Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Kad neitralitāte neglāba. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 2.12.2004., Nr. 191 https://www.vestnesis.lv/ta/id/97297

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Katra valoda ir atslēga uz pasauli

Vēl šajā numurā

02.12.2004., Nr. 191

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Kad neitralitāte neglāba

Baltijas valstu problēma un Lielbritānija Otrā pasaules kara gados (1939 – 1945)

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

7.

BRITI002.PNG (43477 bytes)
Josifs Staļins, Franklins Rūzvelts un Vinstons Čērčils Teherānas konferencē 1943.gada novembrī–decembrī.
No “Pasaules vēsture vidusskolai”, Rīga, 2002.

Turpinājums. Sākums “LV”, 13., 20., 27.10., 03.11., 13.11., 25.11.2004.

Padomju–angļu līguma melnā ēna pār Latvijas likteni

1942.gada 26.maijā tika parakstīts padomju un angļu sadarbības līgums. Kaut arī tā izstrādāšanas laikā britu puse bija piekritusi Baltijas valstu inkorporācijas atzīšanai, oficiālajā līguma tekstā tas tomēr netika ierakstīts. Baltijas tautas varēja mazliet uzelpot. Lielākais nopelns tajā laikam bija ASV valdībai. Tā, kā liecina britu Ārlietu ministrijas materiāli, nepārtraukti izdarīja spiedienu uz Angliju un lūdza nepiekrist padomju prasībām. Arī Padomju Savienība pēdējā brīdī bija mainījusi taktiku un vairs tik uzstājīgi neprasīja tās robežu fiksēšanu līgumā. Staļins sāka uzskatīt, ka tas var sasaistīt rokas pēckara periodā.
1942.gada jūnija beigās PSRS spiediena ietekmē (te īpašu aktivitāti izrādīja Padomju Savienības sūtnis Londonā I.Maiskis) A.Īdens pieņēma lēmumu izslēgt Baltijas valstu sūtņus no diplomātiskā korpusa pamatsaraksta. Baltijas un atsevišķu citu okupēto valstu sūtņu vārdus iekļāva diplomātiskā korpusa atsevišķā pielikumā. Tas Baltijas valstu diplomātu stāvokli Londonā padarīja vēl sarežģītāku.

Britu pakļaušanās Maskavas spiedienam

Interesi izraisa Antonija Īdena parakstītais dokuments “Par Baltijas valstu pārstāvjiem”(Memorandum by Secretary of State for Foreign Affairs. Representatives of the Baltic States), kuru viņš iesniedza apstiprināšanai britu kabinetam. Tajā A.Īdens norādīja, ka ilglaicīga PSRS spiediena ietekmē Lielbritānijas Ārlietu ministrija pieņēma lēmumu par triju Baltijas valstu sūtņu statusa maiņu. “Jācer, ka šis solis pilnībā apmierinās Padomju Savienības valdību, tajā pašā laikā neatņemot diplomātisko imunitāti Baltijas valstu sūtņiem. Es nevaru atbildēt, kā uz to reaģēs galms. Domāju, ka nekādi konkrēti soļi nesekos.”
Tomēr A.Īdens kļūdījās. Drīzumā sekoja konkrēta reakcija uz šādu britu oficiālo varas iestāžu politikas maiņu. K.Zariņš bija spiests rakstīt oficiālu protesta vēstuli britu Ārlietu ministrijai, kurā norādīja, ka populārais izdevums “Who’s Who” ir publicējis kartes, kurās trīs Baltijas valstis jau parādītas kā Padomju Savienības sastāvdaļas. Līdzīga rakstura protestu Lielbritānijas Ārlietu ministrijai piesūtīja arī Igaunijas vēstniecība. Tikai šoreiz tā bija par analogu Karaliskā starptautisko attiecību institūta publikāciju.
Arī Lielbritānijas vadošie preses izdevumi reaģēja uz valdības politikas maiņu. Laikraksta “The Times” slejās 1942.gada 19.decembrī parādījās materiāls, kurā Baltijas valstis bija pieskaitītas Berlīnes pakta valstu grupējumam un nosauktas par Vācijas satelītiem. Arī šoreiz K.Zariņš nosūtīja kārtējo protesta notu. Bet A.Varners atbildē K.Zariņam ieteica ar šo protestu griezties “The Times” redakcijā un pieprasīt atsaukt publikāciju.

BRITI001.PNG (45454 bytes)
Antonijs Īdens, Lielbritānijas ārlietu ministrs Otrā pasaules kara gados, ar savu otro sievu Klarisu Čērčilu.
V.G.Truhanovskij, “Antoni Iden”, Moskva, Meždunarodnije otnošeņija, 1983.

Latvijas diplomātu izmisuma kliedziens

Arī Latvijas sūtniecība Vašingtonā centās bremzēt nelabvēlīgas pārmaiņas Lielbritānijas politikā Baltijas jautājumā. 1943.gada sākumā uz Ārlietu ministriju tika atsūtīts apjomīgs dokuments par Baltijas valstu starpkaru perioda vēsturi. Tajā bija uzsvērts, ka divdesmit neatkarības gadi nekad un nekā nevar tikt izdzēsti no Baltijas tautu sirdīm. Baltijas tautu izvēle dzīvot patstāvīgi, šķirti no Krievijas bija galīga.
Dokumentā bija norādīts, ka pēc uzvaras pār Berlīnes pakta valstīm Baltijas tautas noteikti grib atjaunot savu valstiskumu un iekļauties pēckara atjaunotajā Eiropā. Savas drošības garantijas tās saskata Eiropas valstu kolektīvās drošības sistēmā, bez kādām ārvalsts kara bāzēm to teritorijās. Ar to Padomju Savienības stratēģiskās intereses un drošība netiks apdraudēta.
Par nožēlošanu jāteic, ka šādi Latvijas sūtniecības memorandi nerada Londonā īpaši dzirdīgas ausis. Lielbritānijas valdību kaut cik būtiski uztrauca vienīgi ASV nostāja Baltijas valstu jautājumā. O.Sardžents no Ārlietu ministrijas Ziemeļu departamenta uzskatīja, ka ASV Valsts departamentā tomēr īpaši neuztrauksies, ja Krievija atkal okupēs Baltijas valstis. Amerikāņi arī zina, ka šāda Krievijas rīcība neradīs kaut cik būtisku pretspiedienu no Lielbritānijas puses nedz valdības, nedz parlamenta aprindās. Anglijā to uzņems kā pašu par sevi notikušu faktu. Šāds britu diplomāta viedoklis bija tuvs īstenībai.

Politikas ciniskais pragmatisms vai pragmatiskais cinisms

Nedz varenā Amerika, nedz Lielbritānija negatavojās karot ar Padomju Savienību Austrumeiropas vai Baltijas valstu dēļ. Abas rietumu lielvalstis Baltijas intereses tā vai citādi pakļāva tādai prioritātei kā labas attiecības ar J.Staļinu. Tas, kā atzina britu sūtnis Vašingtonā lords Halifakss, bija ciniski, bet fakts. Īpašs viedoklis šajā jautājumā bija ASV valsts sekretāra vietniekam Samneram Vellesam, bet tas bija tikai viņa viedoklis, nekas vairāk.
PSRS sūtnis I.Maiskis 1943.gada rudenī turpināja izdarīt spiedienu uz britu Ārlietu ministriju Baltijas valstu nākotnes jautājumā. Tā, piemēram, 10.septembrī viņš izteicās, ka, pēc viņa domām, Baltijas problēma pašlaik vairāk ir Lielbritānijas un Padomju Savienības, nevis ASV prioritāte. Amerikai, uzskatīja I.Maiskis, pēckara periodā būtu labāk atteikties no aktīvas iejaukšanās Eiropas problēmu risināšanā. Mēģinot dzīt ķīli ASV un Lielbritānijas pieejā Austrumeiropas un Baltijas problēmām, I.Maiskis cerēja šādā veidā padarīt Angliju vēl piekāpīgāku.
I.Maiskis arī atklāti lika manīt, ka tuvākajos četros piecos mēnešos padomju karaspēks atkal būs Baltijas valstīs. Anglijai tas, bez šaubām, būs jāakceptē. Ja gadījumā Lielbritānija domā citādi, tad var tikt nopietni apdraudēts PSRS un Lielbritānijas 1942.gada 26.maijā noslēgtais abu valstu līgums par pēckara sadarbību.
Bez šaubām, kara laika apstākļu spiesta, Anglijas valdība ieklausījās šādos Padomju Savienības mājienos. Bet tā palika diezgan nedzirdīga pret Baltijas valstu pārstāvju ierosinājumiem, ka viņu valstu nākotne pēc kara jārisina atbilstīgi Atlantijas hartas principiem. Ar šādiem priekšlikumiem pie britu premjera V.Čērčila griezās K.Zariņš, Latvijas pārstāvis Tautu Savienībā Jūlijs Feldmanis un sūtnis Beļģijā Miķelis Valters.

Laiks prasa formulēt pozīciju

Tuvojoties Otrā pasaules kara beigām, britu valdība saprata, ka tai tuvākajā laikā vēl skaidrāk būs jāformulē sava nostāja jautājumā par pēckara kārtību Eiropā, tajā skaitā arī Baltijā. Joprojām priekšplānā bija jautājums par pēckara robežām un Baltijas valstu inkorporācijas atzīšanu vai neatzīšanu. 1944.gada janvārī Ārlietu ministrija saņēma premjera norādījumu precizēt britu valdības nostāju abos šajos jautājumos.
A.Varners no Ziemeļu departamenta sagatavoja speciālu memorandu. Tajā bija uzsvērts, ka Lielbritānija principā varētu piekrist Padomju Savienības teritoriālajām prasībām tiktāl, cik tas atbilst bijušās cariskās Krievijas rietumu robežām. Bet Padomju Savienībai jāpaskaidro, ka pašreizējā brīdī labākais būtu atlikt šīs diskusijas detaļas līdz Hitlera galīgai sakāvei. A.Varners ieteica arī nesteigties ar Baltijas valstu inkorporācijas oficiālu atzīšanu jau kara laikā, kaut arī to vairākkārt prasīja Padomju Savienība. Pēc A.Varnera domām, tas radītu valdībai papildu problēmas parlamentā, kā arī attiecībās ar ASV. A.Varners uzskatīja, ka J. Staļinam jāizskaidro reālās grūtības, kādās nonāktu britu valdība, ja tā pēkšņi nāktu klajā ar kādu jaunu publisku paziņojumu robežu jautājumā.
Atgādinot J. Staļinam, ka teritoriālo problēmu atrisināšana jāatliek uz pēckara Miera konferenci, A.Varners ieteica uzsvērt arī to, ka britu valdība nedomā nopietni apstrīdēt Padomju Savienības pretenzijas uz Besarābiju, Bukovinu un Baltijas valstīm. A.Varners arī atzina, ka Krievija drīzumā iegūs šīs teritorijas un ir pilnībā skaidrs, ka Lielbritānija to nekādi nevarēs aizkavēt.

Turpinājums sekos

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!

"latvijas vēstneša" lietotāju aptauja

Cienījamais Vestnesis.lv lietotāj!


Aicinām Jūs izteikt viedokli par vietnes - oficiālā izdevuma "Latvijas Vēstnesis" - saturu, ērtumu un pilnveides iespējām.


Aptauja ilgs līdz 25. oktobrim