"Jeruzaleme — pasaules galvaspilsēta?"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.07.28.

Vēsture dod iespēju ebrejiem un arābiem uzdāvināt cilvēcei nenovērtējamu dāvanu.

Amerikāņu starpniecības neveiksme kārtējā izšķirošajā palestīniešu un izraēliešu pārrunu tūrē bija viegli paredzama jau iepriekš. Un ne jau tāpēc, ka Bils Klintons un Madlēna Olbraita izrādītos vāji diplomāti. Laiks atklāti atzīt: ir jautājumi, kurus nav iespējams atrisināt, it sevišķi, ja kā panaceja tiek piedāvāti atšķirīgi pragmatiski risinājumi. Jeruzalemes problēmai nav nekāda sakara ar miera uzturēšanas pragmatismu, un to nedrīkst apskatīt no šī viedokļa. Gan ebreju, gan arābu masu nacionālā apziņa nekad nepieņems spriedumus, kas izriet no sadzīviski korektiem priekšnosacījumiem, ka šīm abām tautām it kā ir vienādas tiesības uz Jeruzalemi. Un runa, protams, nav par to, kam patiesībā ir "vairāk tiesību": pati tēmas apspriešana ir vairāk nekā destruktīva, bīstama un var izraisīt plaša mēroga asinsizliešanu.

Jāatzīmē, ka šajā situācijā mums ir darīšana ar universālu nacionālajas psiholoģijas parādību. Starptautiskajā miera uzturēšanas praksē pat ir izstrādāts atbilstošs formulējums, kas vēstī, ka šādās situācijās neviens nedrīkst justies kā uzvarētājs, bet visiem jājūtas "mazliet uzvarētiem". Tiesa gan, nav izskaidrots, kā diplomātiskā ceļā iespējams piespiest vai pārliecināt jebkuru tautu likt sajusties "uzvarētai". Lai to paveiktu, nepieciešams panākt nacionālās mentalitātes fundamentālo pamatu nojaukšanu, kas, protams, ne tikai nav iespējams, bet būtībā ir noziedzīgi.

Šī problēma var rast risinājumu, ja miera uzturētājiem un konflikta pusēm izdosies pacelties pāri ikdienas priekšstatu plaknē.

Patiesībā nevajadzētu būt uzvarētajiem. Abām konflikta pusēm jājūtas kā uzvarētājiem. Nevis tikai uzvarētājam pār "vēsturisku ienaidnieku", bet pār personīgajiem konservatīvajiem, tradicionālajiem, atšķirīgajiem viedokļiem par problēmu kopumā.

Jeruzaleme ir unikāla vieta mūsu pasaulē. Un tai ir jāpieder visai cilvēcei un nevis kādai konkrētai nācijai, pat tad, ja tā ir dibinātāja. Ideāls būtu variants … nodot Jeruzalemi dāvinājumā planētas tautām, starptautiskajai savienībai, lai šī varenā pilsēta kļūtu par oficiālo pasaules galvaspilsētu.

Psiholoģiski daudz vienkāršāk atteikties no kaut kā strīdīga, uzdāvinot to cilvēkiem, nekā atdot to negribot pretiniekam, sāncensim, konkurentam. Jeruzalemē varētu izvietot ANO ģenerālštābu. Šai organizācijai principā nevajadzētu būt mājieniem uz nacionālo "tēlu".

Ļoti svarīgi ir tas, ka šis lēmums varētu kalpot par pamatu divu naidīgu tautu un civilizāciju reālam izlīgumam, turklāt neaprakstāmi paceltu tos vispasaules mērogā. Nekas tā nevieno kā kopīgs upuris, kuru labprātīgi noliek uz vispārēju interešu altāra.

Pasaules galvaspilsētas izveidošana pati par sevi, turklāt vēl Jeruzalemē, vislabāk atbilstu globalizācijas idejai un ievērojami paātrinātu daudz aktuālāku cilvēces integrācijas jautājumu atrisināšanu.

Armens Hanbabjans