Laika upe audumā

Visa latviešu tekstilmākslas gaita no 20.gadsimta 60.gadiem ir cieši saistīta ar Aiju Baumani. Viņa mācījās Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, kur pedagogu vidū bija arī Rūdolfs Heimrāts un vēlāk arī pati strādājusi par skolotāju. Pēc tam abi bija Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēji, un pēc Skolotāja aiziešanas citā saulē A.Baumane viņu nomainījusi Tekstilmākslas katedras vadītājas amatā.
Par svarīgāko mākslas pedagoģijā profesore uzskata studentu garīgo un profesionālo pilnveidošanos. “Katram ir jābūt personībai, un pedagogs var tikai to nedaudz pavirzīt. Protams, ir jāmāca kompozīcijas prasme un citi profesijas smalkumi. Jāmāca tehnikas – gobelēns, batika, sietspiede.”
Aija Baumane to visu teicami pārvalda un spēj dot arī savu pienesumu ar kaut ko jaunu, savu. Izcili rosīga ir viņas līdzdalība vietējās un starptautiskās izstādēs. Arī pašlaik viņas un Ievas Krūmiņas darbi ceļo pa Ameriku, kur viņas uzaicinātas kā ASV gobelēnu alianses konkursa uzvarētājas.
Tagad esam izstādē ar noslēpumaino nosaukumu “Upe”.
– Manā uztverē upe ir kaut kas tāds, kas nekad neapstājas. Arī es savā radošajā ceļā nekad nespēju apstāties. Vēl man ļoti svarīga liekas pašattīrīšanās. Upē var sagāzt visādus draņķus, bet pēc kāda laika upe atkal ir tīra. Man arī piemīt vēlme garīgi attīrīties. Laika gaitā aizvien labestīgāk skatos uz visām parādībām. Absolūti neielaižu sevī dusmas. Skaudība vairs nemaz nepiemīt. Jaunībā nedaudz bija, kaut gan ne ļauna. Kolēģus es spēju pieņemt katru tādu, kāds viņš ir. Visas negatīvās lietas mēģinu cilvēciski sakārtot. Neuztraucos par to, kas man nav svarīgi.
Jā, bērnībā upe tecēja gar mūsu mājām, un arī te, Rīgā, ir lielā plašā Daugava. Upes tēls mani saista.

– Palūkosimies, kā tas atklājas izstādes darbos.

– Te, piemēram, ir mans 60.gadu gobelēns “Pilskalns”. Upe tur aizsargā no ienaidnieka.

– Vai jums arī tolaik vajadzēja sargāties?

– Latvijai vajadzēja sargāties!
Tur tālāk redzams 90.gadu darbs, kurā vairāk izpaužas upes mainība, straumes līkloči, aizsalšana un ledus važu nomešana. Pašā jaunākajā, šogad tapušajā gobelēnā ieaustā upe varētu būt arī Bībeles Jordāna. Abos krastos ir cilvēki, otrajā – tie, kas jau pārgājuši.

– Jūsu māksla ir dziļi latviska. Kā sajūtat saikni ar tautas tradīcijām?

– Kad strādāju Lietišķās mākslas vidusskolā, ļoti daudz laika pavadīju Latvijas Vēstures muzejā, fondos izcilājot vecās segas, cimdus un visu ko citu. Domāju, ka esmu uzsūkusi to ar visu savu būtību. Bija laiks, kad stipri izjutu muzeja ietekmi un patika pārfrazēt latvisko ornamentiku, tagad tas jūtams mazāk, bet zudis nav. Man izdevās dabūt pašvērptus linus, tik jaukus un labus. Tie jāizmanto, un šis periods vēl nav beidzies.

– To varbūt var dēvēt par balto vai gaišo periodu?

– Tīri lini varbūt izskatās pārāk tumši, tāpēc lieku pretī balto. Ir jau man arī krāsaini darbi. Nepatīk tikai oranžā krāsa, bet vistuvākā ir zilā.

– Mākslas akadēmijas rektors Jānis Osis izstādes atklāšanā teica, ka jūsu darbos izpaužas kurzemnieciskums.

– Nē, ne tikai! Mani ornamenti nāk no visiem Latvijas novadiem, no mūsu folkloras, literatūras. Piemēram, Jāņiem veltīto gobelēnu nosaucu “Rūtoja saule”. Nevis – līgoja.

– Laika tēma, bezgalības tēma atkal un atkal izskan jūsu darbos. Arī jaunākajos, arī šajā, zilajā.

– Tur it kā saskaras divas pasaules – tā, kas ir šeit, un tā, kas varbūt būs nākotnē. Kad autokatastrofā nomira mans vīrs tekstilmākslinieks Raitis Rubenis, bija pārāk smagi un gribējās meklēt atbildes uz svarīgākajiem jautājumiem, sakārtot dvēseli.
Kāda būs mūsu nākamā pasaule, to neviens nezina, bet esmu pārliecināta, ka mēs tur eksistēsim. Saskarsme jau notiek. Esmu to fiziski izjutusi. Reiz mans aizgājušais vīrs mani izglāba, kad ar automašīnu gandrīz jau pabraucu zem tramvaja. Viņš it kā parāva manu roku, deva man impulsu pagriezt stūri. Bijuši arī citi līdzīgi piedzīvojumi.
Varbūt citi to tā nesajūt, bet, manuprāt, visu manu darbu tematika ir saistīta ar dzīvi, ko pašlaik dzīvojam, un ar nākamo dzīvi. Bet ne pesimistiski. Tā ir ļoti optimistiska noskaņa.
Daudz grūtību bijis mākslinieces Aijas Baumanes dzīves ceļā. Dēls ir slims un kopjams kopš bērnības, tas liedzis iespēju pasauli apskatīt. Labi, ka tagad ir tāda Cerību māja, kur dēlu pa dienu atstāt. Arī tāpēc viņa izstādes atklāšanā varēja teikt, ka pēc padomju laika asarām tagad nonākusi līdz tam, ka jūtas laimīga. Prieku un patiesu gandarījumu rada ne tikai pašas radošais darbs, bet arī tas, ka, viņas vārdiem sakot, “mūsu kopīgais tekstilmākslas vezums labi ripo uz priekšu”.

Drosme turpināt

Tekstilmākslas nodaļas vadību Aija Baumane pārņēma ne tai vieglākajā laikā. Tirgus ekonomikas straujā ienākšana māksliniekiem bija sāpīgs process. Nebija vairs lielo valsts pasūtījumu, muzeji pārtrauca mākslas darbu iepirkšanu, bija grūtības ar materiālu sagādi. Radās bažas par nākotni. Bet Aija nenobijās, un viņai ir izdevies nosargāt tekstilmākslas nodaļas prestižu, uzturēt tēva (nodaļas pamatlicējs bija Rūdolfs Heimrāts) laikā sasniegto augsto līmeni.
Ar apbrīnojamu enerģiju profesore paralēli darbam akadēmijā vada pašas izveidoto Latvijas tekstilmākslas asociāciju, kas māksliniekus mudina radoši strādāt, mācīties un rīkot izstādes.

Pasaules paplašināšana

Aija pirmā izveda latviešu gobelēnu telpā. Jau septiņdesmitajos gados viņa sāka veidot trīsdimensiju tekstilijas. Tās bija kaut kas jauns, neredzēts. Tekstilijas ienāca izstāžu zālēs, parādījās interjerā. Viņa ir jaunu ceļu gājēja un tai pašā laikā – tradīciju glabātāja un uzturētāja. To labi parādīja Aijas un viņas vīra Raita Rubeņa kopdarbs Krišjāņa Barona jubilejas izstādē. Aijai piemīt dziļa tautas tradīciju izjūta, smalkums un spēks. Viņa pati ir kā tautasdziesma.
Visi tekstilmākslinieki ir patiesi laimīgi, ka tieši viņa turpina mūsu Skolotāja Rūdolfa Heimrāta darbu akadēmijā. Kā viņa mīl savus studentus! Negrib pat piedalīties žūriju darbā, lai ar savu vērtējumu nenodarītu kādam pāri. Viņa lieliski prot panākt, lai katrs students apgūtu amata prasmi, to zelta pamatu, uz kura var uzplaukt radošais gars.
Tekstilmākslas asociācija Aijas vadībā mums, māksliniekiem, ir pavērusi logu uz pasauli. Ar asociācijas gādību iznāk grāmatas, katalogi, notiek izstādes. Ne tikai Rīgā. Ļoti laba ir sadarbība ar Cēsu, Madonas, Jelgavas un vairāku citu pilsētu kultūras dzīves vadītājiem.
Dieva dotais talants un radošais gars Aiju ceļ pāri grūtību un ciešanu kalniem, un viņa tik labi prot celt citus līdzi.