Ar sirdi izdziedātais mūžs

Ieklausies viņa dziedātajās dziesmās! Dari to nevis tad, kad tev jāsteidzas, bet tad, kad tu vari atļauties ieklausīties un sadzirdēt. Un tad tu uztversi, ka viņš, Jānis Zābers, izdziedājis ne tikai notis, bet sirdi, – Arnolds Liniņš.

Jāņa Zābera atceres pasākumā dziedoņa dzimtajā muzejmājā “Vecais Ceplis”. 1.rindā: Dāvis Engers, Aleksandrs Zeimuļs-Priževoits, Miervaldis Zābers; 2.rindā: Ruslans Kozlovskis, Agnija Strūberga un Māris Mesters Foto no Jāņa Zābera piemiņas fonda arhīva

Šajā gadā ciemos uz Jāņa Zābera 69.dzimšanas dienas kliņģeri Meirānu visskaistākajā vietā (kā reizēm viņš rakstīja vēstulēs vecākiem) “Vecajā Ceplī” īpaši bija aicināts šā gada zēnu vokālistu konkursa “Aiviekstes lakstīgalas” Galvenās balvas ieguvējs Dāvis Engers no Valmieras.
Konkurss notiek katru gadu aprīļa beigās Meirānu Kalpaka pamatskolā, ko savulaik beidzis J.Zābers. Jau tradicionāli konkursa Galvenās balvas ieguvējs augustā piedalās J.Zābera atceres pasākuma koncertā muzejā “Vecais Ceplis”, ko rīko 1999.gadā dibinātā Jāņa Zābera piemiņas fonda valdes priekšsēdētāja vietniece Laimdota Ivanova. Pasākumu kuplināja arī laureāti no Madonas rajona Māris Mesters un Ruslans Kozlovskis, kā arī Latvijas Vīru koru biedrības vadītājs Aleksandrs Zeimuļs-Priževoits. Jubilāru ar dziesmām godināt palīdzēja koncertmeistare Agnija Strūberga. Tuvāki un tālāki ciemiņi atceres pēcpusdienā noskatījās 2000.gadā ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu uzņemto atmiņu videofilmu “Jānis Uldis Zābers. Puse dzīves pie Aiviekstes”, kuras autori ir Laimdota Ivanova un Imants Pulkstenis.

Ceļā uz lielo skatuvi

“Vecajā Ceplī”, kur dziesma un mūzika vienmēr bijusi lielā cieņā, 1935. gada 11. augustā kārts dziedoņa Jāņa Zābera šūpulis. Pirmie koncerti sākas, kad Jānis dodas līdzi ganos vecākajam brālim Miervaldim, kā estrāde noder siena šķūņa jumts. Miervaldis Zābers, atceroties šos koncertus mežā, stāsta: “Kad pļavas bija nopļautas, varēja rāpties uz šķūnīša jumta. No rītiem, kad gaiss bija dzidrs, skanēja labi.” No 1954. gada, kad J.Zābers sāk mācības J.Mediņa mūzikas vidusskolā, viņa balsi iepazīst radioklausītāji, bet no 1957. gada viņš ir J.Vītola konservatorijas A.Viļumaņa klases students.
J.Zābers izdzied daudzas baritonam veltītas dziesmas un ārijas, līdz sākas jaunā tenora biogrāfija. Debija uz lielās skatuves ir Narabots R.Štrausa operā “Salome”, kam seko Fausts Š.Guno “Faustā”, Gatiņš F.Tomsones “Pūt, vējiņi!”, Vladimirs A.Borodina ”Kņazā Igorā”, Bazilio V.A.Mocarta “Figaro kāzās”, Anatolijs A.Dzeržinska “Cilvēka liktenī”, Kavaradosi Dž.Pučīni “Toskā”, Antiņš A.Žilinska “Zelta zirgā” u.c. Mākslinieks koncertē gan Latvijā, gan Maskavā, gan Ļeņingradā. Vokālo meistarību papildina Itālijā, no kurienes kā sveicienu dzimtenei atved koncertprogrammu, kas izskan Universitātes aulā 1964.gada 19.jūnijā. Visbiežāk dziedāta Antiņa loma A.Žilinska operā “Zelta zirgs” – 53 reizes, vairāk nekā 20 izrādēs izpildīta Hermaņa partija P.Čaikovska “Pīķa dāmā”.
J. Zābera mūžs apraujas 1973.gada 25.martā. Drīz pēc tam Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas docentam Sigizmundam Timšānam, operas solistam Maiguram Andermanim un izcilā dziedātāja novadniekam Mārim Lukaižim rodas doma J.Zābera dzimtajās mājās, kur garām lokās lielceļš uz Lubānu un aiz pļavas līkumo Aiviekste, un avenes tiek sauktas par aiviekstenēm, ierīkot muzeju, lai parādītu mākslinieka nelaikā aprautās dzīves svarīgos mirkļus. Muzejs, kas atklāts 1973.gada 11.augustā, ir pirmais tāda veida muzejs Latvijā, kas veltīts tikai viena dziedoņa mūžam un darbam un stāsta par mākslinieku, kuram daba šūpulī ielikusi talantu un kurš pratis šo talantu attīstīt grūtā un neatlaidīgā darbā.

Dziedāšanas gaitu pats sākums

1999.gadā ar Latvijas Kultūras ministrijas un Madonas rajona padomes finansiālu atbalstu atklāta jauna ekspozīcija ar J.Zābera dzīves un radošās darbības lappusēm, iekārtota improvizēta skatuve ar viņa iedziedāto solodziesmu un operu āriju atskaņojumu. Muzejā labprāt atmiņās dalās dziedoņa brālis Miervaldis Zābers, kura stāstījumu caurvij nesavtīga mīlestība un patiesas rūpes par brāļa likteni. Šajā reizē Zābera kungs kavējās atmiņās par brāļa dziedāšanas gaitu pašu sākumu:
“Cik grūts bija ceļš, lai tiktu iekšā mediņos! Kad brālis beidza Meirānu skolu, kļuva skaidrs, ka vajadzēja sākt mācīties mūziku. Skolotāja Mežule man teica: “Tu runā ar brāli, lai viņš iet uz mūzikas skolu”. Man jau tur nebija ko runāt, mums ar to mūziku viss bija skaidrs, mēs mājās spēlējām, mums bija lauku kapela. Skolotājs Grīva, direktors jeb, kā toreiz sauca, skolas pārzinis, pārliecināja, ka jāsūta uz īstu mūzikas skolu – uz Mediņa mūzikas vidusskolu Rīgā, kur bija jāiztur konkurss.
Es visu laiku sekoju brāļa gaitām, biju vecākais un audzināju brāli, bet pēc tam brālis savukārt kopa mani, kad kļuvu paralizēts.
Uz Rīgu es braucu līdzi, jo brālis Rīgā nebija bijis. Aizbraucām, konkurss liels – vairāk nekā 60 pretendentu, kas piedalījās divos atlases konkursos. Pēc pirmā konkursa Jānis teica: “Es esmu uzvarējis.” Par to es nemaz nešaubījos, tā tas varēja būt. Nu bija kārta otrajam konkursam, pēc kura viņš atkal teica: “Es esmu uzvarējis.” Bet tam gan es vairs lāgā neticēju, tādēļ ka pa nošu līniju viņam, tā vienkārši sakot, bija tumša bilde. Viņš pats domāja, ka uzņemts dzirdes un balss dēļ. Lai nu kā bija, uzņemts ir, un mums pateica, lai braucot mājās un gaidot paziņojumu.
Līdz 1.septembrim paziņojums neatnāca. Es gaidīju to visu septembri, bet redz’ jau oktobris klāt – un paziņojuma kā nav, tā nav. Zvanīju ērģelniekam profesoram Vanadziņam, mūzikas skolas direktoram, lai tiktu skaidrībā. Tikai vēlāk sapratu, ka no direktora nekādu skaidrību nebūtu guvis. Mācību daļas vadītāja pa telefonu pateica īsi: viņš nav uzņemts. Bet es tam lāgā neticēju un domāju – jābrauc uz vietas noskaidrot. Pēc pāris dienām Rīgā mācību daļas vadītāja apstiprināja pa telefonu teikto un manī nemaz neklausījās. Ko nu darīt? Pasēdēju priekštelpā un izdomāju, ka jāiet uz Kultūras ministriju, jo mūzikas skola bija Kultūras ministrijas pakļautībā. Aizgāju, domāju, tikšu pie Kaupuža, bet viņa nebija, tiku pie pirmā partijas sekretāra, tam izstāstīju visu šo stāstu, ko pašlaik stāstu jums. Viņš piekrita tam, ka, iespējams, kaut kas ir sajaukts. Pēc apmēram stundu ilgas gaidīšanas man pateica, ka esot sajaukti uzvārdi – Zābers ar Zauberu. Zaubers bijis no Ventspils, krietnu gabalu no Meirāniem. Pirmais sekretārs izstāstīja man, kas īsti par lietu, bet, kāpēc viņš man to stāstīja, par to es vēl šodien neesmu skaidrībā. Zaubers esot nozadzis kādu slepenu arhīvu un aizbēdzis uz ārzemēm. Ka tāds Zaubers ir bijis, tā ir taisnība, jo pirms pāris gadiem uz muzeju bija atbraucis no Ventspils kāds cilvēks, kas esot pazinis aizbēgušo Zauberu. Nu ko tad tagad? Sekretārs teica: “Brauciet mājās un sakiet Jānim, lai viņš tūlīt brauc uz mūzikas skolu un sāk mācīties.” Mājās Jānis pateica: “Nekur es nebraukšu.” Kad jautāju, kāpēc ne, atbilde bija: “Ko es tur darīšu, es taču nekā nezinu pa nošu līniju, man ir tikai dzirde un balss.” Nebrauks, un viss. Nu ko tagad darīsi? Jānis atbildēja: “Nedarīšu neko, strādāšu par traktoristu.” Tad nu runāju, runāju, kamēr pierunāju brāli, lai iet uz Lubānas vidusskolu.
Nu bija man jābrauc uz Lubānas vidusskolu. Skolas pārzinis piekrita, ka Jānis nāk un mācās gandrīz ar pusotra mēneša nokavēšanos. Ar to arī, var teikt, viss sākās. Pie skolotājas Teteres Jānis sāka mācīties tā, kā jāmācās īstam mūziķim, sāka dziedāt solo partijas. Pēc Cesvaines rajona dziesmu svētkos nodziedātās solo partijas lielajam korim skolotāja Tetere skubināja rakstīt iesniegumu uz mūzikas skolu. Atkal abi braucām uz Rīgu. Kad Jānis uzvarēja pirmajā un otrajā atlasē un tika oficiāli uzņemts skolā, atlika cerēt, ka viss būs kārtībā. Bet mājās jau gaidīja paziņojums, ka Jānim jāiet armijā, jo viņam bija 18 gadu. Nu, kad jāiet armijā, tad jārēķinās ar to, vai balss vairs skanēs. Sākām domāt, kā tikt uz Rīgu. Tas nav tā kā šodien, kad mašīnu, cik vajag, un brauc, kur gribi. Toreiz mašīnu nebija, vajadzēja braukt ar vilcienu. Aizbraucu uz izpildkomiteju aprunāties, vai nevarētu divas dienas pagaidīt, jo mājās vēl dažādi darbi jānokārto. Nevarot. Nu gan bija jādomā, kā tikt uz Rīgu. Piezvanīju Vanadziņam, un viņš teica tā: ja Jānis tiks uz Rīgu noteiktā datumā, tad viņš būs no armijas atbrīvots, jo mūzikas skolai bija, kā toreiz teica, “bruņas”, un kam tās bija, tos armijā neņēma.
Madonā dežurēja milicija, bet mazajās stacijās tās nebija, tāpēc nolēmām, ka Jānis jāved uz Dzelzavas staciju. Jūdzu zirgu droškā, izbraucām vakarā ap desmitiem, lai divos naktī tiktu uz vilcienu. Tikko iebraucām Dzelzavas silā, kurš stiepjas apmēram 10 kilometru garumā, tā sadzirdējām šaudīšanos. Domājām, nu gan būs slikti. Bet pabraucām gabaliņu, palika kluss. Jau gandrīz izbraucām no sila, kad atkal sadzirdējām šāvienus, un tūlīt arī no meža iznāca grupa cilvēku noplīsušos tērpos, kas izskatījās pēc leģionāriem. Es riskēju – teicu, ka bēgam no armijas, lai mūs palaiž, jo jātiek uz vilcienu. Tikko to pateicu, mūs palaida, un Jānis aizbrauca uz Rīgu. Nākamajā dienā ap pusdienas laiku piezvanīju Vanadziņam un uzzināju, ka Jānis ir glābts, viņš ir skolā.”

Ināra Volkova