Sanāk sirdī skumjas, prieks un brīnums

– Tā savas sajūtas Vācijas bēgļu nometnē sarīkotajā latviešu mākslas izstādē izteicis Pēteris Ērmanis (dzejolī “Latviešu cimdi”). Visu šo emociju gammu raisīja arī Pasaules brīvo latviešu apvienības Kultūras fonda un Latvijas Valsts arhīva rīkotā konference “Trimda, kultūra, nacionālā identitāte”, kas darbu beidza 2.oktobrī. Tās bija trīs saturiski un emocionāli piesātinātas dienas. Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas uzruna (publicēta “LV” 1.oktobra laidiena A daļas 53.lappusē), četrdesmit referāti par visdažādākajiem trimdas vēstures un sabiedriskās dzīves aspektiem. Un sarīkojumi, kas skaņās, krāsās un jaunās grāmatās apliecināja Intas Purvas (Kanāda) izteikto pārliecību: “Mums nav divu latviešu kultūru - svešumā un Latvijā. Tas viss ir laikmeta pienesums vienai vienīgai latviešu kultūrai.”

Paliek grāmata

Konference izcēlās ar nepieredzēti plašu un daudzveidīgu aplūkoto problēmu spektru. Uzmanības lokā - ne tikai rakstniecība, mūzika, arhitektūra, teātris un citas radošās mākslas, bet arī tādi tautas savpatību nosakoši dzīves aspekti kā valoda, ticība, vēsture, tradīcijas u.tml. Tātad kultūra visplašākajā nozīmē. Referenti – latviešu zinātnieki, reliģiskie, kultūras un sabiedriskie darbinieki no ASV, Austrālijas, Brazīlijas, Kanādas, Lielbritānijas, Vācijas un Zviedrijas, no vairākām Latvijas bibliotēkām, muzejiem, augstskolām un zinātniskajiem institūtiem. Rūpīgi pētījumi, jaunas atziņas, vērtējumi.
Ar Latvijas Valsts arhīva gādību referāti apkopoti krājumā (sastādītāji Daina Kļaviņa un Māris Brancis), ko ar Valsts Kultūrkapitāla fonda un Pasaules brīvo latviešu apvienības finansiālo atbalstu laidis klajā apgāds “Nordik”. Bieza un vērtīga grāmata!

Kultūras pieredze dzīvesstāstos

Valsts prezidente savā uzrunā kultūru nosauca par to kopsaucēju, kas trimdā visus latviešus pulcēja zem sarkanbaltsarkanā karoga. “Pirmā bija uzticība un mīlestība pret Latviju, un, lai to saglabātu savā sirdī un nodotu tālāk nākamajām paaudzēm, vajadzēja ne tikai ģimeni, bet arī sabiedrisko dzīvi, kura nevar pastāvēt, ja tai nav kāda dziļāka kultūras elementa.”
Vistiešākās liecības par to, kā latviskā kultūra palīdzēja izdzīvot, saglabāt latvisko dzīvesziņu vairākās paaudzēs, dod mutvārdu vēsture. Kopš 1990.gada Latvijā notiek – sākumā Latvijas Kultūras fondā, vēlāk LU Filozofijas un socioloģijas institūtā – sistemātiskas dzīvesstāstu intervijas. Tās veido Nacionālo mutvārdu vēsturi, kas aptver arī trimdas pieredzi. Tās ir cilvēku atmiņas par dzīvi, kuras daļa aizvadīta trimdā.
Latvijas mutvārdu vēstures pētnieku asociācijai “Dzīvesstāsts” sadarbojoties ar Amerikas Latviešu apvienības projektu “Dzīvesstāsts trimdā”, ko vada Dr. Maija Hinkle, dažādās ASV vietās ierakstītas vairāk nekā 200 audiokasešu ar cilvēku dzīves liecībām, notikušas ekspedīcijas latviešu intervēšanai Anglijā, Norvēģijā, Kanādā un Zviedrijā.
Kultūras un mutvārdu vēstures mijiedarbi konferencē raksturoja Dr. Maija Hinkle. Viņas tēma – kā dzīvesstāsti atspoguļo kultūras lomu Amerikas latviešu attiecībās ar savu latvisko identitāti un ar Latvijas valsti tagad, kad Latvija atguvusi neatkarību un “trimda” kļuvusi par diasporu.
Kas ir tie elementi trimdas kultūrā, kuri Amerikas latviešiem ir sevišķi mīļi un kuru trūkums neļauj dažiem bijušajiem trimdiniekiem iedzīvoties šīsdienas Latvijā?
Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Māra Zirnīte uzsvēra trimdas kultūras būtisko nozīmi latviešu nacionālās identitātes un vēstures izpratnē: “Individuālā taktika un stratēģija, kas nodrošināja nacionālās kultūras dzīvotspēju trimdā, ir modelis latviešu nācijas turpinājumam globāli integrētajā pasaulē. No šā viedokļa dzīvesstāsti, kas atklāj individuālo kultūras pieredzi, ir tiešs ieguldījums nākotnē.”

No sirds uz sirdi

Kā emocionāla intermēdija starp spraigajiem referātu un diskusiju cēlieniem izskanēja koncerts par godu Oļģerta Grāvīša un Eleonoras Šturmas grāmatas “Arnolds Šturms mūzikā, rakstos, atmiņās” atvēršanai. Arnolda Šturma (1912-1999) pūrā ir skaņdarbi orķestrim un instrumentāliem ansambļiem, Kvartets klavierēm, vijolei, altam un čellam, Fantāzija-pastorāle ērģelēm, pavisam 28 instrumentālie opusi, dziesmas korim un ap 60 solodziesmu, kā arī dziesmu cikli. Viņa mūziķa gaitas sākās koros dzimtajā Dobeles pusē, 1935.gadā kā flautists viņš tika uzņemts Latvijas Nacionālās operas orķestrī, ar 1940.gadu sāka strādāt par pedagogu konservatorijā. 1944.gada rudenī devās bēgļu gaitās. Darbs Berlīnes un vēlāk Hamburgas radioorķestrī, koncerti bēgļu nometnēs, diriģents latviešu dziesmu svētkos Vācijā. Kopš 1949.gada viņš dzīvoja Amerikā. Papildinājās flautas spēlē, strādāja orķestros par mūziķi un diriģentu, komponēja un rosīgi publicējās latviešu trimdas izdevumos.
Atmodas gados sākās sadarbība ar J.Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, veidojās kontakti ar Komponistu savienību, muzikologiem un atskaņotājmāksliniekiem. Viņa mūziku savā repertuārā uzņēma izcilākie flautisti, pianisti, dziedātāji. Tapa veltījumi pianistei Guntai Sproģei, Vitai un Mārim Švinkām, vijolniecei Rasmai Lielmanei, dziedātājai Antrai Bigačai un citiem latviešu māksliniekiem. Daži no tiem skanēja arī grāmatas atvēršanas svētkos, ko ievadīja mūziķa dzīvesbiedres Eleonoras Šturmas un profesora Oļģerta Grāvīša stāstījums.
Konferences pēdējā dienā tās dalībnieki un viesi pulcējās Misiņa bibliotēkā, kur Uldis Grasis, kas ir profesionāls fotogrāfs ar Minhenes akadēmijas diplomu, iekārtojis bagātīgu fotomākslas izstādi. Portretēti ievērojami latviešu rakstnieki, mākslinieki, kultūras un sabiedriskie darbinieki Amerikā, Austrālijā, Vācijā, Zviedrijā un citur pasaulē. Arī gleznotājs Fridrihs Milts, kura darbnīca Ņujorkas centra daļā, ko sauca par Elles ķēķi, gandrīz divdesmit gadu bija radošu ļaužu tikšanās vieta. Izstādīta vesela sērija lielpilsētas skatu, kas uzņemti pa mākslinieka dzīvokļa logu no 32.stāva augstumiem. Ir arī cikls “Vientulība” – par svešuma sajūtu, kas trimdiniekus pavada visu mūžu, par cilvēka bezspēcību rupjas varas priekšā, par dabas neaizsargātību pret cilvēku visatļautību, naudaskāri.
Brāļi Austris un Uldis Graši muzicēja gan pa vienam, gan duetā, gan kopā ar zāli. Šoreiz netika dziedāta “Zeme, zeme – kas tā zeme”, bet senā tautasdziesma par garo pupu, kam brāļi devuši jaunu elpu. Tās pēdējā četrrinde “Dod, Dieviņi, kalnā kāpti,/ Ne no kalna lejiņā./ Dod, Dieviņi, otram doti,/ Ne no otra mīļi lūgt” izskanēja kā lielās konferences beigu akords.