Spīdolas balvas Adventes gaismā

Ievadot sarīkojuma akadēmisko daļu, profesors Leons Gabriels Taivans teica dažus vārdus apcerīgā Adventes laika sakarā, atgādinot, ka šis vārds tulkojumā no latīņu valodas nozīmē atnākšanu, proti, “Dieva nākšanu, nākšanu vēsturē, Dieva nākšanu cilvēka sirdī”. Saskaņā ar tradīciju, kas cēlusies no agrīnajiem viduslaikiem, Advente sākas ar rītausmas Stundu liturģiju, kuras laikā tiek lasīta Pravieša Jesaja grāmatas pirmā nodaļa, kurā ir bargi Dieva vārdi par cilvēku pastrādātajām un pieļautajām ļaundarībām un uzmudinājums: “Mitējieties ļaunu darīt! Mācieties labu darīt, meklējiet taisnību, palīdziet apspiestajiem, stājieties pretī varmācībai!” Advente ir pārdomu laiks, kad mums būtu jāgriež par labu ļaunais, jo Ziemassvētki kristīgajā tradīcijā ir sirdsmiera laiks.
Spīdolas balvu piešķiršanas izteikti humāno misiju akcentējusi arī Helēna Demakova. Sasirgušās kultūras ministres vēstuli ar sirsnīgiem apsveikuma vārdiem Spīdolas balvas laureātiem svētku ieskaņā nolasīja Kultūras fonda valdes priekšsēdētājs Pēteris Bankovskis.
Par izcilo arheologu Ievas Oses un Andra Caunes enciklopēdiskā un reizē zinātniskā darba lielo nozīmi “Latvijas Vēstneša” 28.oktobra numurā rakstīja Dr.hist. Guntis Zemītis, uzsverot, ka tas ir pirmais latviešu valodā izdotais apkopojums par viduslaiku koka un mūra pilīm Latvijas teritorijā. Tas, kas daudzviet Eiropā ir saglabājies un bieži vien tiek funkcionāli izmantots, Latvijā ir jāpēta ar arheoloģiskām metodēm, lai saglabātu pēc iespējas precīzas dokumentāras liecības. Autoru apkopotais plašais materiāls gan par esošajām, gan zudušajām piļīm ļauj tās saglabāt vēsturiskajā apritē un zināmā mērā kompensēt cilvēka radītos zaudējumus mūsu kultūrvidei.
Andris Caune veicis nozīmīgus pētījumus un atklājumus vairākās arheoloģijas nozarēs, un viņa devumu zinātnes attīstībā vainagojusi gan Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielā medaļa, gan Baltijas asamblejas balva un Rīgas balva. Pilis un pilsdrupas viņu interesējušas kopš zēna gadiem, liels darba cēliens bijis saistīts ar Bauskas pili, bet par īstu aizraušanos piļu pētniecība kļuvusi līdz ar meitas Ievas Oses pievēršanos tai.
Ieva Ose ar savu spožo pateicības runu ikvienu aicināja padomāt par šo seno celtņu kultūrvēsturisko vērtību: “Ar pilīm saistās tik jauki simboli. Mēs runājam par sapņu pilīm un par Gaismas pili. Pilis, pilskalni, senie mūri atgādina, ka nekas nepāriet bez pēdām. Pilis var augšā celties. Varbūt mēs nevarēsim nolikt vietā visus akmeņus, bet ļoti daudzus varēsim. Katra jauna paaudze nāks ar savu pienesumu.”
Dzejnieces Broņislavas Martuževas balss un gars svētkos ienāca ar kompaktdiska ierakstiem un literatūrzinātnieces Annas Eglienas stāstījumu:
• “Dievs, dziedāt vēli tā, kā putni dzied…” šo dzejoli Broņislava Martuževa rakstīja 1948.gadā. Viņai bija 24 gadi, un savas dienas viņa vadīja sprostā – Lazdiņu māju pagrīdē. Tēva mājās, kur “pāri ābele tik grezna/ aug, gaisu galus aizsniedzot. Lūgums un aizlūgums, mantra, dzīves programma. Dziedāt brīvi, neatkarīgi, saskaņā ar Dieva prātu – “un lai mans ceļš ir laika virzīšanās”. Laiks un ceļš. Un mūža gājums, kuru pavadījusi Triju zvaigžņu gaisma. Dievs lūgšanu ir uzklausījis, un nu var teikt: “Guļ rudens raža kuplā kaudzē, un nu rudens dāsni apbalvo.”
• Šogad ir dzejnieces 80.dzīves gads, un bez kādiem formāliem lēmumiem tas kļuvis par Broņislavas Martuževas gadu: apgāds “Valters un Rapa” izdevis jaunāko dzeju grāmatu “Kā putni dzied”, apgāds “Zvaigzne ABC” – Kopotas dzejas, kur visi seši iepriekšējie krājumi vienos vākos. Tikko laists klajā kompaktdisks – dzeja, dziesmas un sarunas, kurā piedalās arī māsa Magdalēna. Kinorežisors Zigurds Vidiņš, kurš jau kopš 1987.gada ar kinokameru seko dzejnieces gaitai, drīz būs pabeidzis savu jau otro filmu par dzejnieci.
• Pēc Kopotu dzeju izdošanas dzejniece teica: “Ir trīs dzejoļi, kuru dēļ bija vērts iznākt šai grāmatai un kuriem ir vieta latviešu literatūras vēsturē.” Tas ir veltījums Aglonas Dievmātei – “Piedod, Vissvētākā, piedod”, tas ir dzejolis “Partizāns” – tā laika partizānu evaņģēlijs, un “Brīvības piemineklis” – dzejolis, kas rakstīts Taišetas trasē, Psihokorpusā, 1952.gada 18.novembrī.
• Balva dzejniecei tiek aizvesta uz Lubānas Dārziņiem, kur viņa dzīvo kopā ar māsu Magdalēnu. Saņēmusi ziņu par balvas piešķiršanu, Broņislava Martuževa teica: “Tas viss nāk par vēlu. Man vairs nav spēka priecāties. Bet gandarījums ir. Tā balva nav man vienai, tā ir viņiem visiem. “Tā manis lolojamā saime/ ap gariem smilšu galdiem sēd…” Viņiem visiem šodien piešķirta balva. Par to, ka mēs nepadevāmies, par visu to – upuriem, zaudējumiem, pašaizliedzību un milzīgo ticību. Māsai, brāļiem, mammai, kas izdzēra visas šausmas. Tā balva ir visiem tiem, kas bija, kas ir un kas būs – lai Dievs stāv mums visiem klāt!”
• Anna Egliena, kas ir dzejnieces uzticamā draudzene un dzejas pūra aprūpētāja, izteica pārliecību, ka balva nenāk par vēlu, jo atzinības galvenā jēga ir sagādāt gandarījumu tam, kas to pelnījis, un apliecināt lietu vērtību. “Broņislavas Martuževas īstais atzīšanas un pazīšanas laiks vēl tikai būs. Tas ir vēl priekšā, bet tas nenovēršami tuvojas. Mēs šodien esam tam liecinieki.”