Iepirkumu likumības līkločos

Kopš 2002.gada valsts un pašvaldību iestādes jebkuru iepirkumu, sākot no viena santīma, drīkst veikt tikai saskaņā ar likumu “Par iepirkumu valsts vai pašvaldību vajadzībām”. Tie, kam likums jāpilda, to dēvē par birokrātijas paraugu. Kādēļ tā? Jo šāda kārtība nav tikai Latvijā, tā ir ilggadīga prakse Eiropas Savienības (ES) valstīs. Turklāt likuma mērķis ir nodrošināt, lai jebkurš iepirkums notiktu atklāti, lai veidotos veselīga konkurence starp pakalpojumu sniedzējiem, preču pārdevējiem un būvdarbu veicējiem. Un svarīgākais – lai valsts un pašvaldību nauda tiktu tērēta lietderīgi. Par kļūdām, ko pieļauj pasūtītāji, par Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) darba virzieniem intervijā “Latvijas Vēstnesim” – IUB vadītājs Andrejs Tiknuss.

Andrejs Tinkuss Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Smags likums

– Šis likums nav viegli liekams lietā. Vai piekrītat šādam atzinumam?

– Jā, tā ir. Procedūra, kā drīkst iepirkt savām vajadzībām preces un darīt citas ar pasūtījumiem saistītas lietas, nav viegla. Tas ir salīdzinoši apjomīgs darbs, īpaši mazās valsts un pašvaldību institūcijās, ja ir jāveic neliels iepirkums. Bet cenu aptaujas rīkošana ir pa spēkam pat darbiniekam ar pamatskolas izglītību! Saprotu pasūtītājus, jo salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu pieredzi iepirkuma procedūru regulēšanā prasības ir augušas ES direktīvu kontekstā. Agrāk galvassāpju pasūtītājiem nebija arī tādēļ, ka līgumu noslēgšanā viņi noteica situāciju. Iepirkumu uzraudzības biroja pirms tam nebija. Savukārt Finanšu ministrijai, kuras kompetencē bija uzraudzība, trūka būtisku ietekmes sviru iepirkumu procedūras likumības neievērošanas apstrīdēšanai. Tagad situācija ir citāda.

– Nepārprotami situācija ir kļuvusi nelabvēlīgāka iespējamiem koruptīvajiem darījumiem valsts un pašvaldību iestādēs?

– Jā. Lai noslēgtu līgumu starp pasūtītāju un piegādātāju, tagad ir t.s. moratorija periods. Pirms tam 10 dienu laikā pēc uzvarētāja paziņošanas pasūtītājs zināja, ka līgums tiks noslēgts neatkarīgi ne no kā. Tagad līgumu drīkst slēgt ne agrāk kā pēc septiņām darba dienām, kopš ir zināms konkursa uzvarētājs, publicējot paziņojumu IUB mājas lapā. Septiņu dienu laikā pārējām iesaistītajām pusēm ir tiesības pasūtītāja lēmumu apstrīdēt.

Sūdzību klasifikācija

– Sūdzības par aizdomām uz fiktīviem konkursiem ir IUB darba ikdiena?

– IUB darbojas sūdzību izskatīšanas komisija. Tās uzdevums ir pieņemt galīgo lēmumu, vai pasūtītājs ir tiesīgs slēgt līgumu ar piegādātāju vai darbu veicēju. Lielos vilcienos runājot, saņemam katru dienu vienu sūdzību. Jau trešo gadu apjoms ir ap 200 sūdzību gadā. Ja konstatējam nelikumības, mums ir tiesības teikt vārdus no populārās dziesmas “un sākas viss no gala”. Sūdzības var klasificēt.

– Jūs sakāt, ka cenu aptaujas procedūra ir ļoti vienkārša. Vai tas nav pārspīlēts?

– Noteikti esmu drošs, ka salīdzinājumā ar konkursu tā ir vienkārša. Vai ir grūtības uzaicināt trīs pretendentus? Pirms tam ir jāsagatavo arī tehniskā specifikācija, lai noteiktu, kas īsti vajadzīgs.

– Manuprāt, neviļus nonācām pie viena klupšanas akmens iepirkumu procedūrās – precīzas tehniskās specifikācijas sastādīšanas. Tas nav tik vienkārši, piemēram, nelielā pagasta pašvaldībā, kur trūkst zinošu cilvēku.

– Ja jūs zināt, ko gribat, vai būs sarežģīti savas vajadzības formulēt?

– Vienkāršotā izpratnē tas nav sarežģīti, taču cita lieta ir tehniskā specifikācija.

– Piekrītu, pareizi uzrakstīt tehnisko specifikāciju, ja nav īpašu zināšanu, nav viegli. Taču padomu sniegšana, konsultācijas, metodoloģijas izstrāde ir viena no mūsu biroja funkcijām. Es teiktu – pati svarīgākā funkcija. Ja ko nezina, vispareizāk ir jautāt. IUB sniedz konsultācijas ikvienam, kas vēršas pēc padoma.

– Atgriežoties pie sūdzībām – kāpēc un par ko sūdzas?

– Sūdzības, manuprāt, vispirms likumsakarīgi rāda, ka trūkst prakses. Likums ir spēkā tikai trīs gadus. Vēl neesam paguvuši iemācīties pareizi rīkoties. Vienlīdz varam runāt par pasūtītāja godaprātu – iepirkuma labu praksi. Līdz tai mums vēl tāls ceļš ejams.
Otrkārt, sūdzību iemesls ir konkurence. Jo sūdzības iesniedz piegādātāji. Pozitīvais sūdzību aspekts ir nelikumību, neracionālas naudas tērēšanas mēģinājumu atklāšana. Negatīvais – tā ir negodīgas konkurences iespēja bremzēt procesu. Skaidri zinot, ka konkursā zaudējis savas vainas pēc, atraidītais mēģina ieriebt uzvarētājam. Viņš uzraksta sūdzību. IUB to izskata, pārbauda, noraida, ja viss ir kārtībā. Ja konstatējam nelikumības, tiek apturēta līgumu slēgšanas procedūra. Taču negodīgo konkurentu sūdzību izskatīšana liek tērēt laiku, ko varētu veltīt citām lietām.

– Trīs gadu laikā sūdzību skaits nav ne sarucis, ne audzis. Par ko tas liecina?

– Uzņēmējs uz konkurentu skatās arvien uzmanīgāk. Patlaban pieaug sūdzību skaits, kurās tiek pievērsta uzmanība sīkumiem. Iepriekš sūdzības bija par būtiskām lietām.

– Biroja kompetencē, izvērtējot sūdzību, ir aizliegt vai atļaut slēgt līgumu. Kāda ir proporcija?

– Pirmajā gadā vairāk bija aizliedzošu lēmumu. Tātad arī vairāk pamatotu sūdzību. Šobrīd ir līdzsvarojusies aizliegšana un atļaušana.

Primārais ir apmācīt pasūtītāju

– Uzsverot skaidrošanas nozīmību un metodoloģijas izstrādi, jūs likāt saprast, ka birojs primāri izvirza sev nevis kontroles, bet padomdevēja funkcijas. Tas neatspoguļojas biroja nosaukumā.

– Šajā virzienā esam strādājuši daudz. Viss veikums ikvienam lietotājam ir pieejams biroja mājas lapā. Likuma prasību izpildei, praktiskai lietošanai visus skaidrojumus esam sagatavojuši vienkāršā valodā. Tā ir netiešā kontakta iespēja. Pieeja dokumentiem ir bezmaksas. Skaidrs ir viens – jo vairāk pasūtītāji mācīsies, jo vieglāk būs iepirkumus rīkot.
Jāmin arī klātienes apmācība. Katru nedēļu notiek semināri. Tiek lasīts likums un skaidrots soli pa solim, kā rīkoties. Ir notikuši izbraukumi uz reģioniem. Es nevaru nosaukt rajonu, kurā nebūtu bijis un skaidrojis valsts un pašvaldību speciālistiem, kā likums jāliek lietā.
Cīņa ar sekām, tas ir, kļūdām, ir jāorganizē. Taču primāri ir apmācīt darbiniekus, kas ikdienā strādā ar iepirkumu procedūru organizēšanu, lai spētu to darīt pareizi un kvalitatīvi.

– Kādus pārkāpumus pasūtītāja rīcībā konstatējat visbiežāk, sūdzības izskatot?

– Viena no raksturīgākajām kļūdām vai viltībām ir iepirkumu sliekšņa robežas pārkāpšana, nosakot līgumcenu. Ja pasūtījums ir virs 80 tūkstošiem latu, tam jāpiemēro Eiropas Savienības direktīvu procedūras. Arī publikācija par šādu konkursu ir jāievieto “Eiropas Kopienas Oficiālajā Vēstnesī”. Nereti pasūtītāji iekrīt, paziņojumā par procedūras sākšanu minot summu līdz 80 tūkstošiem latu. Pasūtītājs nosūta IUB paziņojumu par lēmuma pieņemšanu un uzvarētāju, taču izrādās, ka noslēdzamā līguma summa ir krietni pieaugusi, piemēram, 96 tūkstoši. Ja IUB atļautu šādu līgumu noslēgt, aktuāls kļūtu risks Latvijai kā atbildētājam nonākt Eiropas Kopienu tiesā.
Kļūdas tiek pieļautas arī tehnisko specifikāciju sagatavošanā. Lūk, ja jums ir vajadzīgs “Sony” preču zīmes produkts kā papildinājums komplektam, to drīkst specifikācijā norādīt. Tomēr ir jāpieraksta būtiska frāze – “vai ekvivalents”. To aizmirst, un mēs esam spiesti reaģēt. Jo notiek tirgus kropļošana.
Nedrīkst tehniskās specifikācijas sagatavot, ietverot vienas preču zīmes tehniskos parametrus. Piemēram, uzrādot datus, kas atšifrēti atbilst vienai konkrētai papīra markai. Šādas viltības nav retums.

e–iepirkums – labākais ierocis pret likuma apiešanu ar līkumu

– Vai jums ir nācies dzirdēt apgalvojumu, ka katru likumu var apiet ar līkumu? Ka pasūtītāji izmanto un izmantos iespējas, lai, neraugoties uz visiem likuma apgrūtinājumiem, līgums tiktu noslēgts ar tā sauktajiem vecajiem labajiem sadarbības partneriem?
– Nav dūmu bez uguns. Tas darbojas arī citās jomās. IUB ir jauna valsts pārvaldes iestāde, un mēs mēģinām šo gadījumu skaitu samazināt. Visu izkontrolēt mēs nevaram. Tam būtu nepieciešama iepirkumu ministrija...
Pieredze krājas, analizējot konstatētās kļūdas. Taču konkurence ir nežēlīga, un pretendenti vērīgi seko līdzi pārējo rīcībai. Īpaši tas novērojams būvniecībā un IT jomā, kur arī līgumsummas ir augstas.
Jāpiebilst, ka valdība ir akceptējusi iepirkumu e–koncepciju. Tā ir virzīta uz procedūru atvieglošanu un elektronisko saziņas līdzekļu izmantošanu iepirkumu procedūrā. Patlaban aktīvi strādājam, lai īstenotu pilotprojektu. Tas tiek rīkots Finanšu ministrijas visu struktūru ietvaros centralizēto iepirkumu veikšanai. Sākam ar bieži lietojamu produktu – papīra, kancelejas preču iegādi.

– Ko e–iepirkums nozīmēs dzīvē?

– Ir grūti to īsumā izstāstīt. Tiek veidota informācijas bāze, kurā ir pakalpojumu sniedzēju saraksts un pakalpojumu klāsts jeb produkti. To sauc par elektronisko katalogu. Lai nonāktu katalogā, pirms tam tiek rīkots konkurss, slēgta vispārējā vienošanās par iespējamo piegādi.
Pasūtītājs sev vēlamā laikā rīkos elektronisko izsoli. Piemērs salīdzinājumam ir ziedu izsole Holandes tirgū. Pasūtītājs katalogā esošajiem uzņēmējiem lūdz piedāvāt preci. Uzņēmēji seko piedāvājumu klāstam un piesakās.
Ieguvums ir tāds, ka pasūtītāji varēs pieslēgties katalogam un izmantot jau gatavus piedāvājumus, ja tas atbildīs viņu vajadzībām. Bieži nebūs vajadzības rīkot atsevišķus konkursus.
Sākotnēji e–iepirkumu uzraudzīs un rīkos IUB, bet nākotnē būs jāveido atsevišķa institūcija. Manuprāt, tā varētu būt valsts aģentūra. Esmu pārliecināts, ka katram uzņēmējam būs liels gods nonākt elektroniskajā katalogā.

– Kad varam gaidīt e-iepirkumu praksi?

– Par pilotprojekta rezultātiem un ekonomisko analīzi valdībai ir jāziņo 2005.gada novembrī. Pēc tam varam sākt strādāt visu valsts institūciju un pašvaldību kā pasūtītāju interesēs.
Vērtējot iespējamo ekonomisko ieguvumu, nav izslēgts, ka sākotnēji tas izpaliks. Ieguldījumi būs lielāki. Tomēr ilgtermiņā ieguvumi būs vairāki. Iepirkumi kļūs lētāki. Jo plašāks piedāvājums, jo lielākas atlaides. Otrkārt, pārredzamība un atklātība cenās. Pasūtītāju nebūs iespējams apkrāpt, mākslīgi uzskrūvējot cenas. Turklāt būs liels darbaspēka resursu ietaupījums.

Zaida Kalniņa, “LV”

zaida.kalnina@vestnesis.lv