Latvijas komisāres grūtais pusgads

Sandra Kalniete, bijusī Eiropas Savienības komisāre, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Sandra Kalniete Foto no Eiropas Komisijas audiovizuālās bibliotēkas

– Jūs bijāt pirmā Latvijas izvirzītā pārstāve darbam Eiropas Komisijā (EK). Darbā esat aizvadījusi pusgadu. Kā noritēja jūsu darbs?

– Es gribētu precizēt, ka sešu mēnešu nebija. 3.augustā, kad komisāres amatam tika nominēta Ingrīda Ūdre, Komisijā sākās mēnesi ilgs atvaļinājums.
Tomēr kopumā šis pusgads EK man bija grūts. Grūtības sākās no brīža, kad no Komisijas prezidenta uzzināju, ka būšu lauksaimniecības un zivsaimniecības komisāra Franca Fišlera “ēna”. Tikai man vienai ir zināms, ko no manis prasīja sagatavošanās jautājumu un atbilžu sesijai Eiropas Parlamentā (EP). Ļoti īsā laikā man bija jāapgūst nozares specifika, par kuru pirms tam man nebija nekādas nojausmas. Es to izdarīju. Vērtējums, ko sniedza EP komitejas, bija viens no pozitīvākajiem, ko saņēma desmit jauno dalībvalstu komisāri.
Tas ir eksāmens, ar kuru lepošos līdz mūža galam. Tad sapratu, ka es varētu apgūt arī jebkuru citu jomu. Apzinājos, ka ar lauksaimniecības jautājumiem paredzēts strādāt īsu laiku. Labāk būtu ņemt vērā cilvēka iepriekšējās zināšanas un pieredzi. Lai apgūtu jauno, ir nepieciešams laiks. Arī iekšpolitikā ir līdzīgi – ministram, stājoties amatā, seši mēneši paiet, iepazīstoties ar situāciju. Tikai pēc pusgada cilvēks sāk pārvaldīt jomu.

– Jūs darbojāties kā Franca Fišlera “ēna”. Sākotnēji Latvijā vairākkārt izskanēja piezīmes, ka joma, kurā darbosities, protams, ir svarīga un ietekmīga, bet jūsu zināšanas šajos jautājumos tika uzskatītas par vājām. Kas svarīgāks – personība vai specifiskas zināšanas?

– Es domāju, ka svarīgāka ir personība. Tikai personībai ir spēja iet pāri rampas malai. Vitāli nepieciešama arī spēja saskatīt kopsakarības, uztvert struktūru. Tas visās jomās ir līdzīgi.

Teju pazaudētais pusgads

– Atšķirībā no Komisijas, kurā strādā Andris Piebalgs, jūs bijāt tā sauktā ēna komisāriem no vecajām dalībvalstīm. Kā vērtējat šādu darbības principu? Vai tas sevi attaisnojis? Varbūt jau sākumā visiem EK locekļiem vajadzēja iedalīt savu atbildības jomu?

– Šis “ēnu” princips sevi būtu varējis attaisnot. Nozīmējot ēnu komisārus, kolēģijas līmenī vajadzēja vienoties, kā notiks komisāra un ēnu komisāra sastrādāšanās. Šādas vienošanās nebija. Tāpēc sadarbības modeļi starp komisāru un ēnu bija ļoti dažādi. Viss bija atkarīgs no katra komisāra vīzijas, aizņemtības un vēlmes iesaistīt jauno komisāru savas jomas pārvaldīšanā. Bija arī tādi jaunie komisāri, kuriem tika iedalīta konkrēta portfeļa daļa. Viņi tad arī ar šiem jautājumiem strādāja, protams, kontaktējoties ar īsto portfeļa turētāju. Tas ir tas, kā man trūka.

Komisārs – diplomāts vai politiķis?

– Līdz brīdim, kad sākāt pildīt komisāra “ēnas” pienākumus, jūs vairāk tikāt uzskatīta par diplomāti nekā politiķi, lai gan esat ieņēmusi arī ārlietu ministres amatu. Kas komisāram vairāk nepieciešams – būt politiķim vai diplomātam?

– Diplomātija nav ļoti tāla no politikas. Atšķirība ir tikai tajā, ka diplomāti nepieņem lēmumus, kas skar ļoti daudzu cilvēku dzīves. Diplomāti ir rīks, kas galvaspilsētā pieņemtos lēmumus mēģina īstenot. Ja runājam par komisāru kā diplomātu vai politiķi, tad jāteic, ka diplomāts mērķi sasniedz ar diskrētākiem paņēmieniem, aizkulisēs, kamēr komisārs ne tikai aktīvi pauž, bet arī rada politiku. Protams, arī diplomātam aktivitāte nepieciešama, bet tai jābūt slēptai.
Pievēršoties jautājumam par manu pieredzi, atzīšu, ka ļoti palīdzēja posms, kad biju ārlietu ministre. Šajā laikā man bija iespēja piedalīties Eiropas Padomes sēdēs, tāpat arī darbojos Konventā pie ES konstitucionālā līguma sagatavošanas. Tādējādi es iepazinu Eiropas institūcijas. Ja man nebūtu šādas pieredzes, nekad nevarētu kļūt par tik veiksmīgu komisāri, pat ja tikai sešu mēnešu komisāri...

Nacionālās un Eiropas intereses

– Lai gan ir noteikts, ka komisārs darbojas visas ES interesēs, bieži tiek runāts arī par komisāru kā savas valsts pārstāvi un interešu paudēju. Jūs esat jau šajā amatā strādājusi. Cik viegli vai grūti ir sajust to smalko līniju, kur sākas un kur beidzas Latvijas intereses?

– Laiku pa laikam tiešām tiek runāts, vai tas, ka nāc no nacionālas valsts un pārstāvi Eiropas intereses, ir konflikts vai arī papildinošs elements. Uzskatu, ka mēs katrs nākam no savas tautas, bet visi esam eiropieši. Mēs esam zināmas kultūras telpas daļa – Eiropas civilizācijas daļa. Līdzīgi tas ir ar nacionālajām un Eiropas interesēm. Nekur jau nav teikts, ka šīs intereses ir pretrunā. Ir varbūt atsevišķas epizodes, kad tās atšķiras. Bet šajos gadījumos, manuprāt, vairāk izpaužas ES dubultā daba – valstu un tautu savienība. Ja nu patiešām ir tā, ka intereses atšķiras, kopsaucējs jārod sarunu ceļā. Ja kompromiss netiek atrasts, cietēji ir visi. Spilgts piemērs, manuprāt, bija Starpvaldību konference, kurā bija jāpanāk vienošanās par Konstitucionālo līgumu. Visām valstīm, arī Latvijai, bija jāpanāk solis pretim.

– Atskatoties uz pēdējo pusgadu – kā jums šķiet, vai komisāres amatā vairāk esat bijusi latviete vai eiropiete?

– Komisāra darba nelaime ir tā, ka viņu vienmēr kritizē nacionālajā valstī. Tas parādījās arī Latvijā. Neviena partija sev nemaz tik ļoti negribēja komisāra amatu. Līdzīgi tas ir arī citur. Tas ir tāpēc, ka komisārs partijai ienes diezgan daudz negatīvā, jo ir jāpieņem nepopulāri lēmumi.
Interesanti, ka dalībvalstu taktika visās valstīs ir līdzīga – norobežoties gadījumos, kad tiek pieņemts nepopulārs lēmums, un plūkt augļus, kad kaut kas labs ir sasniegts. Ja pieņemtais lēmums ir nepopulārs, par vainīgo vienmēr tiek atzīta Brisele. Neviens neizskaidro, ka lēmumu nemaz nevar pieņemt bez dalībvalstu ministru līdzdalības. Komisija ir tā, kas iesaka likumdošanas aktu. Tomēr ikvienu lēmumu apstiprina Padome (dalībvalstu ministri – red.), kā arī tiek iesaistīts EP. Bet tas, pieņemot nepopulārus lēmumus, tiek aizmirsts. Savukārt gadījumos, kad Briselē tiek pieņemts kaut kas labs, tad, protams, tas ir katras dalībvalsts īpašs sasniegums.

Šaubu ēnas pār kandidātiem

– Līdzšinējā kandidātu izvirzīšana darbam EK Latvijai nav bijusi īpaši atklāta. Gan plašsaziņas līdzekļi, gan sabiedriskās organizācijas kritizējušas valdību par “slepenu un necaurspīdīgu” kandidātu virzīšanu. Jāatzīmē, ka šādai procedūrai ir negatīva ietekme arī uz izvirzīto personību. Tā kā lēmums ir pieņemts slepeni, arī uz kandidātu krīt šaubu un aizdomu ēna. Vai, jūsuprāt, šāda izvirzīšana ir neizbēgama? Varbūt būtu lietderīgi lauzt ierasto kārtību un domāt par demokrātiskāku principu kandidātu izvēlē, kas nāktu par labu arī izvirzītajai personai?

– Šis nav vienīgais process, kas valstī ir nedemokrātisks un necaurspīdīgs. Arī valdības tiek veidotas slēpti, un tas citādi nemaz nav iespējams. Tāpēc ir svarīgi, lai būtu parlamentārā kontrole pār izpildvaru. EK to nodrošina EP. Kas attiecas uz komisāru kandidātu izvirzīšanu, tad katras nacionālās valsts ziņā ir lemt, kādam jābūt šim procesam. Šajā procesā jāņem vērā ļoti daudzi faktori. Atšķirībā no reizes, kad mani izvirzīja kā komisāri, tagad Latvijā bija cita valdība, citi koalīcijas partneri, līdz ar to arī lēmums bija cits.
Kandidātu izvirzīšanas procesā es nesaņēmu skaidrus signālus. Protams, es komisāra amatu biju gatava arī atstāt, taču nevienam nebija drosmes pateikt, ka politiskā situācija ir mainījusies. Bija tikai mainīgas vēstis – tad atbalsta, tad ne... tāda mīņāšanās. Un tas arī radīja negatīvu auru ap manas pēcteces nozīmēšanu. Ja vēsts būtu skaidra tūlīt pēc EK prezidenta apstiprināšanas, būtu mazāka sabiedrības ažiotāža.

Ietekmīgais enerģētikas portfelis

– Ingrīdai Ūdrei EK prezidents bija iecerējis uzticēt muitas un nodokļu jautājumus, savukārt A.Piebalgam tika piešķirts enerģētikas portfelis. Kura no šīm atbildības sfērām ir Latvijai nozīmīgāka? Kurš portfelis ir smagāks?

– Muitas un nodokļi ir tehniskāks portfelis. Muitas lietas ir ES kompetencē, savukārt nodokļi, ar dažiem izņēmumiem, ir nacionālo valstu ziņā. Līdz ar to komisāram ir diezgan grūti šajās lietās kaut ko mainīt. Enerģētikas portfelis ir viens no ietekmīgākajiem un nozīmīgākajiem. Manā skatījumā, enerģētika ir radošāka, jo šajā jomā ir daudz lielāki izaicinājumi.
Enerģētikas lietās ir jāstrādā ar daudzām valstīm. Liela daļa naftas rezervju atrodas Tuvajos un Vidējos Austrumos. Enerģētikas jomā Eiropa ir atkarīga arī no mūsu kaimiņvalsts Krievijas, kas diktē savus noteikumus. Sarunas jāved arī ar valstīm Centrālāfrikas joslā, kur tāpat ir nafta. Līdz ar to enerģētikas komisāram šis darba lauks ir ļoti plašs. Tas, ka A. Piebalgs ir diplomāts, palīdzēs vēl profesionālāk veidot enerģētikas portfeļa ārējo sakaru dimensiju.

– Jūs ar A.Piebalgu kopā esat strādājusi jau ilgāku laiku – gan Latvijā Ārlietu ministrijā, gan EK. Kuras A.Piebalga īpašības viņam varētu palīdzēt, pildot komisāra pienākumus?

– Viņam ir labas analītiķa spējas, viņš ir uzmanīgs, un viņš ir principiāls. Es pat teiktu, ka viņš ir viens no viengabalainākajiem cilvēkiem, ko esmu satikusi. Visos jautājumos viņam ir sava nostāja. Tajā pašā laikā diplomātijā viņš ir apguvis spēju piemēroties – būt fleksibls. Šīs ir tās viņa pozitīvās īpašības, kuras viņam noteikti varētu palīdzēt.

Mediju uzmanības pievēršana Latvijai

– Jūs jau norādījāt, ka esat strādājusi īsu laiku. Tomēr ko jūs uzskatāt par savu galveno veikumu šajā pusgadā?

– Visnozīmīgākais, manuprāt, ir mediju uzmanība, kas tika veltīta Latvijai. Esmu ieguldījusi diezgan daudz mūsu valsts tēla nostiprināšanā. Stājoties komisāres amatā, par savu galveno mērķi uzskatīju paņemt tik daudz mediju telpas, cik iespējams. Man tas izdevās. Mani uztvēra kā Austrumeiropas simbolu. Tas ir ļoti liels panākums.

– Vai komisāram ir svarīgi būt populāram, veidot veiksmīgas sabiedriskās attiecības?

– Tas ir ļoti svarīgi, jo atsvešinātība starp Komisiju un sabiedrību ir ļoti liela. Pieņemtie lēmumi netiek pienācīgi izskaidroti. Es to centos darīt un ceru, ka tas izdosies arī A.Piebalgam.

Ilze Sedliņa,

“LV” speciālkorespondente Strasbūrā

ilze.sedlina@vestnesis.lv