Šīs dienas Saeimas sēde bija ikdienišķa. Manuprāt, parādījās tāda simptomātiska lieta – ļoti aktīva kreisā spārna uzstāšanās par jebkuru likumprojektu un mēģinājumi sakarsēt attiecības starp Latvijā dzīvojošajiem cilvēkiem ar dažādiem politiskajiem uzskatiem un no dažādām etniskajām grupām.
Kā pirmais piemērs bija diskusija par grozījumiem likumā “Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem”. Jāsaka, ka šādu piegājienu mēs ilgi nebijām redzējuši. Lai runātu par to personu loku, kuru piedāvāts nosaukt par attiecīgā režīmā cietušajām personām, patiesībā tika piedāvātas tās personas, kuras veica komunistiskā režīma represijas arī pret mūsu iedzīvotājiem Latvijā – latviešiem, kā arī citiem – pirms un pēc Otrā pasaules kara. Mēs tam nevaram piekrist un nekad nepiekritīsim, pirms PSRS komunistiskais režīms netiks atzīts par noziedzīgu un netiks runāts par tiem noziegumiem pret cilvēci, kurus pastrādāja šī režīma atbalstītāji un pakalpiņi.
Otra lieta. Ieslodzījuma vietu pārvaldes likumā šī diskusija turpinājās ļoti karsti. Atkal tika piedāvāts mainīt likumu, kas neparedz latviešu valodu kā valsts valodu, kā arī tika piedāvāts neatzīt citu svešvalodu, izņemot krievu valodas, lietošanu.
Es domāju, ka visasākās un politiski nekorektākās debates izraisījās par jautājumu, kas bija saistīts ar Nacionālo bruņoto spēku misijas termiņa pagarināšanu bijušajā Dienvidslāvijā. Pausti viedokļi par to, ka šobrīd Latvijai nav ienaidnieku un nav nepieciešams būt ļoti prognozējamiem, aktīviem partneriem NATO blokā, lai aizstāvētu demokrātijas intereses pasaulē. Es domāju, ka tie ir pilnīgi nepieņemami uzstādījumi, un jāsaka, ka Krievija šinī gadījumā ir tā, kas meklē šos ienaidniekus, lai būtu iespējams attīstīt savu militāro potenciālu. Žēl, ka mūsu parlamenta deputāti ir kā rupori Krievijai šeit, šinī viņas vēlmē un uzdevumā.
Par pozitīvām lietām jāsaka, ka šodien tika pieņemts un atbalstīts priekšlikums par sociālajām garantijām policijas darbiniekiem bērna piedzimšanas gadījumā.

Es gribu atzīmēt, ka šodien tika akceptēti grozījumi likumā “Par valsts un pašvaldību kapitāla daļām un kapitālsabiedrībām”, kuros tiek regulēta un sakārtota sistēma, lai valsts un pašvaldību kapitālsabiedrības varētu izmantot vārdus “valsts un pašvaldības” savos kapitālsabiedrību nosaukumos.
Šīs nedēļas laikā ļoti nozīmīgi bija arī likumprojekti, pie kuriem Saeimā strādāja mūsu Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija, proti, “Pilsētas domes, novadu domes un pagasta padomes vēlēšanu likums”. Es gribētu teikt, ka šī likuma izmaiņas attiecas uz Eiropas Savienības pilsoņiem un uz izmaiņām, kas saistās ar vispārējo kārtību, kā notiks pašvaldību vēlēšanas, kāda būs vēlēšanu sistēma. Jaunajā likumprojektā tiek akceptēts, un tas tā arī notiks, ka dzīvesvietas deklarēšana, nekustamais īpašums un darba attiecības būs tie faktori, pēc kuriem varēs gan kandidēt pašvaldību vēlēšanās, gan arī izvēlēties vēlēšanu vietu. Būtiskais ir Vēlētāju reģistra izveide, kas reizē liecina arī par sakārtotu sistēmu, kad nav vairs iespēja vēlēt iedzīvotājiem pēc vecās kārtības, kad pasē lika spiedzīmogu. Faktiski tādēļ šī sistēma bija arī jāmaina. Pašreiz ir izveidots Vēlētāju reģistrs, kurā šī kārtība tiks atrunāta, un katram vēlētājam būs ar pašvaldību vēlēšanu komisijām un reģistru vienota sistēma. Centrālajai vēlēšanu komisijai būs jāveic un jāorganizē vēlēšanu norise.
Vēl es gribētu atzīmēt, ka pašreiz ļoti aktuāls ir dzīvojamo telpu īres jautājums. Mūsu frakcijas – Zaļo un zemnieku savienības frakcijas – viedoklis šajā jautājumā ir tāds, ka jāturpina šī “trepe”, kas faktiski ar likumu jau ir pārtraukta līdz 2007.gada 1.jūlijam. Pašreizējā periodā ir jādod finansējums šīs problēmas risināšanai – mājokļu celtniecībai, jāveic arī zināms pabalstu mehānisms iedzīvotāju kategorijām, kas attiecas uz denacionalizēto namu īrniekiem. Jāveic arī vesela valsts atbalsta programma, kā varētu mazināt slodzi īrnieku izlikšanas gadījumā, ja šī problēma saasināsies.
Vēl viena nopietna lieta, pie kā mēs šodien strādājām, ir jautājums par zemnieku un lauksaimnieku subsīdijām, mehānismu, kas domāts nākošajam gadam lauku cilvēku vietējo valsts atbalsta programmu realizēšanai. Šeit arī rodas interešu konflikti, jo strukturālie fondi, kuri bija pieejami līdz šim, tika pārsvarā izmantoti lielajiem uzņēmējiem un lielajiem pārtikas pārstrādes uzņēmumiem. Jautājums ir par to, kā mēs varētu dot iespēju vidējiem un mazajiem uzņēmējiem ar valsts atbalstu turpmāk attīstīt savu ražošanu.

Nav jau nekāds jaunums, ka Saeimā sēž cilvēki, kas tur ir ietikuši, pateicoties tādu vēlētāju balsīm, kuri neprot latviešu valodu un kuri saņem informāciju tikai krievu valodā. Un tāpēc ar viņiem var veikli manipulēt. To redzējām arī šodien, izskatot vairākus priekšlikumus, ja tos tā varētu saukt.
Pilnīga vēstures nezināšana vai, šķiet pareizāk, apzināta vēstures faktu sagrozīšana. It kā aizmirsuši, ka Otro pasaules karu sāka ne jau tikai fašistiskā Vācija, bet tikpat arī tā pati komunistiskā Padomju Savienība, par kuras lomu vispār izvairās runāt. Tādējādi iznāca pat kuriozs, ka tie PSRS karavīri, kas okupēja Poliju un kas slepkavoja cilvēkus Polijā, tos piedāvā uzskatīt, redziet, par represētajiem. Līdzīgi tas ir arī tajā, ka, noliedzot jebkuru citu svešvalodu, izceļ krievu valodu.
Paliek viens jautājums. Vai ar šādiem cilvēkiem diskutēt? Pārliecināt nebūs iespējams, jo viņu politikānisms ir skaidri saprotams. Vai atbildēt? Mēs, tēvzemieši, tomēr izvēlamies to, ka uz jebkuriem apmelojumiem, uz jebkuriem izlēcieniem ir jāreaģē un jāatbild kaut vai tāpēc, lai sabiedrības lielākā daļa arvien skaidrāk saprastu, ko nozīmē godīga attieksme pret Latvijas vēsturi.
Šodien tas bija jādara vairākas reizes, un es domāju, ka mēs to darīsim arī turpmāk.

Šīsdienas darba kārtība nebija īpaši gara, bet jautājums par mūsu karaspēka piedalīšanos NATO operācijās bijušajā Dienvidslāvijā mūsu skatījumā bija viens no galvenajiem.
Mēs uzskatām, ka jebkurš mūsu karaspēks, kas atrodas ārpus Latvijas, tur īsteno okupācijas funkcijas. Tāpēc mēs uzskatām, ka to naudu, ko mūsu valsts var tērēt invalīdiem, pensionāriem un maznodrošinātajiem, nevajadzētu tērēt mūsu karaspēkam ārpus Latvijas.
Viens no galvenajiem šīs nedēļas notikumiem arī bija tas, ka mūsu frakcija tikās ar pašreizējo Ministru prezidentu Emša kungu, ar kuru mēs pārrunājām jautājumus par nākamā gada budžetu. Tas ir pirmais Ministru prezidents, kurš pirmo reizi pēdējos gados sāk runāt ar opozīciju par budžetu. Mēs izteicām savas domas arī par to, ko mēs gribētu redzēt šajā budžetā, – mēs uzskatām, ka tie līdzekļi, kas piešķirti militārajām vajadzībām, varētu būt mazāki. Tas ir pirmais uzstādījums.
Otrais uzstādījums. Mēs uzskatām, ka, kaut gan valdība pielika naudu skolotājiem, sociālajai sfērai, tomēr tanī pašā laikā nepietiekami ir pielikts medicīnai, bērnu pabalstiem un pensionāriem. Pie pašreizējās inflācijas un pašreizējā cenu kāpuma pielikums ir ļoti niecīgs un nevar segt visus šo kategoriju izdevumus.
Tanī pašā laikā mēs izteicām arī savas domas par to, ka sakarā ar to, ka sākās un stājās spēkā likums par izglītību, par izglītības reformu, tajās skolās, kurās māca bērnus nelatviešu valodās, nepietiek arī izglītības līdzekļu. Ministru prezidents uzklausīja mūsu domas un varbūt iestrādās kaut ko arī nākošā gada budžetā. Mēs esam gatavi sniegt savus priekšlikumus un turpināsim savas sarunas ar šo valdību.

Vispirms es gribētu minēt lēmumu, kuru šodien pieņēma Saeima, – par karaspēka misijas turpināšanu Dienvidslāvijā.
Kā jau jūs dzirdējāt, par šo jautājumu izcēlās diezgan karstas debates, bet es domāju, ka jāpatur prātā tas, ko dara šeit Latvijā, ko mēs darām. Atcerēsimies, ka mēs tagad esam iesaistījušies NATO savienībā, kas nozīmē, ka, ja mēs palīdzēsim citiem, tad palīdzēs arī mums. Šajā sakarībā mūsu karavīri arī dien Dienvidslāvijā. Saprotams, ja mums būs kaut kādas problēmas, tad mēs varēsim sagaidīt palīdzību no NATO. Es domāju, ka tas ir ļoti svarīgi no mūsu valsts drošības viedokļa, tieši šodien, kad atceramies Latvijas okupāciju, jeb Rīgas okupāciju pirms 60 gadiem. Šodien, darbojoties NATO, mēs faktiski izvairīsimies no tā likteņa, kas mūs piemeklēja 1944. un 1945.gadā, kad uz Latvijas zemes karoja divas naidīgas valstis, par kurām mums nebija nekādas atbildības. Mēs bijām mierīga valsts, kuru diemžēl okupēja gan no austrumiem, gan no Rietumiem.
Otra lieta, ko es gribētu šodien minēt, ir lieta, par kuru faktiski vēl Saeimā nav kārtīgi sāktas debates, tas ir jautājums par budžetu. Drīz budžets tiks detaļās pārrunāts Saeimā, un es gribētu izteikt “Jaunā laika” viedokli, ka šis budžets, ko Emša valdība ir iesniegusi Saeimā, ir bezatbildīgs budžets. Kādēļ es saku bezatbildīgs? Tas nerisina valstiski svarīgas problēmas. Pirmkārt, tas nerisina inflācijas jautājumu. Otrkārt, tas nerisina daudzus sociāli svarīgus jautājumus.
Inflācija. Kas tad ir inflācija? Inflācija ir sērga. Piemēram, pašlaik inflācija skaitās 7,7%. Tas nozīmē, ka tas, kas bija vienu latu vērts pirms gada, šodien ir tikai 92 santīmus vērts. Mūsuprāt, šajā budžetā, kas tiek piedāvāts, nav dots risinājums inflācijai. Tajā ir ietvertas tikai saistības, bet nav risinājuma.

Šodien pievērsīšos sociālajiem jautājumiem, jo uzskatu, ka tikai nabadzības apkarošana un sakārtota valsts kalpo iedzīvotāju drošībai. Esmu pārliecināts, ka, lai mazinātu nabadzību un noziedzību mūsu valstī, jāapkaro šo parādību sociālie cēloņi, pirmkārt, sociālā atstumtība, nepieļaujot tā saucamo lieko cilvēku rašanos. Līdz ar to mūsu frakcija iesniegusi Emša kungam deputātu jautājumu, kas saistīts ar valsts sociālās apdrošināšanas budžeta parāda valsts pamatbudžetam dzēšanu. Lieta tāda, ka Emša valdības deklarācijā par iecerēto darbību ir rakstīts: “Lai nodrošinātu stabilu valsts sociālās sistēmas turpmāko darbību, no privatizācijas ieņēmumiem dzēsīsim sociālā budžeta parādu valsts budžetam.” Kā zināms, laikā no 1998. līdz 2002.gadam valsts pamatbudžets ar kredītprocentiem aizdeva valsts sociālās apdrošināšanas budžetam 86 miljonus latu. Sākot ar 2003.gadu, valsts sociālās apdrošināšanas speciālais budžets pārpildes rezultātā iegūtos līdzekļus izmanto nevis pensiju palielināšanai, bet parāda un kredītprocentu atmaksai valsts pamatbudžetam. 2003.gadā šim mērķim izlietoti 18,6 miljoni latu; 2004.gadā pamatparāda segšanai tiks izmantots 21 miljons latu no valsts pensiju budžeta un vēl 4,1 miljons latu no šī paša budžeta kredītprocentu samaksai. Tajā pašā laikā Labklājības ministrija ir aprēķinājusi, ka, lai jau šodien palielinātu minimālās pensijas par 15 latiem, sasniedzot 60 latus, papildus nepieciešami 24 miljoni latu. Diemžēl valdība līdz šim ir noraidījusi priekšlikumu iegūtos papildu līdzekļus izmantot pensiju palielināšanai, uzskatot par labāku no valsts sociālās apdrošināšanas budžeta piedzīt visus parādus ar kredītprocentiem un izmantot tos citiem mērķiem. Tāpēc, tā kā valdība ir iesniegusi Saeimai apstiprināšanai 2005.gada valsts budžeta projektu, mēs lūdzam Emša kungu atbildēt uz šādiem jautājumiem: vai valdība 2005.gadā plāno dzēst Valsts sociālās apdrošināšanas budžeta parādu valsts pamatbudžetam; vai tiks palielinātas pensijas nabadzīgajiem cilvēkiem?

Šodien Saeimas sēdē pirmajā lasījumā steidzamības kārtā tika pieņemti būtiski grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā, kas paredz noteikt daudz taisnīgāku un ekonomiski efektīvāku bērna kopšanas pabalsta piešķiršanas kārtību. Bērna kopšanas pabalsts tiks piešķirts personai, kas patiešām kopj savu bērnu līdz viena gada vecumam. Likumprojekts jāpieņem kā steidzams, jo nepieciešams sagatavot arī Ministru kabineta noteikumus par kārtību, kādā pabalsts piešķirams. Bet mani pārsteidza dažu frakciju nostāja, kas nepiekrita steidzamības piešķiršanai un likumprojekta pieņemšanai pirmajā lasījumā. Ieguldījumi bērnos un ģimenēs ir ļoti nopietni ieguldījumi nākotnei, kas nodrošinās to, lai neveidotos pašreizējā situācija, kad strādājošo ir par maz, lai uzkrātu pietiekami nopietnu sociālo budžetu ar normālām pensijām.
Šodien tika pausts viedoklis, ka 2005.gada budžets nav valstiski atbildīgs. Bet es tomēr gribu teikt, ka tieši 2005.gada budžetā ir risinātas valstiski ļoti svarīgas problēmas, kas saistītas ar bērniem, ģimenēm, pensionāriem. Tieši šajā budžetā ļoti nopietni tiek risināts arī skolotāju algu jautājums. Vēlreiz uzsveru, ka nākamā gada budžeta projektā pietiekami daudz līdzekļu ir paredzēts sociālās atstumtības mazināšanai, tostarp cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.
Tāpēc es domāju, ka, iesaistoties aktīvās debatēs par 2005.gada budžeta projektu, arī opozīcijas pārstāvji būs objektīvi par tiem jautājumiem, kuri ir veiksmīgi tajā iestrādāti. Šobrīd tiešām viena no aktuālākajām problēmām ir veselības aprūpe, kurai līdzekļu ir iedalīts mazāk, nekā var vēlēties, bet es domāju, ka arī šis jautājums apspriešanas gaitā ir daļēji regulējams. Arī pašai veselības aprūpes sistēmai nepieciešams sakārtot savu struktūru, lai prasītais finansējums nodrošinātu pacientu vajadzības.

Runāšu par mūsu frakcijas sagatavotajiem grozījumiem likumā “Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem”, kuru būtība ir pielīdzināt Otrā pasaules kara veterānus tiem Latvijas leģionāriem, kuri arī piedalījās šajā dramatiskajā un traģiskajā karā, bet otrā pusē. Mūsuprāt, vajadzētu pavilkt svītru zem Otrā pasaules kara notikumiem, un, vadoties no nacionālā un vēsturiskā izlīguma nepieciešamības, šiem sirmgalvjiem jāparedz bezmaksas transports un medicīniskā aprūpe, atvieglojumi dzīvokļu īres apmaksai, kā arī sociālā apdrošināšana. Viņiem jābūt visam tam pašam, ko pašlaik saņem politiski represētie. Līdzīgi atvieglojumi eksistē Vācijā, Itālijā, Dānijā, Lietuvā. Un valsts budžetu tas arī nevarētu daudz ietekmēt, jo tie būtu tikai aptuveni pusmiljons latu gadā, un līdzekļus tam mēs varētu rast aizsardzības budžetā. Diemžēl vairākums nacionālo deputātu mūsu priekšlikumu neatbalstīja, tāpēc ir jāsecina, ka Latvijā vēl ir tālu līdz nacionālajam un vēsturiskajam izlīgumam.