Jau kopš 2001.gada rīkojāmies kā ES dalībvalsts

– Runājot par ES Jauno kaimiņattiecību politiku, es domāju, šeit mūsu valstij ir lielāka loma, nekā Latvijā to pašlaik novērtē. Mūsu intervijas dienā Saeimā viesojas Gruzijas vēstnieks. Ne tikai tāpēc, lai formāli apmeklētu mūsu un Eiropas lietu komisiju. Londonā šogad tika parakstīta vienošanās starp britu parlamentu, Latvijas Saeimu un Gruzijas parlamentu par sadarbību starp Eiropas lietu komisijām. Latvieši piedāvā Gruzijai palīdzību likumdošanas sakārtošanā atbilstoši ES prasībām, un mēs jau šo palīdzību sniedzam. Mēs viņiem pārsūtām likumprojektus un ES direktīvas, kas tiek tulkotas. Izskaidrojam problēmas, kas sai-stītas ar šo likumdošanas aktu ieviešanu. Mums ir sadarbība ar dažādām Gruzijas ministrijām. Mēs esam ziedojuši diezgan lielus līdzekļus Gruzijas parlamenta modernizēšanai, esam viņiem palīdzējuši ar datoriem. Notiek cieša sadarbība starp Latvijas un Gruzijas aizsardzības ministrijām – mēs viņiem piegādājam samērā modernas sakaru sistēmas un programmnodrošinājumu, dažādas citas lietas. Tas pierāda, ka Latvija ES Jauno kaimiņattiecību politikā spēlē neproporcionāli lielu lomu – ņemot vērā mūsu iedzīvotāju skaitu un mūsu ekonomisko potenciālu.
Es gadu biju novērotājs Eiropas Parlamentā un varu teikt: izstrādājot jebkuru dokumentu par attiecībām ar Krieviju vai Ukrainu, arī ar bijušajām sociālistiskajām valstīm, tieši baltieši spēlē ļoti ietekmīgu lomu. Līdz ar to argumentēts ir arī mūsu uzskats, ko pamatojām Ārlietu komisijā, ka Latvijā nevajadzētu rīkot referendumu par Eiropas konstitūcijas ratificēšanu, jo šie noteikumi faktiski ir labāki par Nicas līgumu. Gan runājot par veto tiesībām, gan par to, ka mēs saglabājam savu komisāru līdz 2014. gadam. Bet pats galvenais – mēs savu suverenitāti esam ne tik daudz ierobežojuši, cik paplašinājuši. Piemēram, mēs lemjam par zivju resursiem ne vien Rīgas jūras līcī, bet arī kaut kur pie Zviedrijas vai Dānijas krastiem. Nerunājot jau par to, ka mūsu vēstnieki piedalās NATO Padomes darbā.

Joprojām dzīvie mazvērtības kompleksi

– Ļoti interesanta tēma. Savā laikā eiroskeptiķi bija izrēķinājuši, ka ES mums iedošot kādus 50 miljonus eiru, bet mēs būšot spiesti atdot Eiropas Savienībai kādus 100 miljonus. Salīdzinājumam es varu pateikt nākamā gada skaitļus: ārējā ES palīdzība, protams, kopā ar mūsu pašu līdzfinansējumu, pārsniegs 500 miljonus latu. Protams, Latvijas pusei šajos projektos ir jāpiemaksā. Bet te ir divi plusi. Ja mums nebūtu šīs iespējas izmantot ES fondus, mēs varētu lemt par dažādiem projektiem. Bet nauda tiktu sadrumstalota, un mēs to izlietotu neracionāli. Tagad ES atbalstītie projekti iziet zināmu novērtēšanas stadiju. Vispirms jau tiek izskatīti Budžeta komisijā. Un, lai apstiprinātu šo ES fondu naudu, mēs esam spiesti dot līdzfinansējumu – es runāju galvenokārt par lauksaimniecību un reģionālo attīstību, kā arī par lielajiem infrastruktūras projektiem – ceļu būvi, dzelzceļu un ostu modernizāciju. Par visiem projektiem ir bijusi iepriekšēja apspriešana, bet pēc projekta realizēšanas ir audits. To izskata Eiropas Parlamenta Budžeta komisija un Budžeta kontroles komisija vai Audita tiesa Luksemburgā. Tie visi ir atklāti projekti. Pat ja sabiedrība bieži vien runā, ka ES nauda tiek izdalīta “pēc pazīšanās” vai tamlīdzīgi – visi šie projekti tiek pārbaudīti.
Bet es jums gribētu pieteikt vēl dažas summas. Šogad mums, pēc Finanšu ministrijas pēdējiem datiem, paliek pāri vairāk nekā simt miljoni latu neizmantotas ārējās palīdzības.

Kāpēc paliek pāri nauda

– Lai šo ES naudu izmantotu, nepieciešami konkrēti projekti. Protams, nenoliedzami, tur ir zināma birokrātija, bet ar to jārēķinās. Nauda gan neiet zudumā, tā pāriet uz nākamo gadu. Bet, tā kā nākamgad naudas plūsma būs nesalīdzināmi lielāka, tad mums būs jāizlieto gan šogad neizmantotie 100 miljoni, gan nākamā gada nauda. Tā ka nākamgad jau varbūt mums iekrāsies neizmantoti 200 miljoni. Respektīvi, mēs pirmo reizi esam saskārušies ar problēmu, ka naudas ir par daudz, nevis par maz. Protams, mums trūkst naudas visās jomās, bet jāsaprot, ka nevar šo ES naudu iedot katram, kam iegribētos būvēt gaisa pilis. Par katru summu, kas saņemta, ir jāatbild. Šī nauda jārealizē konkrētā pamatotā projektā. Kaut vai šāds piemērs. Šogad mēs nevarējām sākt Saulkrastu apvedceļa būvi par kādiem 20 miljoniem eiru, jo celtniecības jaudas faktiski ir izsmeltas. Arī šo projektu nācās pārcelt uz nākamo gadu. Tajā pašā laikā mums jau trešo vai ceturto gadu ir visstraujākais iekšzemes kopprodukta pieaugums. Šajā ziņā mēs ES stabili esam pirmajā vietā. Igauņiem šogad būs virs 5 procentiem, mums – pie 8 procentiem. Zināmā mērā tas arī, protams, izraisīs inflāciju, jo lielas naudas masas ieplūšana dažādos projektos velk aiz sevis algu pieaugumu. Tad vēl dažādas indeksācijas, sociālie pabalsti, kas savukārt palielina patēriņu. Tas varētu būt tāds neliels negatīvais mūsu attīstības aspekts, taču arī tas nav nekas briesmīgs.

– Es domāju, ka tuvākajos gados tas mums nedraud. Algas pieaug straujāk, un dzīves līmenis pieaug. Bet kāpēc es to stāstu? Es domāju, tik strauji pieaugot budžetam, palielinās arī Latvijas iemaksas dažādos starptautiskos fondos. Piemēram, no Aizsardzības ministrijas – miera uzturēšanas spēkiem apmēram 5 miljoni latu. Ja mums pirms diviem trim gadiem bija problēma, sūtot savus karavīrus starptautiskajās miera uzturēšanas operācijās, vajadzēja vienoties ar attiecīgo valsti, kuras karaspēka daļai mūsu karavīri tika pievienoti, vai nu tie bija dāņi, vai amerikāņi, vai poļi, kā tagad Irākā, dabūt attiecīgo tehnisko nodrošinājumu un runāt par bruņu transportieriem, tad tagad mums jau ir pietiekami daudz līdzekļu, lai to visu iegādātos paši. Tuvākajos desmit gados mēs varēsim izveidot vienu no vismodernākajām vienībām. Atbilstoši NATO jaunajai devīzei – mazāk, ātrāk, precīzāk. Latvija tuvojas šim līmenim.

Mērķis par turīgu vidusšķiru