Tēli uzartā laukā un slīpā lietū

Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) goda loceklis tēlnieks Andris Vārpa vakar LZA atklāja izstādi “Tēlniecība un zīmējumi”.

Andris Vārpa un Džemma Skulme izstādes atklāšanā Foto: Alma Edžiņa

Tēlnieciskie veidojumi ”Jo viņi nezina, ko viņi dara”, “Māris Liepa”, “Ceļojums uz Islandi”, “Spilvens”, “Trepes” un “Melnā amazone”, zīmējumi ”Lauki”, “Arumi”, “Lietus” un “Kas tas ir?” raisa fantāziju.
LZA prezidents Juris Ekmanis, atklājot izstādi, uzsvēra, ka šis skaistums rada pacilātību, svinīgu noskaņu. Un to redzēs daudzi zinātnieki, jo zinātnieki ir viena no tēmām, kuru attīstījis un popularizējis Andris Vārpa.
Akadēmiķis Jānis Stradiņš: “LZA ienāk liela māksla, ienāk no Ziemeļvidzemes, no Valmieras. Andris Vārpa ir veidojis un veido Valmieru. Viens no labākajiem skulptoriem memoriālās tēlniecības žanrā, kurš veidojis pieminekļus Bergmaņu dzimtai, Augustam Kirhenšteinam, Vilhelmam Ostvaldam, Paulam Valdenam, un kopā ar Kārļa Padega un Voldemāra Irbes pieminekļiem tie rāda mākslas un zinātnes sintēzi. Šīs kāpnes uz debesīm (domātas “Trepes”), Kristus galva ar ērkšķu vainagā ieslēptiem 30 sudraba grašiem atgādina zinātnes situāciju Zinātnes likuma apspriešanas gaismā ... Andris Vārpa ir laimīgs cilvēks – kā dzeguze savus bērnus viņš darbus atstāj Valmierā, Rīgā, LZA.”
Džemma Skulme atcerējās Andra Vārpas pirmo “nopietno izstādi” 1990. gadā, jo jau tad ar viņu rēķinājās ļoti nopietni. “Tas bija laiks, kad daudz gaidīja no jaunās tēlnieku paaudzes, un viņa tēlniecība bija pārliecinoša. Man prieks, ka viņš parāda savus zīmējumus, tā darīja Teodors Zaļkalns, tā darīja mana māte. Ir ļoti svarīgi, ko cilvēks zīmējumā parāda – tur ir iekšējais nervs, izpaužas zemapziņa, un, tas, kurš vairāk pārzina šo spēku, var definēt to, nonāk pie lielas pilnības.”
LZA goda loceklis Roalds Dobrovenskis: “Šie zīmējumi un paņēmiens (uz finiera) – tas ir pārsteigums!”
Akadēmiķa Raimonda Valtera atzinība skanēja no “profesijas pozīcijām” – ja arī Andris Vārpa nebūtu izveidojis neko citu kā vien pieminekļus diviem dižajiem ķīmiķiem – Nobela prēmijas laureātam Vilhelmam Ostvaldam un Paulam Valdenam, arī tad viņš būtu slavens.
Andris Vārpa: “Man ir liels gods būt akadēmijas goda locekļu sarakstā, kur ir Džemma Skulme, kuru es vienmēr esmu cienījis, kur ir smalkais tēlnieks Jānis Strupulis, izcilais Indulis Ranka, pie kura mēs studiju laikā skrējām mācīties brīvo akmens apstrādes metodi. Esmu šeit izstādījis arī divus “ģipšus” – Kristu un Māri Liepu, parasti tā nedara, bet šeit viņi labi izskatās. Lauka tēmas – tās vienmēr ir procesā, krūmi – tā ir savdabīga ikonogrāfija, un reiz, kad man jautāja, kāda ir vislabākā smarža, es domāju, domāju un atbildēju – vislabāk smaržo uzarta zeme. Bet, kad līst lietus, tad telpa aizpildās. Visa telpa ...”
Jēzus Kristus ar domīgo skatu un sāpju pilnajiem vaibstiem, ērkšķu vainagu galvā un tajā nomaskētajiem 30 sudrabiem un fonā – Latvijas uzartais lauks ar garumgaru vagu perspektīvu – salikums, kurš aicinās ikdienas steigā apstāties un padomāt.

Ilga Tālberga