Vides kvalitāte – tā ir arī dzīves kvalitāte

Kā svarīgs Eiropas nākotnes ēkas pīlārs līdzās demokrātijai, cilvēktiesībām un likumībai tiek minēts mūsu kopīgais kultūras mantojums kā cilvēces gara izpausme un vērtība, kas piešķir dzīvei jēgu. Šī mantojuma vistiešāk uztveramā daļa ir kultūras pieminekļi – kultūrvēsturiskās ainavas, parki, pilsētu vēsturiskie centri, vēsturisku notikumu norises un ievērojamu cilvēku darbības vietas, atsevišķas ēkas un būves. Septembrī, kad Latvijā reizē ar visām citām Eiropas valstīm noritēja Kultūras mantojuma dienas, uzmanība tika pievērsta simt visvairāk apdraudētajiem kultūras pieminekļiem. To starpā arī Rīgas Domam, kas kopš jūnija bija slēgts apmeklētājiem. Jau ziņojām, ka tagad Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija (VKPAI) pēc iepazīšanās ar izpētes materiāliem un pieaicināto speciālistu atzinumiem ieteikusi apdraudējumu vietās uzstādīt pagaidu nostiprinājumu konstrukcijas un atkal atvērt baznīcas durvis apmeklētājiem, paturot slēgtu tikai dienvidu sānu jomu un kapelu. Par inspekcijas ikdienas darbiem un nākotnes vīziju – intervija ar VKPAI vadītāju Juri Dambi. Tiekamies pavēlā vakara stundā (10.novembrī), jo viņam bijusi svarīga apspriede.

Juris Dambis Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

– Tā bija Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības plāna izstrādes darba grupas speciālistu saruna ar inspekcijas darbiniekiem. Pārrunājām, kas pēdējā laikā paveikts, diskutējām par jautājumiem, kuros inspekcijai vajadzētu precizēt savas prasības, varbūt dažos punktos tās mīkstināt. Savukārt Rīgas domes speciālisti apsolīja sagatavot savus priekšlikumus grozījumiem pavasarī pieņemtajos Ministru kabineta noteikumos, jo, kad visas nostādnes būs pilnīgi skaidras, zināmas izmaiņas būs vajadzīgas. Tā bija konstruktīva saruna. Pārliecinājāmies, ka nopietni tiek strādāts. Tiesa, Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likumā noteiktais termiņš ir nokavēts. Plāns bija jāizstrādā jau līdz 1.jūlijam. Pilsēta solījusies to izdarīt līdz gada beigām. Mūsu skatījumā – no vienas puses, termiņi ir ļoti svarīgi, bet, no otras puses, vēl svarīgāk ir iegūt tiešām kvalitatīvu, darboties spējīgu plānu.

– Kultūras jomā mūsu kontakti ar dažādām Eiropas institūcijām sāka attīstīties jau drīz pēc neatkarības atgūšanas. Kopš 1993.gada darbojoties atbildīgos amatos Eiropas Padomes Kultūras mantojuma komitejā un tās dažādajās komisijās, arī jūs piedalāties mantojuma likumdošanas bāzes nostiprināšanā. Kas jauns šai ziņā, un kā tas skar Latviju?

– Pašlaik top konvencija “Kultūras mantojuma vērtība sabiedrībai”. Notikušas daudzas darba sanāksmes, rūpīgi izskatīti visi iesniegtie priekšlikumi. Pēc mana ierosinājuma projektā iestrādāta tēze par saikni starp veco un jauno, proti: tilts, nevis domstarpības. Septembra beigās Kultūras mantojuma komiteja Strasbūrā izskatīja projektu galīgā redakcijā un ieteica tālākvirzīšanai. Ja labi veiksies, Eiropa nākamgad varētu saņemt šo ļoti nozīmīgo dokumentu, kas būs jumta konvencija, pāri visām līdz šim pieņemtajām konvencijām mantojuma jomā. Tā paredz lielākas tiesības sabiedrībai, jo nozīmīgu lēmumu pieņemšanā varas iestādēm būs vairāk jārēķinās ar sabiedrības viedokli.
Latvija ir pievienojusies gan Eiropas Kultūras konvencijai, gan starptautiskajām konvencijām par pasaules kultūras un dabas mantojumu, par arhitektūras un par arheoloģijas mantojumu. Diemžēl neesam pievienojušies Eiropas ainavu konvencijai. Tā nerunā tikai par skaistām vietām, bet par Eiropas ainavu kopumā, proti, pievērš uzmanību gan skaistai, gan degradētai ainavai. Tas lielākoties skar vides aizsardzības sistēmu, bet neapšaubāmi arī kultūras mantojuma sfēru. Jācer, ka tuvākajā nākotnē risinājums tiks rasts un Latvija nepaliks ārpus šīs svarīgās konvencijas.

– Kā pasaules pieredze atspoguļojas mūsu mantojuma saglabāšanas likumdošanā?

– Kultūras mantojuma aizsardzības politikas izstrādāšanā ārkārtīgi liels bija Eiropas institūciju atbalsts. Tagad visi esam gudri, bet pirms desmit un vairāk gadiem, kad vēl tikai mācījāmies, ļoti noderēja citu valstu labākā pieredze, speciālistu padoms. Kā liecina Eiropas Padomes (EP) pētījums, Latvija visatsaucīgāk izmantojusi dažādu nozaru ekspertu konsultācijas. Salīdzinājumam: Latvijai piekrīt 18 procenti, Krievijai – 6, Itālijai – 3, Igaunijai un Lietuvai – pa 1 procentam no EP konsultantu sniegto konsultāciju apjoma. Šī dāsnā “smadzeņu palīdzība” ļāva mūsu likumos “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” un “Par Rīgas vēsturiskā centra aizsardzību un attīstību” iestrādāt labāko pasaules pieredzi un risināt praktiskas kultūras pieminekļu aizsardzības problēmas. Spilgts veiksmīgas sadarbības paraugs ir lielais projekts Abavas ielejas teritorijā no Kandavas līdz Rendai. Tā īstenošanas gaitā bija neskaitāmi speciālistu braucieni, diskusijas un konsultācijas. Jāatgādina, ka to visu finansē Eiropas Padome. Tāpat kā Eiropas speciālistu piedalīšanos ikgadējās Mantojuma dienās, kas arī Latvijā kļuvušas par stabilu tradīciju.

– Vērojot Mantojuma dienu aktivitātes novados, jāsecina, ka to popularitāte aug. Šķiet, ka liels nopelns te arī valsts pieminekļu aizsardzības inspektoriem.

Doma situācijā varētu izmantot slavenās Strasbūras katedrāles pieredzi. Velvju stiprinājumam te uz laiku likti vienkārši metāla balsti Foto: Juris Dambis

– Protams! Bez viņiem mūsu inspekcijas darbs nemaz nebūtu iedomājams. Kad pirms gadiem desmit pievienojāmies šai Eiropas kustībai, iedzīvotājos bija liela skepse – sak, kam mums tas vajadzīgs, ko tas dos? Atsaucība aug ar katru gadu, un tagad jau daudzi kultūras objekti dažādās Latvijas malās lepojas ar zilo Eiropas kultūras mantojuma karogu. Tā ir tāda brīnišķīga kopības sajūta, kad pāri visai Eiropai skan “Oda priekam” un muzeji vienlaicīgi ver durvis vairāk nekā 20 miljoniem apmeklētāju. Mēs šajās mantojuma dienās esam pievērsuši sabiedrības un varas iestāžu uzmanību koka arhitektūrai, pilsdrupām un pilskalniem, vēsturiskajai un mūsdienu apbūvei. Šogad – visvairāk apdraudētajiem kultūras pieminekļiem, nākamgad domājam rādīt pozitīvos paraugus, īpaši izceļot tos, kur dominē nevis liela nauda, bet laba griba, izpratne un entuziasms. Kur cilvēks apzinājies, ka tāda kultūras pieminekļa liktenis ir arī viņa daļa, viņa atbildība. Arī tāpēc es gaidu jauno konvenciju, ka tā paredz vēl lielāku sabiedrības līdzdalību ar mantojuma saglabāšanu saistītās norisēs un nozīmīgu lēmumu pieņemšanā.

– Mantojuma dienas daudzviet Latvijā tiek svinētas kā īsti svētki – ar talkām, konkursiem, konferencēm, sarīkojumiem. Iesaistās pilsētnieki un laucinieki, lielie un mazie. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija līdz ar pašvaldībām un skolām iegulda šo pasākumu gatavošanā lielu enerģiju un parasti tiek arī uzteikta. Mazāk labu vārdu dzird sakām par inspekcijas ikdienas darbu. Vieni pārmet pārāk lielu stingrību, otri mīkstčaulību, vēl citi – bezdarbību. Kāds ir jūsu ikdienas darbs?

– Inspekcijas pats darbietilpīgākais uzdevums ir izskatīt kultūras pieminekļu īpašnieku un valdītāju iesniegumus par katra atsevišķa pieminekļa izmantošanu un saglabāšanu un dot savu slēdzienu. Pēdējo trīs gadu laikā darba apjoms ir pieaudzis pieckārtīgi, ko nepavisam nevar teikt par darbinieku skaitu un viņu atalgojumu. Tā ka bezdarbību mums nekādi nevar pārmest.
Vai esam pārāk bargi? Ja salīdzina, kā Somijā un Skandināvijas valstīs izturas, piemēram, pret koka mantojumu, tad mūsu prasības ir visai pieticīgas. Kultūras pieminekļu restaurācijā vajadzētu lielāku stingrību, bet, tā kā valsts līdzfinansējums ir tik niecīgs, nav iespējams uzturēt augstas prasības. Parasti neapmierināti ir tie, kas “to veco māju” grib vienkārši nojaukt un zemi pārdot vai arī būvēt tur kaut ko “senatnīgā gaumē”, kā krieviski saka – “pod starinu”. Tādas lietas netiek atbalstītas nekur pasau-lē. Mēs cenšamies līdzsvarot prasības ar iespējām. Jāteic, ka Rīgā tās ir augstākas. Diemžēl Latvijā ir arī tādas vietas, kur jāpriecājas, ka vispār kaut kas notiek un kultūras piemineklis galīgi neaiziet postā. Kā zināms, normatīvie akti pieļauj gan rekonstrukciju, gan pārveidošanu, tomēr ievērojot elementārus noteikumus. Un mēs raugāmies, lai visiem būtu vienādi spēles noteikumi.
Mēs nevaram panākt, ka nojauc kādu ne īstajā vietā uzceltu objektu. Tas nav arī mūsu mērķis. Mūsu mērķis ir panākt, lai apzinātas kļūdas netiktu realizētas. Lai pašā sākumā iecere tiktu pārveidota tā, ka atbilstu normatīvo aktu prasībām.
Vai esam bijuši pārāk pielaidīgi? Tās lielās nejēdzības jau sabiedrība neredz. 95 procentos gadījumu izdodas panākt prasību izpildi. Kaut vai attiecībā uz Triangula bastionu. To uzbūvēja, tomēr nepavisam ne tā, kā sākumā bija domāts. Panācām, ka būve nav tik agresīva un vairāk ticis saudzēts un respektēts tas, kas tur apakšā. Nu nav taču tur apakšzemes automašīnu stāvvietas! Līdzīgi bija ar Stacijas laukumu, kur investori bija iedomājušies veidot apbūvi, līdzīgu viesnīcai “Latvija”. Bija asas pārrunas, bet tām ir rezultāti. Stacijas laukums ir pārveidots, bet nav aizbūvēts.

– Bukletā, kas sagatavots sakarā ar Latvijas ekspozīciju Venēcijas biennālē, var lasīt: “Arhitekta darbs vēsturiskā pilsētā ir līdzīgs ķirurga operācijai. Abām nepieciešama laba sagatavošanās, tomēr vienmēr pastāvēs risks un izvēle.” Kāda loma šajā operācijā varētu būt kultūras pieminekļu inspektoram?

– Viņš ir tas, kas pasaka – griezt vai negriezt. Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā ir astoņarpus tūkstoši objektu. Un ļoti daudzi no tiem – visai sliktā stāvoklī. Izvērtējot šo pieminekļu pārveidošanas projektus, manā skatījumā ļoti svarīgi ir panākt līdzsvaru starp jauno un veco. Saglabāt kvalitatīvu veco un nelikt kāju priekšā kvalitatīvam jaunajam. Vairāk uzmanības veltīt oriģinālām vērtībām. Vai nu saglabāt autentisku esošo, vai celt kaut ko mūsdienīgu, kas iekļaujas konkrētajā kultūrvēsturiskajā vidē. Laba mantojuma saglabāšanas politika sekmē un respektē arī mūsdienīgu arhitektūru un dizainu. Galvenā ir kvalitāte, jo augsta vides kvalitāte ir pamats augstai dzīves kvalitātei.

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv