Turpinājums. Sākums “LV”, 13., 20., 27.10., 03.11., 13.11., 25.11.2004.

Padomju–angļu līguma melnā ēna pār Latvijas likteni

1942.gada 26.maijā tika parakstīts padomju un angļu sadarbības līgums. Kaut arī tā izstrādāšanas laikā britu puse bija piekritusi Baltijas valstu inkorporācijas atzīšanai, oficiālajā līguma tekstā tas tomēr netika ierakstīts. Baltijas tautas varēja mazliet uzelpot. Lielākais nopelns tajā laikam bija ASV valdībai. Tā, kā liecina britu Ārlietu ministrijas materiāli, nepārtraukti izdarīja spiedienu uz Angliju un lūdza nepiekrist padomju prasībām. Arī Padomju Savienība pēdējā brīdī bija mainījusi taktiku un vairs tik uzstājīgi neprasīja tās robežu fiksēšanu līgumā. Staļins sāka uzskatīt, ka tas var sasaistīt rokas pēckara periodā.
1942.gada jūnija beigās PSRS spiediena ietekmē (te īpašu aktivitāti izrādīja Padomju Savienības sūtnis Londonā I.Maiskis) A.Īdens pieņēma lēmumu izslēgt Baltijas valstu sūtņus no diplomātiskā korpusa pamatsaraksta. Baltijas un atsevišķu citu okupēto valstu sūtņu vārdus iekļāva diplomātiskā korpusa atsevišķā pielikumā. Tas Baltijas valstu diplomātu stāvokli Londonā padarīja vēl sarežģītāku.

Britu pakļaušanās Maskavas spiedienam

Interesi izraisa Antonija Īdena parakstītais dokuments “Par Baltijas valstu pārstāvjiem”(Memorandum by Secretary of State for Foreign Affairs. Representatives of the Baltic States), kuru viņš iesniedza apstiprināšanai britu kabinetam. Tajā A.Īdens norādīja, ka ilglaicīga PSRS spiediena ietekmē Lielbritānijas Ārlietu ministrija pieņēma lēmumu par triju Baltijas valstu sūtņu statusa maiņu. “Jācer, ka šis solis pilnībā apmierinās Padomju Savienības valdību, tajā pašā laikā neatņemot diplomātisko imunitāti Baltijas valstu sūtņiem. Es nevaru atbildēt, kā uz to reaģēs galms. Domāju, ka nekādi konkrēti soļi nesekos.”
Tomēr A.Īdens kļūdījās. Drīzumā sekoja konkrēta reakcija uz šādu britu oficiālo varas iestāžu politikas maiņu. K.Zariņš bija spiests rakstīt oficiālu protesta vēstuli britu Ārlietu ministrijai, kurā norādīja, ka populārais izdevums “Who’s Who” ir publicējis kartes, kurās trīs Baltijas valstis jau parādītas kā Padomju Savienības sastāvdaļas. Līdzīga rakstura protestu Lielbritānijas Ārlietu ministrijai piesūtīja arī Igaunijas vēstniecība. Tikai šoreiz tā bija par analogu Karaliskā starptautisko attiecību institūta publikāciju.
Arī Lielbritānijas vadošie preses izdevumi reaģēja uz valdības politikas maiņu. Laikraksta “The Times” slejās 1942.gada 19.decembrī parādījās materiāls, kurā Baltijas valstis bija pieskaitītas Berlīnes pakta valstu grupējumam un nosauktas par Vācijas satelītiem. Arī šoreiz K.Zariņš nosūtīja kārtējo protesta notu. Bet A.Varners atbildē K.Zariņam ieteica ar šo protestu griezties “The Times” redakcijā un pieprasīt atsaukt publikāciju.

Antonijs Īdens, Lielbritānijas ārlietu ministrs Otrā pasaules kara gados, ar savu otro sievu Klarisu Čērčilu. V.G.Truhanovskij, “Antoni Iden”, Moskva, Meždunarodnije otnošeņija, 1983.

Latvijas diplomātu izmisuma kliedziens

Arī Latvijas sūtniecība Vašingtonā centās bremzēt nelabvēlīgas pārmaiņas Lielbritānijas politikā Baltijas jautājumā. 1943.gada sākumā uz Ārlietu ministriju tika atsūtīts apjomīgs dokuments par Baltijas valstu starpkaru perioda vēsturi. Tajā bija uzsvērts, ka divdesmit neatkarības gadi nekad un nekā nevar tikt izdzēsti no Baltijas tautu sirdīm. Baltijas tautu izvēle dzīvot patstāvīgi, šķirti no Krievijas bija galīga.
Dokumentā bija norādīts, ka pēc uzvaras pār Berlīnes pakta valstīm Baltijas tautas noteikti grib atjaunot savu valstiskumu un iekļauties pēckara atjaunotajā Eiropā. Savas drošības garantijas tās saskata Eiropas valstu kolektīvās drošības sistēmā, bez kādām ārvalsts kara bāzēm to teritorijās. Ar to Padomju Savienības stratēģiskās intereses un drošība netiks apdraudēta.
Par nožēlošanu jāteic, ka šādi Latvijas sūtniecības memorandi nerada Londonā īpaši dzirdīgas ausis. Lielbritānijas valdību kaut cik būtiski uztrauca vienīgi ASV nostāja Baltijas valstu jautājumā. O.Sardžents no Ārlietu ministrijas Ziemeļu departamenta uzskatīja, ka ASV Valsts departamentā tomēr īpaši neuztrauksies, ja Krievija atkal okupēs Baltijas valstis. Amerikāņi arī zina, ka šāda Krievijas rīcība neradīs kaut cik būtisku pretspiedienu no Lielbritānijas puses nedz valdības, nedz parlamenta aprindās. Anglijā to uzņems kā pašu par sevi notikušu faktu. Šāds britu diplomāta viedoklis bija tuvs īstenībai.

Politikas ciniskais pragmatisms vai pragmatiskais cinisms

Laiks prasa formulēt pozīciju

Tuvojoties Otrā pasaules kara beigām, britu valdība saprata, ka tai tuvākajā laikā vēl skaidrāk būs jāformulē sava nostāja jautājumā par pēckara kārtību Eiropā, tajā skaitā arī Baltijā. Joprojām priekšplānā bija jautājums par pēckara robežām un Baltijas valstu inkorporācijas atzīšanu vai neatzīšanu. 1944.gada janvārī Ārlietu ministrija saņēma premjera norādījumu precizēt britu valdības nostāju abos šajos jautājumos.
A.Varners no Ziemeļu departamenta sagatavoja speciālu memorandu. Tajā bija uzsvērts, ka Lielbritānija principā varētu piekrist Padomju Savienības teritoriālajām prasībām tiktāl, cik tas atbilst bijušās cariskās Krievijas rietumu robežām. Bet Padomju Savienībai jāpaskaidro, ka pašreizējā brīdī labākais būtu atlikt šīs diskusijas detaļas līdz Hitlera galīgai sakāvei. A.Varners ieteica arī nesteigties ar Baltijas valstu inkorporācijas oficiālu atzīšanu jau kara laikā, kaut arī to vairākkārt prasīja Padomju Savienība. Pēc A.Varnera domām, tas radītu valdībai papildu problēmas parlamentā, kā arī attiecībās ar ASV. A.Varners uzskatīja, ka J. Staļinam jāizskaidro reālās grūtības, kādās nonāktu britu valdība, ja tā pēkšņi nāktu klajā ar kādu jaunu publisku paziņojumu robežu jautājumā.
Atgādinot J. Staļinam, ka teritoriālo problēmu atrisināšana jāatliek uz pēckara Miera konferenci, A.Varners ieteica uzsvērt arī to, ka britu valdība nedomā nopietni apstrīdēt Padomju Savienības pretenzijas uz Besarābiju, Bukovinu un Baltijas valstīm. A.Varners arī atzina, ka Krievija drīzumā iegūs šīs teritorijas un ir pilnībā skaidrs, ka Lielbritānija to nekādi nevarēs aizkavēt.