– Protams! Bez viņiem mūsu inspekcijas darbs nemaz nebūtu iedomājams. Kad pirms gadiem desmit pievienojāmies šai Eiropas kustībai, iedzīvotājos bija liela skepse – sak, kam mums tas vajadzīgs, ko tas dos? Atsaucība aug ar katru gadu, un tagad jau daudzi kultūras objekti dažādās Latvijas malās lepojas ar zilo Eiropas kultūras mantojuma karogu. Tā ir tāda brīnišķīga kopības sajūta, kad pāri visai Eiropai skan “Oda priekam” un muzeji vienlaicīgi ver durvis vairāk nekā 20 miljoniem apmeklētāju. Mēs šajās mantojuma dienās esam pievērsuši sabiedrības un varas iestāžu uzmanību koka arhitektūrai, pilsdrupām un pilskalniem, vēsturiskajai un mūsdienu apbūvei. Šogad – visvairāk apdraudētajiem kultūras pieminekļiem, nākamgad domājam rādīt pozitīvos paraugus, īpaši izceļot tos, kur dominē nevis liela nauda, bet laba griba, izpratne un entuziasms. Kur cilvēks apzinājies, ka tāda kultūras pieminekļa liktenis ir arī viņa daļa, viņa atbildība. Arī tāpēc es gaidu jauno konvenciju, ka tā paredz vēl lielāku sabiedrības līdzdalību ar mantojuma saglabāšanu saistītās norisēs un nozīmīgu lēmumu pieņemšanā.

– Inspekcijas pats darbietilpīgākais uzdevums ir izskatīt kultūras pieminekļu īpašnieku un valdītāju iesniegumus par katra atsevišķa pieminekļa izmantošanu un saglabāšanu un dot savu slēdzienu. Pēdējo trīs gadu laikā darba apjoms ir pieaudzis pieckārtīgi, ko nepavisam nevar teikt par darbinieku skaitu un viņu atalgojumu. Tā ka bezdarbību mums nekādi nevar pārmest.
Vai esam pārāk bargi? Ja salīdzina, kā Somijā un Skandināvijas valstīs izturas, piemēram, pret koka mantojumu, tad mūsu prasības ir visai pieticīgas. Kultūras pieminekļu restaurācijā vajadzētu lielāku stingrību, bet, tā kā valsts līdzfinansējums ir tik niecīgs, nav iespējams uzturēt augstas prasības. Parasti neapmierināti ir tie, kas “to veco māju” grib vienkārši nojaukt un zemi pārdot vai arī būvēt tur kaut ko “senatnīgā gaumē”, kā krieviski saka – “pod starinu”. Tādas lietas netiek atbalstītas nekur pasau-lē. Mēs cenšamies līdzsvarot prasības ar iespējām. Jāteic, ka Rīgā tās ir augstākas. Diemžēl Latvijā ir arī tādas vietas, kur jāpriecājas, ka vispār kaut kas notiek un kultūras piemineklis galīgi neaiziet postā. Kā zināms, normatīvie akti pieļauj gan rekonstrukciju, gan pārveidošanu, tomēr ievērojot elementārus noteikumus. Un mēs raugāmies, lai visiem būtu vienādi spēles noteikumi.
Mēs nevaram panākt, ka nojauc kādu ne īstajā vietā uzceltu objektu. Tas nav arī mūsu mērķis. Mūsu mērķis ir panākt, lai apzinātas kļūdas netiktu realizētas. Lai pašā sākumā iecere tiktu pārveidota tā, ka atbilstu normatīvo aktu prasībām.
Vai esam bijuši pārāk pielaidīgi? Tās lielās nejēdzības jau sabiedrība neredz. 95 procentos gadījumu izdodas panākt prasību izpildi. Kaut vai attiecībā uz Triangula bastionu. To uzbūvēja, tomēr nepavisam ne tā, kā sākumā bija domāts. Panācām, ka būve nav tik agresīva un vairāk ticis saudzēts un respektēts tas, kas tur apakšā. Nu nav taču tur apakšzemes automašīnu stāvvietas! Līdzīgi bija ar Stacijas laukumu, kur investori bija iedomājušies veidot apbūvi, līdzīgu viesnīcai “Latvija”. Bija asas pārrunas, bet tām ir rezultāti. Stacijas laukums ir pārveidots, bet nav aizbūvēts.

– Viņš ir tas, kas pasaka – griezt vai negriezt. Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā ir astoņarpus tūkstoši objektu. Un ļoti daudzi no tiem – visai sliktā stāvoklī. Izvērtējot šo pieminekļu pārveidošanas projektus, manā skatījumā ļoti svarīgi ir panākt līdzsvaru starp jauno un veco. Saglabāt kvalitatīvu veco un nelikt kāju priekšā kvalitatīvam jaunajam. Vairāk uzmanības veltīt oriģinālām vērtībām. Vai nu saglabāt autentisku esošo, vai celt kaut ko mūsdienīgu, kas iekļaujas konkrētajā kultūrvēsturiskajā vidē. Laba mantojuma saglabāšanas politika sekmē un respektē arī mūsdienīgu arhitektūru un dizainu. Galvenā ir kvalitāte, jo augsta vides kvalitāte ir pamats augstai dzīves kvalitātei.