Svētku nedēļa atnesa sniegu, lai šī nedēļa nes jaunu valdību!

Pagājušās nedēļas politiskās aktualitātes izvērtējot

Ojārs Kalniņš, Latvijas institūta direktors

Ojārs Kalniņš Foto: Elmārs Rudzītis, A.F.I.

Valsts svētku baltais starojums

Mans pirmais spilgtākais iespaids no pagājušās nedēļas bija 18. novembra rīts, kad Latvijā bija uzsnidzis pirmais sniegs. Jo parasti, kad uzkrīt pirmais sniegs, kaut uz īsu mirkli ir tāda sajūta, ka viss ir mierīgi, viss ir kārtībā. Viss ir tīrs, un liekas, ka uz mirkli var apstāties dienu skrējienā. Labi zinot, ka pēc tam šis sniegs būs jātīra, jāstrādā un jātiek galā gan ar šo sniegu, gan daudz ko citu.
Es domāju, mums šobrīd arī Latvijā kopumā ir tāda sajūta, ka tikko uzkritis sniegs, arī plašākā nozīmē. Šogad taču mūsu valsts iestājusies NATO un Eiropas Savienībā (ES), un 18.novembrī mēs patiesi varējām priecāties par savu veikumu. Labi zinot, ka svētki paies un atkal būs jāķeras pie darba. Ka steidzami jāizveido jauna valdība, jāatrisina sasāpējušās veselības aizsardzības sistēmas problēmas un daudzi citi aktuāli jautājumi. Bet pasaules kontekstā, es domāju, mums Latvijā jājūtas samērā labi. Īpaši salīdzinot ar daudziem citiem reģioniem, kuros ir kari, nemieri, kur notiek terora akti un valda daudz lielākas problēmas un krīzes. Latvijā šobrīd ir visai stabila situācija.
Šie bija valsts svētki, ko mēs varējām nosvinēt patiesā sirsnībā. Domāju, šo patiesību labi saprata tie, kas noklausījās Valsts prezidentes svētku uzrunu. Cilvēki, kas nerunā tikai par trūkumiem, bet apzinās arī mūsu valsts sasniegto. Es domāju, mums vairāk jāstrādā, lai uzsvērtu pozitīvos sasniegumus. Jo, ja mēs apzināsimies, ko esam sasnieguši, mums būs labāka motivācija ķerties pie nākamajiem uzdevumiem un citām problēmām. Un tās izdosies vēl veiksmīgāk atrisināt.

Radām grūtības, lai būtu ko pārvarēt…

Es domāju, Latvijas tēls pasaulē šobrīd ir visnotaļ pozitīvs. To būtiski sekmējusi šā gada ārpolitiskā attīstība. Tagad Latvijai galvenais uzdevums tēla nostiprināšanā ir apliecināt sevi kā pilntiesīgu NATO un ES dalībvalsti. Tiesa, zināmu apdraudējumu Latvijas tēlam varēja radīt atgadījums ar Latvijas kandidāti Eiropas Komisijas komisāra amatam. Taču arī šī problēma tika atrisināta, manuprāt, visnotaļ pozitīvā veidā. Atceroties, cik ļoti dziļi bija samilzušas domstarpības tepat Latvijā, es domāju, mūsu valsts izskatās pozitīvi arī pēc šiem notikumiem.
Diemžēl tā jau ir visai tipiska parādība, ka mēs starptautiskā kontekstā vai visus uzdevumus pildām tā mazliet grūtāk, mazliet sarežģītāk un tā radām ārvalstu partneriem par sevi zināmas šaubas. Bet tad mēs beidzot pieņemam pareizo lēmumu, un visas problēmas atrisinās.
Es nezinu, cik daudz tas atkarīgs no latviešu rakstura un cik no sarežģītās politiskās un demogrāfiskās situācijas Latvijā. Mums Latvijā ir ļoti daudz viedokļu un ļoti daudz varas punktu gan politiski, gan ekonomiski. Būtībā nevienā jautājumā mums nav vienprātības. Mēs nepārtraukti debatējam par savām iekšējām problēmām, un domstarpības bieži vien jo skaļi izskan uz āru, ārpus Latvijas. Protams, arī igauņiem ir savas problēmas, bet viņi tās prot paturēt valsts iekšienē. Mēs bieži vien savas problēmas publiskojam starptautiskā mērogā un pēc tam publiski tās arī atrisinām. Kaut daudzas no šīm problēmām varējām izlemt mājas kārtībā. Tas ir kā ģimenē: ir ģimenes, kas domstarpības atrisina savā starpā, aiz aizvērtiem logiem, bet ir arī ģimenes, kas īpaši atrauj logus vaļā, lai arī kaimiņi dzird par viņu problēmām. Tas gan nav tipiski latviešu mentalitātei. Tomēr pēdējā laikā, man liekas, mēs bieži vien aizmirstam par saviem kaimiņiem. Aizmirstam, ka mūsu “dzīvokļa” logi ir vaļā un kaimiņi klausās. Bet dažkārt arī šķiet, ka mēs it kā baidāmies kļūt izolēti un pat cenšamies citas valstis aizraut ar savām problēmām.

Kaut pasaulē par mums nerunātu

Protams, lielākā daļa cilvēku vispār neievēro, kas notiek Latvijā, un tas ir pilnīgi normāli. Tāpat viņi neievēro, kas notiek citās valstīs. Cilvēkus vispirms interesē dzīve viņu pašu zemē. Citas valstis viņi ievēro tikai tad, kad tajā notiek kas ārkārtējs. Atceros, reiz bijušais Igaunijas ārlietu ministrs Ilvess 90.gadu sākumā teica: “Mūsu mērķis ir kļūt par stabilu un garlaicīgu valsti, kas neinteresē nevienu ārzemnieku. Tas nozīmēs, ka pie mums viss ir kārtībā.”
Es varu teikt, ka šeit man 18.novembrī, mūsu valsts svētkos, kopumā bija ļoti optimistiska sajūta. Arī zinot visas mūsu daudzās problēmas. Jo tās tiek risinātas.
Brīdī, kad izlēmām, ka Latvijai jāiekļūst Eiropas Savienībā un NATO, mēs šā mērķa īstenošanai pielikām visus spēkus un tagad redzam: ja esam vienoti, tad mēs spējam sasniegt arī visaugstākos mērķus. Tātad līdzīgi jāizturas arī pret visām citām mūsu problēmām.

Pasaule ārpus Latvijas

Domājot par attīstību citur pasaulē, jāteic, ka pēdējā laika kontekstā pagājusī nedēļa neienesa neko būtiski jaunu. Mēs jau esam pieraduši vispirms skatīties, kas notiek Tuvajos un Vidējos Austrumos. Ne vien Irākā, bet arī Izraēlā, Palestīnā. Mūs, latviešus, tāpat kā visu pasauli, ļoti interesē, kas notiks Palestīnā tagad, pēc Arafāta nāves. Jo šī attīstība varētu ietekmēt situāciju visā reģionā, un mēs caur NATO un Eiropas Savienību tagad esam iesaistīti arī šajās problēmās. Jo mēs esam daļa no Eiropas, un situācija šajā reģionā skar arī Eiropas intereses.
Tagad, kad arī mūsu valsts parakstījusi Eiropas satversmi, mēs, cerams, sāksim saprast, ka Latvija vairs nav viena, ka tagad mums ir spēcīgi draugi un atbalstītāji, arī drošības aspektā. Bet vienlaikus mēs tagad esam atbildīgi arī par citām valstīm, un mums jāiesaistās arī daudz plašāka problēmu loka risināšanā.

•

Sākusies jauna nedēļa, tāpēc es novēlu mums visiem iegūt jaunu, stabilu valdību, kas varēs tikt galā ar problēmām, kas Latvijā sakrājušās, un, cerams, arī novest Latvijas valsti ar labiem rezultātiem līdz pat nākamajām Saeimas vēlēšanām.
Lai Dievs mums visiem dod veiksmīgu nedēļu!