Latviešu vēsturnieku krīvu krīvs

Edgaram Dunsdorfam – 100

Edgars Dunsdorfs 1995.gada aprīlī Foto no grāmatas “Grāmata par Saldu”

Viņš nodzīvoja ilgu jo ilgu mūžu – daudz netrūka līdz gadsimtam (20.11.1904. – 24.03.2002.). Bet, runājot dzejnieka vārdiem, vai tavs mūžs kam lieti der, to vis neteic ilgie gadi. Saldus meldermeistara un privātskolotājas dēlam tie teic: Edgars Dunsdorfs no Latvijas Universitātes (LU) tautsaimniecības un tieslietu zinātņu studenta (1929–1933) kļuva vispirms par ārkārtas profesoru savā alma mater (1939), bet pēc tam (1968) – par pilntiesīgu profesoru Melburnas universitātē Austrālijā. Viņš bija divu zinātņu nozaru izcils lietpratējs: Dr.oec. un Dr.hist.h.c. Vēsture tomēr dominēja E.Dunsdorfa pētnieciskajā darbībā. Viņš ir sarakstījis ap pussimt grāmatu, rediģējis daudz dažādu darbu un periodisku izdevumu, publicējis vairāk nekā 400 zinātnisku un populārzinātnisku rakstu un recenziju. E.Dunsdorfs, norāda viņa biogrāfs akadēmiķis prof. Ēvalds Mugurēvičs, ir “izcilākais latviešu izcelsmes vēsturnieks, bez kura avotu publikācijām un liela apjoma pētījumiem nav iedomājama Latvijas vēstures vispusēja izpratne”. Viņa darbi “pielīdzināmi vesela zinātniska institūta vai liela autoru kolektīva veikumam”.
Vispirms nedaudz sīkāk par zinātnieka lielajiem pētījumiem. Lasītāji 20.gs. 60. un 70.gados saņēma trīs, gribētos teikt, Latvijas vēstures dižgrāmatas, kuras bija tapušas visnotaļ neapskaužamos apstākļos – tālu no dzimtenes, bez tās arhīviem un bibliotēkām, turklāt līdztekus pedagoģiskajam darbam. Sadarbībā ar prof. Arnoldu Spekki izauga 812 (!) lpp. biezā Latvijas 16.gs. vēsture, un 90% no tās teksta bija uzrakstījis E.Duns-dorfs. 1962.gadā iznāca gandrīz 600 lpp. prāva “Latvijas vēsture, 1600–1710” un 1973.gadā – vairāk nekā 660 lpp. liela “Latvijas vēsture, 1710–1800”. Lietas būtība, protams, nepastāv daudzajās iespiedloksnēs, bet tajā apstāklī, ka minēto izdevumu autors priekšplānā izvirzīja ne poļu un zviedru laikus, ne svešzemju valdnieku darbības aprakstus jebšu Vidzemes, Kurzemes un Latgales kā atsevišķu provinču vēstures atspoguļojumu, bet pamattautas – latviešu – vēsturi. Turklāt atsevišķi politisko, sociālo, saimniecības un kultūras vēsturi. Pēdējais aspekts gan izpalicis trešajā grāmatā, jo 1975.gadā tas pats apgāds “Daugava” Stokholmā laida klajā Andreja Johansona grāmatu “Latvijas kultūras vēsture, 1710–1800”. Pašlaik topošā Latvijas akadēmiskā vēsture, kā zināms, aptver 19. un 20.gadsimtu. Neraugoties uz to, šķiet, ka spriest par iepriekš minēto ārzemju grāmatu izdošanas nepieciešamību Rīgā ir utopiski, papīra un laika veltīga tērēšana. Bet ja nu kāds no mūsu daudzajiem miljonāriem ir studējis vēsturi...

Edgars Dunsdorfs ar sievu Liliju 1994.gada 20.novembrī Foto no grāmatas “Grāmata par Saldu”

Minētā izdevniecība nule minētajā pilsētā 1978.gadā nodeva auditorijai vairāk nekā 600 lpp. prāvu labi ilustrētu E.Dunsdorfa grāmatu “Kārļa Ulmaņa dzīve” ar vairākiem pielikumiem un kopsavilkumu angļu valodā (manam kursabiedram Ē.Mugurēvičam viņam vien zināmā ceļā izdevās atvest šo izdevumu uz Rīgu, un tā arī šo rindiņu sacerētājam izdevās jau toreiz to izlasīt...). Latvijā ievērojamā politiķa dzīvesstāsts ar akadēmiķa prof. Induļa Roņa pēcvārdu gāja tautās 1992.gadā.
E.Dunsdorfs alojās, grāmatas priekšvārdā rakstot: “Autors ir pārliecināts, ka par šai grāmatai sniegtajiem faktiem domstarpību nebūs.” K.Ulmaņa biogrāfija patiesībā izpelnījās ne tikai neredzēti lielu recenziju skaitu – veselas 11(!) trimdas presē un tikai vienu Latvijā (tikpat “daudz” – 1 – ieguva grāmatas iespiedums Rīgā!), bet arī veselu polemiku, kurā piedalījās kā profesionāļi, tā amatieri. Ž.Unāma kritikai, piemēram, bija atvēlēta vieta žurnāla “Treji Vārti” piecos (!) numuros. Kaut arī recenzija bija tik apjomīga, tajā dominēja polemiski pārmetumi E.Dunsdorfam otršķirīgos jautājumos. Lai kā tas arī būtu, labāka K.Ulmaņa biogrāfija nav joprojām uzrakstīta.
E.Dunsdorfs bija ne tikai talantīgs Latvijas pagātnes parādību un notikumu interprets, bet arī vēstures avotu izdevējs un komentētājs. Aizsācis šo darbu jau neatkarīgajā Latvijā, viņš rosmīgi turpināja to Austrālijā, pirmām kārtām publicējot grāmatu sērijā Latvijas 17.–19.gs. kartogrāfisko materiālu. Šī akcija tika uzsākta ar lielā zviedru kadastra karšu izdošanu 1974.gadā. Kartes atspoguļo 38 pilsnovadu 17.gs. otrās puses muižu un zemnieku saimniecību vārdus un izvietojumu Vidzemē. Sekoja grāmata “Kurzemes karakartes 17. un 18.gadsimtā” (1984). To noslēdz latviskie, vāciskie un zviedriskie vietvārdu rādītāji. Speciālisti 1986.gadā saņēma Lielvidzemes (ar to sastādītājs saprata Vidzemi un Igaunijas dienvidu daļu) 17. un 18.gs. karšu izdevumu. Tajā arī sīkāk raksturotas un ar skicēm ilustrētas baznīcas, muižas un pilis. Bagāts izziņas materiāls ir edīcijā “Latgales vēsturiskās kartes” (1991), kurā īsumā aplūkota arī šā novada vēsture no 13. līdz 18.gs. Sīkāk apskatīts Katrīnas II valdīšanas periods, kad Latgali 1772.gadā inkorporēja Krievijas sastāvā. Sākot ar šo laiku, pastiprinājās dzimtbūšana un aptuveni trīskārt palielinājās nodokļi.
Var vienīgi apbrīnot E.Duns-dorfa uzņēmību ne tikai izveidot, bet arī vairāk nekā 30 gadus (1960–1993) rediģēt un pašam regulāri publicēties rakstu krājumā “Arhīvs”, kas iznāca Melburnā.

Tautsaimniecības nodaļas absolventi un mācībspēki 1944.gadā. Pirmajā rindā piektais no kreisās – dekāns Edgars Dunsdorfs Foto no grāmatas “Grāmata par Saldu”

Vairāk nekā 200 lpp. biezajā almanahā, kas iznāca klajā katru gadu, varēja lasīt ap simt tā vadītāja apceru par Latvijas vēstures, folkloras, reliģijas, teātra, mūzikas, zinātnes un citiem jautājumiem. Ilustrācijas labad tikai dažu viņa publikāciju nosaukumi: “Kārļa Zariņa (diplomāta – R.T.) dzīve”, “Akadēmiski izglītotie latvieši (1897–1963)”, “Brīvās pasaules latviešu periodika”, “Okupētās Latvijas pilsētas”, “Dainoloģija”, “Latvju ornamentu nosaukumi”, “Latvijas iedzīvotāji simts gados”, “Kārlis Ulmanis literatūrā” utt., u.tml.
Šā raksta autors nevar nosaukt nevienu latviešu ārzemju zinātnieku, kas būtu veltījis savai dzimtajai un jaunības pilsētai 328 lpp. biezu ilustrētu foliantu ar kartēm, notīm, bibliogrāfiju, personu un vietu rādītāju un kopsavilkumu angļu valodā. E.Dunsdorfs to ir izdarījis: 1995.gadā Melburnā iznāca viņa “Grāmata par Saldu”. Saprotams, ka, dzīvojot tālu no Latvijas, tas vienam cilvēkam nebija pa spēkam. Viņam atsaucīgi nāca talkā akadēmiķi Jānis Stradiņš un Ē.Mugurēvičs, bibliogrāfs un rakstnieks saldenieks Valdemārs Ancītis un daudzi citi šīs pilsētas un novada zinātāji un patrioti. Var vienīgi vēlēties, lai arī citi trimdas gaišie prāti tikpat konkrēti un, kā saka, pragmatiski atcerētos savas saknes dzimtajā pusē.
Padomju Latvijā E.Dunsdorfa vārda bija uzlikts nepārkāpjams tabu. Viņa darbus pazina labi ja šaurs profesionāļu loks. Pirmais nelielais rakstiņš par zinātnieku parādījās tikai 1983.gadā propagandas grāmatiņā “Latvija – 84”. Tā autors bija žurnālists Mintauts Ducmanis, kas ilgāku laiku strādāja arī “Latvijas Vēstneša” redakcijā. Sākoties atmodai, par tālo latviešu profesoru bieži rakstīja kā Rīgas prese, tā “Saldus Zeme”. “Latvijas Vēstnesis” arī nepalika malā. Pēc zinātnieka apbalvošanas ar Triju Zvaigžņu ordeni tas 1995.gada 1.septembrī ievietoja Ainas Rozenieces aprakstu “Ordeņa virsnieks Edgars Dunsdorfs”. “Latvijas Vēstnesis” bija pirmais latviešu laikraksts, kura līdzstrādnieks Dr. Sigizmunds Timšāns tikās ar E.Dunsdorfu viņa mītnes zemē. Pēc šā apmeklējuma tapa interesanta lappuse avīzes 1998.gada 16.janvāra laidienā, kuras centrālais materiāls bija raksts “Stunda Dunsdorfu ģimenē”. Tās neatņemamajai otrajai pusei – dzīvesbiedrei Lilijai Dunsdorfai sūtām sveicienu no dzimtenes ģimenes galvas 100.gadskārtā. “Latvijas Vēstnesim” vienmēr būs ko teikt par Edgaru Dunsdorfu, jo, runājot akadēmiķa prof. Andra Caunes vārdiem, “viss viņa garais mūžs ir bijis veltīts savas dzimtenes Latvijas vēstures pētniecībai”. A.Caunes sacītajam pievienojas.

prof. Dr.habil.hist.