta, nedosim šiem benzīnu un paskatīsimies, kā tad tā “profesoru valsts”, kā teica Gorbačovs, kā tad tā izķepurosies.
Nē, māksla neizķepurosies. Māksla bez valsts, viņas pilna budžeta neizķepurosies. Baznīca kā atsevišķa valsts var izdzīvot no ticīgo ziedojumiem tikai tāpēc, ka tik maz naudas ir baznīcai. Bet mākslai ir manta. Mākslai pieder manta. Teiksim, mums nepietiek, koris jau nav tikai dziesma, bet ir arī autobuss, uz kultūras namu ar ko aizbraukt.
Gleznotājs patērē tonnām dārgu krāsu. Tāpēc pašreizējā valdības programma, liekas, ka grib kultūru atdalīt no valsts. Pašlaik tā izskatās. Mums ir tādas aizdomas. Nav labi, ja valsts programma ir tāda, kas izraisa aizdomas. Un kultūras programma šajā valsts, valdības programmā izraisa aizdomas. Šodien, kad Latvijā ir sazēlušas atkal naudas pelnīšanas tieksmes visos līmeņos, sākot ar veiklu muļķi kooperatoru un beidzot ar Ekonomikas ministriju, mēs, parlamentārieši, nemaz nedrīkstam nepieprasīt no valdības programmu, lai tā pasludinātu, ka tā atsakās no pārpalikuma politikas kultūrā. Pirmkārt, atsakās no pārpalikuma politikas kultūrā. Pasludina to. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šis parlamentārisma princips parādās pašā programmā. Tikai puslappusīte no 113 lappusēm ir veltīta kultūrai. Es domāju, ka katru ziņojumu vai programmu vajadzētu sākt ar kultūras izziņu, ar kultūras un izglītības izziņu, un tad tikai runāt par ekonomiku un tā tālāk, jo kultūra... kultūra ir visu lietu kārtība. Un kā tāda viņa arī piemīt... arī programmā viens (neskaidri) punkts ir, ka kultūra nav atdalāma no sociālās dzīves. Kā tāda, kā lietu kārtība piemīt visai mūsu eksistencei. Un tāpēc vajadzētu sākt ar kultūru, nevis, kā mēs sakām, nu, tad beidzot dažus vārdus par kultūru.
Tātad, pirmkārt, atsakās no pārpalikuma politikas kultūrā.
Otrkārt, valdībai jāatzīst, un nevis trešajā, ceturtajā pozīcijā, bet pašā sākumpozīcijā un uzreiz, ka tā uzņemas budžeta atbildību par kultūras dzīvi republikā. Un tikai pēc šā atzinuma pieņem, ka pamazām kultūra dažādos veidos varētu tikt pārvesta uz pašaprēķina principiem. Tikai pēc tam, kad valdība ir uzņēmusies budžeta atbildību un pasludinājusi budžeta atbildību.
Treškārt, gribas programmā redzēt valdības apsolījumu, ka tā realizēs nodokļu politiku tā, ka neražojošai, nepelnošai kultūrai tiktu izdzīvošana un plaukšana. Valdības programmai jāparedz iedarbīga nodokļu politika, kas nodrošinātu līdzekļu pārdali kultūras veicināšanas nolūkiem. Blakus budžetam paredzētu mecenātpolitikas attīstību, par ko mēs arī noklusējam. Līdzekļi, kas ziedoti no uzņēmumu peļņas kultūras vajadzībām, netiek aplikti ar nodokli. Tas viss ir pasludināms nevis ieslēgtā frāzē, tā būtu tā pati attieksme, kas valdības programmā ir pret fundamentālo zinātni. Zinātnieki ir sajūsmināti, un pilnīgi pamatoti, ka liela vērība tiek pievērsta fundamentālajai zinātnei, fundamentālās zinātnes attīstībai.
Ceturtkārt, ir jāparedz katra resora vai lielāka saimnieka iestādījuma kultūratbildība. Kultūratbildība... tas varbūt skan komunistiski, bet kā panākt šo kultūratbildību? Jo ne tikai Kultūras ministrija atbild par kultūru, bet vēl lielākā mērā savā teritorijā par to atbild vietējā pašpārvalde un uzņēmumu un saimniecību vadītāji, atbild par valstiski vajadzīgām proporcijām budžetā, sadzīvē un teritorijā. To varētu saukt arī par teritoriālo atbildību jeb kultūrvides atbildību. Jo vēl no kolhozu laikiem ir uzskats: mēs ražojam maizi, bet par kultūru lai atbild Kultūras ministrija. Tāda ir tēze. Tāpēc šī kultūratbildība pašvaldībai un katram resoram ir jānosaka. Kā to noteikt, to mēs arī komisijā spriežam. Un to vajadzētu arī pārdomāt šeit, pārrunāt. Manuprāt, šie ir četri galvenie principi, kuri valdības programmā ir jāpasludina šodien un tūliņ.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Drobotam.

J.Drobots: */Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti un valdības locekļi! Gandrīz trīs mēnešus mēs ar nepacietību gaidījām, kad mēs beidzot no politisku jautājumu lemšanas pāriesim pie ekonomiskām problēmām. Es ļoti cerēju, ka tas notiks, apspriežot valdības programmu. Iepazīdamies ar to, es pārliecinājos, ka šim apjomīgajam dokumentam uz 126 lapām tomēr drīzāk ir politisks nekā ekonomisks raksturs. No tā es izdaru savu pirmo secinājumu, ka valdība nav attālinājusies no vecās pieejas, kas pamatojas uz to, ka ideoloģija nosaka ekonomiku.
Laika trūkuma dēļ es šeit negribu analizēt visu to pozitīvo, kas, bez šaubām, ir programmā. Vispārīgi runājot, programma ir pietiekami viegli lasāma, taču to ļoti grūti analizēt, jo skaitļu materiāla ir ļoti maz, bet tas, kas ir, atspoguļo pašreizējo ekonomikas stāvokli, nevis tās attīstības dinamiku nākotnē.
Līdzās tam, par nožēlošanu, programma vedina domāt, ka valdība ne īpaši labi, bet dažreiz pavisam nezina, kā izvirzītās idejas realizēt. Ilustrācijai gribētu aplūkot svarīgāko jautājumu ekonomikas tālākai attīstībai– īpašuma konversiju. Bieži lietotais termins “privatizācija” praksē, man tā liekas, izrādījās par ziepju burbuli. Kopā pasekosim, kas slēpjas aiz frāzes, izteiktas programmas 11.lappusē. Citēju: “Programmas ietvaros paredzēts izstrādāt īpašumu konversijas metodoloģiju, kura ietver sevī principus, kritērijus un metodes, ar kurām tiks noteikta konkrētu īpašuma objektu privatizācijas nepieciešamība, tiks izstrādāti to tālākās attīstības ekonomiskie pamatojumi, tāpat arī pārdošanas cena, maksa par nomu vai objektu vai to sastāvdaļu izmantošanu. Šis darbs tiks veikts ar ārvalstu speciālistu piedalīšanos.” Es domāju, ka šī pieeja raksturo visas programmas līmeni.
Pirmais. Šī programma vēl tikai paredz konkrētas programmas izstrādāšanu, bet mēs cerējām, ka tagad šo konkrēto programmu izskatīsim.
Otrais. Valdībai nav ne tikai īpašuma konversijas programmas, bet, kā man liekas, tai nav pat priekšstata, kā, es uzsveru, kā šo konversiju īstenot, jo principi, kritēriji un metodes vēl tikai jāizstrādā.
Trešais. Valdība visdrīzāk vēl nezina, kādiem jābūt šiem kritērijiem un principiem, un tādēļ šī norāde uz ārvalstu speciālistiem. Es neesmu pret ārvalstu speciālistiem. Vēl vairāk, es visādā veidā atbalstu katru ierosmi, kas saistīta ar gudru galvu izmantošanu. Es esmu pret nekonkrētību un nenoteiktību tādā lietā kā ekonomikas atveseļošanas programma.
Programmā piedāvātie cipari par privatizāciju rada šaubas, lai neteiktu vairāk. Četros piecos gados paredzēts privatizēt 25–30 procentus nacionālās bagātības, tas ir, privātīpašumā jānodod apmēram 10–13 miljardi rubļu, ieskaitot īpašumu uz patēriņa priekšmetiem, personīgās lietošanas priekšmetiem. Tas nozīmē, ka tiks privatizēti īpašumi par 3–6 miljardiem rubļu, summā neiekļaujot zemes pārdošanu īpašumā. Ņemot vērā to, ka iedzīvotājiem ir iekrājumi 3,6 miljardu rubļu apjomā, un pieņemot, ka visa šī summa būs iekļauta konversijā, tad tas ir ļoti maz, apmēram viena desmitdaļa no valsts pamatfondu īpašuma. Valsts lauvas tiesu no sava īpašuma, 43 miljardiem, patur sev. Tas nozīmē, ka mēs arī turpmāk paliksim administratīvi komandējošās sistēmas rāmjos.
Izeja ir viena. Nezin kāpēc par to programmā nav teikts ne vārda.
Valstij savi īpašuma objekti jāatdod darba kolektīvu īpašumā, tas ir, jānotiek reālai devalstiskošanai. Un šeit izvirzās viens no pašiem sarežģītākajiem jautājumiem– visiem republikas iedzīvotājiem radīt vienādas starta pozīcijas. Šim jautājumam programmā nav veltīts neviens vārds, taču tas būs galvenais klupšanas akmens konversijas jautājumos. Un tieši tas dos iespēju reāli stāvēt pretī mafiozai ekonomikai.
Finansu atveseļošanas jomā kā viens no galvenajiem virzieniem izvēlēts savas republikāniskās valūtas radīšana. Grūti ko iebilst pret savas naudas drukāšanu, bet svarīgi paredzēt, ko tas dos.
Ir divi varianti. Ja rubļus apmainītu pret latiem vai citu republikānisku valūtu pēc pašreizējā kursa, tad mēs ne par kādu lata konvertāciju pat cerēt nevaram, tāpēc paliek visas pašreizējās nelaimes. Šis ceļš, kā man liekas, ir bez perspektīvas. Bez izdevumiem naudas izlaišanai tas nedos neko. Vai arī vajag atklāti pateikt tautai, ka iekrātajiem līdzekļiem tiks uzlikts arests, pie tam uz nenoteiktu laiku, bez tam pazemināt algu līmeni, tas ir, izslēgt to faktu, ka tagad katru mēnesi, pēc dažām ziņām, naudas tiek izmaksāts par 56 miljoniem vairāk, nekā ir preču un pakalpojumu seguma.
Otrais ceļš– izdarīt rubļu apmaiņu pret republikānisku valūtu, bet ar pazeminātu kursu, bet tas savukārt vedīs uz dzīves līmeņa pazemināšanos, un arī par to vajag atklāti pateikt.
Bez tam visi šie mēri nedos rezultātu, ja netiks izveidota muita un robežapsardzības dienesti, bet tas atkal prasīs papildu izdevumus, un ne mazus.
Gribētu, lai, pieņemot šādu lēmumu, tiktu izdarīts finansu atveseļošanas efektivitātes skaitlisks vērtējums.
Pētot programmu, es pievērsu uzmanību tam, ka atsevišķas nodaļas nesaistās cita ar citu. Rodas iespaids, ka katru nodaļu rakstījis savs resors, cenzdamies savus mērķus stādīt augstāk par citiem un to realizēšanai izspiest iespējami vairāk naudas. Programmas resorismu apstiprina arī tas, ka pašvaldībām un to tiesību jautājumiem praktiski uzmanība nav veltīta.
Lūk, starp citu, no Daugavpils problēmām es ievēroju, ka no kultūras nodaļas ir pazudusi nepieciešamība Daugavpilī atjaunot teātri. Un, kā es domāju, daugavpilieši un daudzi republikas iedzīvotāji nesapratīs, kā tas var būt, ka pirms diviem gadiem pārtrauca Daugavpils HES celtniecību, bet tagad jau otrā premjera uzstāšanās pierāda, ka tādu HES vajag celt.
Programmas nesabalansētība ir acīm redzama. Piemēram, nodaļā “Celtniecības komplekss”, izejot no celtniecības apjoma samazināšanās par 20 procentiem, tiek noteiktas prioritātes, dzīvokļu celtniecība tiek nolikta priekšpēdējā vietā, kam ir ļoti grūti piekrist, zinot sociālo spriedzi šajā jautājumā.
Nodaļā “Dzīvokļu un komunālā saimniecība” nostādne pretēja. Vajag, kā man liekas, reālāk vērtēt savas iespējas un atklātāk pateikt, kas gaida tos, kas stāv dzīvokļu rindās.
Beidzot un dodot kopēju vērtējumu valdības programmai, es gribu izteikt tādu domu. Šim dokumentam vairāk ir teorētisks raksturs nekā praktisks. Tajā daudz jaunu apzīmējumu un skaidrojumu. To vienādi grūti kā kritizēt, tā aizstāvēt, jo tas rāda, cik daudz varētu panākt, ieejot tirgū, bet pavisam nerāda, kā to izdarīt. Tāpēc man ir priekšlikums pārdēvēt šo dokumentu– “Noteicošie apstākļi un principi pārejai uz tirgus ekonomiku Latvijas Republikā”, apstiprināt to ar izmaiņām un papildinājumiem, uzdot valdībai izstrādāt konkrētu programmu ekonomikas atveseļošanai tuvākajos divos trīs gados un tālākajā perspektīvā. Paldies./

A.Buls: Godājamais priekšsēdi, cienījamie deputāti un valdības locekļi! Es runāšu par diviem jautājumiem, kas izklāstīti, pareizāk sakot, nepietiekami izklāstīti valdības programmā. Viens no šiem jautājumiem ir rūpniecības nodaļā, otrs– nodaļā par ekoloģiju.
Sākumā par ekoloģiju. 11.nodaļas 4.punktā ir teikts, ka jāpastiprina darbība vides kvalitātes uzlabošanas programmas izpildei Olainē. Ja runa ir par to komplekso programmu, kas pieņemta 1988.gada 4.oktobrī, un arī par Latvijas PSR Ministru padomes lēmumu Nr.325, tad šoreiz to nevajadzēja rakstīt tādā redakcijā. Šī programma pati par sevi ir daudzkārt novecojusi, un tā ir jāmaina. Es lieku priekšā mainīt šī ieraksta redakciju un pirmām kārtām šīs programmas, šī valdības lēmuma Nr.325 kvalitatīvu pārstrādi ekoloģijas jomā un ieskaitot arī sociālo jautājumu risināšanu Olainē, jo bez šiem dokumentiem nevar tikt pie ģenerālplāna. Tātad jāpārstrādā, nosakot termiņu– 1998.gada 1.novembri. Par ekoloģiju pagaidām viss, jo šajā aspektā es skaru tikai Olaines problēmu.
Attiecībā uz nodaļu par rūpniecību pirmām kārtām man ir iebildums, ka runa ir par problēmām, kas ir uzskaitītas, tā vietā, lai tām rastu kaut kādus risinājumus. Un ceturtā problēma skan tā: “Nepilnīgi tiek izmantoti vietējo izejvielu resursi, līdz ar to pārāk liela ir atkarība no izejvielām.” Šī problēma ir kļūdaini izklāstīta. Nav tiesa, ka esam atkarīgi no ievestām izejvielām tādēļ vien, ka nepilnīgi izlietojam vietējos resursus. Nebūt ne, atcerēsimies 60. un 70.gadus, kad varbūt daudzējādā ziņā ar ekonomiski nepamatotu valdības politiku tika forsēta rūpniecības attīstība, lai gan dažkārt pat nebija viena no četriem faktoriem, kas nepieciešami tās attīstībai. Te minama arī ķīmiskā un smagā mašīnbūve. Gribot negribot, ja mēs šo rūpniecību gribam saglabāt, tad būs jāieved izejvielas gan no PSRS republikām, gan arī kaut kādā veidā vajadzēs importēt. Tātad šos divus jēdzienus nedrīkst saistīt. Tādā sakarībā, izvēršot šo koncepciju, es gribētu, lai valdības programmā būtu konkrēts risinājums, kā tad noturēt rūpniecību, ja mēs to gribam noturēt, kura prasa šīs ievestās izejvielas. Es runāšu, pamatojoties uz farmaceitiskās rūpniecības piemēru, kas varētu būt pielietojams arī citām nozarēm. Manuprāt, pašreiz ir ļoti būtiski nostabilizēt šo izejvielu ievedumu.
Kāds ir stāvoklis farmaceitiem? Trešo daļu no visām izejvielām mēs saņemam pēc tiešiem līgumiem. Divas trešdaļas saņemam no centralizētām piegādēm. Tas ir tādā gadījumā, ja šī rūpniecība vēl ir Vissavienības resoru pakļautībā. Agri vai vēlu tas mainīsies. Un, kā mēs redzam, programmā ir deklarēts, ka šie īpašumi tiks pārņemti īpašumu konversijas nodaļā un tiks pārņemti no PSRS. Tātad arī farmaceitiskā rūpniecība un daudzas citas no šiem resoriem aizies. Jautājums būs par to, kas nomainīs šo centralizēto izejvielu piegādi, kura pašreiz nav sevišķi liela problēma. Radīsies jautājums par tiešiem līgumiem. Un tas ir ļoti grūts jautājums, jo piegādātājs nelabprāt slēdz tiešo līgumu ar tādu patērētāju, kurš viņam nekā nedod pretī. Piemēram, labi slēgt līgumu, ja ir mikroautobuss vai gaļas vagons, vai koks, vai arī kāda cita kolektīvam vajadzīga prece. Farmaceitiskā rūpniecība to nevar. Bet toties farmaceitiskā rūpniecība var dot zāles visam tam reģionam, visai valstij. Tāpēc man valdībai ir lūgums attiecīgajā nodaļā iestrādāt tādu lietu, kā nodrošināt izejvielu sagādi ar starpvaldību līgumu. Pirmām kārtām ar starpvaldību līgumiem tieši ar Krieviju, jo apmēram 60 procentus izejvielu piegādā Krievija, Ukraina un Azerbaidžāna. Minētās trīs republikas pilnīgi var nodrošināt farmaceitiskās rūpniecības eksistenci un uzplaukumu Latvijā. Šīm trim republikām mēs savas ražotās zāles varam dot pilnīgi ekvivalenti, pat vēl ar lielu uzviju. Tātad līgums ir ekvivalenti izlīdzināms un sadarbība var notikt, taču pie nosacījuma, ka pastāvēs starpvaldību līmenī noslēgti līgumi.
Tā kā man ir vēl trīs minūtes un 15 sekundes, es gribētu apskatīt vēl vienu, tādu mazliet konsultatīvu jautājumu. Valdība savā programmā saka, ka jāpārņem īpašums no PSRS. Protams, tas labi skan– pārņemt. Bet padomāsim, patlaban mums ļoti daudz, lielākā daļa rūpniecības uzņēmumu ir Vissavienības pakļautībā. Pārņemt– to nav tik vienkārši izdarīt. Būs pretestība. Varbūt vajag padomāt par pārņemšanas mehānismu, pamatojot to uz ekonomisko bāzi. Savā rūpnīcā esmu parēķinājis, ka tas nav nemaz tik nereāli, jo mūsu rūpnīca būvēta pilnīgi no centralizētiem līdzekļiem. Taču šodien tā jau lielā mērā ir sevi atpirkusi, un tādēļ būs vieglāk vest sarunas ar centrālajiem orgāniem, lai šo rūpnīcu izpirktu. Tādā gadījumā, ja tas ir pieņemams, to varētu iestrādāt arī programmā kā vienu no īpašuma pārņemšanas mehānismiem.

Priekšsēdētājs: Paldies.
Tagad sāksies pārtraukums, kas ilgs līdz pulksten 15.00.
Bet pirms pārtraukuma lūdzu mazu uzmanību un uzklausīt, ko lūdz mūsu kolēģis deputāts Seiksts un priekšsēdētāja vietnieks deputāts Andrejs Krastiņš. Paziņojums– trešais mikrofons.

A.Seiksts: Sarkanajā zālē pulksten 14.00 lūdzu sapulcēties visus tos, kas sāk strādāt vai strādās pie Latgales sociālekonomiskās un kultūras programmas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu uzmanību, vārds Andrejam Krastiņam.

A.Krastiņš: Komisiju sarunām ar Krieviju lūdzu pulksten 14.15 sapulcēties trešajā stāvā 305. kabinetā.

Priekšsēdētājs: Plenārsēdi turpinām pulksten 15.00.

(Pārtraukums)