Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Starpkaru periodā (1918–1939) liela loma neatkarīgo Baltijas valstu izveidošanā un pastāvēšanā bija Rietumu demokrātiskajām valstīm, pirmām kārtām Lielbritānijai. Latvijā tā tika uzskatīta par vienu no galvenajiem sabiedrotajiem un neatkarības garantiem. Visus apskatāmos gadus starp Lielbritāniju un Baltijas valstīm pastāvēja intensīvas ekonomiskās un politiskās attiecības.
Sākoties Otrajam pasaules karam, šo attiecību pastāvēšana bija apdraudēta, bet pēc Baltijas valstu okupācijas izbeidzās vispār.
Latvijas, Lietuvas un Igaunijas okupācija, aneksija un sovetizācija 1940. gada vasarā Lielbritānijai nebija pārsteigums. Tā atzina šos Padomju Savienības soļus de facto, bet neatzina de iure. Britu līderis V.Čērčils (W.Churchill) uzskatīja, ka jautājums par teritoriālo pārmaiņu likumību Austrumeiropā un Baltijā jārisina pēckara Miera konferencē.
Anglijas politiku attiecībā pret Latviju, Lietuvu un Igauniju Otrā pasaules kara gados var sadalīt četros posmos: pirmais posms – 1939.gada septembris – 1940.gada jūnijs (no Otrā pasaules kara sākuma līdz padomju okupācijai); otrais posms – 1940.gada jūnijs – 1941.gada jūnijs (no pirmās padomju okupācijas līdz padomju–vācu kara sākumam); trešais posms – 1941.gada jūnijs – 1945.gada maijs (nacistiskās Vācijas okupācijas laiks); 4.posms – 1944.gada vasara – 1945.gada augusts (otrās padomju okupācijas sākums un kara beigas).

Jaunā kara laika situācija

Sākoties Otrajam pasaules karam, Anglijas un Baltijas valstu attiecībās parādījās virkne jaunu problēmu. Tradicionālais gadiem ilgi pastāvējušais attiecību mehānisms bija nopietni apdraudēts. Baltijas valstis bija nonākušas starptautiskā izolācijā. Tām sarežģītajos apstākļos bija mazas manevrēšanas iespējas.
Jau 1938.gadā, sekojot Skandināvijas valstīm, Latvija, Lietuva un Igaunija bija pasludinājušas absolūto neitralitāti. Nākamā gada vasarā tās bija atteikušās no Lielbritānijas, Francijas un PSRS garantijām, kā arī noslēgušas neuzbrukšanas līgumus ar Vāciju. Baltijas valstu vienīgais starptautiskais aizsegs bija Tautu Savienība un Baltijas antante. Bet Baltijas antantes valstu savstarpējās domstarpības bija tik lielas, ka šī savienība nedeva nekādu praktisku labumu. Situāciju vēl tālāk sarežģīja Molotova-Ribentropa pakts un citi PSRS un Vācijas līgumi. Tāpēc, sākoties Otrajam pasaules karam, Baltijas valstis faktiski bija nonākušas PSRS militāri politiskās ietekmes sfērā, kādu laiku vēl saglabājot saimnieciskās un diplomātiskās saites ar Angliju un citām Rietumu valstīm.
Pēc Vācijas iebrukuma Polijā tās valdība lūdza Lielbritāniju sniegt visu iespējamo palīdzību, balstoties uz abu valstu 1939.gada 25.augusta līgumu. Lielbritānija kopā ar Franciju 3. septembrī pieteica karu Vācijai. Pēc britu vēsturnieka Dž.Haidena (J. Hiden) domām, tas liecinājis, ka Anglijai bijušas nozīmīgas intereses arī Baltijas reģionā. Savukārt cits britu vēsturnieks P.Salmons (P. Salmon) uzsver pretējo – ka 1939.gada rudenī Lielbritānija bija atstājusi novārtā savas stratēģiskās intereses Baltijā.

Britu nemainīgā stratēģija Baltijā

Vairākums Latvijas ārpolitikas pētnieku uzskata, ka Polijas un Lielbritānijas savstarpējās palīdzības līgums nebija mainījis britu stratēģiju Baltijā. Anglija nedomāja kara sākumā uzņemties kādas politiskas vai militāras saistības Baltijas valstu drošības garantēšanai. Vēl vairāk – Anglijas valdība pat uzskatīja, ka stāvoklis Baltijas reģionā nevar jūtami ietekmēt tās drošību.
Konkretizējot Anglijas pozīciju Baltijas jautājumā, jāatzīmē, ka 1939.gada nogalē Lielbritānijas valdību kaut cik nopietni interesēja Baltijas valstu tirdzniecība ar Vāciju. Anglija negribēja pieļaut, ka kara laika stratēģiskās preces – kokmateriāli, bekons, sviests – tiktu pastiprināti piegādāti Vācijai. Tas, bez šaubām, nostiprinātu Vāciju tās karā pret Rietumu valstīm. Šī problēma vairākkārt figurēja Anglijas un Latvijas un citu Baltijas valstu savstarpējās sarunās 1939. un 1940.gadā. Apgalvot, ka Angliju nopietni uztrauca Baltijas valstu inkorporācija PSRS sastāvā, tās sovetizācija, nav pamata. Arī V.Čērčils uzskatīja, ka Padomju Savienībai jābūt saimniekam Baltijas jūras austrumos.
Pēc Polijas ātrās sakāves 1939.gada septembra beigās Baltijas valstīm kļuva vēl skaidrāks, ka pilnīgi jāatmet ilūzijas par Anglijas un Francijas iespējamo palīdzību. Demokrātiskās Rietumu valstis tagad jau pašas bija aizņemtas karā ar Vāciju. To varbūtējā nostāšanās Baltijas valstu pusē kļuva vēl problemātiskāka. Šādā situācijā Baltijas valstis centās realizēt ļoti uzmanīgu, izlīdzsvarotu politiku gan attiecībās ar Vāciju, gan PSRS. Latvija un Igaunija pasludināja neitralitāti, tādējādi cerot izvairīties no ieraušanas konfliktā.

Latvijas grūtie neitralitātes centieni

1939.gada 2.septembrī presē tika publicēta “Deklarācija par Latvijas neitralitāti”. Tās teksts tika saskaņots ar Igauniju. Lietuva lēmumu par neitralitāti paziņoja jau 1.septembrī. Latvijas valdība pieņēma arī likumu par teritoriālajiem ūdeņiem (4 jūdzes no krasta), kā arī par gaisa telpu virs tiem.
Šādi Latvijas valdības soļi izraisīja nesaskaņas ar dažām valstīm. Lielbritānijas vēstniecība Rīgā 1939.gada 27.oktobrī un 1.novembrī apstrīdēja Latvijas tiesības uz 4 jūras jūdžu teritoriālo ūdeņu zonu. Tomēr, neraugoties uz šiem protestiem, Latvijas valdība neatkāpās no savas nostājas. 1940.gada 3.janvāra atbildē Lielbritānijas sūtniecībai Latvijas Ārlietu ministrija paziņoja, ka tā turēsies pie pasludinātās 4 jūdžu zonas. Šādai konsekventai Latvijas nostājai 1939.gada nogalē nebija nekādas nozīmes, jo Latvijā no 5.oktobra bija izvietotas Padomju Savienības kara bāzes. Līdz ar to Anglija nevarēja ignorēt faktu, ka Latvijas teritoriālie ūdeņi tagad faktiski bija arī Padomju Savienības teritoriālie ūdeņi.
Beigu beigās Lielbritānija tomēr kopumā pozitīvi vērtēja Latvijas neitralitāti. Britu sūtnis Rīgā Č. Orde (Ch. Orde) 1940.gada 1.janvārī ziņojumā savai Ārlietu ministrijai rakstīja, ka Latvija kara apstākļos centusies korekti ievērot pašas pasludināto neitralitāti. Sūtnis atzīmēja, ka zināmas problēmas Latvijai radījusi PSRS un Vācijas darbība.
Baltijas valstis neizglāba neitralitātes politika. Jau 1939.gada 24.septembrī pēc PSRS pieprasījuma sākās Igaunijas un Padomju Savienības sarunas par savstarpējās palīdzības līguma noslēgšanu, kas pēc dažām dienām beidzās ar padomju kara bāzu ierīkošanu Igaunijā.
Līdzīgs liktenis piemeklēja arī Latviju. 5.oktobrī mūsu valsts bija spiesta parakstīt analogu līgumu un ielaist savā zemē padomju karaspēku. Sarunu laikā Maskavā PSRS ārlietu ministrs V.Molotovs atklāti paziņoja Baltijas valstīm, ka to cerības uz Lielbritānijas atbalstu nav reālas, jo Anglija tajā laikā jau bija iesaistījusies karā ar Vāciju. Baltijas valstis bija spiestas kapitulēt pārspēka priekšā.

Raksts sagatavots īpaši “Latvijas Vēstnesim”, izmantojot starptautiskajā vēsturnieku konferencē šā gada 4.jūnijā nolasīto referātu.