Pašreiz Latvijā darbojas divi modeļi – lauku un Rīgas, no kuriem neviens nav ideāls. Rīgas modelī ģimenes ārsta atbildība ir samazinājusies, viņš kļuvis par dispečeru, kas izsniedz “brīvbiļetes” pie speciālista. Tas, protams, rada pacientu rindas. Savukārt lauku modelī pacienti reizēm sūdzas, ka ģimenes ārsts ir finansiāli ieinteresēts nenosūtīt pie speciālista, tādējādi palielinājies pacientu ar ielaistām slimībām skaits. Ar jauno modeli tiek mēģināts novērst minētos trūkumus. Tiek nodalīts finansējums ģimenes ārstiem un ārstiem speciālistiem.
Ģimenes ārsta ieņēmumus veido:
– fiksētais maksājums divu minimālo mēnešalgu apmērā prakses uzturēšanai;
– kapitācijas nauda (maksājums ģimenes ārstam, ko aprēķina, pamatojoties uz reģistrēto pacientu skaitu un viņu vecuma struktūru);
– piemaksas (par bērniem, hroniskajiem slimniekiem, vērā ņemts arī konkrētās teritorijas iedzīvotāju blīvums);
– kvalitātes piemaksas (profilakse, vakcinācijas);
– ieņēmumi par veiktajām manipulācijām;
– ieņēmumi par darbības efektivitāti.
Pēc ministrijas aprēķiniem, ģimenes ārsta prakses vidējie ienākumi mēnesī varētu būt ap 700 latiem plus pacientu iemaksas – 100 lati (kas nemainīgi arī turpmāk būs 50 santīmi).
Tā kā ģimenes ārsts saņems piemaksas par veiktajām manipulācijām, turpmāk pacienti netiks lieki trenkāti pie speciālistiem. Tas samazinās arī rindas. Ģimenes ārsts pats būs ieinteresēts veikt vienkāršas ķirurģiskas manipulācijas (piemēram, brūces sašūšana), cukura līmeņa noteikšanu asinīs, ginekoloģisko apskati, grūtnieču aprūpi. Šī sistēma, protams, stimulēs ģimenes ārstus nemitīgi paaugstināt kvalifikāciju, lai pēc iespējas pieaugtu viņu loma pacienta veselības aprūpē. Nozīmīgas ir kvalitātes piemaksas par pasākumiem hronisko slimību novēršanā.
Pacientiem dzīvi krietni atvieglos tas, ka speciālistiem būs iespēja nepieciešamības gadījumā pacientu brīvi nosūtīt pie cita speciālista bez konsultēšanās ar ģimenes ārstu, nebūs vajadzīgs tā nosūtījums.
Šobrīd Latvijā ir brīvas 30 ģimenes ārstu prakšu vietas. A.Čivčs skaidro, ka ģimenes ārstus doties uz maziem lauku pagastiem varētu stimulēt gan fiksētais maksājums, kas nav atkarīgs no pacientu skaita, gan piemaksas par konkrētās teritorijas iedzīvotāju mazo blīvumu.
Šobrīd no 170 200 663 latu lielā veselības budžeta 55 794 243 latu jeb 32,7% tiek tērēti ambulatorai aprūpei.

Rūta Kesnere, “LV”