Celts visiem kā brāļiem

“Tiem, kas varoņus tur cieņā, svētīgs mūžs lai tautai tas,” sacījis dzejnieks Leonīds Breikšs. Izsenis tautā dēvētajā veļu laikā pieminam savus varoņus. Brāļu kapi ir viens no latviešu tautas traģiskās vēstures simboliem. Nākamās paaudzes spriedīs par mums, atskatoties, kā esam izturējušies pret pagātnes mantojumu. Vai viens no pirmajiem pienākumiem pēc neatkarības atgūšanas nebija ārstēt brūces, ko šajās svētvietās cirtis laiks un iepriekšējais režīms?

Norisiļskas nometnē bojā gājušā nezināmā karavīra pārapbedīšana Brāļu kapos. 2001.gada 12.jūnijs Foto: Andris Kļaviņš

Zem vienas velēnas

Rīgas Brāļu kapos to iesvētīšanas dienā 1936. gada 11.novembrī bija guldīti 1927 Pirmā pasaules kara un Latvijas Brīvības cīņu dalībnieki, to skaitā 227 nezināmi karavīri. Kapu vārtos iekaltie gadskaitļi “1915 – 1920” parāda galveno apbedījumu laiku, tomēr tautas svētnīcā nācās guldīt vēl un vēl. Pie Mātes Latvijas tēla apglabāti latviešu karavadoņi Jorģis Zemitāns, Dāvids Sīmansons, Pēteris Radziņš, Oskara Kalpaka cīņu biedrs Aleksandrs Grundmanis, pirmais Latvijas apsardzības ministrs Jānis Zālītis un citas augsta ranga militārpersonas. Brāļu kapu Strēlnieku nodalījumā atdusas arī vairāki Otrā pasaules karā kritušie latviešu karavīri un 41 vācu Gaisa spēku izpalīgs.
Brāļu kapu izcilā mākslinieciskā vērtība tika starptautiski atzinīgi novērtēta tūlīt pēc pirmajiem ārzemnieku apmeklējumiem. Kapu projektēšana, iekārtošana un būve aizņēma ilgus gadus. Lielākie nopelni pasaules klases memoriālā ansambļa izveidē pienākas tēlniekam Kārlim Zālem, parku mākslas meistaram Andrejam Zeidakam un arhitektam Pēterim Federam.
Pirmās kapu plānojuma skices, pēc tam projekts un izdevumu tāme parakstītas 1915.gadā. Pirmā pasaules kara laikā tagadējo Brāļu kapu vietā auga priežu mežs un aizstiepās pat dažviet atsegtas kāpas. Pirmie apbedījumi notika jau 1915.gada oktobrī, kad no Rīgas Latviešu biedrības nama sēru ceremonijas, liela ļaužu pulka pavadīti, tika aizvesti trīs kritušie strēlnieki. Ziemassvētku kaujās 1916.gada decembrī un 1917.gada janvārī nemākulīgās un noziedzīgās cara ģenerāļu vadības dēļ latviešu strēlnieki cieta lielus zaudējumus – vairāk nekā 5000 kritušo. Liela daļa tika guldīti rindās Brāļu kapos, lai tie, kas kaujās cīnījušies plecu pie pleca, dusētu zem vienas velēnas. 1919.gadā Rīgas parku un ainavu arhitekta G.Kufalta skolnieks Andrejs Zeidaks kopā ar arhitektu Eiženu Laubi izstrādāja jaunu Brāļu kapu projektu, bet 1920.gadā nodibināja Brāļu kapu komiteju ar Kārli Ulmani priekšgalā. Kapulaukā notika lieli zemes darbi, akmeņogļu izdedžus celiņu nostiprināšanai veda no pilsētas gāzes fabrikas Matīsa ielā, strādāja karagūstekņi. A.Zeidaks 1922.gadā izstrādāja Brāļu kapu iekārtošanas pēdējo variantu, un tas pamatā ir realizēts un redzams šodien. Arhitekts Vaidelotis Apsītis raksta: “Vajadzēja milzu pārliecību, lai Mežaparka silā puskilometru garu teritoriju ar cirvi un lāpstu atbrīvotu no priedēm un kadiķiem, nolīdzinātu un pārbīdītu kāpu paugurus.” 1923.gada 27.maijā Varoņu terasē aiz centrālās ieejas pirms uguns altāra, kura tad vēl nebija, iedēstīja 150 ozolus – Varoņu birzi. Otrajā rindā aiz centrālās ejas labajā pusē pirmais ir Valsts prezidenta Jāņa Čakstes stādīts ozols. Dēstītāju vidū bez militārpersonām bija izdevējs Jānis Rapa, saldumu rūpnieks Vilhelms Ķuze, būvuzņēmējs Ludvigs Neiburgs u.c. Sākotnēji Brāļu kapi bija izveidoti tikai kā parks, bez arhitektūras un tēlniecības. 1920.gada 19.novembrī Latvijas Mākslas akadēmijas rektora Vilhelma Purvīša vadībā rīkoja konkursu Brāļu kapu arhitektoniskam risinājumam. Interesanti, ka Kārlis Zāle netika aicināts, jo atradās Petrogradā un Latvijas sabiedrībā nebija pazīstams. Kārlis Zāle saņem uzaicinājumu piedalīties tikai otrajā konkursā un uzvar tā trešajā kārtā. K.Zāle bija veiksmīgi izvairījies no citu konkursa dalībnieku klupšanas akmens – iekļauties A.Zeidaka izveidotajā, gandrīz puskilometru garajā ainaviskajā kompozīcijā. Sākotnējā variantā K.Zāle bija paredzējis Mātes Latvijas tēlu Varoņu terases centrā, bet to pēc profesora Pētera Federa ieteikuma vēlāk pārcēla uz kapulauka noslēgumu. Tajā vietā ieprojektēja ugunsaltāri. Turpmākajā ansambļa veidošanā vadību uzticēja bijušajam Varšavas vecākajam arhitektam Pēterim Federam, kas sekmēja novērst kompozicionālās nepilnības K.Zāles projektā. Tika atrasts arī veiksmīgs risinājums skulptūru veidošanas materiālam – Allažu šūnakmens, kas gan, kā mēs šodien to redzam, laika gaitā rada lielas bažas pieminekļu saglabāšanā. 1934.gadā Brāļu kapu ansamblis gandrīz bija pilnīgi pabeigts, un to varēja apmeklēt oficiālas delegācijas. 1936.gadā Lāčplēša dienā, sešpadsmit gadus pēc Brīvības cīņām, kā mūžīgas pateicības apliecinājums kritušajiem karavīriem tika iesvētīts Brāļu kapu memoriālais ansamblis.
Brāļu kapu šūnakmens piedzīvojis visus tos pārmaiņu laikus, kas brāzušies pāri mūsu zemei, – gan 1942.gada 1.jūliju, kad, atzīmējot Latvijas atbrīvošanas pirmo gadadienu, vainagus noliek Lielvācijas armijas pārstāvis, gan 1958.gada un sešdesmito gadu pārbedījumus, kas saistīti ar padomju ideologu cenšanos sovetizēt Brāļu kapus.

Zināmos un nezināmos kapos guldīto piemiņai

Latviešu virsnieku apvienība (LVA) iesniegusi Rīgas domes Pieminekļu padomei savus priekšlikumus, ierosinot Latvijā un arī citviet bez vēsts kritušo karavīru iemūžināšanai izveidot piemiņas vietu ar granīta plāksnēs iegravētiem karavīru vārdiem. Rīgas Pieminekļu aģentūras direktors un Brāļu kapu komitejas priekšnieks Eižens Upmanis informēja, ka šāda doma par karavīru piemiņas iemūžināšanu Brāļu kapu ansambļa ietvaros jau parādījusies 1998. un 1999.gadā. Tas bijis saistīts galvenokārt ar karavīru tuviniekiem. Brāļu kapi ir piemiņas ansamblis, kas veltīts Latvijas Brīvības cīņās kritušajiem, un tajos, saskaņā ar 1936.gada Brāļu kapu statūtiem, “turpmāk tiks pieļauti apbedījumi sekojošām karavīru kategorijām: pirmkārt, Lāčplēša kara ordeņa kavalieri, otrkārt, Latvijas armijas virsnieki un instruktori – Latvijas Brīvības cīņu dalībnieki, treškārt, latviešu strēlnieki viņiem paredzētajā veco strēlnieku nodalījumā”.
Šajos statūtos ieskatījās tikko atjaunotā Brāļu kapu komiteja 1989.gadā sakarā ar Litenē atrastajiem vienpadsmit nezināmo karavīru pīšļiem. Tajā laikā bija ilgstošas diskusijas, kur viņus pārbedīt. Iesaistījās vēsturnieki, Tautas frontes pārstāvji, ievērojamas personības, un rezultātā tika pieņemts kompromisa lēmums: kaut arī ikvienam latvju karavīram, kas cīnījies par Latvijas brīvību, ir tiesības pēc nāves gulēt Brāļu kapos, visus diemžēl tur nespēsim apglabāt, tāpēc turpmāk jāievēro 1936.gada statūtos noteiktie principi. Tādējādi tapušas jaunas piemiņas vietas Litenē, Lestenē, Nacionālajiem partizāniem Sēlijā un citur. “Tomēr daudzu karavīru kauli, kas, saskaņā ar Statūtiem, būtu guldāmi Brāļu kapos, guļ tālās un mums nezināmās vietās, tāpēc mūsu pienākums ir iemūžināt viņu piemiņu Rīgas Brāļu kapos,” saka Eižens Upmanis. Viņš saskata iespēju izvietot piemiņas plāksnes divos pagaidām neizmantotajos telpiskajos veidojumos pa labi no Svētās uguns, ja skatās no ieejas, ko vēsturnieki sauc par relikviju depozitārijiem, kas bija domāti Brīvības cīņu relikviju glabāšanai. Nav apstiprinātas ziņas, vai tādas relikvijas vispār tur glabājušās vai divu okupāciju laikā izvazātas. Ir priekšlikums pirmo telpu izmantot Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru piemiņai, bet tālāko no ieejas – Latvijas armijas karavīru piemiņas iemūžināšanai.
Lai to realizētu, izveidota komisija, kurā ir vēsturnieki no arhīviem, Brāļu kapu komitejas, Valsts kultūras pieminekļu inspekcijas, kas izstrādās principus, pēc kuriem vadīties idejas realizēšanā. Arhitekti strādāja pie telpu iekārtojuma skicēm. Lai laika apstākļi neietekmētu telpu funkcionalitāti, augšējo telpas atvērumu nosegs stikla griesti. Tur ir jāsaglabā K. Zāles veidotās karavīru galvas un jāatrod vieta ap 1800 Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru vārdiem, kuri nav apbedīti Brāļu kapos. Kad par pirmo telpu skiču priekšlikumi tika iesniegti Valsts kultūras pieminekļu inspekcijā, Brāļu kapu komiteja saņēma atbildi, ka sakarā ar to, ka šāda telpa sākotnēji nav bijusi paredzēta, pie tās realizēšanas ir pāragri ķerties, jo vispirms jāizveido Brāļu kapu kopējais atjaunošanas un funkcionālās izmantošanas projekts un jāsāk ar koncepciju.
Eižens Upmanis teic, ka darbs pie koncepcijas notiek jau gada garumā un tā šogad tiks pabeigta. Koncepcijā iestrādāti arī Latviešu virsnieku apvienības (LVA) priekšlikumi, kā arī privātpersonu iesniegumi Valsts prezidenta kancelejā. Šos priekšlikumus atbalstījusi Rīgas domes Pieminekļu padome 23.septembra sēdē. Sarežģītāk ir izstrādāt otrā depozitārija telpas projektu, jo Latvijas armijas kritušo un bezvēsts apglabāto karavīru skaits nav apzināts. Gunārs Kramiņš no LVA arhīvos atradis, ka Baigajā gadā vien gājuši bojā 1200 no 2000 dienējošajiem virsniekiem, nerunājot par atvaļinātajiem. G.Kramiņš skeptiski raugās uz iespēju apzināt virsniekus, kurus nošāva čekas pagrabos, nogalēja Sibīrijā vai Maskavā. Par vecākajiem virsniekiem ir kādas ziņas, bet zemākās pakāpes virsnieki reti nonākuši vēsturnieku redzeslokā. Ja runājam par kara laiku, tad tieši vairums zemākās pakāpes komandieru bija kaujas virsnieki. Viens ieteikums ir uz depozitārija sienām iegravēt militāro formējumu nosaukumus, bet piemiņas grāmatā varētu ierakstīt zināmo karavīru vārdus, sarakstu laika gaitā varētu papildināt ar no jauna apzinātiem kritušo vārdiem.

Kas notiek Brāļu kapos

Eižens Upmanis: “Brāļu kapos ir daudz tehnisku problēmu, kas saistīti ar akmens ilgizturību, no kā ansamblis būvēts. Satrauc gan pagājušā gadsimta divdesmito gadu darba kvalitāte, gan virkne citu problēmu. Šogad jāpabeidz Brāļu kapu restaurācijas un funkcionālās izmantošanas koncepcija. Koncepcijas izstrādāšanā pieaicināts franču arhitekts Bruno Deslandes. Vasarā tiks nomainīts celiņu segums. Līdzekļus dos Aizsardzības ministrija, ir noslēgts līgums starp Aizsardzības un Kultūras ministriju un Rīgas domi par 265 000 latu, lai uzsāktu altāra sienas labās puses restaurāciju un komunikāciju ierīkošanu.”

***

Tēlnieks Kārlis Zāle, strādājot pie Brāļu kapu ansambļa, sacījis: “Turu par mākslinieka augstāko laimi dzīvošanu līdzi savam laikmetam, savai tautai, viņas cīņām, ciešanām, ilgām un ideāliem. Tamdēļ jūtu dziļāko bijību pret Ausekļa, Pumpura un Raiņa dzeju, kuras brīnišķā gaismā atvizmo latviskā gara cildenākie tēli. Šajos tēlos ir ietvertas garīgās vērtības, kas augušas un lolotas tautas dvēselē, te paveras mūžīgais un nepārejošais mūsu tautas dzīvē un cīņās... Par savu lielāko laimi turu to, ka man ir bijusi iespējamība plastiskos tēlos pieskarties manas tautas likteņiem – tam, kas viņai svēts un par ko mūsu varoņi, gaišā ticībā degdami, ir upurējuši visu sevi.”
Arī mēs ar savu attieksmi un darbiem šīs svētnīcas atjaunošanā stāvēsim to varoņu priekšā, kad mums būs lemts...

Par idejām un iecerēm

Zem Mātes Latvijas tēla ir iekalts krusts, aizsegts ar krāsainu vitrāžu. Vakaros krustā iededzinātā gaisma atmirdz asinssārtā krāsā.
Ansambļa memoriālajā sienā izveidota niša ar akmens urnu, kurā iebērtas trīs saujas zemes no katra Latvijas pagasta, kas simbolizē nezināmo karavīru apbedījumus.
Kapulauka sānos atrodas divas pret ārpusi vērstas relikviju glabātavas.
Daudzkārt tika apspriests A. Zeidaka ierosinājums ierīkot baseinu kapulauka centrālajā parterā, kas tika noraidīts kā pretrunīgs latviešu tautas apbedīšanas tradīcijām.
Četru Latvijas novadu simbolisko tēlu vietā, kas ietilpst Mātes Latvijas ansamblī, P. Feders ieteica veidot četrus tēlus, kas iemiesotu spēku, prātu, ticību un Tēvijas mīlestību.
Ierosinājums pie noslēdzošās sienas ierīkot Nezināmā karavīra kapu neguva atbalstu, jo kapos jau bija guldīti daudzi nezināmi karavīri. To tomēr neievēroja, nesen guldot nezināma karavīra pīšļus no Noriļskas Šmita kalna pakājes.
1931.gadā vārtu masīvā iekārtoja telpas goda sardzei, uzraugam, kapu zvanam. Izgatavoja mēbeles. Telpas mūsdienās netiek izmantotas.
1933.gada augustā ieejas vārtos iespēra zibens, sabojājot elektrības vadus.
Vienu no pirmajiem Brāļu kapos apbedītajiem Jēkabu Voldemāru Timmu Aleksandrs Čaks pieminējis poēmā “ Mūžības skartie”.

Andris Kļaviņš