Dārgie klātesošie! Mīļā Latvijas tauta!
Šodien, 11.novembrī, mēs atzīmējam Lāčplēša dienu, mūsu varoņu piemiņas dienu. Šogad tā ir arī apaļa jubileja – Latvijas armijas dibināšanas 85.gadadiena.
Citās Rietumu pasaules valstīs 11.novembrī pulksten 11 no rīta arī tiek godināti varoņi, taču datums, ko viņi īpaši atceras, ir tieši 1918.gadā tajā brīdī dibinātais pamiers, kas izbeidza tik daudzām tautām ļoti sāpīgo un asiņaino Pirmo pasaules karu. Taču šis Pirmais pasaules karš arī pārveidoja Eiropas karti uz visiem laikiem: piedzima jaunas valstis, kurās tautas pēc ilgiem gadu simtiem, kā latviešu tauta, beidzot ieguva savu zemi, savu valsti un savu neatkarību. Taču šai jaunajai Latvijas valstij bija vēl daudz ienaidnieku un daudzi, kas nevēlējās ko tādu Eiropas kartē redzēt. Latvijas teritorijā vēl plosījās lielinieki, šeit grasījās un bija gatavi iebrukt arī viņu pretinieki baltgvardieši, kas būtu bijuši gatavi Latviju atkal iekarot un piesaistīt atjaunotajai cara impērijai. Kaut Vācijai pamiera laikā bija aizliegts turpināt cīnīties, tā slepus atsūtīja šurp savus pulkus, un Bermonts vēl gadu pēc mūsu neatkarības atjaunošanas atradās Pārdaugavā un draudēja atkal ieņemt Rīgu, nodot to vāciešu varā.
Tikai gadu pēc mūsu valsts dibināšanas varēja nodibināties arī mūsu valsts armija, un, tikai pateicoties šiem mūsu bruņotajiem spēkiem, Latvijas valsts varēja nostiprināt savu teritoriālo integritāti, nostiprināt savu neatkarību. Pēc tam bija priekšā cīņa diplomātiskā laukā, un pagāja vēl vairāki gadi, līdz Latvijas valsts tika atzīta de iure starptautisko valstu saimē.
Šobrīd mēs, šīs 1918.gada republikas mantinieki, varam būt gandarīti, priecīgi un lepni, ka toreiz Rīgas sargu un Latvijas sargu izcīnītā brīvība atkal ir nodota mūsu rokās, un mūsu uzdevums ir to sargāt un glabāt. Mums jāgādā par Latvijas drošību, un mēs to darām, audzinot un pilnveidojot savus bruņotos spēkus. Visur, kur esmu devusies, esmu dzirdējusi no augstākā ranga komandieriem, vai tas būtu Briselē, vai Floridā, vai Lisabonā, ka starp NATO spēkiem Latvijas karavīri ir līdzvērtīgi visiem citiem un ka Latvija var būt lepna par viņiem. Tādēļ šodien es vēlētos atgādināt tām mātēm un tēviem, kas savus karavīrus audzināja, un visai Latvijas tautai: mūsu karavīri ir mūsu gods un lepnums, viņi ir mūsu drošības un brīvības garants.
Mūsu karavīri ir gatavi stāvēt plecu pie pleca ar saviem sabiedrotajiem. Mēs esam gatavi savu bruņoto spēku kopumu pārvērst par profesionālu karavīru armiju, un mēs esam gatavi plecu pie pleca cīnīties par savām vērtībām ne tikai uz savas zemes, bet arī citur, ja tas ir nepieciešams, jo tā ir mūsu līdzdalība, tā ir mūsu cena par to, ka neviens ienaidnieks vairs nevarēs apdraudēt Latvijas neatkarību, lai cik liels un varens tas arī būtu. Mums kopš šā gada pavasara garants ir NATO alianse, un, kamēr vien mēs paši nezaudēsim savu stāju, savu gribu un savu lepnumu, Latvijas Republika var justies droša.
Šodien, varoņu piemiņas dienā, es aicinu katru atcerēties šo varoņu upurus, atcerēties viņu varonības garu, es aicinu katru visu savu mūžu, visās dienas gaitās darīt visu, lai arī mēs katrs varētu sevi uzskatīt par Latvijas godu un lepnumu, lai uz šīs zemes, kuru mēs visi mīlam, mēs visi kopā varētu veidot valsti – Latvijas valsti, kas ir mūsu gods un mūsu lepnums. Dievs, svētī Latviju!