Dž.Beikers saprata, ka līdz 17.martam ir vēl septiņas nedēļas un šo nedēļu laikā centrālā vara savu kontroli pār Baltiju var vēl vairāk pastiprināt. Tādēļ Beikers atbildēja, ka pasaulei ir svarīgi redzēt nekavējošus un redzamus pierādījumus, ka notikumi Viļņā un Rīgā nav jaunas Kremļa nacionālās politikas vēstneši. Pēc sarunas Valsts departamentā Bessmertnihs informēja PSRS prezidentu par Beikera iebildumiem un rekomendēja Kremlim dot amerikāņiem speciālas garantijas, ka tas atkāpjas no bezdibeņa Baltijā. Savā atbildē Bessmertniham Gorbačovs deva jaunas instrukcijas – ministram jāizskaidro amerikāņiem, ka Kremlis veic konkrētus pasākumus, lai izkliedētu sasprindzinājumu Baltijā. Desantnieki jau esot izvesti, un divas trešdaļas Iekšlietu ministrijas karaspēka tuvākajās dienās tikšot izvestas.
28.janvārī A.Bessmertnihs, atkal tiekoties ar Dž.Beikeru, deklarēja: padomju valdība ir akceptējusi principu, ka visas problēmas ir jāatrisina miermīlīgi un militārs spēks politiskā cīņā nav pieņemams. Vardarbība pret Viļņas un Rīgas iedzīvotājiem nav prezidenta politika. Gorbačova vārdā A.Bessmertnihs arī nosodīja mēģinājumus pasludināt par varas pārņemšanu nelikumīgā veidā, kā to darīja tā sauktās nacionālās glābšanas komitejas Baltijā.
Uzzinājis par to, ko teica A.Bessmertnihs, prezidents Dž.Bušs jutās atvieglots. Vēlāk tiekoties ar Bušu, Bessmertnihs uzsvēra, ka viņa prezidents grib saglabāt dzīvu “perestroiku” un jauno ēru padomju ārpolitikā. Viņš norādīja, ka Padomju Savienība un Savienotās Valstis ir daudz sasniegušas un nākotnē var darīt vēl vairāk. Padomju Savienība ir demonstrējusi savu politiku Austrumeiropā, Vācijas apvienošanā un Persijas līcī, un Padomju Savienības spēja turpināt sadarbību ir atkarīga no tā, kā Savienotās Valstis reaģēs uz Baltijas problēmām. Viņš vairākkārt atkārtoja Kremļa principiālo pozīciju: “Baltija var iegūt neatkarību, bet tikai ievērojot “konstitucionālo procesu”.” Bušs atbildēja: viņš nešaubās, ka Gorbačovs ir patiess, bet padomju vadībai ir jāsaprot, ka ir arī citi politiski fakti. Viņš atgādināja, ka Maltā, Vašingtonā un Helsinkos Gorbačovs personīgi apsolījis, ka Baltijas jautājumus risinās ar mierīgiem līdzekļiem. Tagad vardarbību izraisīja spēki, kas darbojās Maskavas vārdā. Protams, Savienotajās Valstīs būs attiecīga reakcija, it sevišķi Kongresā.
1991.gada 29.janvāra rītā ASV prezidents Džordžs Bušs un valsts sekretārs Beikers tikās Ovālajā kabinetā, lai pārrunātu ārpolitikas jautājumus Ziņojumā par stāvokli valstī, ar kuru viņam bija jāuzstājas vakarā. Bušs un Beikers nolēma, ka Ziņojumā iekļaus jaunu sadaļu runas sākumā. Prezidents teiks Kongresam: “Mūsu uzdevums ir palīdzēt Baltijas tautām sasniegt savus centienus, nevis sodīt Padomju Savienību. Tikko notikušajās sarunās ar padomju vadību mūs iepazīstināja ar pasākumu izklāstu (Bušs izraudzījās vārdu “representations”), kuru rezultātā, ja tie tiks izpildīti, daļa padomju bruņoto spēku tiks izvesta, dialogs ar republikām tiks atklāts un politika virzīta prom no vardarbības.” Ar vārdu “representations” Bušs gribēja uzsvērt ASV skepticismu attiecībā uz Gorbačova solījumiem. To vēl vairāk pastiprināja sekojošais teikums: “Mēs rūpīgi sekosim, kā attīstās situācija.”
Protams, no mūsu viedokļa raugoties, ASV nostāja var likties pārāk neizlēmīga. Mums būtu patīkamāk, ja ASV nekavējoties būtu atzinušas Baltijas valstu neatkarību un tādējādi demonstrējušas visai pasaulei savu nostāju Baltijas jautājumā. Taču šeit jāņem vērā, ka ASV ārpolitikas un, protams, arī ASV un PSRS attiecību pamatā vienmēr ir bijušas ASV nacionālās intereses. Šīs intereses prasīja saglabāt normālas attiecības ar otru superlielvalsti – līdz zobiem apbruņoto PSRS. Tās prasīja neatgriezties pie aukstā kara. ASV un PSRS attiecību uzlabošanās ievērojamā mērā bija notikusi, pateicoties Gorbačova ārpolitikai un iekšpolitikai. Tādēļ ASV interesēs nebija vājināt Gorbačova pozīcijas valsts iekšienē. Amerikā ir arī ne mazums politiķu, kuriem notikumi Eiropā šķiet mazsvarīgi, kuri uzskata, ka ASV nav jājaucas Eiropas notikumos.
Un tomēr, šajā Baltijas valstīm tik svarīgajā laikā jebkurā ASV un PSRS valstsvīru tikšanās reizē Baltijas jautājums vienmēr tika apspriests, lai gan viņiem bija ne mazums citu pasaules nozīmes problēmu ko risināt. Amerikas ārpolitikas samērā uzmanīgo taktiku Baltijas jautājumā noteica divi galvenie faktori: nevēlēšanās pasliktināt ASV un PSRS attiecības un bažas, ka pārāk krasa un kategoriska ASV nostāja var izraisīt gluži pretēju PSRS reakciju, pat asinsizliešanu.
Kā zināms, notikumi risinājās tālāk. Vēl bija 1991.gada augusts, kad mūsu cerības bija visai reāli un nopietni apdraudētas. Tomēr vēl tajā pašā 1991.gadā Baltijas valstis jau atzina visa pasaule, ieskaitot Krieviju un arī PSRS.