Lai arī izstādē redzamos darbus dēvē par krievu neoficiālās mākslas paraugiem, tomēr, sagrūstot Padomju Savienībai, visas par neoficiālām uzskatītās mākslas izpausmes kļuva oficiālas – “dzīvokļu” izstādes un literārie vakari kļuva pieejami plašākai publikai, kā arī Rietumu mākslas zinātnieki Krievijas mākslas kontekstā nepētīja vairs tikai sociālistisko reālismu, bet arī abstrakcionismu, socārtu, neoekspresionismu, stereometriju un konceptuālo mākslu. Izstādē aplūkojamo darbu autori ir saistāmi ar tā dēvēto otro avangarda vilni (1957-1988), kas ietekmējās no krievu pirmā avangarda pārstāvjiem (20.gs. sākums – līdz 30.gadiem).
Gandrīz visa pagājušā gadsimta laikā padomju ideoloģija avangarda mākslai radīja dažādus šķēršļus. Tā netika automātiski iekļauta nacionālās kultūras procesos. Tāpēc 20.gadsimta sākumā pirmos avangardisma māksliniekus nepamatoti ieslodzīja psihiatriskajās ārstniecības iestādēs, izsūtīja trimdā (V. Kandinskis, N. Gabo, I. Punī u.c.) vai nošāva (V. Jermolajeva, A. Drevins u.c.). Pirmais avangardisma vilnis faktiski beidzās līdz ar Kazimira Maļēviča nāvi 1935.gadā. K. Maļēviča teorētiskie raksti par mākslu un darbs “Melnais kvadrāts” (1914–1915) kļuva par vienu no 20.gadsimta mākslas simboliem.
1957.gadā bērnības draugiem un studiju biedriem Ērikam Bulatovam, Iļjam Kabakovam un Oļegam Celkovam, kuri tiek uzskatīti par krievu otrā avangarda aizsācējiem, mākslā nācās sākt visu no jauna, burtiski no “Melnā kvadrāta”. Viņi ieguva akadēmisko izglītību un pievērsās mākslai, kas nebija politiski atbalstāma. Tā bija māksla, kas nebija sociālistiskais reālisms. Maskavā un Pēterburgā gandrīz vienā laikā radās tā dēvētās citas mākslas skolas. Līdz 70.gadiem jaunie nonkonformisti izstrādāja un pilnveidoja mākslas konceptuālās nostādnes – tie atteicās no mākslinieciskā žesta un vienotas telpas principa, nesaistīja autoru ar darbu, attēlu radīja kā semiotisku telpu.
1962.gada izstāde “MOCX 30 gadi”, kas notika Maskavas Manēžā, mākslas vēsturē ierakstīta kā viena no skandalozākajām izstādēm. Skandālu sarīkoja Ņikita Hruščovs, paziņojot, ka izstādītas nejēdzības un viņa mazdēls protot zīmēt labāk. Izstādes apmeklējumu viņš beidza ar vārdiem: “Ļoti vispārīgi un nesaprotami. Es runāju kā Ministru padomes pārstāvis: padomju tautai tas viss nav vajadzīgs. Saprotiet, to saku es!”
Otra nozīmīgākā tā sauktā Buldozera izstāde notika 1974.gadā, pēc kuras padomju valdība vēl agresīvāk vērsās pret modernām un valdībai neglaimojošām mākslas izpausmēm. Tika rīkotas visas iespējamās represijas, kas ierobežotu citādi domājošo mākslinieku radošo darbību. Laikā no 1971. līdz 1987.gadam gandrīz visiem māksliniekiem nācās emigrēt uz ārzemēm. Lai gan padomju valdība cerēja, ka izsūtītie mākslinieki gūs mācību visai dzīvei, tomēr notika pretējais – tie kļuva populāri gan Eiropā, gan Amerikā.
Pienāca 1988.gads, kad Tretjakova galerijā tika sarīkota vērienīga padomju laikos vajāto mākslinieku avangardistu darbu izstāde “Cita māksla”. Tā bija nozīmīga tāpēc, ka vienkopus tika savākts plašs autoru un darbu skaits, kas pierādīja modernisma izpausmju esamību laikā, kad šķita, ka vienīgā mākslinieciskā vērtība ir sociālistiskais reālisms.
Izstāde Valsts Mākslas muzejā sniedz iespēju apskatīt padomju laikos aizliegto un vajāto mākslinieku (Ļevs Kropivņickis, Iļja Kabakovs, Anatolijs Zverevs, Timurs Novikovs, Dmitrijs Prigovs, Eduards Šteimbergs, Vladimirs Ovčiņikovs u.c.) darbus, kuri slepus un nogaidoši rakstīja vienu no būtiskākajām lapas pusēm Krievijas mākslas vēsturē.