Seno mūru un pilsdrupu konservācija Latvijā nekad nav bijusi īpaši populāra nodarbošanās. Latviešiem krustnešu un muižnieku pilis nav bijušas īpaši mīļas. Var minēt virkni gadījumu, kad ar viduslaiku piļu atjaunošanu un drupu konservāciju (visai likumsakarīgi) nodarbojās vācbaltu arhitekti un senatnes pētnieki – V.Bokslafs (1858–1945) (Lielstraupes, Nurmuižas un Jaunpils piļu atjaunošanas kvalitāte pēc ugunsgrēka 1905.gadā arī mūsdienās uzskatāma par ļoti profesionālu veikumu), A.Bīlenšteins (1826–1907). Arī politiskā un ekonomiskā konjunktūra pilsdrupu uzturēšanai nekad nav bijusi labvēlīga.
Lai cik neparasti tas skanētu mūsdienu stereotipu kontekstā, par profesionālu darbu šajā jomā var sākt runāt ar pagājušā gadsimta 50.gadiem. Padomju laikā tika izveidots Latvijas PSR Kultūras pieminekļu restaurēšanas projektēšanas kantoris, un vairāki ieinteresēti un aizrautīgi arhitekti (Gunārs Jansons, Tatjana Vītola, Ilgonis Stukmanis, vēsturnieks A.Malvess u.c.) strādāja galvenokārt tieši šajā jomā, tāpēc uzskatāmi par pilsdrupu un vēsturisko mūru konservācijas pionieriem Latvijā. Ļoti vērienīgi valsts finansēti praktiskās konservācijas un restaurācijas darbi tika veikti Turaidas, Bauskas un Siguldas pilsdrupās, konservācija – Kokneses, Cēsu, Valmieras, Dobeles, Grobiņas u.c. pilsdrupās. Kopš 80.gadu otrās puses dažāda apjoma pilsdrupu konservācijas darbi veikti Limbažu, Dobeles, Ērģemes, Valmieras, Aizkraukles, Kokneses pilsdrupās. Visiem šiem vairāk vai mazāk sakoptajiem mūriem savās vēsturiskajās vietās ir svarīga sabiedriskā nozīme, tās pazīst, ciena, apmeklē. Pat tās, pret kuru konservācijas kvalitāti var būt ļoti būtiski iebildumi (piemēram, Grobiņā).

Identitātes zīmes

Un tomēr – ko mēs tajos mūros meklējam? Vai savu piederību? Kā uztveram pilsdrupas? Kā vispārinātu vēsturisko notikumu ilustrāciju vai dabas ainavas kultūrvēsturisku sastāvdaļu? Kā Rīgas centra bērna, japāņu tūrista vai “vietējā iezemieša” apziņā šie mūri gida pastāstu fonā veido pagātnes tēlus? Šis ir visai būtisks jautājums katram, kas jebkādā veidā ir piederīgs kādai Latvijas vietai ar viduslaiku pili.
Nenoliedzami, šīm vietām ir liela kultūrvēsturiska un zinātniska nozīme, tomēr sabiedriskā nozīme, loģiski, ir primāra. Mūriem kopš senatnes bijusi ļoti liela nozīme pilsētnieku apziņā, kas joprojām nav zudusi. Par to liecina apdzīvotu vietu identitātes zīmes – ļoti veci un gluži jauni pilsētu ģerboņi ar mūra nocietinājumu attēlojumu (Cēsīm, Rīgai, Aizputei, Ludzai, Limbažiem, Salaspilij, Priekulei, Piltenei, Pļaviņām) un mūsdienīgi zīmoli, piemēram, Ventspilij. Nav noliedzams, ka ļoti liela nozīme uztverē ir drupu veidola un būtības estētiskajai komponentei, jo pilsdrupu motīvi tēlotājā mākslā, kino, literatūrā (piemēram, J.K.Broces zīmējumu krājuma “Zīmējumi un apraksti” 3.sējumā⁴ piļu mūri ir ļoti iemīļota tēma, savukārt 19.gs. romantiķu dažādās mākslās bez drupām vispār nebūtu). Arī tas, ka mūsdienās teatrāli un muzikāli pasākumi pastāvīgi notiek drupās, liecina par to pašu (Bauskas senās mūzikas festivāli, Operas svētki Siguldas pilsdrupās, Teātra festivāli Dobeles pilsdrupās). Te der ieklausīties ievērojamā kultūras mantojuma teorētiķa Makša Dvoržāka norādījumā: “Pie pilsdrupām visupirms jāraugās, lai nekas netiek iznīcināts no tā, no kā rodas īpatnējā drupu burvība. Tas arī ir raksturs tam būvmākslas darbam, kas kritis par upuri laika varai un ir ainavas mākslinieciska izpausme“.⁵ Tam jāpiekrīt, bet ar vienu repliku – vai tikai ainavas?
Pilsdrupās, šajā drūpošās patiesības vidē, kur stili un klasisko mākslu jēdzieni, harmonija un mērogs, pakāpeniski dēdējot formai, maina savu būtību, jēdziena “skaistums” vietā aizvien vairāk būs jālieto “pievilcība”. Līdz noteiktam pilnīgas izzušanas brīdim, ja to gribam piedzīvot vai arī novēlēt saviem bērniem. Cita estētika un harmonija. Par šādām radikālām vērtību izmaiņām, kas notikušas mūsu dzīves laikā, varam pārliecināties Aizputes pilī, kas pret tās gadsimtos mērāmo vecumu milzīgā ātrumā – pārdesmit gados – jau zaudējusi viduslaiku pils veidolu, bet vēl nav uzskatāmas par īstām drupām, jo apjomi saglabājuši savu kopumu, zudušas tikai jumtu plaknes, tomēr uztveres estētika ir mainījusies dramatiski un rada negatīvas emocijas. Vai šāda vide ir kultūrvēsturiska, sabiedriska vērtība? Noteikti nē, jo uzskatāma par demonstratīvu kultūras sabrukuma tēlu sabiedrības apziņā, kas būtiski ietekmē virkni zemapziņas faktoru (pilsonisks lepnums, uzticēšanas varai, nostalģija pēc tā laika, kad tā nebija, destruktīvas tendences u.c.).
Ne mazāk svarīga ir katram zinātkārajam dotā iespēja no senajiem mūriem gūt informāciju par vēsturi, amatiem, arhitektūru, harmoniju.

Pēteris Blūms,

arhitekts