2004. gada 1. novembra stenogramma

Sēdi vada Latvijas Republikas 8.Saeimas priekšsēdētājas biedrs Jānis Straume.

Sēdes vadītājs.
Labdien, godātie kolēģi! Lūdzu, ieņemiet vietas!
Saskaņā ar 34 deputātu pieprasījumu šodien ir sasaukta Saeimas ārkārtas sēde, lai izskatītu lēmuma projektu “Par veselības aprūpes finansējuma pieaugumu 2005.gada valsts budžetā”.
Iesniedzēju vārdā, lūdzu, Krišjānis Kariņš.
A.K.Kariņš (JL).
Labdien, cienījamie kolēģi! Mums nevienam nav noslēpums tāda lieta, ka mūsu valstij veselības aprūpes sistēma ir pilnīgā krīzes stāvoklī. Pagājušajā nedēļā, kad “Jaunais laiks” kopā ar “tēvzemiešiem” iniciēja šīs sēdes sasaukšanu, valdība vēl pastāvēja. Kopš tā laika valdība ir kritusi, bet līdz ar to, protams vai diemžēl, tā situācija pati par sevi neatrisinās. Šodien mēs avīzēs lasām, ka anesteziologi uzsāk savu streiku, mēs dzirdam, ka operāciju medmāsas arī, iespējams, pievienosies. Un šos cilvēkus var, protams, ļoti labi saprast. Jo viņu rūpes un viņu problēmas diemžēl nav tikušas uzklausītas. Arī nupat kritusī valdība savā budžeta priekšlikumā bija paredzējusi nevis pielikt naudas līdzekļus veselības aprūpes sistēmai, lai būtu līdzekļi, ar kuriem strādāt un uzlabot veselības aprūpi, bet gluži pretēji– samazināja vai paredzēja samazināt līdzekļus veselības aprūpes sistēmai, kur no 3,5% no kopprodukta būtu kritusies tā summa līdz 3 procentiem. Tātad ir vajadzīgs risinājums veselības aprūpes sistēmā.
Ko “Jaunais laiks” piedāvā? Nevar būt risinājuma, ja nav naudas līdzekļu. “Jaunais laiks” piedāvā palielināt par 15%, kas ir apmēram 40 miljoni latu naudu, kura būtu paredzēta 2005.gada budžetam veselības aprūpes sistēmai. Vienlaikus “Jaunais laiks” argumentē, ka ir jāizplāno un ir jāievieš strukturālas pārmaiņas visā veselības aprūpes sistēmā ar mērķi– panākt to, ka ne tikai mediķi, bet arī pacienti būtu apmierināti. Tas, kolēģi, ir izdarāms. To var panākt viena stabila vairākumvaldība. “Jaunais laiks” ir gatavs strādāt tādā valdībā un tādā koalīcijā, kur visi koalīcijas partneri piekrīt, ka šī ir galvenā prioritāte, kas valstij ir jārisina. Bet, risinot šo problēmu, ir jāsaprot, ka mēs atduramies pret otru problēmu, kas valstij ir jārisina. Proti, patlaban mūsu valstī inflācija ir mums visiem nepieredzēti augstā līmenī, un arī es gribētu teikt– nepieņemami augstā līmenī. Bet, palielinot finansējumu veselības aprūpes sistēmai, ir tikai puse no tā, kas ir jādara. Jo, lai cīnītos efektīvi pret radušos situāciju ar inflāciju, būs jāmazina kopējais budžeta deficīts. Un šis ir tas, kur “Jaunais laiks” tagad sarunā ar citām frakcijām, kuras ir pārstāvētas šajā Saeimā, mēs meklējam partnerus, kuri ir gatavi risināt gan veselības aprūpes sistēmu, pirmām kārtām piešķirot nepieciešamos finanšu līdzekļus, un paralēli tam, ir apņēmības pilni arī cīnīties pret inflāciju, ievērojot stingrāku fiskālo disciplīnu un samazinot kopējo budžeta deficītu.
Es atkārtoju: tas uzdevums nav viegls. Bet es esmu pārliecināts, ka šajā Saeimā ir politiskie spēki, kuri var vienoties un īstenot šīs lietas.
Paldies.
Sēdes vadītājs.
Rinalds Muciņš– veselības ministrs. Lūdzu!
R.Muciņš (veselības ministrs).
Labdien! Protams, valdība... budžets nav pieņemts, un mēs esam ķērušies klāt, un jaunās valdības rokās būs sastādīt jaunu budžetu, bet es gribētu varbūt izstāstīt par tām lietām, ko veikusi šī valdība, un varbūt par tiem principiem, iepazīstināt, kā ir jādarbojas veselības aprūpes sistēmai un uz ko es arī personīgi tiecos.
Tātad, lai runātu par veselības aprūpes sistēmu, mēs nedrīkstam runāt tikai par naudu. Veselības aprūpes sistēma sastāv vairāk nekā no naudas, tā sastāv no sešiem pamatelementiem.
Pirmais. Tā ir, protams, nauda. Otrais. Tā ir resursu apvienošana fondos. Trešais. Tā ir pakalpojumu pirkšana. Ceturtais. Tā ir pakalpojumu sniegšana. Piektais. Tā ir vadība. Un sestais. Tā ir jaunu resursu ģenerēšana.
Lai runātu par veselības aprūpes sistēmu, mums ir jāskata šie te seši elementi kopsakarībā, jo tikai nauda, kā rāda pasaules pieredze, nedod pamatu cerēt, ka veselības aprūpes sistēma būs efektīvāka, jo naudas atšķirīgums ir Eiropā vairāk nekā desmit reizes, bet uz veselības rādītājiem kā dzīves ilgums un mirstība šīs atšķirības tiešā veidā neatspoguļojas.
Varbūt es gribu īsumā runāt par pāris izplatītākajiem mītiem veselības aprūpē
Kā pirmo es gribēt minēt– jāsasniedz veselības aprūpē 6, 7 vai 8 procenti no iekšzemes kopprodukta, un tad problēmu vairs nebūs. Tās viennozīmīgi paliks arī pie šī finansējuma. Ir jāsaprot, ka veselības aprūpe un veselība ir lietas, par kurām mēs nekad nevaram pateikt, ka tās ir par daudz vai viņas ir pietiekami. Šeit būs stop zīme. Tā ir lielākā kļūda, ko izdarījušas arī daudzas valstis Rietumos, kuras sāka investēt... kuras sāka piešķirt papildu līdzekļus, bet tad tikpat liela problēma, ar ko viņas saskārās, tā ir šo līdzekļu pieauguma apstādināšana. Tā ir tikpat liela problēma, kā pieauguma panākšana– pēc tam šo te pieaugumu apstādināt.
Ja mēs runājam par to, kā Latvijā šie te līdzekļi tiek tērēti. Jā, valsts finansējums ir 3,5 līdz 3,9% robežās. Bet tas ir jāvērtē kopā gan ar kopējo pieprasījumu pēc veselības pakalpojumiem, kas ir 6% robežās, gan arī ar kopējo ekonomisko stāvokli.
Tālāk runājam par algām. Algu jautājums, protams, ir svarīgs, bet ir... to nevar skatīt atrauti no kopējā ekonomiskā līmeņa valstī. Ja mēs paskatāmies to pašu Eiropu, tad vidējā ārsta alga ir 1,5 līdz 3 algas... vidējās algas sabiedrībā. Tātad Latvijā vidējā ārsta alga ir 290... vidējā ārsta alga valstī– 210 lati. Protams, mums ir jātiecas un šī te alga ir jāpalielina, kā tas ir darīts iepriekš, un arī nākotnē mēs stādam mērķus šos te vidējos rādītājus sasniegt.
Bet mēs nevaram runāt par pilnīgi atrautu no realitātes pieprasījumu pēc algas 1200–1500 latu. To vienkārši valsts nevar atļauties.
Runājot par efektivitāti, ir jārunā arī par esošās struktūras... vai esošie pakalpojumu sniedzēji ir pietiekami efektīvi, vai viņu izvietojums un noslogojums ir efektīvs? Tātad tas ir veids, kā mēs šo naudu tērējam.
Pašlaik ir izstrādāts un valdībā konceptuāli apstiprināts struktūrplāns, kurš pilnībā tiks izstrādāts līdz 7.decembrim, un būs nepieciešams arī, iespējams, jaunajai valdībai turpināt šo te darbu, jo ar šādu pakalpojumu sniedzēju struktūru un šādu slimnīcu skaitu mēs nevarēsim nekad runāt par efektīvu veselības aprūpes sistēmu.
Varbūt nobeigumā es gribu vienkārši atgādināt tās lietas, kas ir jāsaprot, kāpēc veselības aprūpes sistēmā aug pieprasījums un kāpēc līdzekļi būs nepieciešami vienmēr.
Tātad, pirmais. Tā ir dzīves līmeņa celšanās. Mēs kļūstam arvien turīgāki. Mēs redzam citas Eiropas Savienības valstis un redzam, kādi pakalpojumi tiek sniegti tur, jo pašlaik Latvija nodrošina neatliekamo palīdzību arī citās Eiropas Savienības dalībvalstīs. No nākamā gada mums būs jāmaksā arī par tur sniegtajiem pakalpojumiem, un attiecīgi cilvēki prasa šos pakalpojumus, lai tie tiktu nodrošināti arī Latvijā. Bet problēma ir mūsu dzīves līmenis.
Otrs ir pieejamība. Pakalpojumi kļūst pieejamāki, efektīvāki, attīstās ambulatorā ārstniecība, privātais sektors. Attiecīgi tas arī rada pieprasījumu.
Tālāk ir kvalitāte. Pakalpojumi kļūst kvalitatīvāki. Jaunas vadlīnijas, medikamenti, pētījumi, zinātne– tas viss, protams, sadārdzina veselības aprūpi.
Jaunas tehnoloģijas. Ja mēs runājam par magnētisko rezonansi, datortomogrāfiju,– tās ir lietas, kuras mēs nesapratām pirms vairākiem gadiem, bet pašlaik tas arī rada spiedienu uz veselības aprūpi.
Mums jābūt gataviem arī demogrāfijai un ilgtermiņa aprūpei, tātad mūsu sabiedrība noveco, un mums ir jāpārkārto arī mūsu stacionāru struktūra, ko paredz šis struktūrplāns, lai tā būtu spējīga uzņemties veco ļaužu aprūpi un nodrošināt ilgtermiņa aprūpi.
Kas tiek darīts pašlaik, lai uzlabotu makroekonomiski veselības aprūpi? Tātad ir jāregulē piedāvājums, tātad tas ir jāregulē ārstniecības iestādēs, ir jāregulē un jānosaka adekvātas cenas un ir jāievieš vairāk uz budžetu vērsta samaksa par veselības aprūpi stacionāros. Ir jāsadala risks starp valsti un veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem. Šis princips ir paredzēts arī pašreiz izstrādātajā veselības aprūpes finansēšanas noteikumu projektā. Ir jābūt sadalījumam arī pacientu līdzmaksājumiem, ir jābūt atbilstošiem, un ar šo palīdzību ir arī jāregulē pieprasījums.
Ir jānostiprina primārās veselības aprūpes loma, un primārās veselības aprūpes ārstiem ir jābūt kā vārtu vērējiem uz citiem veselības aprūpes pakalpojumiem. Pašlaik arī Veselības ministrija ir izstrādājusi jaunu primārās veselības aprūpes modeli, kurš nākamnedēļ tiks prezentēts sabiedrībai.
Ir jāuzlabo arī kopējā sistēmas efektivitāte. Es domāju, ka mums ir pašlaik iespējas sakārtot veselības aprūpes sistēmu, bet tas, protams, nav izdarāms vienā dienā. Ir jāievieš arī tādi pasākumi, kas varbūt neprasa naudu, bet ir jāpārliek akcenti. Mums jāpārliek akcents no smagā slimnīcu sektora uz ambulatoro sektoru, jādomā par profilaksi, kā arī par alkoholu un tabaku.
Veselības ministrija sagatavojusi priekšlikumus arī tabakas izplatības ierobežošanā, kas nes tūkstošus... simtus un tūkstošus nāvju un lielus izdevumus. Tas ir pasākums, kas neprasa naudu. Es aicinu arī jūs atbalstīt šo pasākumu, jo ir lietas, ko mēs varam izdarīt bez naudas, bet tā ir mūsu kopējā griba– šo te atbalstīt. Mēs nevaram teikt, ka tikai nauda var uzlabot veselības aprūpi.
Pašlaik Veselības ministrija šajā situācijā arī turpina darbu, jo reformas un pārmaiņas ir nepieciešamas tūlīt. Tiek turpināts dialogs ar anesteziologiem, un pēc tās informācijas, kas man bija uz šodienas dienas vidu, vēl neviena slimnīca akciju nav uzsākusi, un šis dialogs ar anesteziologiem tiks turpināts.
Veselības ministrija izstrādā arī pamatnostādnes neatliekamās medicīnas palīdzības sniegšanai, lai sakārtotu... lai tanī laikā, kad samazinās stacionārās veselības aprūpes īpatsvars, tiktu nodrošināta kvalitatīva neatliekamā palīdzība un pacients tiktu nogādāts tuvākajā veselības aprūpes iestādē. Kā es jau minēju, ir izstrādāts jauns primārās veselības aprūpes modelis, kas būs pamats mūsu veselības aprūpes sistēmai. Jo jāatgādina, ka mēs nedrīkstam un nevaram arī turpmāk balstīties tikai uz stacionāriem, ir jābalstās uz primāro aprūpi, kas ir 10 līdz 15 reizes lētāka un efektīvāka, kā arī jāturpina darbs pie cilvēkresursu pamatnostādnēm veselības aprūpē.
Paldies.
Sēdes vadītājs.
Ingrīda Circene.
I.Circene (JL).
Cienījamais Prezidij un cienījamie deputāti! Mēs noklausījāmies bijušā veselības ministra Muciņa kunga pārskatu par to, kas nu ir darīts un kas nu būs darīts. Ir kritusi Induļa Emša valdība, taču veselības aprūpes krīze ir palikusi un īstenībā kļuvusi daudz nopietnāka, nekā bija vēl pirms nedēļas. Nopietnāka tādēļ, ka šodien ir 1.novembris. Ja jūs lasāt avīzes, skatāties televīziju un sekojat līdzi notikumiem valstī, tad jūs visi zināt, ka ar šodienu sākas reālas, nopietnas briesmas mūsu pašu Latvijas iedzīvotāju veselībai un dažreiz, iespējams, arī dzīvībai.
Anesteziologi ir uzsākuši protesta akciju, un ārsti deva Emša valdībai veselu mēnesi laika, lai analizētu šo situāciju, saprastu, kas tad notiek un ar ko tas beigsies. Diemžēl šī valdība to neizdarīja. Vai nu nespēja, negribēja, vai vienkārši paļāvās uz to, ka mediķi kā vienmēr piekāpsies un strādās. Vienalga, maksā viņiem vai nemaksā. Visticamāk, ka premjers, neizprotot situācijas nopietnību, visu tā arī atstāja veselības ministra rokās. Kā nu būs, tā būs. Un tā arī ir.
“Visi mēs esam mirstīgi”. Šī frāze ieies vēsturē līdzīgi vienai otrai dažu politiķu teiktajai frāzei, un to pieminēs gadu gadiem neatkarīgi no tā, cik laika būs pagājis.
Kādēļ šodien “Jaunais laiks” ir ierosinājis sasaukt ārkārtas sēdi, un to atbalstīja arī “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK un Tautas saskaņas partija? Un mēs arī neesam to atsaukuši, neskatoties uz to, ka Emša valdība ir kritusi.
Saskaņā ar valdības– iepriekšējās valdības– pārstāvju apliecināto veselības aprūpes sistēmas līdzekļu pieaugums bija paredzēts 1,3 miljoni latu, to mēs redzam budžeta projektā, taču īstenībā šis pieaugums 1,3 miljoni latu nesasniedz pat pusprocentu. Taču arī šis pieaugums ir mānīgs, jo– kādēļ? Tādēļ, ka arī budžeta projektā ir parādīts, ka samazinās pakalpojumus par 2,74 miljoniem, un tad ir inflācija, kas sastāda apmēram 20 miljonus, un pašas Veselības aizsardzības ministrijas amatpersonu teiktais: veselībai nauda ir samazinājusies par 42 miljoniem.
Tādēļ šodien pašreiz ir iespēja katrai partijai parādīt savu konkrēto attieksmi pret veselības aprūpes krīzi. Visi mēs esam vienā laivā. Un skaļi mēs varam parādīt vai neparādīt savu labo gribu, lai no tās tiktu ārā. Visas brīvās Latvijas laikā vienīgi Einara Repšes valdības laikā tika panākts pieaugums veselības aprūpes budžetā vairāk nekā par 50 miljoniem latu. Diemžēl tālāk šis process neturpinājās. Šā gada februārī Einara Repšes valdības laikā Ministru kabinetā iesniegtais māsterplāns neko daudz tālāk gan nav ticis. Kā apstiprināja Muciņa kungs, arī cenu izvērtēšanas politika ir apstājusies “Jaunā laika” uzsāktās endoprotezēšanas rindu samazināšanas līmenī. Tālāk nav darīts pilnīgi nekas!
Bez šīm problēmām es varētu apskatīt vēl daudzas un dažādas, bet tas laikam būtu lietderīgāk pārspriežams profesionāļu un speciālistu lokā.
Taču ir vēl viena problēma, kurai pieskārās jau Muciņa kungs un kuru līdzīgi pārējām līdz šim politiķi vispār nav uztvēruši sevišķi nopietni un izvērtējuši Latvijas budžetam neprognozējamas sekas. Tā ir Eiropas Savienība.
Pirmkārt, kadru problēma. Ja pat mūsu kaimiņvalstī Igaunijā ārstu alga ir 600– 700 latu, tad Valkas stacionāra ārsti to jau ir sapratuši, un nekādu problēmu nav dzīvot Latvijā, bet strādāt un nodokļus maksāt Igaunijā.
Arī Alūksne un Valmiera jau turpat vien ir. Nu, tas ir laika jautājums. Ja ir angļu valodas zināšanas, un jaunajiem ārstiem tādas ir, tad nav ko brīnīties, ka 50 jaunie ārsti cilā spārnus uz vecajām Eiropas Savienības valstīm, kur pat iesācēja alga ir mērāma tūkstošos.
Bet Eiropas Savienība Latvijai paver robežas ne jau tikai mediķiem, bet arī pacientiem. Eiropas Savienības regulas un koplīgums attiecībā uz patērētāju un preču brīvo kustību ļauj pacientam saņemt pakalpojumu ārzemēs, ja Latvija nevar to nodrošināt.
Latvijas veselības aprūpes budžetam tas var radīt nopietnas bankrota iespējas, jo atsevišķos pakalpojumu veidos Latvijā joprojām rindas ir divi, trīs un atsevišķās vietās pat astoņu, deviņu gadu garumā. Vai mums ir vajadzīgs bankrots Latvijā? Tas ir vienkārši informācijai un pārdomām par to, ko mēs šodien lemjam un kāda ir mūsu attieksme pret Latviju?
Kādi ir mūsu priekšlikumi?
Pirmkārt, pieņemt Saeimas lēmumu par to, ka, neskatoties uz to, vienalga, kādas partijas veidos 12., 13. vai 14. valdību, visu nākamo valdību deklarācijās tiek iekļauts punkts par to, ka veselības aprūpes budžeta pieaugumam ir jābūt vismaz 0,5% no iekšzemes kopprodukta katru gadu, tas ir, apmēram 40–50 miljoni, un, iespējams, vairāk, līdz šī summa sasniedz vismaz 7% no iekšzemes kopprodukta.
Katrai nākamai valdībai ir nopietni jāizvērtē arī iepriekšējās valdības pieņemtie veselības aprūpes politikas dokumenti, pirms tie tiek noraidīti vai nolikti plauktiņos. Ļoti nozīmīga ir uzsākto procesu pēctecība. Protams, ir iespējams veikt šo dokumentu precizēšanu vai grozījumus, un viens no šādiem jautājumiem būtu medicīnas darbinieku algas, kas ir jāpārskata iespējami biežāk, nevis tikai vienu reizi, pieņemot dokumentu. Taču ir jāņem vērā, ka, ja katru gadu visu sāksim no nulles, tad arī rezultāts būs nulle. Nekas cits mūs nesagaida. Pietiekami daudz miljonu jau no Pasaules bankas kredītiem ir gājuši tukšos ceļus.
Nopietnākie jau izstrādātie veselības aprūpes stratēģijas dokumenti būtu jau Repšes laikā izstrādātais pilns pakalpojumu, aprūpes pakalpojumu, cenu ieviešanas plāns 2004.–2008.gadam, sabiedrības veselības stratēģijas ieviešanas rīcības programma, tāpat ilgtermiņā 2004.–2010.gadam, kā arī koncepcija par zāļu pieejamības nodrošināšanu pacienta ambulatorai aprūpei, kuras rezultātā ir nepieciešami 50 miljoni latu gadā. Tāpat ir ņemami vērā arī Ministru kabineta noteikumi par mediķu un sociālo darbinieku minimālo garantēto darba algu.
Ja runājam par 2005.gada budžetu, un tas mums būs jāstāda un būs jāpieņem, vienalga, vai tas būs dienu agrāk vai dienu vēlāk, tad viss iepriekš teiktais būtu attiecināms arī uz nākošā gada budžetu. Un pirmkārt tas ir pieaugums par šiem 0,5% IKP vai aptuveni 40 miljoniem latu. Kā prioritāte būtu uzsāktās vidējās darba samaksas palielināšanu turpināt tieši tā, kā tā tika uzsākta.
Otrkārt tā ir inflācijas nosegšana, kaut vai nepilnā apjomā. Jo pat ar 40 miljoniem latu nav iespējams segt nekontrolēto Emša valdības cenu pieaugumu ar inflāciju nepilnu 8% apmērā. Mēs atkal esam 1.vietā Eiropas Savienībā vissliktākajā nozīmē.
Bez tam būtiski ir piešķirt līdzekļus kompensējamo medikamentu programmām, jo, lai veiktu struktūrplāna uzsākšanu, mums ir jāsaprot, ka ar dārgo stacionāro izmaksu samazināšanu mums ir jābūt pirmajā vietā, lai izvērtētu, ko un kā samazināt. Mums Latvijas iedzīvotājiem ir jānodrošina iespēja ambulatori saņemt valsts garantēto veselības aprūpi, un nav pieļaujams palielināt pacientu līdzmaksājumus.
Aicinu katru no deputātiem neatkarīgi no partijas piederības neaizmirst, ka Latvijas iedzīvotāji ir devuši savas uzticības mandātu ikvienam no mums, un nav viņiem pieņemams uzstādījums, ka visi esam mirstīgi un tādēļ veselības aprūpe Latvijā atstājama pēdējā vietā– bez finansējuma.
Paldies.
Sēdes vadītājs.
Viesturs Šiliņš.
V.Šiliņš (JL).
Godātais priekšsēdētāj! Godātie deputāti! Saviesīgā dzīvē veselību vēl, politikā sola, bet būtībā tā katram jānopelna. Ar darbu, ar atpūtu un ar attieksmi pret to. Pēdējos desmit gados veselības aprūpes organizācija kļuvusi par smagāko, vārīgāko un neatrisināmo problēmu valdībā. Arī pēdējā kritusi it kā saistībā ar nākamā gada budžetā aizmirsto finansējuma pieaugumu šai nozarei.
Faktiski pēdējo septiņu mēnešu laikā Saeimas Veselības aizsardzības apakškomisija tā arī nesagaidīja Muciņa kunga vīziju par nozares attīstību. Kā atbildi uz to esam saņēmuši anesteziologu streiku, par kuru mēs šodien dzirdējām, ka nekādu lielu problēmu nav. Problēmas ir šodien, un ārkārtīgi lielas tās būs pēc jaunā gada, kad kvotas būs atbrīvotas. Slimnīcu biedrības piketi, kā arī bažas par to, ko darīs medicīnas māsas. Pakalpojumu ņēmējs un sniedzējs ir nosacīti apvienojušies. Krīze veselības aprūpē ir sākusies.
Analizējot šo situāciju un gatavojot Budžeta likumu otrajam lasījumam, es aicinātu visas Saeimā pārstāvētās partijas ielūkoties savās programmās un izpildīt to, ko esam solījuši. Mans priekšlikums ir: iebalsosim 15% budžeta pieaugumu šai nozarei un sāksim dialogu ar sabiedrību un pakalpojumu sniedzēju. Vai šī nauda atrisinās problēmu? Domāju, ka tikai nedaudz mazinās.
Iedzīvotāju, Saeimas un Ministru kabineta galvenā interese ir strauja valsts ekonomiskā attīstība. To savukārt var nodrošināt vienīgi vesela, darba spējīga sabiedrība, ne tāda, kur gandrīz puse ir hroniski slimi cilvēki.
Līdzšinējās valdības kā galveno prioritāti vienmēr izvirzījušas slimību ārstēšanu un par Pasaules bankas naudu izstrādāto struktūrplānu ieviešanu.
Nav šaubu, ka jāmazina slimnīcu skaits un jāpalielina sociālās aprūpes dienests. Nav šaubu, ka pie esošā finansējuma ir jāsamazina pakalpojumu grozs. Kāpēc veselības aprūpes reforma buksē?
Veselībā, neskatoties uz to, ka esam iestājušies Eiropas Savienībā, valsts arvien vēl ir pasūtītāja, pakalpojumu sniedzēja un atbildētāja tiesā savam pilsonim. Viss vienā personā ar atsevišķiem izņēmumiem.
Mums ir nepieciešams konsekvents ilgtermiņa plāns, kura rezultātā veselības aprūpes finansējums pēc iespējas mazāk būtu jānovirza seku novēršanai, bet vairāk tiem, kas grib un var, un dara visu veselības saglabāšanā.
Es aicinu padomāt, vai nav pienācis laiks tikko manis pieminēto valsts vienpersonisko atbildību dalīt, Saeimai uzticot likumdošanu gan saistībā ar apdrošināšanu, gan arī tādu, kas veicinātu veselīgas sabiedrības attīstību.
Ministru kabinetam pilnvērtīgas apdrošināšanas sistēmas ieviešanu, kurā loma tiktu ierādīta arī valsts iedzīvotājam.
Otrkārt, sabiedrības veselības analīze. Un treškārt, kvalitātes kontrole. Pašvaldībām būtu jādod iespējas struktūrplānu ieviešanai un pakalpojumu pieejamības nodrošināšanai, jo tām ir vistiešākā saistība ar administratīvi teritoriālo reformu.
Un pakalpojumu sniedzējam jādod tiesības attīstīt nosacīti tirgus ekonomiku un prasīt uzņemties pilnu atbildību par efektīvu, kvalitatīvu pakalpojumu nodrošinājumu.
Nobeigumā. Par vienu no veselības aprūpes krīzes vislielāko problēmu, kuru neatrisinās arī vienreizējais finansējuma paaugstinājums, liecina katastrofālais kadru resursu samazinājums veselības aprūpē. Ap 150 profesionāļu vienā gadā, un īpaši uz jaunākās, tikko izskolotās paaudzes rēķina, kas, zaudējuši ticību materiālās izaugsmes iespējām kā profesionālim šajā nozarē, to pamet.
Es aicinu deputātus ar sapratni iesaistīties situācijas analīzē un atbalstīt budžeta palielinājumu veselības aprūpei par 15%!
Paldies.
Sēdes vadītājs.
Dzintars Ābiķis.
Dz.Ābiķis (TP).
Augsti godātais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Ja mēs veselības aizsardzības sistēmu varētu kaut kur salīdzināt ar slimnieku šodien, tad jāsaka, ka slimnieks ir pamatīgi slims un slimība ir ārkārtīgi ielaista.
Un mēs katrs, kas šeit, Saeimā, esam strādājuši pietiekami ilgu laiku, jūtamies par to līdzatbildīgi. Protams, visvairāk atbildīgiem ir jābūt tiem arī, starp citu, kuri ir parakstījuši šodien šo dokumentu, kas šo nozari pēdējos, nu jau kādus 7–8 gadus ir pārvaldījuši. Bet nu neatgriezīsimies pie pagātnes, domāsim par nākotni, un skaidrs, ka, ja slimība ir tik ielaista, kā tā ir šobrīd, ir nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās.
Vienīgais, ko es gribētu teikt un arī lūgt tagadējo veselības aizsardzības ministru, ir rīkoties sistēmiski, pārdomāti, nebalstoties uz emocijām un nereaģējot uz pirmo saucienu pēc palīdzības, bet pieņemt izsvērtu lēmumu.
Ko es ar to gribu teikt? Protams, es redzu, ka tagadējam ministram ir griba beidzot sākt... beidzot pieķerties vērsim pie ragiem un ieviest šo struktūrplānu jeb māsterplānu, kā viņu dažādos vārdos sauc, kas ir ļoti nepieciešams.
Bet tanī pašā laikā es aicinu nesasteigt, pieņemot lēmumus par vienas vai otras nozares vai, pareizāk sakot, apakšnozares speciālistu algām.
Ja mēs vilktu paralēles kaut kur jautājumu risināšanā ar izglītības sistēmu, tad arī izglītības sistēmā gadus piecus sešus atpakaļ, it īpaši algu ziņā, bija ārkārtīgi bēdīga situācija. Bet mēs tomēr tanī laikā, Tautas partija, pārņemot šo nozari, mēģinājām pieiet šai lietai kopsakarībās, kopsakarībās, neizraujot izglītības darbiniekus no visu to strādājošo sistēmas, kas strādā, kas saņem algu no budžeta, kā arī mēģinot rast kopsakarības dažādu izglītības nozaru attīstībā. Un nedrīkst šobrīd paziņot, ka mēs pēkšņi paaugstināsim algas anesteziologiem, kuri nepārprotami ir pelnījuši, lai viņiem algas paaugstina, bet šo algu paaugstināšanu, izraujot no kopējās sistēmas. Un sarunās, pirmkārt, vajadzētu, tāpat kā visās civilizētās valstīs, sarunāties pirmkārt ar Medicīnas darbinieku arodbiedrību, kas pārstāv visus mediķus, un šajās sarunās šobrīd obligāti būtu jāpiedalās arī visai Latvijas Brīvo arodbiedrību savienībai, jo mēs nedrīkstam kaut kādā veidā izraut no kopējās situācijas tieši medicīnas darbinieku algas. Un vairāk nekā skaidrs, ka medicīnas darbiniekiem, dažādiem ārstiem ir nepieciešami varbūt dažādi koeficienti. Bet... un ir varbūt... nu, es saku kā neprofesionālis... Ja, piemēram, terapeita algai ir koeficients 1, anesteziologa algai varētu būt koeficients 1,5... Es to saku kā piemēru. Bet nedrīkst pēkšņi vienas specialitātes pārstāvjus izraut no konteksta. Pie kā tad mēs nonāksim? (No zāles deputāts L.Ozoliņš: “Pareizi!”)
Mēs nonāksim pie tā, ka, ja šodien ir ielās, ja tā nosacīti var teikt, ir anesteziologi, tad tūlīt nākamajā dienā būs ielās visi pārējie mediķi, kuri jutīsies nepamatoti apdalīti, ja. Un vēl jo vairāk– būs ielās momentāni citu profesiju pārstāvji, ja mēs šīs lietas nerisināsim kompleksi. Nu, piemēram, ja es te skatos, ka šobrīd augstskolas rektoram ir alga... pamatalga ir 400 latu augstskolas rektoram un ja prasa medicīnas māsai ar vidējo izglītību algu 440 latu, tad es piekrītu, ka māsām lielākas algas ir, bet ko tad teiks augstskolu rektori, kam ir visiem zinātniskie grādi? Ko teiks pedagogi, kam ir šobrīd par slodzi 165 lati, ja sanitārēm prasa algu 219 lati?
Es pilnībā piekrītu, ka... es simtprocentīgi piekrītu, ka mediķi šobrīd ir nenovērtēti, pirmkārt, jau dakteri, kuri mācās ārkārtīgi ilgi– viņi mācās gan augstskolā, gan pēc tam rezidentūrā mācās un mācās, ļoti ilgi– un saņem neadekvātu palīdzību... neadekvātu atalgojumu. Bet tajā pašā laikā mēs nedrīkstam izraut mediķu problēmu no kopsakarībām un arī no algu sistēmas, no to cilvēku algu sistēmas, kas saņem algu no budžeta.
Ir bijuši pietiekami daudz tādu piemēru, kas, manuprāt, ir diezgan šokējoši un kas nav attaisnojušies. Es ļoti labi atceros, ka tad, kad par valsts... par Latvijas Bankas prezidentu kļuva tās pirmais prezidents, jā, tagad jau bijušais prezidents Einars Repše, viņš, izraujot no konteksta, noteica sev desmitreiz lielāku algu nekā Valsts prezidentam. Vai tas bija taisnīgi? Nebija taisnīgi! Vai ministru algas, iepriekšējā algu paaugstināšana, izraujot no konteksta, pēkšņi pasakot: “Vajag algas dubultot, un cauri!” Vai tas ir pareizi? Nav pareizi!
Mums pat varbūt ir jāpārdomā tādas lietas, kas ir Saeimas kompetencē. Vai ir attaisnojies tas, ka mēs noteicām, ka pašvaldību vadītāji paši var sev noteikt algas? Daļēji jā, bet daļēji, protams, arī nē. Un mēs redzam, kā ir saskrūvētas algas, teiksim, Rīgas domē, ne tikai ... varbūt pašvaldībās ne tik daudz pašvaldību vadītājiem kā departamentu direktoriem un tā tālāk.
Īstenībā jāsaka atklāti, ka visā šajā algu sistēmā, to cilvēku algu sistēma, kas saņem algu no budžeta, tātad, kas ir atkarīgi no nodokļu maksātājiem, ir diezgan daudz problēmu un trūkumu.
Un nobeigumā es vēlreiz gribu teikt. Lai mēs visi pieietu ārstu, medmāsu, sanitāru, medicīnas darbinieku atalgojumam kompleksi, kopsakarībās, pirmkārt, jau pašu mediķu ietvaros un kopsakarībās arī visas valsts, to cilvēku ietvaros, kas saņem algu no budžeta, jo pretējā gadījumā, kā jau es teicu, vieniem mēs iedosim, otri būs ielās. Otriem iedosim, trešie būs ielās. Ja cilvēki redzēs, ka lietas netiek skatītas kopsakarībā. (Starpsauciens: “Pareizi!”)
Paldies.
Sēdes vadītājs.
Sarmīte Ķikuste.
S.Ķikuste (JL).
Cienījamie kolēģi! Latvijas Republikas Satversme garantē ikvienam tiesības uz sociālo nodrošinājumu, tajā skaitā arī tiesības uz medicīniskās palīdzības sniegšanu jebkurā laikā un jebkurā situācijā neatkarīgi no vecuma, dzimuma, materiālā nodrošinājuma.
Šodien veselības aprūpe ir vairāk nekā kritiskā situācijā, nespējot nodrošināt adekvātu medicīniskās palīdzības sniegšanu. Vairāk nekā kritiska situācija ir tāpēc, ka kopš 1992.gada uzsāktā veselības aprūpes reforma ietvēra sevī tikai citu administratīvo izdevumu pozīciju, saglabājot nepietiekošu finansējumu, bet ieviešot jaunu terminu– kvota. Kvota medicīnā. Finansējums medicīnas jomai šodien sedz apmēram tikai 2/3 no nepieciešamā daudzuma. Finansējums nav adekvāts ne tikai attiecībā pret iekšzemes kopproduktu, bet arī attiecībā pret kopējiem budžeta izdevumiem. Izdevumiem tieši medicīnas jomai. Vairāk nekā kritiska situācija ir tāpēc, ka netiek maksāta reāla cena par sniegto pakalpojumu un godīgi paveikto darbu.
Lasot Ministru kabineta noteikumus par veselības aprūpes finansēšanu, redzam formulu pakalpojumu cenas aprēķināšanai, tajā skaitā arī mediķu darba samaksas aprēķināšanai. Laimīgā kārtā mediķu algas netiek rēķinātas manipulāciju minūtēs, kā paredzēts formulā, bet gan daudz vienkāršāk slimnīcas grāmatvedībā. Rezultātā algās tiek izmaksāti apmēram 60%– 70% no slimnīcas budžeta. Ļoti liela daļa no slimnīcas budžeta, bet arī tā uz šodienu nav reālā cena par sniegto pakalpojumu un godīgi paveikto darbu.
Vairāk nekā kritiska situācija ir tāpēc, ka ir nepietiekošs finansējums arī kompensējamajiem medikamentiem. Jāņem vērā sabiedrības novecošanās un prognoze, ka veselības aprūpei piešķiramo līdzekļu apjoms turpmāko gadu laikā arvien pieaugs.
Tieši mums, parlamenta deputātiem, ir vēlētāju pilnvarojums, tieši mums, parlamenta deputātiem, ir iespēja mainīt nākamā gada budžetu par labu veselības aprūpei. Un tieši mums, parlamenta deputātiem, ir vajadzīga vienīgi politiskā griba, lai šo budžeta finansējumu nākamajam gadam mēs spētu izmainīt.
Sēdes vadītājs.
Einars Repše.
E.Repše (JL).
Godātie klātesošie! Mēs šodien cerējām dzirdēt konstruktīvas un lietišķas sarunas par to, kā risināt problēmas veselības aprūpes nozarē. Nu diemžēl klausījāmies uzmanīgi, bet ne no veselības ministra, ne arī no tikko pašizgāzušās valdības pārstāvjiem deputātiem mēs nedzirdējām konstruktīvus priekšlikumus.
Ļoti uzmanīgi klausījos. Muciņa kungs pieskārās dažām lietām, ko viņš nosauca par mītiem veselības aprūpē. Bet arī šeit es līdz galam nesapratu, ko viņš ar to būtu domājis. Nu, piemēram, Muciņa kungs runāja par to, ka viens no mītiem esot pieci, seši, septiņi procenti no nacionālā kopprodukta veselības aprūpei un ka tas vien, lūk, visas problēmas neatrisināšot.
Tad man nepalika skaidrs, vai Muciņa kungs par mītu uzskata to, ka šie pieci, seši, septiņi procenti būtu nepieciešami valsts veselības sistēmas finansējumā vai ka nauda vien neatrisinās.
Vispirms pieskarsimies šiem 5, 6, 7 procentiem. Es drīzāk runātu par 7 procentiem, jo tas ir tas, ko mēs savā laikā ierakstījām “Jaunā laika” veselības aprūpes programmā un pie kā mēs konsekventi turējāmies jau pirmajā savas valdības darbības gadā, piešķirdami turpat 50 miljonus latu papildfinansējumu veselības aprūpei. Un ietaupot to uz dažādu ministriju administratīvo tēriņu samazināšanas. Un to pašu mēs būtu darījuši tālāk. Veselības ministre Circene bija izstrādājusi koncepciju, kurā katru gadu pa pusprocentam no nacionālā kopprodukta būtu klāt, kamēr mēs sasniedzam šo civilizētai valstij cienīgu veselības aprūpes sistēmas finansējumu.
Šobrīd valdībā ir notikušas neticamas lietas. Lai gan ekonomika aug, tautsaimniecība iet uz augšu, dzīves līmenis iet uz augšu, veselības aprūpes finansējums dramatiski krīt. Vismaz to Emša valdība un arī tātad visas tajā pārstāvētās frakcijas, tai skaitā Tautas partija, kurai bija finanšu ministrs šajā valdībā, iesniedza budžeta projektu ar veselības aprūpes finansējuma samazinājumu. Tad, lūk, tas man ir pirmais jautājums– kā mēs varam, jau tā zinot, ka ar saviem 3,4% no nacionālā kopprodukta, ko knapi bijām sasnieguši iepriekšējās valdības laikā, ka mēs jau tā esam starp kontinenta visatpalikušākajām valstīm, ka mēs varam atļauties šo finansējumu vēl samazināt. Un kā mēs varam pie augošas ekonomikas, pie visumā laba stāvokļa tautsaimniecībā nonākt tik tālu, ka veselības aprūpes darbiniekiem jādraud ar streiku, lai panāktu sev puslīdz apmierinošu atalgojumu. Ja Muciņa kungs ar to bija domājis, ka nauda vien neko nepanāks, ka ir nepieciešami arī strukturāli pārveidojumi, tad tur gan es viņam varu pilnībā piekrist un atbalstīt.
Bet tad ir mans nākamais jautājums– kur ir valdības? Labi, bijušās valdības. Bet kur ir Muciņa kunga kā ministra konkrēti priekšlikumi, kādus tieši strukturālus pārkārtojumus viņš piedāvā veikt veselības aprūpes sistēmā, lai arī tā pagaidām vēl trūcīgā naudiņa, ko valsts piešķir, nonāktu bez izšķērdēšanas un vistiešākā veidā, visefektīvākajā veidā, valsts veselības aprūpes finansēšanai, ārstu, medicīnas darbinieku atalgošanai, tā, lai cilvēki izjustu rezultātus? Kur ir konkrēti pārkārtojumi? Jo citādi iznāk tāda ļoti traģiska situācija un nesaprotama situācija. Veselības aprūpes profesija kā profesija ir vispieprasītākā visos laikos, visās valdībās, pie jebkura ekonomikas stāvokļa. Šobrīd veselības aprūpes sistēmas darbinieki ir, manuprāt, vispazemojošākā situācijā no absolūti visas tautsaimniecības, vienalga, valsts sektora vai privātā sektora. Nu, sakiet, nu ienāk prātā kāds cits piemērs, kur varbūt ir daudz mazāk cilvēkiem tas vajadzīgs. Piemēram, telekomunikācijas, internets, nu nebūt ne tas pats vajadzīgākais. Un nebūt ne tas, bez kā nevarētu iztikt krīzes situācijā. Bet telekomunikācijas, arī valsts īpašumā esošais “Lattelekom”, pelna lielu naudu gan ar saviem telekomunikāciju pakalpojumiem, gan ar interneta pakalpojumiem. Un telefoni ir laukos, pat mobilie telefoni, kas ir konkurējošais privātais sektors, ir tur, kur varbūt valsts sektors to nespēj nodrošināt. Bet neviens no telekomunikācijas sektoru darbiniekiem nesūdzas ne par slikto algu, ne par to, ka nepārtraukti netiktu pilnveidots pakalpojumu klāsts un kvalitāte.
Un tur valsts nefinansē tik lielā apjomā, kā to tomēr ir gatavi veselības aprūpē. Ārsts ir jebkuram nepieciešams. Kā tas var būt, ka tautsaimniecība aug, kopprodukts aug, bet ārsti kā vispieprasītākās profesijas pārstāvji šobrīd ir spiesti draudēt ar streiku, lai panāktu sev puslīdz normālus darbības apstākļus. Tas rāda, ka organizatoriski šī sistēma ir pilnībā nesakārtota, nauda tiek izšķērdēta nelietderīgi, un netiek piedāvāti faktiski risinājumi, lai šo situāciju labotu. Vismaz mēs tos tādus šodien nedzirdam. Ja tādi ir, tad nāciet tribīnē un sakiet konkrēti, kādi ir konstruktīvi priekšlikumi, kā mēs varam nodrošināt, lai valsts finansējums visefektīvākajā un tiešākajā veidā nonāktu pie slimnieka un pie viņu ārstējošā ārsta un cita medicīniskā personāla. Kas tur būtu darāms? Tas ir veselības ministra, tas ir valdības uzdevums.
Mēs esam gatavi šos jautājumus risināt, ja būs tāda iespēja, bet jebkura valdība, kas Latvijā strādā, viņai šie jautājumi ir jārisina.
Un tas ir pilnīgi skaidrs, ka mums ir nepieciešams strādāt abos virzienos. Proti, mums ir nepieciešams pakāpeniski palielināt veselības aprūpes finansējumu, valsts finansējumu, kamēr tas sasniedz puslīdz civilizētai valstij pieņemamu līmeni, un otrām kārtām mums ir jārūpējas par to, lai šī naudiņa tieši un nepastarpināti, bez liekas izšķērdēšanas, nonāk slimnieka un viņa ārstējošā ārsta rīcībā.
Paldies.
Sēdes vadītājs.
Kārlis Strēlis.
K.Strēlis (JL).
Godājamais priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Godātais Muciņa kungs! Es gribētu parunāt par tematu, kas ir veselība.
Vakar, nejauši skatoties televīziju, es noskatījos tādu pārraidi “Kas ir dzīvība?” Un intervējamie diezgan grūti tika ārā no šīs situācijas, kaut gan pats šis raidījums, man šķiet, bija ļoti labs, jo pirmo reizi pieskārās šādai problēmai aspektā par abortiem un dzīvības pamatjautājumiem.
Bet šis raidījums tika veidots par ziedotāju naudu. Es domāju un gribu izvirzīt konstruktīvu priekšlikumu par 05–309–10 programmas kodu– veselības veicināšanas programmu, kur ir iepriekšējā valdība iestrādājusi 404 000 latu. Man ir priekšlikums šo summu vismaz par 50% palielināt. Un lai šādi raidījumi būtu valsts finansēti.
Ja jums uzdotu jautājumu– kas ir veselība? Vai jūs prastu uz to atbildēt? Daudz vieglāk acīmredzot būtu atbildēt, kas nav veselīgs dzīvesveids. Alkohols. Smēķēšana. Narkomānija. Kazino. Pārēšanās. Nekustīgums. Un tā tālāk, un tā tālāk.
Ja jau mēs nevaram vienoties, kā saukt naudas zīmi– par eiru vai eiro, tad arī šinī jautājumā mums vajadzētu vienoties, un neatkarīgi no tā, kāda būs jaunā valdība, izstrādāt tādu programmu, lai mēs šim jautājumam pievērstu daudz lielāku uzmanību visos likumprojektos. Par smēķēšanas ierobežošanu, par dzeršanas, azartspēļu un tā tālāk...
Strādājot Sporta apakškomisijā, izskanēja jautājums, kāpēc tika likvidēti speciālie budžeti? Cik tie bija labi. Jo no tabakas un azartspēļu ienākumiem tika attīstīts sports. Nu kāds paradokss! Ja latviešu tauta vairāk nodzersies, vairāk nosmēķēsies, vairāk naudas atstās kazino, kas tagad uz katra stūra tiek vērti vaļā, līdz ar to mēs vairāk izcīnīsim medaļas olimpiskajās spēlēs.
Ģimenes ārstu viens no galvenajiem pienākumiem ir iestāstīt jaunajām māmiņām, pārējiem pacientiem, kas ir veselīgs dzīvesveids. Bet sakarā ar to, ka ļoti daudz laika aiziet tieši slimību ārstēšanā, šim jautājumam vispār nekāda uzmanība netiek pievērsta, kaut gan nolikumā vai, kā tagad droši vien pareizāk būtu teikt, reglamentā tas ir ierakstīts. Mēs visu laiku cīnāmies ar sekām. Nekādi 7 procenti no iekšzemes kopprodukta mūs neglābs! Jo ir jau pierādījums– Amerikā, Anglijā, Kanādā, ko mēs minam par paraugu, ir līdzekļi atvēlēti tādā apjomā. Vai jūs domājat, ka tāpēc viņi var dzīvot labāk? Viens narkomāns Amerikā izmaksā 50 000 dolāru, viņa ārstēšana! Latvijā jau ir vairāk nekā 4000 oficiāli reģistrētu narkomānu. Tātad 110 miljoni latu mums būtu jāatvēl tikai viņu ārstēšanai vien. Vai mēs to varam atļauties? Es domāju, daudz pareizāk būtu likvidēt šīs sekas, un te es pilnīgi piekrītu Muciņa kungam par profilaksi. Un ir jāpārliek šie akcenti, un ir jāvedina uz šo veselīgo dzīvesveidu.
Es nezinu, vai tiešām Saeimā ir jāpieņem speciāls likums, lai skolās aizliegtu tirgot kokakolu un ēst tur šos čipsus un tā tālāk? Vai viss ir jāregulē Saeimai? Ko dara mūsu lielā ierēdņu armija? Jo mēs nevaram atrisināt šīs problēmas, un tāpēc maina valdību, jo pie visa vainīga iznāk tikai valdība. Viena valdība krīt, nāk nākošā. Bet nauda jau tai budžetā tik strauji nepieaug, un ar naudu, kā mēs redzam, mēs nevaram atrisināt visus šos jautājumus.
Tāpēc mans priekšlikums ir palielināt nākamajai valdībai vismaz šo finansējuma sadaļu par veselīgu dzīvesveidu.
Paldies.
Sēdes vadītājs.
Pēteris Tabūns.
P.Tabūns (TB/LNNK).
Cienījamie kolēģi! Ārstēšana, protams, ir ārstu kompetencē– tur citi nevar palīdzēt. Bet, lai ārsts varētu strādāt ar pilnu atdevi, ir jānodrošina viņam šie apstākļi, un tur jābūt... jānodrošina valdībai, mums, parlamentam, dodot attiecīgo finansējumu. Bet organizatoriskais darbs jāveic ar prātu, nevis vienkārši tā– kāds tur pateica, tas būs skaisti un jauki, un uz priekšu! Realizēsim! 102 slimnīcu vietā 52. Kas būs tālāk? Aizver acis un lec ūdenī.
Tā apmēram izskatās šobrīd. Ir ļoti skaisti, ka tās 52 slimnīcas būs nokomplektētas ar ideāliem ārstiem, labiem speciālistiem, ar labu tehniku, ļoti labi piekļūstamas visiem Latvijas iedzīvotājiem. Būtu jau skaisti! Bet, rēķinot to visu, ķerties klāt... vajag paskatīties, vai tas ir iespējams.
Es runāšu konkrētāk par Latgali, kuras situāciju ļoti labi zinu un kuru es pārstāvu šeit, Saeimā. Piemēram, Daugavpils. Likvidēja no tām 9 mazajām slimnīcām vienu– Ilūksti. Ilūkstieši kliedza, vaimanāja un teica: “Nedariet to!” Un teica: “Nodrošinās.” Bet kāda ir nodrošināšana? Tagad ilūkstiešiem Daugavpilī saka tā, ja aizbrauc uz turieni: “Cik jums gadu? 70? 80? Nē, nē, nē, nē, tik vecus mēs nepieņemam!” Jūs saprotiet, kur aizgājuši, kādā situācijā. Tur, Ilūkstē, tur bija gaidīti visi. Tagad nekā!
Daugavpilī netiek klāt. Tur taču ir rindas. Rēzeknē ir rindas, bet deviņas Latgales mazās slimnīcas mēs gribam likvidēt, pārprofilēt. Ļoti skaisti! Pārprofilēsim veselības aprūpes centros un nodrošināsim ar neatliekamo medicīnisko palīdzību. Tātad pirksim daudzas jaunas mašīnas, kas ir nepieciešamas, protams, bet nodrošiniet tad desmitiem šo neatliekamo medicīnisko palīdzību brigāžu visā Latvijā! Uztaisiet ceļus Latgalē, lai pie tās tantiņas un onkuļa tur dziļi laukos varētu piekļūt. To jūs nevarat izdarīt. Tad neķerieties klāt uzreiz pie visa! Vajadzētu sākt ar prātu pamazām. Nu tad pamēģiniet! Kāpēc nevarēja Veselības ministrija vai pirms tam Labklājības ministrija paņemt šo eksperimentu vienā labāk ar komunikācijām, ar satiksmi attīstītākajā rajonā, vienalga, vai tā Zemgale būtu, Kurzeme, kur drusciņ tie ceļi ir labāki, un pierādīt dzīvotspēju un pierādīt, ka tur ir tā labākā aprūpe? Un tad to pārnest uz visu Latviju.
Tāpat Latgalē. Paņemiet varbūt vienu kādu Latgales daļu un pierādiet tiem cilvēkiem, ka būs labāk, nevis sliktāk. Bet tagad... Man liekas, jūs esat bijis Latgalē, Muciņa kungs, jūs zināt, ko tur cilvēki saka. Viņi jums rāda dūres. Vai jūs bijāt pensionāru sanāksmē Kongresu namā? Pensionāri jums neļāva runāt. Jūs gribējāt kaut ko teikt, viņi jūs izsvilpa, jo viņi redz, ka visa tā darbība nenodrošina viņiem to, ko viņi gaida. Lūk! (Zālē troksnis. Starpsaucieni. Deputāts L.Ozoliņš: “Požarnovs!”) Un tad nu, Leopold, būtu nu klusējis, jo Emša kungs jau pateica tādas lietas, ka jums kā dakterim vajadzētu kaunēties par savu bijušo premjeru, jo viņš pateica: “Slims! Mirsti! Visi esam mirstīgi!” Tādu atziņu, kādu pateica jūsu premjers, tas ir vispār kauns! (No zāles deputāts L.Ozoliņš: “Viņš par sevi to teica, nevis uz citiem!”) Par sevi, attiecinot uz citiem. Tā ka, draugi mīļie, reforma ir ļoti jauka lieta. Tā ir jārealizē, bet ar prātu. Un tāpēc gribas teikt: “Lēnām pār tiltu, draugi, ka neiekrītat!” Patiešām tā var iekrist un neko labu neizdarīt.
Par tām pašām mazajām slimnīcām. Jūs sakāt, ka tur cilvēki, veci cilvēki, pavada savas vecumdienas, viņiem, tā sakot, tikai tāda drusciņ pieskatīšana, padakterēšana vajadzīga. Nu tad Ministru kabinetā sakiet tā: “Dalīsim to naudu pa pusei vai kaut kādās citās daļās no Labklājības ministrijas un Veselības ministrijas! Un viss būs kārtībā, un jūs šo jautājumu vieglāk atrisināsiet. Bet kāpēc jūs nevarat šādi risināt šo jautājumu, ja jūs atsaucaties uz šādu variantu? Bet cilvēkam palīdzība ir vajadzīga. Risinājumus vajag meklēt, izejot no dzīves, ... tur skatoties to dzīvi patiešām ciematā, dziļi tālu kaut kur no lielajiem ceļiem, kur nevar piekļūt, un tad izstrādāt šos projektus un mēģināt tos realizēt. Savādāk nekas prātīgs nevar iznākt. Tur jau tā nelaime.
Redziet, radās problēmas ar naudu, Muciņa kungs saka: “Pacientu piemaksas!”, un pacientu piemaksas milzīgas. Paskatieties, man te ir Muciņa kunga parakstīta pacientu iemaksas apjoma lapa. Projekts. Un tur šajās daudzprofila neatliekamās palīdzības slimnīcās vai citādi varētu nosaukt, domātajās veselības aprūpes paradīzēs, par dienu slimniekam prasīs 10 latu. Ne vairāk, ne mazāk– 10 latu. Nu tad parēķiniet! Ja pensionārs tur atradīsies astoņas dienas vai vienu nedēļu, cik no viņa tiks pieprasīts. Un vai viņš to spēs? Un te vēl citos specializētos centros– 7, lokālajās, neatliekamās palīdzības slimnīcās 6 lati, un tā tālāk. Vārdu sakot, visiem maksas medicīna. Nu vajag taču tomēr domāt, bet nevis vienkārši tā– sēžot kabinetos un aprunājoties tikai varbūt ar medicīnas darbiniekiem, bet ne ar tiem cilvēkiem, kuriem šī palīdzība vajadzīga, realizēt to, kas var arī neizdoties un nedot to labumu. Labi gribat droši vien, labi gribat. Un tādēļ patiešām es domāju, ka Saeimas lēmums, kas ir uzrakstīts un ir jums priekšā, šodien ir jāpieņem par šiem 15% papildinājumu nākamajam gadam medicīnai.
Paldies par uzmanību!
Sēdes vadītājs
Aleksandrs Kiršteins.
A.Kiršteins (TP).
Godājamais Prezidij! Godājamie deputāti! Varētu visam piekrist. Ļoti skaista runa bija. Es tikai aizmirsu, kas tā bija par partiju, kas 10 gadus mēģināja Labklājības ministrijā to visu izdarīt līdz šim.
Es prasīju savam zobārstam, kāpēc viņš nestreiko. Un viņš apvainojās. Un teica tā: “Sistēma ir ļoti vienkārša. Es pats saņemu naudu un pēc tam iedodu tik, cik man vajag par telpām un cik vajag manam menedžerim, bet galvenais– saņemu vispirms, nevis otrādi.” Tātad sistēma nav kaut kādā veidā izdomāta. Un, ja mēs gribam būt atklāti, tad šeit ir jāpasaka, ka tā nav ne Veselības ministrijas vaina, ne kādas partijas vaina. Tas ir premjera politiskās atbildības un valdības politiskās atbildības jautājums. Ja premjeram trūkst politiskās gribas, ja viņam nav politiskā redzējuma, tad mēs neatrisināsim veselības aizsardzības sistēmas problēmas tāpat kā mēs neatrisināsim pašvaldību reformu vai cīņu ar satiksmes negadījumiem.
Es šeit gaidīju, ka kāds iepriekšējais premjers pateiks šo redzējumu, bet es atkal dzirdēju, ka vajag iedot vairāk naudas, lai tā pazūd tāpat kā iepriekšējie 100 miljoni, kuri pēdējos gados ir pielikti jau šajā sistēmā kā tādā.
Es piekrītu Muciņa kunga teiktajam šoreiz, ka nauda nedod neko, bet ar nelielu labojumu, ka arī liela nauda nedos neko, ja mēs šādā veidā turpināsim.
Vai mēs varam runāt šeit par veselības aizsardzības uzlabojumiem, ja mēs neesam realizējuši pašvaldību reformu? Ja mēs nezinām, vai pagasti mums būs 500 vai 100, vai visos būs kaut kādi pieņemšanas punkti, ambulances vai kaut kādi atpūtas centri, vai daļā būs slimnīcas vai nebūs. Tad tas liecina tikai par to, ka šā redzējuma joprojām nav. Mēs gribam risināt atrautas problēmas, neredzot ne kopumā šo kontekstu, ne arī saprotot, par ko mēs šeit runājam.
Tas ir tāpat kā mēģināt atrisināt bez sociālās atbildības sistēmas valstī un sabiedrībā, piemēram, satiksmes negadījumu problēmu. Man nāca smiekli, skatoties, kā, jau vairāk nekā 400 cilvēkiem aizejot bojā, tiek vainoti policisti, kuriem būtu jāatbild par to, ka kāds 17 gadīgs jauneklis ar sešiem pasažieriem pilnīgā dzērumā bez apdrošināšanas polises kārtējo reizi iebrauc kokā. Un tad tiek vainots policists, ka pie katra koka, pie katra staba viņš nav nolikts, ka viņi tiks atsaukti no atvaļinājuma un tā tālāk.
Un šeit man ienāca prātā viens salīdzinājums, kurš jau arī bija daļēji kaut kur laikam rakstīts. Iedomājieties, godājamie deputāti, tādu ainu, ka kāds jauneklis ieiet lielveikalā “Rimi” ar automātu un šaudās griestos, teiksim, 15 minūtes. Viņš to automātu nav nozadzis, bet paņēmis no sava drauga apsardzes firmā, nevienu viņš neievaino, viņš ir izklaidējies patīkami... Nu, daži ir nobijušies, daži ir nokrituši, atbrauc policija un saka: ziniet, tas automāts ir īpašums, tas pieder vienai firmai, kas ir likumīgi reģistrēta, un to nevar atņemt.
Ja tāds pats jauneklis ar sešiem pasažieriem, ar kinētisko lādiņu, teiksim, 2 tonnu svarā, ar ātrumu 170 kilometru stundā, joņo pa šoseju un ir gatavs nogalināt vēl kādu pretīmbraucošo un beigās viņš iebrauc kokā un nogalina tikai savus līdzbraucējus, tad sākas bezgalīgas debates par to, vai šādu mašīnu var konfiscēt, ko darīt ar cilvēku, kurš ceturto reizi trīs mēnešu laikā dzērumā bez tiesībām tiek izsēdināts no mašīnas? Valdība nesaprot, par ko ir runa. Ministrs saka, ka vēl vajadzētu policistiem samazināt atvaļinājumu. Bet, piedošanu, visās valstīs tas sen jau ir atrisināts!
Tajā pašā Īrijā, uz ko mēs tik ļoti atsaucamies, un arī mūsu Ministru prezidenta biedrs atsaucās uz Īrijas piemēru daudzas reizes. Ja tēvam ir nauda par 30 000 eiro jeb par 20 000 latu nopirkt savam 18 gadīgajam jaunietim automašīnu, tad viņam ir jābūt 2 000 vai 3 000 latu vai 2 000 vai 3 000 eiro, kā tas ir Īrijā, lai viņš apdrošinātu šo savu sociālo atbildību, ka viņš var kādu nogalināt. Kāpēc tas nevienam nav ienācis prātā?
Un ja kāds brauc bez šīs apdrošināšanas, kāpēc viņam par to nedraud 2 vai 3 gadi? Kāpēc notiek bezgalīgas debates par to, ko tad atkal tālāk darīsim, lai nākamie 400, kuri aizies bojā nu kaut kādā veidā ... ņemtu to vērā. Varbūt ka vajag kasku uzlikt galvā jeb varbūt mašīnu savādāk nokrāsot? Vai vēl kaut ko?
Tas ir politiskās atbildības jautājums vai, ja labpatīk, premjera gribas trūkums, un nekas diemžēl vairāk.
Kāpēc valstij ir jāārstē vairāki tūkstoši negadījumos cietušo no valsts budžeta? Kāpēc šīs apdrošināšanas polises nevar to visu segt laikus? Un tāpēc es teicu, ka mani arī apbēdināja Repšes kungs kā premjers, kad viņš neredzēja situāciju kopumā, parādīdams tikai to, ka premjeram acīmredzot ir jāprot drusciņ skatīties tālāk.
Nobeigumā es gribētu pateikt trīs lietas.
Nauda nerisina neko. Latvijā ir liela strukturālā krīze. Ir sociālās atbildības krīze, kas skar šīs 3–4 jomas vienlaikus, un neko mēs neatrisināsim, ja mēs tās neatrisināsim kopā valdībā. Tas ir, protams, premjera un jaunās valdības uzdevums, un līdz ar to nav nekāda liela jēga vairs šodienas lēmumam, tas būs jādara nākamajai valdībai.
Paldies par uzmanību!
Sēdes vadītājs.
Aigars Pētersons.
A.Pētersons (JL).
Godātais priekšsēdētāja kungs! Kolēģi! Valsts pamatvērtība ir tās iedzīvotāji un to vajadzību nodrošināšana. Sabiedrības veselība ir nozīmīgs valsts attīstības priekšnosacījums. Un tā tālāk, un tā tālāk.
Šīs spārnotās frāzes ir citāti no pēdējo valdību deklarācijām un lielāko politisko partiju priekšvēlēšanu programmām.
Skaisti, pārāk skaisti, lai būtu īstenība. Realitātē esam Eiropas līderi no melnā gala. Viens no īsākajiem iedzīvotāju dzīves ilgumiem, augstākā mirstība no sirds un asinsvadu slimībām. Viena no augstākajām zīdaiņu mirstībām pasaulē. Novēlotākā onkoloģisko saslimšanu diagnostika. Augstākais ceļa negadījumos bojāgājušo skaits. Augstākie dažādu bīstamu infekciju saslimstības rādītāji. Lielākais bērnu traumatisma procents. Zemākais veselības aprūpes valsts finansējums. Zemākais medicīnas zinātnes finansējums. Viens no zemākajiem medicīnas darbinieku atalgojuma līmeņiem, daudzu gadu rindas uz plānveida operācijām, nepietiekama ģimenes ārstu pieejamība, medicīnas darbinieku aizplūšana uz ārzemēm un zems mediķa profesijas prestižs. Dziļa krīze visos valsts veselības aprūpes līmeņos.
Neapmierināti ir visi, arī Latvijas sabiedrība. Kā tad tā? Gadiem ritot, premjeri, ministri un deputāti ir nomainījuši cits citu, taču krīze veselības aprūpes sistēmā ir padziļinājusies. Šodien ir apstājusies daļa anestezioloģijas, rītdien apstāsies ķirurģija, parīt– ģimenes medicīna. Kas tālāk?
Nešaubieties, apstāsies visa valsts medicīna! Protams, paliks maksas medicīna. Taču jau šodien Latvijas pacients no saviem niecīgajiem ienākumiem sedz gandrīz pusi veselības aprūpei nepieciešamo izmaksu. Un valsts to akceptē, pat vairāk– cenšas pacienta maksājumu daļu palielināt. Hroniski nepietiekams veselības aprūpes finansējums, nepārdomāta un haotiski vadīta veselības aprūpes reforma, nekorekta medicīnas darbinieku izglītības plānošana– tie ir tikai daži samilzušās veselības aprūpes krīzes iemesli.
Ko darīt? Protams, sistēma ir jāsakārto, un soļi ir zināmi. Taču kā primārs un neatliekams uzdevums ir veselības pakalpojumu sniedzēju darba algu paaugstināšana, tā nodrošinot medicīnas māsu un ārstu palikšanu savā specialitātē. Tas celtu medicīnas darbinieku prestižu jauniešu vidū un piesaistītu profesijai jaunus kadrus.
Medicīnas darbinieki negaidīs ne divus, ne piecus, ne desmit gadus! Problēma ir jārisina šodien. Jau šodien ir kritiska situācija Latvijas laukos, ir tukšas ģimenes ārstu prakses, katrā ceturtajā Latvijas slimnīcā nav ķirurga, katastrofāli trūkst medmāsu, medicīnas sabiedrība strauji noveco. Šodien mediķu algām Latvijā tiek tērēts aptuveni divreiz mazāk līdzekļu nekā uz to pašu ārstu skaitu Indijā. Un būtu naivi domāt, ka, nebūtiski paaugstinot vienas veselības aprūpes sistēmā strādājošo daļas atalgojumu, būtu atrisināts mediķu algu jautājums. Tieši otrādi, tas sašķels mediķus un saasinās visas medicīnas sabiedrības protestu pret valsts neieinteresētību un cinismu. Algu jautājums ir jārisina kompleksi, algas ir jāpaaugstina visām ārstniecības personu grupām... (Nav skaņas.)
Sēdes vadītājs.
Gundars Bērziņš.
G.Bērziņš (TP).
Sēdes vadītāja kungs! Godātie deputāti! Kopš neatkarības atjaunošanas katra no Saeimām ir risinājusi kādus valstij ļoti svarīgus jautājumus– vai Satversmes atjaunošanu, likumdošanas veidošanu, augstu mērķu izvirzīšanu, neatgriezeniskas neatkarības nodrošināšanu un daudzus citus. Un veselība vienmēr kā bārenīte palika nemīlēta un malā, gaidot arī to, ka viņu apmīļos. Un šobrīd... Un nāca jaunas ģimenes, viņas bija nesaticīgas, ķildīgas, un atkal jauna pamāte vai patēvs, turklāt– nemīlošs. Tāda bija tā situācija, kāda šobrīd bija un ir veidojusies.
Nebija šodien jāsasauc sēde, lai konstatētu, ka veselība ir krīzes situācijā. Es saprotu, ka šī būs iespēja tiem cilvēkiem, kas tiešām vēlas sistēmu sakārtot un kam ir drosme, kam ir drosme pieņemt šos lēmumus un skaidrību. Jo šobrīd arī mēs šeit esam vēlēti nevis tāpēc, lai uzdotu muļķīgus jautājumus, bet lai piedāvātu risinājumu. Un šī būs pārbaude tiem cilvēkiem, kas to vēlas un var izdarīt. Tā būs, protams, laba augsne politiskajiem parazītiem parazitēt uz šīs tēmas– gan apstāvētāju formā, gan citās formās.
Ja runājam par ģimeni, par pamātēm un patēviem, tad, teikšu godīgi, es uzskatu, ka tikai pēdējais ministrs man izsauc cieņu par savu veikumu, jo mīlēt bērnu jau nenozīmē barot viņu ar šokolādi katru dienu. Tas beigsies ļoti slikti. Mīlēt, tas ir rūpēties par viņa tālāko nākotni, par tālāku cerīgu nākotni. Un tas, kas sākumā jāpiedāvā, reizēm varbūt nav tik patīkami. Ir jāpiedāvā gan zivju eļļa, gan citas lietas. Un šī drosme un skaidrs redzējums, sistēmisks piemīt pašreizējam ministram. Varbūt tas, kas nepiemīt, viņš ir jaunākais brālis ģimenē, viņš nav vecākais. Un viņš ir pēdējais. Un īstenībā lielākie brāļi dara citas lietas, un varbūt pietrūkst drosmes mazāko brāli atbalstīt sistēmiski.
“Jaunais laiks” stāsta par to, ka viņi ir iedevuši naudu. Ziniet, latviešiem ir tāds teiciens– “lāča pakalpojums”. Lielāku “lāča pakalpojumu” šim bērnam nav iespējams izdarīt, jo kāpēc tad tūlīt pēc šīs naudas iedošanas, šogad, kad tā nauda ir iedota, tagad tā vēl visa nav izmantota? Tāpēc ir pilnīgi acīm redzams, ka esam strupceļā? Tāpēc, ka nav ļaunāka darba, kā iedot naudu nesakārtotā sistēmā, jo nesakārtotā sistēmā naudas neefektīva izmantošana ģenerē jaunu pieprasījumu. Un, ja pieprasījuma un piedāvājuma vai nepieciešamā starpība bija liela, tad šobrīd tā ir kļuvusi vēl dramatiskāka. Un es redzēju, ka šodien arī nāk cilvēki, kas piedāvā segmentētus risinājumus vienā vai otrā jomā. Nu nebūs līdzēts! Nebūs līdzēts! Turklāt šobrīd situācija varbūt ir savādāka. Ir veikta Igaunijā šī reforma, un jāsaka, ka 80% iedzīvotāju sākumā šo reformu neatbalstīja, jo slimība ir ielaista, tiešām būs jāpieņem nepopulāri lēmumi. Nu nebūs 120 slimnīcu Latvijā. Godīgi to pateiksim Latvijas iedzīvotājiem, tāpēc ka galvenais ir, lai pacientam būtu pieejama palīdzība, nevis uzturētas vietas, kas nespēj efektīvi strādāt.
Un Igaunijas pieredze rāda, ka bija vajadzīgi trīs vai četri gadi, lai igauņu sabiedrība, varbūt arī mūsu pamāte saprastu, cik tad labi ir Igaunijā.
Bet tad paskatīsimies, ko viņi izdarīja. Saņemsim drosmi un iesim šo ceļu! Un ceļš nav pārlieku... pārlieku, nu, teiksim, nezināms, jo visas lietas jau ir pārbaudītas. Un īstenībā nedrīkst šobrīd piedāvāt gadījuma rakstura lēmumus vienas problēmas risināšanai, tas šo krīzi padarītu vēl dziļāku, pat letālu. Un piedāvājumam jābūt ilgtermiņa, stratēģiskam, sistēmiskam.
Otrs. Jebkurš risinājums un īstenībā birokrātija– ierēdņi vai jebkas– mēģina sarežģīt problēmu, padarot reizēm izvirzīto mērķi jau vairs neredzamu aiz sarežģītā, komplicētā birokrātijas mehānisma.
Otrs vienkāršais princips– vienkāršot sistēmu. Vienkāršot sistēmu, jo īstenībā preču naudas attiecības medicīnā pie ļoti maza tirga, pie reāli neeksistējošas konkurences, neattīsta medicīnas sistēmas efektivitāti, un jāpāriet ir uz vienkāršāku sistēmu.
Kā piemēru jums minēšu– neatliekamā medicīnas palīdzība ir absolūta valsts solidārās sistēmas sastāvdaļa un pamats. Un, ja būtu vienkārši jāsalīdzina, tad pusgada laikā Latvijā būs jāizveido sistēma neatliekamās palīdzības vadīšanai un apmēram pusotra gada laikā jāizveido vienota neatliekamās palīdzības dienesta sistēma. Principā valsts civildienesta stabila sistēma, kāda šobrīd ir ugunsdzēsēji. Īstenībā pēc analoģijas apmēram– vienkārši, skaidri, saprotami, tad, kad ir šī sistēma, tad arī nauda efektivitātes uzlabošanai ir rodama.
Vai, piemēram, jautājums, ka saistībā ar medicīnu mēs nerunājam neviens par farmāciju. Farmācijas cenu kāpums, kas šogad ir 19%, un varētu teikt, ka tā ir inflācija, bet īstenībā ik četros gados Latvijas iedzīvotāju izdevumi zālēm dubultojas. 20% gadā pieaug izmaksas no viena iedzīvotāja. Un šeit ir problēmas. Protams, ir spirāle, jo nāk arvien jauni medikamenti, bet valsts sistēmai ir jāregulē šo te. Kāpēc, piemēram, vienkārša lieta, ja jums izraksta recepti ārsts, jums neizraksta preparāta ķīmisko vielu. Jums izraksta zīmolu. Zīmolu! Tā daļa ir aspirīns vai kas… Kāpēc neiesim progresīvāku ceļu un neizrakstīsim darbīgās vielas formulu, lai cilvēks aptiekā varētu izvēlēties! Varbūt šim preparātam jau ir beidzies licences termiņš un ir pieejams divreiz lētāks analogs ar gluži to pašu darbīgo vielu un divreiz lētāks. Kāpēc mēs sev nestādām par mērķi, teiksim, nākamā gada laikā no kopējā medikamentu patēriņa palielināt lēto preparātu patēriņu līdz 15%, kā to ir darījusi Igaunija? Nezinām? Nesaprotam? Nu, nepiedos to mums.
Dāmas un kungi! Patēvi, pamātes, onkuļi un tantes! Latvijas Republikas 8.Saeima savu godu un cieņu Latvijas sabiedrības acīs var atjaunot, vien atrisinot veselības jautājumu, un tas nebūs tik vien kā Ministru kabineta, veselības ministra vai kāda cita jautājums. Tas būs mūsu katra– deputāta, katras frakcijas, katra cilvēka individuāls pienākums. Un pienācis laiks risināt jautājumus. Tautas partija ir gatava uzņemties to!
Sēdes vadītājs.
Paldies dakterim Bērziņam. Ingrīda Circene, otro reizi.
I.Circene (JL).
Šī runa tiešām bija daktera Bērziņa runa. Viņš jau ir iejuties savā lomā, ko nu tālāk darīs. Mēs dzirdam tik dīvainas runas šodien. Dažas dienas atpakaļ, gāžot valdību, kā viens no iemesliem tika minēts neesošais finansējums veselības aprūpei. Ko mēs dzirdam šodien? Naudu jau nevajag! Kur tad ir palikuši šie solītie 28 miljoni, ja mēs dzirdam, ka nē, naudu nevajag, jo nauda neko nerisina. To saka tie, kuri gāza iepriekšējo valdību. Viņi saka: “Tas nav risinājums!” Tas, ka tiks palielināta vidējā darba samaksa no 150 uz 190 latiem, par 40 latiem, ārsta alga uz papīra tika noteikta 220 lati. Pirms tam bija minimālās algas. Vēl vajag tiešām simtiem miljonu, lai nodrošinātu šīs algas.
Kur ir šie piedāvājumi par 28 miljoniem? Nav! Kāpj tribīnē un saka, ka naudu nevajag. Tādēļ jau arī ir sācies anesteziologu protests, ka šīs runas par to, ka nav vajadzīga algu pielikumam nauda, bet ir jāgaida tikai pārmaiņas struktūrplānā, ka ir jāievieš reformas, ka nevar liet tukšā mucā vai caurā maisā. Tas arī ir tādēļ šodien novedis pie tās situācijas, kura ir. Tā ir attieksme, vienkārši liekulīga attieksme pret problēmas redzējumu.
Un mēs redzam arī to, ka iepriekšējā valdība krita ne jau medicīnas uzlabošanai, bet tikai politisku jautājumu risināšanai. Tas skaidri to parāda pēc tā visa, ko šodien mēs esam dzirdējuši. Pat runājot tagad par to, ka sēde ir sasaukta krīzes konstatēšanai. Nē, ir skaidri pateikts, ka sēde ir sasaukta kopējam lēmumam par to, ka ir nepieciešama nauda nākamā gada budžetam. Nevis par to, ka mēs tagad konstatējam, ka ir krīze. Mēs nerunājam par jaunākiem, vecākiem brāļiem. Mēs runājam par anesteziologiem. Mēs runājam par ārstiem, medmāsām, feldšeriem un māsu palīgiem. Man ir, protams, prieks, Bērziņa kungs, ka jūs runājat par neatliekamās palīdzības plānu. Šāds plāns ir izstrādāts un ir reāli sagatavots. Tam vienkārši vajag naudu. Un man ir ļoti liels prieks par to, ka jūs sakāt, ka jūs šim plānam šos miljonus iedosiet. Tiešām, paldies! Paldies. (Aplausi.)
Sēdes vadītājs.
Vai deputāts Golubovs izmantos sešas minūtes? Lūdzu!
A.Golubovs (LSP).
Cienījamie kolēģi! Jūs apsolījāt, zvērējāt pildīt Satversmi. Satversmes 118.pants runā par to, ka valsts garantē ikvienam medicīnisko pakalpojumu minimumu. Es vēršos pie pašreizējā ministra, es vēršos pie iepriekšējiem ministriem, pie Circenes kundzes. Kur tas minimums ir noteikts? Nav! Vai nākošā gada budžetā kāds runāja par to, ka šim te minimumam vajadzīga tieši kaut kāda noteikta nauda? Nav! Ministrs, pašreizējais, kurš nu tiešām pašreiz jau nav ministrs... viņš ir vietas izpildītājs... runā par slimnīcu slēgšanu. Vai tie slimnieki, kuri ārstējas tajās slimnīcās, viņi būs veseli? Viņi nekur neies? Vai jūs nepadomājat par to, ka tas slimnieks, kurš ārstējas tanī mazajā slimnīcā, ies uz citu, lielāko slimnīcu, kur tas pats pakalpojums maksās divreiz vairāk naudiņas?
Šeit ļoti skaisti visi runāja par krīzi, par krīzi... vai krīzes pašreiz sākās? Nē. Par to pašu runāja Circenes laikā, par to pašu runāja Požarnova laikā, Makarova laikā. Vai “Tēvzeme un Brīvība”/LNNK par to nerunāja toreiz, jo viņiem bija veselības ministri? Nerunāja! Vai toreiz, kad runāja par krīzi, kaut viena valdības partija iedeva vairāk naudas medicīnai? Kaut gan bija piedāvāts. Nedeva. Ne tad, kad TB/LNNK ministru prezidents bija, ne tad, kad bija Repše, ne tad, kad bija vēl tas pats Šķēle. Nedeva!
Un par krīzi runāja jau toreiz. Skaisti runāja! Jūs tagad skaisti runājat. Bet tanī pašā laikā varbūt tie 15% atrisinās visas problēmas? Nē? Bet tas dos iespēju izdzīvot visām slimnīcām, kuras pašreiz sniedz palīdzību, un, ja mēs slēgsim tās slimnīcas, tad, atvainojos, jums jebkuram citam, kurš būs veselības ministrs, vajadzēs atbildēt par to, ka slimnieks nevarēs saņemt to palīdzību, jo jūs it kā gribējāt neatliekamo palīdzību. Vai mums tagad ir tā sistēma, kura varēs paņemt tās funkcijas, kuras pilda mazās slimnīcas? Nav tādas sistēmas. Un nav naudas, lai to sistēmu izveidotu. Un kamēr nebūs izveidots kaut kas jauns, nevar graut veco sistēmu. Padomājiet par to! Un vispār! Dosim to 15% pielikumu nākamajam gadam, lai uzsāktu veidot kaut ko jaunu, nesagraujot veco.
Sēdes vadītājs.
Debates slēdzu.
Pirms izskatām lēmuma projektu, ir saņemts desmit deputātu ierosinājums ar lūgumu nodot lēmuma projektu “Par veselības aprūpes finansējuma pieaugumu 2005.gada valsts budžetam” izskatīšanai Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai.
Vai kāds vēlas runāt par vai pret šo priekšlikumu? Nevēlas. Lūdzu zvanu! Balsosim par desmit deputātu ierosinājumu! Lūdzu rezultātu! Par– 81, pret un atturas– nav. Lēmuma projekts nodots Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai.
Lūdzu reģistrācijas režīmu! Reģistrēsimies ar identifikācijas kartēm.
Aleksandram Bartaševičam lūdzu nolasīt reģistrācijas rezultātus!
A.Bartaševičs (8.Saeimas sekretāra biedrs).
Cienījamie deputāti! Nav reģistrējušies: Dzintars Ābiķis, Valērijs Agešins, Andris Ārgalis, Juris Dalbiņš, Ina Druviete, Sergejs Fjodorovs, Silva Golde, Jānis Šmits, Nikolajs Kabanovs, Andis Kāposts, Oskars Kastēns, Andrejs Klementjevs, Paulis Kļaviņš, Dzintars Jaundžeikars, Ainars Latkovskis, Liene Liepiņa, Uldis Briedis, Linda Mūrniece, Vitālijs Orlovs, Raimonds Pauls, Krišjānis Peters, Mihails Pietkevičs, Jānis Reirs, Ivans Ribakovs, Artis Pabriks, Juris Sokolovskis, Viesturs Šiliņš, Staņislavs Šķesters, Ingrīda Ūdre, Dzintars Zaķis, Dzintars Rasnačs un Ērika Zommere. Paldies.
Sēdes vadītājs.
Paldies! Sēde ir slēgta.