
Ar sirdi izdziedātais mūžs
Ieklausies viņa dziedātajās dziesmās! Dari to nevis tad, kad tev jāsteidzas, bet tad, kad tu vari atļauties ieklausīties un sadzirdēt. Un tad tu uztversi, ka viņš, Jānis Zābers, izdziedājis ne tikai notis, bet sirdi, – Arnolds Liniņš.Jāņa Zābera atceres pasākumā dziedoņa dzimtajā muzejmājā “Vecais Ceplis”. 1.rindā: Dāvis Engers, Aleksandrs Zeimuļs-Priževoits, Miervaldis Zābers; 2.rindā: Ruslans Kozlovskis, Agnija Strūberga un Māris Mesters Foto no Jāņa Zābera piemiņas fonda arhīva |
Šajā gadā ciemos uz Jāņa Zābera 69.dzimšanas dienas kliņģeri
Meirānu visskaistākajā vietā (kā reizēm viņš rakstīja vēstulēs vecākiem)
“Vecajā Ceplī” īpaši bija aicināts šā gada zēnu vokālistu konkursa
“Aiviekstes lakstīgalas” Galvenās balvas ieguvējs Dāvis Engers no Valmieras.
Konkurss notiek katru gadu aprīļa beigās Meirānu Kalpaka pamatskolā, ko savulaik
beidzis J.Zābers. Jau tradicionāli konkursa Galvenās balvas ieguvējs augustā
piedalās J.Zābera atceres pasākuma koncertā muzejā “Vecais Ceplis”, ko rīko
1999.gadā dibinātā Jāņa Zābera piemiņas fonda valdes priekšsēdētāja vietniece
Laimdota Ivanova. Pasākumu kuplināja arī laureāti no Madonas rajona Māris Mesters un
Ruslans Kozlovskis, kā arī Latvijas Vīru koru biedrības vadītājs Aleksandrs
Zeimuļs-Priževoits. Jubilāru ar dziesmām godināt palīdzēja koncertmeistare Agnija
Strūberga. Tuvāki un tālāki ciemiņi atceres pēcpusdienā noskatījās 2000.gadā ar
Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu uzņemto atmiņu videofilmu “Jānis Uldis
Zābers. Puse dzīves pie Aiviekstes”, kuras autori ir Laimdota Ivanova un Imants
Pulkstenis.
Ceļā uz lielo skatuvi
“Vecajā Ceplī”, kur dziesma un mūzika vienmēr bijusi lielā
cieņā, 1935. gada 11. augustā kārts dziedoņa Jāņa Zābera šūpulis. Pirmie
koncerti sākas, kad Jānis dodas līdzi ganos vecākajam brālim Miervaldim, kā estrāde
noder siena šķūņa jumts. Miervaldis Zābers, atceroties šos koncertus mežā,
stāsta: “Kad pļavas bija nopļautas, varēja rāpties uz šķūnīša jumta. No
rītiem, kad gaiss bija dzidrs, skanēja labi.” No 1954. gada, kad J.Zābers sāk
mācības J.Mediņa mūzikas vidusskolā, viņa balsi iepazīst radioklausītāji, bet no
1957. gada viņš ir J.Vītola konservatorijas A.Viļumaņa klases students.
J.Zābers izdzied daudzas baritonam veltītas dziesmas un ārijas, līdz sākas jaunā
tenora biogrāfija. Debija uz lielās skatuves ir Narabots R.Štrausa operā “Salome”,
kam seko Fausts Š.Guno “Faustā”, Gatiņš F.Tomsones “Pūt, vējiņi!”,
Vladimirs A.Borodina ”Kņazā Igorā”, Bazilio V.A.Mocarta “Figaro kāzās”,
Anatolijs A.Dzeržinska “Cilvēka liktenī”, Kavaradosi Dž.Pučīni “Toskā”,
Antiņš A.Žilinska “Zelta zirgā” u.c. Mākslinieks koncertē gan Latvijā, gan
Maskavā, gan Ļeņingradā. Vokālo meistarību papildina Itālijā, no kurienes kā
sveicienu dzimtenei atved koncertprogrammu, kas izskan Universitātes aulā 1964.gada
19.jūnijā. Visbiežāk dziedāta Antiņa loma A.Žilinska operā “Zelta zirgs” –
53 reizes, vairāk nekā 20 izrādēs izpildīta Hermaņa partija P.Čaikovska “Pīķa
dāmā”.
J. Zābera mūžs apraujas 1973.gada 25.martā. Drīz pēc tam Latvijas Lauksaimniecības
akadēmijas docentam Sigizmundam Timšānam, operas solistam Maiguram Andermanim un
izcilā dziedātāja novadniekam Mārim Lukaižim rodas doma J.Zābera dzimtajās mājās,
kur garām lokās lielceļš uz Lubānu un aiz pļavas līkumo Aiviekste, un avenes tiek
sauktas par aiviekstenēm, ierīkot muzeju, lai parādītu mākslinieka nelaikā aprautās
dzīves svarīgos mirkļus. Muzejs, kas atklāts 1973.gada 11.augustā, ir pirmais tāda
veida muzejs Latvijā, kas veltīts tikai viena dziedoņa mūžam un darbam un stāsta par
mākslinieku, kuram daba šūpulī ielikusi talantu un kurš pratis šo talantu attīstīt
grūtā un neatlaidīgā darbā.
Dziedāšanas gaitu pats sākums
1999.gadā ar Latvijas Kultūras ministrijas un Madonas rajona padomes
finansiālu atbalstu atklāta jauna ekspozīcija ar J.Zābera dzīves un radošās
darbības lappusēm, iekārtota improvizēta skatuve ar viņa iedziedāto solodziesmu un
operu āriju atskaņojumu. Muzejā labprāt atmiņās dalās dziedoņa brālis Miervaldis
Zābers, kura stāstījumu caurvij nesavtīga mīlestība un patiesas rūpes par brāļa
likteni. Šajā reizē Zābera kungs kavējās atmiņās par brāļa dziedāšanas gaitu
pašu sākumu:
“Cik grūts bija ceļš, lai tiktu iekšā mediņos! Kad brālis beidza Meirānu
skolu, kļuva skaidrs, ka vajadzēja sākt mācīties mūziku. Skolotāja Mežule man
teica: “Tu runā ar brāli, lai viņš iet uz mūzikas skolu”. Man jau tur nebija ko
runāt, mums ar to mūziku viss bija skaidrs, mēs mājās spēlējām, mums bija lauku
kapela. Skolotājs Grīva, direktors jeb, kā toreiz sauca, skolas pārzinis,
pārliecināja, ka jāsūta uz īstu mūzikas skolu – uz Mediņa mūzikas vidusskolu
Rīgā, kur bija jāiztur konkurss.
Es visu laiku sekoju brāļa gaitām, biju vecākais un audzināju brāli, bet pēc tam
brālis savukārt kopa mani, kad kļuvu paralizēts.
Uz Rīgu es braucu līdzi, jo brālis Rīgā nebija bijis. Aizbraucām, konkurss liels –
vairāk nekā 60 pretendentu, kas piedalījās divos atlases konkursos. Pēc pirmā
konkursa Jānis teica: “Es esmu uzvarējis.” Par to es nemaz nešaubījos, tā tas
varēja būt. Nu bija kārta otrajam konkursam, pēc kura viņš atkal teica: “Es esmu
uzvarējis.” Bet tam gan es vairs lāgā neticēju, tādēļ ka pa nošu līniju viņam,
tā vienkārši sakot, bija tumša bilde. Viņš pats domāja, ka uzņemts dzirdes un
balss dēļ. Lai nu kā bija, uzņemts ir, un mums pateica, lai braucot mājās un gaidot
paziņojumu.
Līdz 1.septembrim paziņojums neatnāca. Es gaidīju to visu septembri, bet redz’ jau
oktobris klāt – un paziņojuma kā nav, tā nav. Zvanīju ērģelniekam profesoram
Vanadziņam, mūzikas skolas direktoram, lai tiktu skaidrībā. Tikai vēlāk sapratu, ka
no direktora nekādu skaidrību nebūtu guvis. Mācību daļas vadītāja pa telefonu
pateica īsi: viņš nav uzņemts. Bet es tam lāgā neticēju un domāju – jābrauc uz
vietas noskaidrot. Pēc pāris dienām Rīgā mācību daļas vadītāja apstiprināja pa
telefonu teikto un manī nemaz neklausījās. Ko nu darīt? Pasēdēju priekštelpā un
izdomāju, ka jāiet uz Kultūras ministriju, jo mūzikas skola bija Kultūras ministrijas
pakļautībā. Aizgāju, domāju, tikšu pie Kaupuža, bet viņa nebija, tiku pie pirmā
partijas sekretāra, tam izstāstīju visu šo stāstu, ko pašlaik stāstu jums. Viņš
piekrita tam, ka, iespējams, kaut kas ir sajaukts. Pēc apmēram stundu ilgas
gaidīšanas man pateica, ka esot sajaukti uzvārdi – Zābers ar Zauberu. Zaubers bijis
no Ventspils, krietnu gabalu no Meirāniem. Pirmais sekretārs izstāstīja man, kas īsti
par lietu, bet, kāpēc viņš man to stāstīja, par to es vēl šodien neesmu
skaidrībā. Zaubers esot nozadzis kādu slepenu arhīvu un aizbēdzis uz ārzemēm. Ka
tāds Zaubers ir bijis, tā ir taisnība, jo pirms pāris gadiem uz muzeju bija atbraucis
no Ventspils kāds cilvēks, kas esot pazinis aizbēgušo Zauberu. Nu ko tad tagad?
Sekretārs teica: “Brauciet mājās un sakiet Jānim, lai viņš tūlīt brauc uz
mūzikas skolu un sāk mācīties.” Mājās Jānis pateica: “Nekur es nebraukšu.”
Kad jautāju, kāpēc ne, atbilde bija: “Ko es tur darīšu, es taču nekā nezinu pa
nošu līniju, man ir tikai dzirde un balss.” Nebrauks, un viss. Nu ko tagad darīsi?
Jānis atbildēja: “Nedarīšu neko, strādāšu par traktoristu.” Tad nu runāju,
runāju, kamēr pierunāju brāli, lai iet uz Lubānas vidusskolu.
Nu bija man jābrauc uz Lubānas vidusskolu. Skolas pārzinis piekrita, ka Jānis nāk un
mācās gandrīz ar pusotra mēneša nokavēšanos. Ar to arī, var teikt, viss sākās.
Pie skolotājas Teteres Jānis sāka mācīties tā, kā jāmācās īstam mūziķim,
sāka dziedāt solo partijas. Pēc Cesvaines rajona dziesmu svētkos nodziedātās solo
partijas lielajam korim skolotāja Tetere skubināja rakstīt iesniegumu uz mūzikas
skolu. Atkal abi braucām uz Rīgu. Kad Jānis uzvarēja pirmajā un otrajā atlasē un
tika oficiāli uzņemts skolā, atlika cerēt, ka viss būs kārtībā. Bet mājās jau
gaidīja paziņojums, ka Jānim jāiet armijā, jo viņam bija 18 gadu. Nu, kad jāiet
armijā, tad jārēķinās ar to, vai balss vairs skanēs. Sākām domāt, kā tikt uz
Rīgu. Tas nav tā kā šodien, kad mašīnu, cik vajag, un brauc, kur gribi. Toreiz
mašīnu nebija, vajadzēja braukt ar vilcienu. Aizbraucu uz izpildkomiteju aprunāties,
vai nevarētu divas dienas pagaidīt, jo mājās vēl dažādi darbi jānokārto. Nevarot.
Nu gan bija jādomā, kā tikt uz Rīgu. Piezvanīju Vanadziņam, un viņš teica tā: ja
Jānis tiks uz Rīgu noteiktā datumā, tad viņš būs no armijas atbrīvots, jo mūzikas
skolai bija, kā toreiz teica, “bruņas”, un kam tās bija, tos armijā neņēma.
Madonā dežurēja milicija, bet mazajās stacijās tās nebija, tāpēc nolēmām, ka
Jānis jāved uz Dzelzavas staciju. Jūdzu zirgu droškā, izbraucām vakarā ap
desmitiem, lai divos naktī tiktu uz vilcienu. Tikko iebraucām Dzelzavas silā, kurš
stiepjas apmēram 10 kilometru garumā, tā sadzirdējām šaudīšanos. Domājām, nu gan
būs slikti. Bet pabraucām gabaliņu, palika kluss. Jau gandrīz izbraucām no sila, kad
atkal sadzirdējām šāvienus, un tūlīt arī no meža iznāca grupa cilvēku
noplīsušos tērpos, kas izskatījās pēc leģionāriem. Es riskēju – teicu, ka
bēgam no armijas, lai mūs palaiž, jo jātiek uz vilcienu. Tikko to pateicu, mūs
palaida, un Jānis aizbrauca uz Rīgu. Nākamajā dienā ap pusdienas laiku piezvanīju
Vanadziņam un uzzināju, ka Jānis ir glābts, viņš ir skolā.”
Ināra Volkova