Valoda tulkojumu jūrā

Reiterna namā Rīgā 26.novembrī notika Valsts valodas komisijas rīkota konference “Latviešu valoda kā mērķvaloda – grūtības un risinājumi”. Pamatojot tēmas aktualitāti, komisijas priekšsēdētājs prof. Andrejs Veisbergs uzsvēra, ka tulkojumi sava nemitīgi augošā apjoma dēļ nopietni ietekmē mūsu valodas lietojumu, izjūtu un arī oriģināldarbus. Jau tagad tulkojumu īpatsvars, pēc aptuvenas aplēses, pārsniedz divas trešdaļas tekstu, ko lasa vidējais latvietis, arī bērns savā grāmatu plauktā?

Tātad mēs dzīvojam tulkotā pasaulē. Turklāt tulkots tiek ne tikai Latvijā. Tulko arī Briselē un Luksemburgā, un šie tulkojumi gribot negribot ar laiku izvērtīsies par mazliet specifisku latviešu valodas variantu. Tāpēc ir svarīgi, lai augstskolas veltītu īpašu uzmanību labu tulkotāju, terminologu un redaktoru sagatavošanai un lai tulkošanas darba veicēji un organizētāji pēc iespējas operatīvāk apzinātu un pārvarētu grūtības, kas var rasties darba gaitā.
Konferencē referēja Latvijas augstskolu mācībspēki, dažādu izdevumu redaktori un Tulkošanas un terminoloģijas centra speciālisti. Tematika – ļoti plaša, ar atvēzienu telpā un laikā.

Valsts valodas komisijas priekšsēdētājs prof. Andrejs Veisbergs Foto: Elmārs Rudzītis, A.F.I.

Kad tālās valodas kļūst tuvas

Prof. Viktors Ivbulis: “Šķiet neiespējami tulkot no ļoti tālām un senām valodām, bet Budam piedēvētie darbi, tāpat kā Bībele, tomēr var kļūt par cilvēku dzīves noteicējiem jebkurā pasaules malā. Vienā sižeta ķēdē savītās senās indiešu pasakas “Pančatantra” ir labi saprotamas arī Eiropā, pat izejot caur vairākiem starptulkojumiem.” Tulkojot latviski indiešu tekstus, viņš savukārt secinājis: “Mākslīga šķiet atteikšanās no garā “o” un burta “h” atmešana indiešu alfabēta burtiem “kh”, “gh”, “th” un “dh”.” Prof. Kaspars Eihmanis runāja par grūtībām senķīniešu rakstu pieminekļu tulkošanā un īpašvārdu rakstībā: “Lielākajā daļā Eiropas valodu ķīniešu vārdi netiek transkribēti atbilstoši savas valodas īpatnībām, bet gan rakstīti ANO oficiāli pieņemtajā ķīniešu valodas transkripcijā piņjiņ (pinyin).”
Latvijai aizvien tiešāk izjūtot Eiropas valodu apriti, tulkošanas problēmu lokā iznirst arī klasiskās valodas – latīņu un sengrieķu. Vairākus izteiksmīgus aspektus, kas raksturo klasisko valodu elementu saskarsmi ar latviešu valodu, minēja prof. Ilze Rūmniece. Augstu novērtējumu izpelnījušies jaunākie sengrieķu tulkojumi latviešu valodā, kas atklājuši interesantas iespējas mūsu valodas attīstībā un bagātināšanā. Savukārt saskarsme ar mūsdienu grieķu jeb jaungrieķu valodu aktualizē jautājumu par grieķu īpašvārdu atveidi, jo latviešu valodas vidē oficiāli akceptētie sengrieķu vārdu atveides noteikumi nereti izrādās nekorekti attiecībā pret mūsdienu grieķu valodas leksēmām. Vaicāta, vai skolās vajadzētu mācīt grieķu un latīņu valodu, profesore citēja pazīstamā filozofa Viļņa Zariņa teikto: “Ar klasiskajām valodām ir tāpat kā ar vitamīniem – nevajag lielās devās, bet iztikt arī nevar.” Skolā varbūt nevajag mācīt, bet latīņu spārnoto teicienu cienītājiem vajadzētu citēt precīzi: “Praksē, īpaši avīžu rakstos, vērojams liels raibums un liela kļūdainība.”

Kā jūtam tulkojumu spiedienu

Apspriešanai izvirzīto aktuālo jautājumu loku ieskicēja Andrejs Veisbergs. Viņš atgādināja, ka tulkojot gandrīz neizbēgami notiek valodas papildināšana satura, domas vai formas ziņā, jo latviešu tulkojumos izsenis tikusi ievērota t.s. piejaucēšanas (latviskošanas) tradīcija pretstatā daudzās valstīs vērojamai ārzemnieciskošanas tradīcijai. Runājot par to, kā tulkojumi ietekmē valodu kopumā, profesors lietoja tādu terminu kā tulkojumspiediens, atzīstot, ka latviešu valodā tas ir ļoti nopietns. Ko tas apdraud un kādus ieguvumus sola – uz šiem jautājumiem referents mēģināja sniegt atbildes, pamatojoties uz saviem vērojumiem un pētījumiem.
Kā negatīva parādība tika minēti nekontrolētie aizguvumi, galvenokārt plašsaziņas līdzekļu valodā un tādās nozarēs kā dažādi lietišķie teksti, instrukcijas, produktu uzlīmes, reklāma un arī jaunā kentaurvaloda – īsziņas, e-pasts, čati. Šajās valodas jomās notiek lielas izmaiņas, par ko liecina arī šogad izdotie apkopojumi – “Preses lasītāja svešvārdu vārdnīca”, “Moderna cilvēka valoda”.
“Ir dažādi tulkojumu veidi – oficiāli un neoficiāli, tehniski un literāri. Ir atklāti un ir slēpti – tie ir raksti, kas uzdoti kā oriģināldarbi, bet faktiski ir tulkojumi–pārstāsti. Šī problēma saistīta ar t.s. tulkotāja redzamību, kas ir visai atšķirīga dažādos teksta tipos – vienā spektra galā ir pamatteksta parindes, priekšvārdi, pēcvārdi, skaidrojumi, daiļliteratūra, kur parasti redzams arī tulkotāja vārds. Otrā spektra galā ir slēptie jeb latentie tulkojumi un pilnīga neziņa par teksta pārcēlāju. Tādas ir zāļu instrukcijas, produktu apraksti u.tml.”

Kā jauni jēdzieni rada jaunus vārdus

Profesors atgādināja, ka līdz ar mūsu agrāk diezgan ierobežotās un slēgtās pasaules paplašināšanos dinamiski pieaug arī latviešu valodas vārdu krājums. Kā pretefekts rodas bailes no straujām pārmaiņām, valodas pūrisma meklējumi. “Pastāv zināma izvēles iespēja – vai nu valoda (tās nesēji) ieraujas sevī, norobežojas no apkārtējās pasaules (kas demokrātijas un globalizācijas apstākļos grūti iedomājams), vai ļauj valodai uzsūkt sevī visu, kas tai nepieciešams jaunajos apstākļos. Uzsveru – to, kas nepieciešams.” Ja negribam palikt izolācijā, “jāļauj, lai valoda piemērojas mūsdienu pasaules prasībām, un jāstrādā pie tās bagātināšanas, šis process jāatspoguļo grāmatās, vārdnīcās, datubāzēs un datorrīkos, runas atpazīšanas un automātiskās tulkošanas sistēmās”.
Kaut gan angļu valoda pašlaik ir galvenā kontaktvaloda un tai tiek pārmesta latviešu valodas nomākšana, referents precizēja, ka tā ir galvenokārt starpniekvaloda, jo liela daļa aizguvumu nav angliskas izcelsmes, bet gan internacionāli veidojumi no klasisko valodu elementiem. “Īsteno anglicismu ir visai maz – tie koncentrējas sarunvalodā un datorvalodā. Datorvalodā tāpēc, ka šai jomā angļu terminoloģija ir parastās valodas izteiksmē, nevis ierastajās klasisko valodu komponentu kombinācijās. Īstie anglicismi latviešu valodā bieži izjūtami kā neiederīgi un samērā ātri tie tiek nomainīti ar latviskiem terminiem (brends – zīmols, ofšors – ārzona).”
Atgādinot, ka latviešu valoda bijusi ļoti pakļauta ārējām ietekmēm, (vācu, krievu un arī angļu), profesors uzsvēra, ka tās lielākie bagātinātāji ir bijuši tulkotāji, lielākais vārdu krājuma pieaugums ir nācis no starpvalodu saskares. “Veclatviešu rakstu valoda sākās ar Glika Bībeles tulkojumu un jaunās latviešu literatūras aizsākumu parasti datē ar Alunāna “Dziesmiņām” – galvenokārt tulkojumiem, kam pēc diviem gadiem apritēs 150 gadu. Arī liela daļa Raiņa jaunvārdu parādījās tieši “Fausta” tulkojumā. Dzejnieks pats atzina: “Oriģināļi nekad tā nevingrina valodas veiklā lietošanā, kā tulkojumi. Tur arī vingrina vārdu radīšanas spējas”. Es negribu noniecināt rakstnieku un valodnieku devumu, bet nobriedušā jeb attīstītā valodā proporcionāli daudz vairāk ienes saskarsme ar citām valodām, ar citām kultūrām, un starpnieka loma piekrīt tulkiem un tulkotājiem, kas ir galvenie jaunradītāji un valodas paplašinātāji, bagātinātāji. Jo izjust un pamanīt, kā latviešu valodā vēl trūkst, visvieglāk ir, ja to sastata ar citvalodas tekstu. Kad Vecais Stenders rakstīja “Augstas gudrības grāmatu” latviešiem, viņš droši vien nopietni izjuta atšķirību starp latviešu valodu, kas Herdera formulējumā bija bērnības vai jaunības primitīvi poētiskajā stadijā, un lielajām Rietumu valodām, tāpēc arī tekstā daudzie neveiklie skaidrojumi un piezīmes.”

Kā tikt galā ar netulkojamību

Tulkošanas teorijas pamatā ir doma, ka visu, ko var pateikt vienā valodā, var pateikt arī otrā, taču ne vienmēr līdzīgā veidā un formā, ne vienmēr ar pietiekamu niansējumu, ne vienmēr viss būs idents arī tad, kad būs saprotams, jo ir dažāds redzējums, dažādi atskaites punkti, dažāda pieredze un kultūrsituācija.
Referents aplūkoja dažādos netulkojamības gadījumus:
• Latviešu valodā nav ne jēdziena, ne vārda – pirms kāda laika tāds bija tagad jau ar diviem terminiem apzīmējamais ātrumvalnis, guļošais policists;
• latviešu valodā jēdziens būtu, bet nav gatava/stabila/pieņemama vārda vai termina, piemēram, freelancer (ārštatnieks, līgumdarbinieks), freelance (ārštata, brīvais, līgum-), privātums, privātība;
• latviešu valodā ir gan līdzīgs, pat idents jēdziens, gan vārds, bet dažādu iemeslu dēļ ir vēlme radīt vēl citu – parasti pārņemt svešvārdu, piemēram, dziednieks – hīleris. Šie iemesli var būt ļoti dažādi – sākot ar t.s. lingvistisko snobismu un beidzot ar patiesu vēlēšanos niansēt, šķirt šos vārdus, radīt sinonīmus, tā paplašinot valodas vārdu krājumu, piemēram, veģetārietis un vegans.
Dažādas ir arī atveides iespējas:
1. Nezināmās reālijas aizstāj ar zināmām, piemēram, eskimosiem Bībeles dienišķās maizes vietā ir dienišķā zivs, latviešiem sākumā bija meža zirgs (kamielis).
2. Darina jaunvārdu – pašu cilmes, internacionālu, pusinternacionālu: mājgrauzis, skatrakums, diskdzinis, zempele, zīmols, ārzona, regula, kasetne.
3. Maina vai izveido papildu nozīmi (arī senākiem aizguvumiem): zvaigzne (sporta, popzvaigzne), vīruss (datorvīruss) pele (datorpele), plenērs (seminārs), laineris (kosmētika). Te jāmin arī vārdi, kam viena izcelsme un līdzīga forma, bet dažādās valodās dažādas nozīmes. Šie tā sauktie viltus draugi jaunā kontaktsituācijā, kad semantisko spiedienu izdara cita valoda, var mainīt nozīmi vai iegūt jaunas papildnozīmes. Varam prognozēt daudzu vārdu nozīmju pakāpenisku pieskaņošanos angļu valodas nozīmēm, piemēram, ambulance, dekāde, kapacitāte, spekulācijas, divīzija, konference(līga), produkts, autoritāte, biljons, asistēt, impotence, klasificēts, konservācija, konsekvences, kvalitātes, aktivitātes, ikona, paragrāfs, ekstrakts, produkts, drastisks, kadets (sportists), rezidents (ārsts, iedzīvotājs), donors (naudas), kritisks (svarīgs), dramatisks (briesmīgs), kanalizēt (novadīt), antena (aģents), arestēt (apturēt), manifestācija (izpausme), instruments (likums), klimats (vide), lokomotīve (līderis), akts (dokuments/notikums).
 

Diskusiju vada Tulkošanas un terminoloģijas centra direktors Māris Baltiņš un Ventspils augstskolas profesors Jānis Sīlis Foto: Vineta Mežzīle

Tiem, kas šādā procesā saredz ko graujošu, jāatgādina, ka šo vārdu vecās nozīmes nav latviešu valodā bijušas mūžīgas, jo galu galā tie visi ir aizguvumi, tikai nozīmes lielākoties ienākušas caur krievu valodu. Valoda mainās, un kontaktvalodu spiediens vienmēr ir bijis stiprs.
4. Aizgūst svešvārdu, piemēru netrūkst.

Un lūk, – tulkojumspiediena rezultāti

Veidojas daudzi jauni sinonīmi. Blakus latviskajam vārdam parādās svešvārds, kam parasti ir šaurāka, specifiskāka, specializētāka, bieži vien terminoloģiska nozīme: aizliegts – tabu.
Un otrādi – svešvārdam izveidojas latviskais partneris, kā meils – e-vēstule.
Sinonīmu krājumu papildina arī politkorektuma nodeva: čigāns – roma, homoseksuālis – gejs, eskimoss – inuits. Un eifēmismi – gan svešā, gan tulkotā formā: nāve – letāls iznākums, bankrots – likviditātes problēmas, izšķērdība – neracionāli izdevumi, piekaut – fiziski iespaidot.
Protams, ir leksikas grupa, kur aizgūtais vārds, šķiet, pilnīgs sinonīms, bet acīmredzot ir kādas valodas vai lietotāja vajadzības, piemēram, pēdējos divos piemēros varētu hipotētiski saskatīt pašas latviešu valodas problēmu (plostošana–polisēmija, jūtīgs/jutīgs – neskaidrība par pareizo latvisko formu): pārstrādāt – reciklēt, vīrišķīgs – maskulīns, pieņemšana – recepcija, niršana – daivings, plostošana – rāftings, jutīgs/jūtīgs – sensitīvs.
Arvien vairāk slēptie aizguvumi parādās priedēkļformās, piemēram, priedēkli “ne” pievienojot lietvārda ģenitīva formai, nevis īpašības vārdam: nedzīvnieku, nevaldības, nedzīvības, nepārtikas, netarifu, nefinanšu, nekapitāla, nepiena, neslīdes, nerezidentu, nezinātnes, nelīguma.
Izvēršas vārddarināšanas brīvība, radošums: nacbols, eksvīrs, varastrīce, darbaholiķis, karjerholiķis, vaimanoloģija, pedofilgeita, bandokrātija, kleptokrātija, sekretūta, murgoloģija.
… Šie ir citējumi un atsauces – no prof. A.Veisberga referāta “Tulkojumspiediens – guvums vai zaudējums?”, kuru viņš nobeidza optimistiski: “Vai šie procesi apdraud vai bagātina latviešu valodu? Esmu pārliecināts, ka kopumā bagātina un kāpina tās dzīvotspēju.”
Tiktāl par tulkojumspiediena teorētisko pusi, ko terminoloģijas speciālists Pēteris Ūdris papildināja ar “dažu tulkošanas ābeces jautājumu aktualizēšanu”. Viņš atsaucās uz vērojumiem tulkošanā no angļu uz latviešu valodu, piedāvādams paša veidotās tabulas un sarakstus – svešvārdi, personvārdi, vietvārdi, īpašības vārdi, latīnismi un gallismi, lielie sākumburti, sugu nosaukumi un mērvienības angļu tekstā un to atveide latviešu valodā. To izmantošana varētu uzlabot tulkošanas praksi, jo “tulkojuma valodas kultūra nav atraujama no precīzas satura atklāsmes”.
Tulkošanas un terminoloģijas centra direktors Māris Baltiņš vadīja konferences mazāk akadēmisko daļu, kurā centra speciālisti pieteica diskusijai galvenokārt ar Eiropas Savienības un citu juridisko dokumentu tulkošanu saistītās problēmas. Par to – turpmāk.

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv