Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Pie jūras dzīve mana. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 5.11.2004., Nr. 176 https://www.vestnesis.lv/ta/id/96110

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Vai sertifikāti paliks mūžīgi

Vēl šajā numurā

05.11.2004., Nr. 176

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Pie jūras dzīve mana

Liepājas un Pāvilostas piekrastes zvejniekus satrauc Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības pārvaldes liegums mencu zvejai, vairāku zivju pārstrādes uzņēmumu bankrots, plašsaziņas līdzekļos izskanējušas nebūšanas par kāpu aizsargjoslas apbūvi. Tas viss vedināja palūkoties tuvplānā uz mūsdienu zvejniekciemiem un cilvēkiem, kas tur dzīvo.

RENGES001.PNG (84245 bytes)
Lapmežciema piekrastes zvejnieki izkrauj rīta cēlienā zvejotās reņģes
Foto: Andris Kļaviņš

Par savu dzīves tiesu

“Cilvēkam vajag daudz drosmes un izmaņas, lai bezbailīgi mestos lielo dabas varu virpulī un karotu par savu likteni, par savu dzīves tiesu, ko Dievs tam nolēmis. Zvejnieks jau no mazotnes pieradis jūru just kā savu īsto zemi un dzimteni, jo jūra ir zvejnieka liktenis, laime un bieži vien arī kaps.” Tā rakstīja Vilis Veldre, īstajā vārdā Fricis Gulbis, savā grāmatā par vērojumiem Latvijas jūrmalas zvejniekciemos “Dzīve pie jūras”, kas tapusi, apceļojot Latvijas piekrasti no Nidas līdz Ainažiem 1937. un 1938. gadā.
Nav daudz vairs veco zvejnieku dzīvo vidū, kuri jau tad tēviem brauca līdzi selgā. Jūra sen kā aizskalojusi krievu zābaku pēdas, kad tie devās pasmelt ūdeni, ko sūtīt ģenerālisimusam Maskavā viņu īsajā Tukuma pārrāvumā, gan aprakusi čaulītes no vācu mašīnpistolēm, kas sacaurumoja bēgļu laivas. Zvejnieki, padomju gados padzīti no savām mājvietām, atkal atgriezušies dzimtajās vietās. Sen pagājībā laiks, kad katra piekrastes zvejnieka sapnis bija sava motorlaiva.
Un tomēr – arī šodien sastaptiem zvejniekiem ir tās pašas rūpes, kas tēviem pirms septiņdesmit gadiem, – jūra un zivis.
Un pa vidu – cilvēks, kas cīnās par izdzīvošanu.

Piekrastes zvejnieka stāsts

Jānis Meijers: “Jūrā sāku iet no piecpadsmit gadu vecuma līdzi tēvam. Tad gadus trīsdesmit vilku tīklus uz zvejas kuģiem Baltijas jūrā kolhozā “Uzvara”, vēlāk “Jūras līcī”, kas bankrotēja. Tagad gadus četrus tā nopietni jūrā neesmu gājis, dēli gan izveidojuši ģimenes uzņēmumu. Piekrastes zveja ir tāda kā blakusnodarbe, labi ja mēnesī var nopelnī simt latu, bet licence vien maksā šādu summu, kur nu vēl tīkli, degviela, laivas un traktora uzturēšana... Puikas ielika divus lašu murdus un šogad dabūja kādas desmit asakas. Roņi notīra visu. Vecos laikos roņi te bija retums. “Zaļie” lielās ar saudzēšanu, bet neredz, ka roņi izposta zivis, gan vērtīgākās, kā zandartus, vimbas, asarus, gan arī mazās, ko ielaiž zivaudzētavas. Labo zivi mēs tikpat kā neredzam. Ronim salaka negaršo, bet gar reņģu tīklu tas “nobrauc” un atstāj tikai asakas. Tas zvejnieku sagrauj morāliski.
Pirms gadiem divdesmit trīsdesmit, kad bija lielais pūtiens, kas izgāza kokus, vēlāk atpūta gucuļus, līcī ieplūda sāļais ūdens. Tad atnāca menca. Mēs dažos mēnešos savilkām ap 300 tonnu. Skaista menca bija. Tā to pavadījām līdz Irbes šaurumam, aizgāja lielajos ūdeņos. Mencai patīk sāļš ūdens.”

Lapmežciemā, kad Eiropa vaļā

Bigauņciems, Lapmežciems, Ragaciems, Klapkalnciems...
zvejniekciemu virkne, kas vēl salīdzinoši nesen bija saglabājusi pagājušā gadsimta pirmās puses veidolu. Interesanta ir pašu ciemu nosaukumu izcelsme. Lapmežciema vietā senos laikos bijis varenu lapu koku mežs. Ulmaņlaikos Lapmežciemā darbojies viens no spēcīgākajiem zvejnieku kooperatīviem visā Latvijas jūrmalā, un to dibinājis neviens cits kā skolotājs Pauga. Visiem lapmežciemnieku zvejniekiem bijis tā laika lepnums – motorlaivas.
Lapmežciema pagasta padomes priekšsēdētājs Edmunds Pētersons stāsta, ka pagasta ļaudis nolēmuši izveidot muzeju, lai nākamajām paaudzēm saglabātu kaut daļu no tās dzīves, no skarbās romantikas, kas vējoja ap šiem zvejniekciemiem. Jaunie aiziet no ciema, gan darbu meklējot, gan mācīties. Reti kurš atgriežas. Dažus brieduma gados sāk mākt nostalģija pēc dzimtajām vietām, bet māju šeit vairs nav.
E.Pētersons uzskata: būtu svarīgi, ka pagasta stiprākās dzimtas saglabātu savas ligzdas, lai būtu kur atgriezties. “Latvietis nav klejotājs. Kaut mums tagad visa Eiropa vaļā, atceries, no kurienes tu esi nācis! Par to arī muzejs atgādinās,” piebilst pagasta vadītājs, pats lapmežciemnieks jau kurā paaudzē.
Pirms desmit gadiem, piekrastē zvejojot lašus, uz simt metriem tīklā bija trīs četri pieckilogramīgie sudrabainie. Šogad pat pašiem neesot bijis ko uzlikt uz pannas. Ja kāds arī bijis, tad no tā roņi atstājuši tikai asaku. Roņi selgā guļot kā futbolbumbas “Skonto” treniņā. Tā izlaidušies, ka gaidot, kad zvejnieki ieliks murdu, tad ielien, paēd pusdienas un guļ tālāk. Pagasta vadība uzrakstījusi vēstuli bijušajam Zivsaimniecības pētniecības institūtam, lai saņemtu kādu atzinumu par roņu populācijas nesamērīgo savairošanos. Atbilde nav saņemta. Pārējās vērtīgās zivis – zandarti, vimbas, asari – no līča gandrīz pazuduši. Lašu populāciju ļoti ietekmē mazo HES uzcelšana uz upēm. Zvejnieki stāsta, ka reizēm, izceļot tīklus, tie esot netīrām gļotām aplipuši un smirdot kā nesakopta ateja. Zvejnieki domā, ka Rīgas attīrīšanas iekārtas strādā nekvalitatīvi, bet līča straumes no Rīgas puses met līkumu gar Kurzemes zvejniekciemiem.
Latvijas Jūrniecības valdes priekšsēdētājs Antons Vjaters šeit saskata pretrunas. Ja Rīgas jūras līcis smirdētu, roņi te negozētos. Jācer, ka jaundibinātā Latvijas Zivju resursu aģentūra neatstās zvejniekus bez atbildes.
Vienīgā zivs, ko jūrā gājēji rudenī piekrastē smeļ, ir reņģe, bet arī tā ir sīka. Reņģe nārsto uz akmeņiem, kur tuvumā aug zāle. Ja jūras zāles ir gļotainas un, krastā izmestas, nelabi smird, tad reņģu nārsta nav. Lucīši ir, bet ļoti sīki un neder rūpnieciskai zvejai.
Piekrastes zvejnieku izdzīvošana ir apdraudēta.

Un zveja kļūst kā eksotika

Ne tikai zvejnieki, arī pārstrādātāji ir individuālie vai ģimenes uzņēmumi. Bet kā vieni, tā otri ar šo nodarbi nevar ģimeni uzturēt. Tas tikai tāds papilddarbs. Ciema iedzīvotāji galvenokārt strādā Rīgā un Jūrmalā.
Vienlaikus Lapmežciemā varētu attīstīties lauku tūrisms kā piekrastes zvejnieku dzīves baudījums: izbrauciens jūrā, zivju zveja, kūpināšana. Tāds vienreizējais darbošanās, dabas un smaržu kolorīts varētu būt tūristam un viņa ģimenei liels piedzīvojums.

Vai piekraste zaudēs savu skaistumu

Līča piekraste ar savu vienreizējo skaistumu un Rīgas tuvums pievelk arvien vairāk turīgu cilvēku, tie te vēlas iegūt īpašumus. Edmunds Pētersons: “Pārmet, ka ļaujam piekrastē būvēties, lai gan nekādu pierādījumu nav, ka mēs būtu pārkāpuši likumus. Jūrmalciemos sākusies cilvēku staigāšana, pienākuši jauni laiki. Gada laikā pagastā deklarējušies ap simt cilvēku, kuri savus nodokļus maksā mūsu budžetā. Par šo naudu mēs varam skolai nomainīt logus, rekonstruēt tautas namu un veco sporta halli, projektēt jaunu, sakārtot bērnudārzu, remontēt ielu apgaismojumu. Mums nav jālūdz valstij, turklāt mēs palīdzam citiem, maksājot pagastu izlīdzināšanas fondā. Ļaujiet katram pagastam strādāt un attīstīties. Lapmežciemā tikai 20 procentu platībā var attīstīt infrastruktūru, pārējā teritorija ir dažādi liegumi.”

Piekrastes pašvaldību apvienība

E. Pētersons: “Labi, sāksim visu no jauna. Nodibinājām Piekrastes pašvaldību apvienību, kurā ir 26 pašvaldības no Rucavas līdz Ainažiem. Meklēsim dialogu ar valdību kā praktiķi, kas uz vietas dzīvo un saimnieko. Kā vietējais iedzīvotājs esmu pret kāpu apbūvi. Bet nedrīkst būt tā, ka mana pagasta iedzīvotājs tiek muļķots. Ja viņam par teritorijas daļu, kura ietilpst aizsargājamā joslā, netiek maksāta kompensācija, bet pateikts – “tu uz tās nedrīksti neko darīt, tikai maksā nodokļus un kop to”, – tas nav pieņemami. Ja valstij vajag šo teritoriju, tad īpašniekam jāsamaksā kompensācija naudā, graudā vai citādi. Arī ar valsts piešķirto mazo pensiju pagastā dzīvojošam tantukam mājai jāuzliek jumts, jāpalīdz mazbērnam izskoloties. Te ir tā sāpe. Aiz saukļiem par Eiropu jāsaredz cilvēks, kas dzīvo pie jūras. Tā nav tikai skaista pludmale, jūra rudeņos rauj nost mājokļiem jumtus, jūras malā ir arī skarba ikdiena...”
Jūrmalas ciemus skārušas lielas pārvērtības.
Bet vai tās būs labvēlīgas vienkāršajiem ļaudīm, zvejnieku dzimtu pēctečiem?
Viņi joprojām mirkst un salst jūras vējos, joprojām tai uztic savu likteni, kas izteikts Viļa Veldres pierakstītajā dziesmā:

Uz ūdens uziedams,
Mirstamo kreklu vilku:
Te miršana, dzīvošana
Zem kājām līgojās?

Andris Kļaviņš

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!