
Izlaušanās ārpus muzejiskā
Daudziem vārdi “muzejs” un “vēsturiska ekspozīcija” asociējas ar kaut ko sastingušu, nedzīvu, stikla kastītēs ieliktu un ar barjerām norobežotu. Tāpēc uz ievērojamu latviešu aktrišu piemiņas lietu izstādi “Sievišķīga tikšanās Smiļģa mājā” aizgāju ar zināmu skepsi. Tomēr, par laimi, mani stereotipi tika sagrauti.Simboliska dažādu paaudžu izcilu latviešu aktrišu tikšanās izstādē E.Smiļģa Teātra muzejā Foto: Arnis Blumbergs, “LV” |
Foto: Arnis Blumbergs, “LV” |
Stikla kastītes Smiļģa mājas izstāžu telpā, protams, bija, bet
tikai trīs. Pārējās lietas ir izvietotas telpā gaumīgi un brīvi, un eksponātu
apraksti ir pietiekami neuzkrītoši, lai radītu iespaidu, ka esmu ienākusi telpā,
kurā tiešām varētu dzīvot – un kur noteikti var ļauties izjūtām, uztvert katras
lietas burvību, tās īpašo starojumu.
Par šo neparasto iespaidu var pateikties izstādes autorēm – E.Smiļģa Teātra muzeja
vecākajai speciālistei Dorai Pauzerei, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja
Teātra un kino vēstures krājuma glabātājai Janai Hartmanei un māksliniecei Ligitai
Linmeijerei. Izstādes veidotājas pašas atzīst, ka impulss ekspozīcijas tapšanai ir
radies ne tik daudz no vēlmes sniegt informāciju par konkrētām aktrisēm, cik no
pašām lietām, kas savaldzinājušas ar savu skaistumu un oriģinalitāti.
“Katrai lietai ir savs stāsts,” viņas saka, un izstādē patiešām var izjust
dzīvu pagātnes klātbūtni. Pat tad, ja apmeklētājs nezina, kad un kāpēc aktrise ir
uztamborējusi krāsainu papagailīti vai vestīti, šo stāstu ir iespējams izdomāt
pašam. Un dīvainā kārtā ļoti spēcīgu iespaidu atstāj aktrišu kosmētikas
piederumi – īpatnējas pūdernīcas, vates trauciņi – un matadatas. Ikdienas
priekšmeti, kas ir bijuši vistuvāk aktrisei un, iespējams, uzņēmuši sevī daļu no
viņas emocijām.
Protams, lietu vēsture izstādes veidotājām nav vienaldzīga. Ja kāds, atnācis uz
muzeju, atpazīst tur izstādītos priekšmetus un var kaut ko pastāstīt par tiem, tad
izstādes autores labprāt uzklausītu šos stāstus, veidojot un papildinot muzeja
arhīva ierakstus. Patlaban informācija par daudzām lietām ir visai trūcīga, bet tie
stāsti, ko varēja dzirdēt izstādes atklāšanā, bija ļoti interesanti un pavēra
jaunu skatījumu uz aktrišu personībām, uz viņu dzīvi ārpus rampas gaismas un arī
tajā (piemēram, ekspozīcijā redzamās smaržu pudelītes netika izmantotas tikai
privātajā dzīvē vien, bieži vien aktrise izvēlējās īpašu smaržu kādam tēlam
un, sajūtot šo smaržu, varēja atsaukt atmiņā savu lomu).
Šī izstāde būs saistoša ne tikai tiem, kas interesējas par teātri vai ievērojamām
latviešu aktrisēm, bet arī tiem, kam patīk retro lietas, kas spēj sajūsmināties par
melnbaltām fotogrāfijām un mīlīgām rotaļlietām (kuru izstādē ir pārsteidzoši
daudz), kā arī ikvienam, kas spēj novērtēt noskaņu, kādu rada rūpīgi izvēlēti
un sakārtoti estētiski baudāmi priekšmeti.
Izstāde būs atvērta līdz 31.decembrim, un, cerams, šis nebūs vienīgais projekts,
kurā muzeja krājumi tiks izstādīti brīvā, nemuzejiskā gaisotnē, ļaujot izjūtām
dominēt pār sausu informāciju.
Ieva Melgalve,
literāte