Mūžīgais un efemērais

Kurzeme – Kurzemes hercogiste – Latvija – Eiropa

Imants Lancmanis, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, LZA Lielās medaļas laureāts

Nobeigums. Sākums “LV”,
24.09., 28.09., 29.09.2004.

Lēbihavas pils līdz tās pārdošanai 1907.gadā bija īsts Kurzemes relikviju muzejs. Inventāra vairumu toreizējie īpašnieki fon Timplingi izūtrupēja, un mūsdienās netālajā Posteršteinas pils muzejā koncentrēts tas nedaudzais, kas Lēbihavas pilī bija palicis pēc 1907.gada, tai skaitā lelle, ar ko hercogiene Doroteja bija rotaļājusies kā maza meitene. Atsevišķi priekšmeti palikuši fon Timplingu īpašumā, tai skaitā daļas no hercoga Pētera pašās pirmās “Kurzemes servīzes” un hercogienes Dorotejas vēdeklis, ko viņai bija dāvinājusi dzejnieka un Vācijas atbrīvošanās cīņu varoņa Teodora Kernera māte; hercogiene bija dzejnieka krustmāte.
Hercoga Pētera Eiropas ceļojums viņam deva to gandarījumu, ko nevarēja sniegt politiskām ķildām ar muižniecību pārpilnā dzīve Kurzemē. Boloņas mākslas akadēmijā Accademia Clementina var redzēt monumentālu pieminekli, kas veltīts hercogam Pēterim, kurš 1785.gadā bija dibinājis fondu ar balvu zelta medaļas izskatā par labākajiem studentu darbiem. Tajā sakarībā rīkotie ikgadējie studentu konkursi pastāvēja līdz 20.gadsimta vidum. Piemineklī tēlnieks Džakomo de Maria hercogu Pēteri viņa būtībai pavisam neatbilstošā veidā attēlojis kā romiešu imperatoru. Līdzīgi heroizētā izskatā Kurzemes valdnieka tēlu Eiropā popularizēja tēlnieka Karla Leberehta darināta medaļa un grafiķa Frančesko Piranēzi gravīra.
Kurzemes vārdu var atrast arī Polijā, Francijā, Čehijā. Laikā, kad hercogs Pēteris juta, ka Kurzemes neatkarībai nebūs ilgs mūžs, viņš sāka īpašumu iegādi ārzemēs. 1786.gadā viņš nopirka Saganas hercogisti Prūsijai piederošajā Silēzijā. Hercoga Pētera aprēķins izrādījās pareizs, jo pēc atteikšanās no troņa viņš par savu rezidenci izvēlējās Saganu, uz kurieni tika pārvests vairums iekārtu un mākslas priekšmetu no Kurzemes pilīm. 17.gadsimtā celtā monumentālā Saganas pils labi varēja aizvietot Jelgavu vai Rundāli. Saganas pilī atkal tika ierīkota troņa zāle, kur pretī tronim tika uzkārts hercoga portrets, kas nāca no Jelgavas pils troņa zāles (tagad Nacionālajā muzejā Poznaņā).
Saganas pilsētā saistība ar Kurzemes vārdu nāk pretī jo bieži. Vienu no pilsētas skaistākajiem namiem hercogs Pēteris bija cēlis kā sievas Dorotejas pilsētas rezidenci viņa eventuālas nāves gadījumā. Saganas kamerālvaldes nama frontonu grezno Kurzemes un Saganas apvienotais ģerbonis.
Saganā hercogs Pēteris tika arī apglabāts. Pēc Otrā pasaules kara postījumiem viss, ko Saganas kapenēs varēja atrast no hercoga, viņa sievas Dorotejas, divu meitu un brāļadēla mirstīgajām atliekām, satilpa nelielā kastītē, kam piestiprināja ovālu uzrakstu plāksnīti no hercogienes Dorotejas zārka, vienīgo detaļu, kas bija paglābusies pēc kapenes demolēšanas.
No Saganas internacionālie sakari ved tieši uz Franciju. Lai cik tas šķistu paradoksāli, tikai 1958.gadā sociālistiskā Polija atpirka Saganas pili no franču hercogu de Taleirānu dzimtas. Pēc hercoga Pētera nāves Saganu bija mantojusi vecākā meita Vilhelmīne, no kuras 1839.gadā to mantoja viņa māsa Paulīne. Savukārt no Paulīnes Saganu nopirka viņas jaunākā māsa Doroteja, kas bija precējusies ar slavenā valstsvīra Šarla Morisa de Taleirāna brāļadēlu un kļuva par lielā diplomāta lielo mīlestību. Viņas pēcnācēji apvienoja Taleirānu un hercoga Pētera bagātības un tālāk nesa Saganas hercogu titulu. Tas izskaidro Kurzemes vārda plašo pazīšanu Francijā, kur Taleirāna leģendai blakus vienmēr tiek minēta Kurzemes hercogiene Doroteja un viņas meita Doroteja, vēlākā Saganas hercogiene.
Parīzē no 1812.gada līdz savai nāvei 1838.gadā Taleirāns dzīvoja Sen-Florantēna pilī Konkordijas laukuma malā, ko pēc tam mantoja Saganas hercogiene Doroteja, kura pili pārdeva. Tagad ēka, kurā notiek restaurācijas darbi, pieder ASV vēstniecībai.
Konkordijas laukuma otrā malā atrodas plaši pazīstamā viesnīca Hotel Crillon. 19.gadsimta sākumā tā saucās citādi – Hotel de Courlande, par godu hercoga Pētera vecākajai meitai Vilhelmīnei, kas tur ilgstoši bija uzturējusies pēc kāzām ar franču hercogu de Roānu-Gemenē. Vēl viena nozīmīga ēka Parīzē liecina par Taleirānu un Kurzemes nama kādreizējo bagātību. Tā saucas Hotel de Sagan (zem tā gan nav jāsaprot viesnīca, bet hotel particulier, franču parastais apzīmējums lielam pilsētas privātnamam), tagad šajā ļoti grezni dekorētajā namā atrodas Polijas Republikas vēstniecība.
Taleirānu galvenā rezidence laukos bija Valansē pils, renesanses laika celtne, ko Taleirāns modernizēja un kur viņš pavadīja vasaras. Tur glabājas arī priekšmeti, kas savā laikā pārvesti no Saganas pils un sākotnēji atradušies Kurzemē. Tai skaitā Leonharda Šorera gleznots hercoga Ernsta Johana portrets, kura replika atrodas Rundāles pilī.
Savukārt Saganas hercogienes Dorotejas mīļākā lauku rezidence bija nelielā Roškotas pils, netālu no slavenajām Luāras ielejas pilīm. Roškotu Doroteja atstāja mantojumā savai meitai Paulīnei, kuras pēcnācēji to tika pārdevuši, tagad pilī ierīkota viesnīca.
Šodien Kurzemes relikvijas visvairāk koncentrētas Marē pilī netālu no Parīzes, kas līdz pagājušā gada martam bija pēdējās Taleirānu dzimtas pārstāves, Saganas hercogienes Violetas dzīvesvieta. Ar viņas nāvi izbeidzas šis Francijā slavenais uzvārds, kā arī iznīkst Saganas hercogu tituls, ko Taleirāni bija mantojuši no Kurzemes hercoga Pētera. Marē pilī un tai blakus ierīkotajā Taleirāna muzejā glabājas daudzas dzimtas relikvijas un portreti, kas vairumā gadījumu nāk no Saganas pils un Roškotas.
1792.gadā hercogs Pēteris nopirka Nāhodas pili Bohēmijā, kas tagad atrodas Čehijas teritorijā. Šī romantiskā celtne hercogam pēc atteikšanās no troņa pamīšus ar Saganu kalpoja kā iemīļota uzturēšanās vieta. No šejienes viņš 1799.gada beigās devās meklēt ārsta palīdzību uz netālo Gellenavas muižu, kur 1800.gada 13.janvārī mira, neprasmīga dziednieka nozāļots. Nāhodu mantoja vecākā meita Vilhelmīne, no kuras pilī joprojām saglabājies aizkustinošs personīgo lietu krājums.
Vilhelmīnes iemīļotākā dzīvesvieta bija Nāhodas īpašumā ietilpstošā Ratiboržices pils. Ratiboržice kļuvusi pasaulslavena ar tur dzimušās čehu rakstnieces Boženas Ņemcovas tautas romānu “Babička”, kur Vilhelmīne rādīta ļoti simpātiskā gaismā.
Vēl neilgi pirms nāves hercogs Pēteris bija nopircis arī grāfu Černinu pili Prāgā, kur tagad atrodas Čehijas Izglītības ministrija.
Tomēr Kurzemes vārds Eiropā nebūt nav izzudis. Kurzemes hercoga Ernsta Johana jaunākais dēls Karls Ernsts turpināja Bīronu dzimtas jaunāko līniju, kas pastāv joprojām. 1804.gadā dzimta ieguva jaunu uzvārdu Prinz Biron von Curland, ko nes arī mūsdienās. Šīs Bīronu līnijas sēdeklis bija Vartenbergas baronija, ko Ernsts Johans Bīrons bija nopircis jau 1734.gadā. Pēdējais Vartenbergas īpašnieks bija princis Karls Bīrons, kas to zaudēja 1945.gadā. Lielo neogotisko pili, kas glabāja daudzas dzimtas relikvijas, nodedzināja padomju armija. Mūsdienās Vartenbergā, (pol. Sicuva) katoļu baznīcā, vairākās vietās redz Kurzemes ģerboni, saglabājusies arī luterāņu baznīca, ko pēc hercoga Pētera pasūtījuma cēlis Berlīnes arhitekts Karls Gothards Langhanss.
Mūsdienās dzimtas galva ir Kurzemes princis Ernsts Johans Bīrons, fiziķis, kurš dzīvo Ammerlandē pie Štarnbergas ezera, netālu no Minhenes. Arī šīs Bīronu dzimtas līnijas pārstāvji saglabājuši daudz portretu, priekšmetu un ģimenes relikviju no Kurzemes hercogu nama. Princis Ernsts Johans jau daudzus gadus ir Rundāles pils patriots, dāvinājis muzejam dzimtas relikvijas un palīdzējis pils restaurācijā. Patlaban par viņa līdzekļiem tiek restaurēts Rundāles pils hercoga guļamistabas parkets, kurš svinīgi tiks atklāts nākamā gada 24.maijā, pils pamatakmens likšanas dienā. Viens Ernsts Johans Bīrons cēla Rundāles pili, cits Ernsts Johans sešas paaudzes vēlāk palīdz to atjaunot. Tādējādi Kurzemes hercogu vēsture nav tikai pagātne, tā ir arī tagadne un nākotne, sava veida vēsturiska apļa noslēgšanās. Daudz kas no Kurzemes-Zemgales hercogistes ir bijis zūdošs un gaistošs. Tomēr arī tā atspulgi glabājas Eiropas vēstures atmiņā un ir veidojuši tagadējās Latvijas identitāti.

Latvijas Zinātņu akadēmijas pilnsapulcei sagatavotā akadēmiskā lekcija – 24.septembrī, Rundāles pilī saņemot augsto LZA Lielo medaļu.