
Kā malkas nastiņa kopugunskuram
Aizvakar, 22.novembrī, Rīgā
starptautiskā gaisotnē notika Knuta Skujenieka jaunās grāmatas “Es pabiju tālos
ciemos” vaļāvēršanas svētki. Sanākušos uzrunāja Lietuvas vēstnieks Osvalds
Čukšis, skanēja mūzika, dzeja latviešu un lietuvju valodā.
Latviešu autora dzejoļu izlasi klajā laidis Lietuvas Rakstnieku savienības apgāds.
Izdevums ir divvalodu – līdztekus latviešu tekstam blakus lappusē lasāms, kā mūsu
mēle skan lietuviski. Sastādītājs un atdzejotājs Vlads Bražūns, pieaicinot par
atdzejotājiem arī Sigitu Gedu un Jonu Strielkūnu, priekšvārda autors Kestutis
Nastopka. Grāmata iznākusi Viļņā sērijā “Mūsdienu pasaules dzejnieki” un
ietver no 1963. līdz 2003.gadam rakstītos dzejoļus, turklāt daļa jaunāko līdz šim
nav iespiesti arī Latvijā.
Ja cits rakstītais viscaur sniegts divās valodās, tad anotācija uz sējuma pēdējā
apvāka – tikai lietuviski. Tomēr to derētu zināt un saprast arī latviešu
lasītājam:
“Vienkāršs, smaidīgs un gudrs cilvēks. Vienkārša, smaidīga un gudra dzeja. Knuts
Skujenieks. Pirmais un pagaidām vienīgais ārzemnieks – Jātvingu prēmijas laureāts
(1993). Pirmais – pulkā ar Česlavu Milošu – Lietuvas Rakstnieku savienības goda
loceklis (2002). Bijis saskarē ar daudzu, īpaši ar Eiropas valstu, dzeju un
dzejniekiem, viņu darbus tulkojot. Pats – padomju lēģeros sēdējis, pēc tam ilgi
nomākts – galu galā pelnījis savas daiļrades atzīšanu tajā valstī. Bet ar
Lietuvu viņa attiecības ir īpaši ciešas un draudzīgas. Pat, teiksim, ģimeniskas. Un
paaudzēs. Literatūras pasaules cilvēkiem nav svešs Emīls Skujenieks, Knuta tēvs, –
lietuvju literatūras tulkotājs latviešu valodā, latviešu – lietuviski, pirms kara
dzīvojis arī Lietuvā, bijis Lietuvas pilsonis. Knuts audzis Latvijas laukos pie
vecvecākiem, kur vīri tik umpapa pār Mēmeli un – “ak kas par leišiem ak kas par
alu”!..
Knuta Skujenieka dzejas tulkojumi (agrāk galvenokārt Sigita Gedas atdzejojumā) līdz
šim bija izkaisīti periodikā. Un, lūk, beidzot viens interesants Eiropas dzejnieks
vēršas pie mums ar grāmatu. Labs, Knut!”
Pie tā visa lai vēl klāt tikai paša Knuta Skujenieka ievadvārdi:
“Lietuva mani pavada visu mūžu. Kopš sevi atceros, manas acis allaž redzējušas
kaimiņu zemi, – turpat, pāri upei, mana nama priekšā. Tās ir ģimenes atmiņas par
Pirmajā pasaules karā Lietuvā piedzīvoto. Tie ir mana tēva darbi, tulkojot jūsu
literatūru latviski un otrādi. Tie ir mani draugi un kolēģi Lietuvā – dzīvie un
mirušie.
Pats galvenais – tā ir vārdos neizsakāma brālības sajūta, kas pastāv un
pastāvēs starp mums. Vienalga, priecājoties vai strīdoties, mēs esam brāļi.
Kad ikdienas vārdi neklausa, tad talkā nāk dzeja. Dzeja runā ar izgudrotu un
senatrastu vārdu, ar tēlu, ar klusuma brīdi starp rindām. Un pasaka gandrīz visu,
pašu svarīgāko.
Tādēļ es gribu uzrunāt jūs, mani pazīstamie un vēl nepazīstamie draugi, savā un
jūsu dzimtajā valodā. Paldies tiem maniem kolēģiem, kas mani padarījuši lasāmu un
sajūtamu. Paldies tiem, kuri veidojuši šo grāmatu.
Lai šī grāmata ir kā malkas nastiņa mūsu kopējam ugunskuram!”
Andris Sproģis, “LV”