Ar vijoles dvēseli

Vijole ir brīnišķīgs un īpašs, leģendām apvīts mūzikas instrumentus. Citus var taisīt, veidot, meistarot, bet vijoli, kaut arī tā ir neliela, var – tikai būvēt. Un vijolei ir detaļa, kuru sauc dziļā vārdā – par dvēselīti.

Vijoļu būvēšana ir sens, smalks un cildens darbs. Tajā iekļāvušies arī latvieši. Mūzikas muzeja vadītājs Elmārs Zemovičs zina stāstīt, ka jau 18. gadsimtā bijis kāds zemnieks, kura vijoles izmantojuši un augstu vērtējuši arī tolaik valdošie vācieši. Visvairāk vijoļu – ap 1200 – uzbūvējis pazīstamais uzņēmējs un mecenāts Augusts Dombrovskis. Pagājušajā gadsimtā vijoļu būvēšanai pievērsušies arī, piemēram, Reinholds Kasparsons, Kārlis Ieviņš, brāļi Aleksandrs un Voldemārs Zviedri, Reinis Māsēns un citi, bet par pašiem izcilākajiem meistariem ir atzīstami divi – Mārtiņš Roberts Zemītis un Nikolajs Dreika.
Tieši N. Dreikam ir veltīta viņa meitas Astrīdas Tabūnes grāmata “Bet vijole skanēs mūžam”. Jāzepa Vītola Valsts mūzikas akadēmijas profesors Juris Švolkovskis, kas jau kopš pirmajiem pēckara gadiem pazinis tolaik populārāko vijoļmeistaru un daudzkārt iegriezies viņa darbnīcā, grāmatas ievadā raksta: “Nikolaju Dreiku, tāpat kā citus mūsu meistarus, droši varam saukt par stīgu mākslas līdzveidotājiem, minot viņu vārdus līdzās izcilākajiem solistiem un orķestra mūziķiem. Meistaru darbam paliekot it kā neredzamam, klausītāju aplausi netieši tiek veltīti arī viņiem.”
Astrīdas Tabūnes grāmatai ir apakšvirsraksts “Dzimtas likteņstāsts”. Tas vēsta par vairākām paaudzēm, sākot ar 19. gadsimtu. Poļu sīkmuižnieka Staņislava Sauliša un Latgales zemnieces Elizabetes Rībules pēcteču vidū ir Nikolaja māte Matilde. Tēvs bija vācu muižnieka Vilhelma Dreikas dēls Leopolds. Nikolajs ir trešais dēls viņu četru bērnu ģimenē. Un Astrīdas Tabūnes tēvs. Drīz pēc Astrīdas piedzimšanas vecāki izšķīrušies. Meita palika pie mātes, bet sakari ar tēvu turpinājās, un viņa mūža pēdējos gadus abi dzīvoja kopā. Astrīda bija kļuvusi par būvakustikas inženieri, gūstot labus panākumus šai retajā profesijā. Ar apbrīnojamu enerģiju, gandrīz pašas spēkiem vien viņa atjaunojusi pamestu, pussagruvušu māju Launkalnes pagastā, nosaucot to par Kalna Priedulājiem. Astrīdai Tabūnei ir arī literāras dāvanas. Viņa izdevusi dzejoļu krājumu “Pacietība”, sarakstījusi dzejoļu grāmatu bērniem “Smilšu pulkstenis” un romānu “Tīģeris smaida krātiņā”.
Viss Nikolaja Dreikas mūžs aizritējis, vijoles būvējot, arī labojot. Sekojot savam skolotājam Jānim Barabančikam, viņš visus darbus veicis ar rokām bez mehāniskām palīgierīcēm. Viņš ir sacījis: “Vijole jāizauklē siltās rokās kā bērns, tad koka dvēsele sāk dziedāt.” Ir apgūti visi meistarības noslēpumi, kas devuši iespēju izveidot vijolēm savdabīgu, neatkārtojamu rokrakstu, skanējumu. Bet katrai no viņa būvētajām, apmēram 150, vijolēm piemīt arī individuālas īpatnības, tās atšķiras ar nokrāsu, koksnes ornamentu un lakojumu.
Nikolajs Dreika guvis augstāko atzinību no šīs nozares latviešu meistariem – godalgu 1956. gadā Maskavā sarīkotajā stīgu instrumentu būvēšanas konkursā. 1997. gadā Latvijas Amatniecības kamera viņam piešķīrusi goda meistara titulu vijoļu būvētāja amatā.
Lielum lielā daļa Nikolaja Dreikas vijoļu aizceļojušas uz ārzemēm, galvenokārt uz Krieviju. Latvijā ir tikai dažas. Pēdējā no būvētajām – “Dagnija” – nonākusi Mūzikas muzejā. Nosaukums dots par godu meistara radiniecei dzejniecei Dagnijai Dreikai. Teicamas vijoles ir “Vija”, “Venēra” un meitas vārdā nosauktā – “Astrīda”. To darinot, notika dīvains atgadījums. Nejauši iegriezās zvaigznei līdzīgs krustiņš. “Tam ir kāda nozīme,” meistars esot teicis. Un tik tiešām – vijole divreiz ir piedzīvojusi zvaigžņu stundu. Jaunā vijolniece Laura Zariņa pērn, to spēlējot, guva uzvaru Šēntāles starptautiskajā konkursā Vācijā un šogad Paganīni veltītajā konkursā Vroclavā, Polijā.
Vijoles skanēs mūžam. Arī Nikolaja Dreikas būvētajām aizmirstība nedraud.

Jānis Rozenieks