Daugavas zīmes

16.gadsimtā Daugavas kreisajā krastā Johans Pletenbergs kā dāvanu no sava brāļa saņēmis zemes gabalu, uz kura, kā tas bija ierasts, tūdaļ ierīkoja savu muižiņu – lielu mežu vidū, pašā Daugavas krastā, iepretī Lielvārdei. Pēc īpašnieka vārda to nosaukuši par Pletenberģi vai Daugavas muižu. Dieva pielūgšanai ir neliela kapela muižā. Kad 1567.gadā Kurzemes hercogs izdod pavēli par baznīcas celšanu, arī Pletenberģes īpašnieks to nolemj darīt. Tā kā gar Daugavu katrā karā viss tiek nopostīts, baznīcai vieta izraudzīta tālāk – toreizējā Malu muižā jeb Pletenberģes pusmuižā – vēlākajā Birzgalē. Šī 1567.–1568.gadā celtā Lindes–Birzgales baznīca ir ozolu baļķu celtne uz akmens pamatiem. Baznīca uzcelta tik pamatīgi, ka pirmā pārbūve jāizdara tikai 1766.gadā – pēc 200 gadiem. Arī tad meistars Kaspars Herberts ar savu palīgu latvieti Krišjāni ceļ koka ēku, taču to jau rotā sarkanu dakstiņu jumts un režģu būvē celts tornis. Vēlāk ir gan lielāki, gan mazāki remonti un pārbūves, sevišķi pēc 1894.gada ugunsgrēka, taču ozolu baļķu sijas iztur gadsimtus. Pamazām skaistāka kļūst baznīcas iekšiene – Vilhelms Jēgers uzglezno altārgleznu, draudze iegādājas ērģeles. Par nožēlošanu, vecās gleznas un kapu plāksnes laika gaitā zudušas. Mācītājs K.Šulcs raksta: “Tannī 1775.gadā še, Birzgales baznīcā, jaunu, smuku altāri līdz ar kanceli uztaisīja, baznīca tika izmālēta un vecas lietas pie mallas liktas – te tad arī pazude vecās bildes, arī tā, ko Valters fon Pletenbergs par slavu un pieminēšanu tās lielās uzvaras bij licis mālēt.”
Un tomēr – bez sevišķi lielām pārmaiņām baznīca sagaida mūsu gadsimtu. Pārlaiž Pirmo un Otro pasaules karu – un iet bojā miera laikā pēc kara. Ne plūdos, ne ugunsgrēkā – to nojauc tālab, ka vietējai padomju varai baznīckalniņš ar veco kapsētu, kuru jau nolīdzinājis laiks, šķiet vislabākā vieta pārvaldes ēkas celšanai, pie tam var izmantot arī veco pamatu akmeņus. Un brīkš, gāžas vecās ozolu sijas, kas savā starpā nav sastiprinātas ar naglām, bet ar koka tapām, tiek lauzti garie grīdas dēļi, skaistie soli sacirsti. Izlauž ērģeles, pazūd lukturi un gleznas. Skaistās baznīcas vietā paceļas celtne, kas ne ar ko neatšķiras no daudzām līdzīgām dzīvojamām mājām, fermām, parastiem kantoriem – vienmuļa, neglīta balto ķieģeļu kaste.
Kaut arī nojaucēji bija no pašu pagasta, gandarījuma tomēr nav. Līdz ar pirmo iespēju, pirmām atgūtās brīvības dienām, birzgalieši jūt savas baznīcas trūkumu. Bet jaunas celšana pagaidām ir tikai sapnis, tādēļ viņi nolemj likt kaut vai piemiņas zīmi savam zudušajam dievnamam. Viņu vēlēšanos – lai akmenī būtu baznīca ar visu gaili – tēlnieks Ojārs Feldbergs ņem vērā. Piemiņas zīme top ar Kultūras fonda atbalstu. 1989.gada septembrī iesvētīts šis Baznīckalna piemineklis – veltīts baznīcai un tās kādreizējam mācītājam Gothardam Fridriham Stenderam, cerot, ka piepildīsies viņa brīnišķīgie vārdi: “Bet kas mūs lielus padara, tas ir mūsu gaišais prāts.”