*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; /– atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos– Rutas Purviņas tulkojums.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Turpinām sesijas darbu. Rīta sēdi paziņoju par atklātu. Lūdzu, reģistrējieties, ieslēdzot reģistrācijas režīmu. Nevienam nav nekādas ķibeles ar aparatūru? Lūdzu rezultātus. Tomēr ir ķibeles.
Komisijas priekšsēdētāju pie mikrofona lūdzu.

I.Ozols: Es lūgtu ļoti precīzi izpildīt reģistrācijas procedūru. Man ir aizdomas, ka atsevišķos gadījumos deputāti kļūdoties nospiež divus taustiņus. Elektronika nevar šādā veidā kļūdīties.

Priekšsēdētājs: Es šo piezīmi saprotu tā, ka daži deputāti nav apguvuši tehniku. Lūdzu, vēlreiz. Deputāts Kurdjumovs rezumēs situāciju par visu tehniku. */Esiet tik labi, nāciet žigli pie mikrofona./

L.Kurdjumovs: */Es jau teicu, un to es vakar pārbaudīju, ka mums ir precīzi fiksēti visi deputāti pēc uzvārdiem un pēc sēdvietām, turklāt mēs izdarījām reģistrāciju, deputātiem ierodoties, un es ierosinu, lai tehniskais personāls šo reģistrējumu salīdzina ar šeit izdrukāto situāciju un konstatē, kurš no deputātiem balso par savu kaimiņu./

Priekšsēdētājs: Priekšlikums ir vietā. Kaut gan šeit ir runa par pāris deputātiem, precizitātei jābūt. Varbūt tas liks mums ievērot instrukciju, lietojot tehniku. Turpinām jautājumus, kuri ir paredzēti darba kārtībā. Attiecībā uz secību jūs varētu ņemt vērā manu lūgumu un izskatīt kandidātus, kas saistīti ar Augstākās tiesas priekšsēdētāja un valsts arbitra ievēlēšanu. Nav iebildumu? Augstākās tiesas priekšsēdētāja amatam es izvirzu Gvido Zemrībo kandidatūru. Savu viedokli teiks komisija vai vispirms noklausīsimies kandidātu? Labi, lūdzu. Tātad pēc tradīcijas, kura šeit ir iedibināta: vai ir vajadzīgs darbības programmas tēžu izklāsts vai tūlīt pāriesim pie jautājumiem? No zāles iesaka uzdot jautājumus. Tad varbūt ar to arī sāksim. Kādi ir jautājumi? Deputāts Birkavs.

V.Birkavs: Sakiet, lūdzu, kāds ceļš ejams, lai nostādītu tiesas varu blakus likumdošanas varai un izpildvarai, jo šobrīd tā stāv zemāk?

G.Zemrībo: Es domāju, ka tas ir viens no pamatjautājumiem tiesas darbības tālākai reformēšanai un uzlabošanai stabilizācijas virzienā. Kā mēs zinām, visās demokrātiskajās valstīs šobrīd pastāv varas sadale. Tās autors ir pazīstamais franču apgaismotājs Monteskjē. Viņa viedokli varētu īsumā formulēt tā, ka demokrātiska valsts ir tad, ja trīs varas– likumdošanas, izpildu un tiesas– ir cita no citas izolētas, patstāvīgas un neatkarīgas. Kaut kas jau šajā ziņā ir darīts, taču acīmredzot jums, godājamie deputāti, tuvākajā laikā vajadzēs jaunu Latvijas likumu par tiesu iekārtu, kur šie jautājumi tiks attiecīgi formulēti un dotas garantijas tiesas darba neatkarībai. Tas ir pats svarīgākais moments. Katrā ziņā jāveic vesela virkne citu grozījumu likumdošanā, kas saistīti ar izmaiņām procesuālajā likumdošanā, arī materiālo tiesību normās, kas attiecas uz procesuālo likumdošanu. Es gribētu uzsvērt, ka šobrīd tas ir viens no svarīgākajiem momentiem. Esmu vairākkārt šo jautājumu cilājis, lai panāktu izmaiņas, bet līdz šim tas man nav izdevies.
Lai mēs tiešām ieviestu demokrātisku tiesu, viens no svarīgākajiem noteikumiem ir nodrošināt pilnībā visos gadījumos iespējas pārsūdzēt tiesas spriedumu. Šobrīd stāvoklis ir tāds, ka pilsoņi, kuri ir sastrīdējušies par niekiem un kuru lietu izskata Tautas tiesa, var spriedumu pārsūdzēt Augstākajā tiesā. Diemžēl, ja Augstākā tiesa ir pieņēmusi spriedumu, pat ja ir piespriests nāvessods, tad tiesību pārsūdzēt šos spriedumus likuma kārtībā šobrīd mums nav. Acīmredzot atrisinājums var būt, vai nu izveidojot starpposmu starp Tautas tiesu un Augstāko tiesu kā speciālu tiesu, kura skatītu šīs lietas kā pirmās instances tiesa, vai arī izveidojot speciālu kasācijas kolēģiju Augstākajā tiesā, kura skatītu kasācijas protestus par šiem spriedumiem. Es varētu vēl šo domu turpināt attiecībā uz veselu virkni citu jautājumu, bet domāju, ka īsumā esmu atbildējis.

Priekšsēdētājs: Deputāts Panteļējevs.

A.Panteļējevs: Es saprotu, ka tas ir likumdevēju kompetencē, un tomēr kāds ir jūsu personiskais viedoklis par nāves spriedumu?

G.Zemrībo: Šis jautājums ir ļoti nopietns. Mans personiskais viedoklis ir tāds, ka jāpārskata šis jautājums likumdošanā. Ir krasi jāsamazina iespējas piemērot nāvessodu. Mums šobrīd ir daudz pantu, kuri paredz nāvessodu, piemēram, par valsts vai sabiedriskā īpašuma izlaupīšanu sevišķi lielos apmēros, par kukuļņemšanu un vesela virkne citu pantu, no kuriem tas būtu, pēc manām domām, svītrojams. Vienīgais jautājums, kur varbūt varētu būt runa par nāvessoda saglabāšanu, ir tie gadījumi, kad pilsonis izdarījis slepkavību vainu pastiprinošos apstākļos.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Teikmanis, kaut gan es piedāvāju vārdu deputātam Rikardam, bet viņš ir atteicies.

A.Teikmanis: Atļausiet divus jautājumus. Kā jūs raugāties perspektīvā uz tiesu reformu un tiesu specializāciju, respektīvi, sākot ar administratīvajām tiesām un tālāk pašu tiesu specializāciju?

G.Zemrībo: Šis jautājums būtu ļoti rūpīgi jāizpēta. Manuprāt, vajadzētu domāt par administratīvo tiesu izveidošanu, jo šobrīd faktiski mums ir tiesneši, kas skata šīs lietas daļēji vienpersoniski, ir arī atsevišķi administratīvo tiesu piemēri, administratīvo tiesu piemērošanas jautājumi, ko tiesa izskata civilās tiesāšanas kārtībā. Domāju, ka vajadzētu iepazīties ar to Latvijas Republikas praksi, kāda bija savā laikā, tas ir, pirmskara Latvijas Republikas praksi.
Ļoti aktuāls būtu jautājums, vai nevajadzētu izveidot nepilngadīgo lietu tiesas, speciālas tiesas, kas skatītu tikai nepilngadīgo izdarītos noziegumus, kā arī jautājumus, kas saistīti ar nepilngadīgo nosūtīšanu uz specskolām. Šobrīd tas jautājums vispār ir ārpus tiesu kompetences, tas tiek lemts administratīvā kārtībā. Bieži vien tieši nepilngadīgo noziedzība sakņojas šajās specskolās, jo tiesu prakse liecina, ka viszvērīgākie nepilngadīgo izdarītie noziegumi ir tajos gadījumos, kad šis nepilngadīgais ir tiešām izgājis šo specskolu. Varētu padomāt arī par atsevišķām citām spectiesām.

A.Teikmanis: Vai drīkstu otru jautājumu? Jau zināmu laiku pie mums ilgst konstitucionālā krīze– Latvijas likumu neatbilstība PSRS likumiem. Kopš neatkarības atjaunošanas Deklarācijas pieņemšanas iezīmējas jauns posms. Jūsu domas par tiesas darbu turpmāk, par to, kā tiesa ievēros mūsu likumus?

G.Zemrībo: Es domāju, ka jautājums attiecībā uz tiesām ir samērā vienkāršs, jo mums ir spēkā esošā Latvijas PSR Konstitūcija, kuras 97.panta 5.punktā noteikts, ka mūsu republikas teritorijā darbojas tie Vissavienības likumi, kurus attiecīgi akceptējusi jeb ratificējusi Augstākā padome. Tātad tas viss ir jūsu rokās, godājamie deputāti. Jāsaka, ka arī pirms tam mums republikā bija prakse, kas pastāvēja jau vairākus gadu desmitus, ka tīrā veidā mēs Vissavienības likumus nepiemērojām, bet piemērojām tikai tos, kuri bija inkorporēti mūsu kodeksos. Tāpēc tiesas piemēros republikas likumus, kuri būs attiecīgi ratificēti Augstākajā padomē.

Priekšsēdētājs: Deputāts Morozļi.

G.Morozļi: */Gribu uzdot jums divus jautājumus. Pirmais jautājums. Lūdzu, pasakiet, ko jūs domājat darīt, lai Tautas tiesas spriedumus pieņemtu noteiktā laikā un lai spriedums šai laikā tiktu izsniegts pilsonim, jo, kā jūs zināt, praksē iznāk tā, ka spriedumu desmit dienu laikā drīkst pārsūdzēt, bet sprieduma nav./

G.Zemrībo: */Nu, Morozļi kungs, domāju, ka tieši jums kā speciālistam vajadzētu zināt, ka tautas tiesu tā dēvētās organizatoriskās darbības jautājumi ir Tieslietu ministrijas kompetencē. Ievērojot pašreizējo stāvokli, tas nav Augstākās tiesas jautājums, jo šodien kompetence sadalīta starp Augstāko tiesu un Tieslietu ministriju. Augstākā tiesa pārbauda tiesu spriedumu likumiskumu un pamatotību.
Kas attiecas uz tiesu darbības organizatorisko pusi, tas ir Tieslietu ministrijas jautājums. Esmu vienisprātis, ka jūsu kritika ir pamatota. Tautas tiesas tiešām šajā ziņā bieži grēko. Paldies./

G.Morozļi: */Domāju, ka šis jautājums interesē visus. Arī tiesas. Un otrs jautājums. Kā jūs iedomājaties pēc Deklarācijas pieņemšanas Latvijas PSR Augstākās tiesas un PSRS Augstākās tiesas uzraudzības un kasācijas praksi. It īpaši, precīzi es nezinu, taču iespējams, ka šodien tur tiesvedībā ir republikas lietas. Kā būs turpmāk?/

G.Zemrībo: Attiecībā uz šo likumu, kā jau es minēju vienā atbildē, kuru tikko devu, tiesa vadīsies no republikā pieņemtajiem likumiem. Tiesa izpilda republikas Augstākās padomes likumu. Šeit citas atbildes nevar būt.

V.Čebotarenoka: Kā jūs uzskatāt, vai ir pareizs lēmums, ka rajona tiesneši tiks izvēlēti uz 10 gadiem? Ja daļa no tiem tiks sliktākajā gadījumā koruptēti, kā varētu rīkoties, lai viņus atsauktu? Tas nedotu viņiem iespēju būt ļoti pārliecinātiem par savu neaizskaramību.

G.Zemrībo: Šajā gadījumā mēs stāvam gluži pretējās frontēs, ja tā varētu teikt. Mēs visu laiku esam cīnījušies par to, lai tiesneši būtu neatkarīgi. Un viens no maniem uzskatiem ir tāds, ka ar laiku vajadzētu domāt, vai neiecelt tiesnešus uz mūžu, kā tas šobrīd ir daudzās civilizētās valstīs. Tiesnesim ir jābūt neatkarīgam. Viņš nevar būt pakļauts vietējai varai vai kādiem citiem sabiedriskiem spiedieniem. Mēs esam pietiekami daudz no tā cietuši, un es domāju, ka tas mums nav vajadzīgs.
Cits jautājums ir, ja tiesnesis ar savu uzvedību, negodprātīgu rīcību vai, pat pieļaujot likumpārkāpumus, izdara pārkāpumus. Tad ir iespējas, ir reglamenta speciāla kārtība, kā tiesnesi var jebkurā brīdī atsaukt.

V.Čebotarenoka: Paldies. Novēlu jums atrast tādus tiesnešus.

Priekšsēdētājs: Deputāts Šapovālovs.

P.Šapovālovs: */Man ir viens mazs jautājums, un otrs– liels. Lūdzu, pasakiet, kā jūs domājat, vai mēs jau vairs neesam Savienības sastāvā vai esam Savienības sastāvā? Jūsu viedoklis./

G.Zemrībo: */Piedodiet: vai šis ir lielais vai mazais jautājums?/

P.Šapovālovs: */Tas ir mazais./

G.Zemrībo: */Nu, tad atbildēšu ar mazu atbildi, uz šo jautājumu esmu jau divreiz atbildējis. Es jau atbildēju deputātam Morozļi un vēl vienam deputātam, kurš bija uzdevis šo jautājumu./

P.Šapovālovs: */Ja pareizi esmu sapratis, tad tātad Savienības sastāvā. Pagaidām./

G.Zemrībo: */Nē, nu es atbildēju. Jūsu jautājums attiecas uz Augstākās padomes priekšsēdētāja amatu./

P.Šapovālovs: */Nē, nē, pavisam cits. Nu, tad, ja drīkst, es uzdošu otru, lielo jautājumu. Ja jau mēs vairs neesam sastāvā, kā es saprotu, pēc Deklarācijas pieņemšanas Latvijas Augstākajai tiesai būs tiesības tulkot gan Latvijas PSR, gan PSRS likumus. Kā jūs varat iztulkot šo likumu un Kriminālkodeksa 59.pantu: “Dzimtenes nodevība– darbība, ko veicis PSRS pilsonis, kaitējot PSRS suverenitātei, teritoriālai integritātei vai valsts drošībai”? Ko darīt ar tiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka viņi tomēr ir PSRS pilsoņi, bet vēl nav pieņēmuši Latvijas pilsonību? Es vairākkārt esmu teicis, ka, iekams kaut ko pieņem, mums vispirms jāpieņem likums par pilsonību. Tātad, galu galā, ko darīt PSRS pilsoņiem, kas dzīvo Latvijā, kā jūs tulkosit viņu darbību, ja viņi kaitēs PSRS suverenitātei, teritoriālai neaizskaramībai vai valstiskai drošībai./

G.Zemrībo: */Nu, redziet, tas pirmām kārtām ir Vissavienības likums, kas inkorporēts mūsu Kriminālkodeksā./

P.Šapovālovs: */Pagaidām tas nav atcelts./

G.Zemrībo: */Piedodiet, es atbildu./

Priekšsēdētājs: */Atvainojiet, lūdzu, rimstieties abi. Deputāt Šapovālov, es izsaku jums kārtējo piezīmi. Ja nevarat, lūdzu, uzrakstiet uz papīra jautājumu, precīzi nolasiet un nesāciet apspriest. Pēc tam notiks apspriešana, es jums došu vārdu un jūs varēsit izteikties./

G.Zemrībo: */Pirmkārt, kā jau teicu, tas ir Vissavienības likums, kas inkorporēts mūsu republikas Kriminālkodeksā. Domāju, ka acīmredzot Augstākajai padomei tuvākajā laikā vajadzēs pārskatīt šos likumus, ņemot vērā to Deklarāciju, kas šodien pieņemta.
Otrkārt, jautājums par Dzimtenes nodevību praktiski šodien civiltiesām nevar rasties, tā es domāju. Pašreizējā situācijā tas var rasties kara tribunāliem, kādu mums nav. Tāpēc praktiski es domāju, ka mūsdienās šī problēma neradīsies. Taču, manuprāt, drīzā laikā šis likums attiecīgi jāgroza, jo Dzimtenes nodevība kā tāda pastāv visas pasaules likumdošanas aktos, un Latvijas Republika arī pieņems tādu likumu. Cits jautājums rodas par formulējumu./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Preinbergam.

G.Preinbergs: Cienījamais Augstākās tiesas priekšsēdētāja amata kandidāt! Man ir jautājums sakarā ar notikumiem Jelgavā, kas vairāk vai mazāk satrauc visu Jelgavas sabiedrību, un proti – Augstākās tiesas zināmu mīkstsirdību attiecībā pret noziegumiem, turklāt smagiem noziegumiem, ko izdara Jelgavas milicijas darbinieki. Konkrēti divi piemēri– akadēmijas prorektora Dreimaņa dēla slepkavība– Tautas tiesa notiesāja slepkavu uz astoņiem gadiem, bet, kad lieta nonāca līdz Augstākajai tiesai, viņam piesprieda trīs gadus.
Otrs gadījums – viena Jelgavas milicijas virsnieka nošaušana darbavietā; šo slepkavību izdarīja otrs virsnieks, kas atradās milicijā dzēruma stāvoklī, jo milicijas telpās bija sarīkojis dzeršanu, viņam piesprieda laikam, ja nemaldos, 10 vai 12 gadus. Kā izskaidrot šādu situāciju? Es varētu nosaukt vēl veselu virkni piemēru, kad Augstākā tiesa ir mīkstinājusi Tautas tiesas spriedumu, ja tie attiekušies uz milicijas darbiniekiem.

G.Zemrībo: Es nedomāju, ka šeit, Augstākās padomes sēdē, mēs varam izanalizēt konkrētās lietas. Ja jūs vēlaties, varu jums sīkāk izstāstīt šīs lietas apstākļus, kāpēc tiesa piesprieda tieši tādu sodamēru attiecībā uz to milicijas darbinieku, kurš nošāva otru milicijas darbinieku. Kāpēc vienā vai otrā gadījumā piesprieda tādu vai citādu sodu. Acīmredzot Augstākajai tiesai bija kāds pamatojums, motivējums.
Ja runājam par prorektora dēla nāvi, tad šī lieta mums ir diezgan plaši aprakstīta. Arī es esmu piedalījies šīs lietas izskatīšanā, jo tā nonāca līdz Augstākās tiesas Plēnumam. Es varu teikt, ka šis jautājums nav bezstrīdus jautājums, taču šeit bija runa par nodarījuma juridisko kvalifikāciju. Augstākā tiesa, Augstākās tiesas Krimināllietu kolēģija nāca pie atzinuma, ka šis cilvēks, kurš izdarīja noziegumu, iesita cietušajam, cietušais krita un krītot atsitās ar galvu pret trotuāru, taču nav pierādījumu, ka tiesājamajam bijis nodoms noslepkavot, ka viņš ar tīšu nodomu noslepkavojis cietušo. Tāpēc vainīgais tika notiesāts par slepkavību neuzmanības dēļ. Un pēc šā panta viņam tika piespriests maksimālais sods.
Varam strīdēties, varam spriedumam piekrist, varam nepiekrist– tas ir jautājums par to, kā attiecīgo notikumu kvalificēt. Es tikai gribētu, lai jūs zinātu– tiesā vispār, visas pasaules tiesās, pastāv princips, ka visos gadījumos katras šaubas ir jātulko par labu apsūdzētajam, tiesājamajam, nevis par labu apsūdzībai. Un mēs pēc šā principa arī cenšamies tiesāt. Es uzskatu, ka šis jautājums nebija bezstrīdus, bet Augstākās tiesas Plēnums ar balsu vairākumu nobalsoja tādā veidā, kā es jums tikko izstāstīju.

G.Preinbergs: Paldies. Tomēr mani neinteresē konkrētās detaļas, bet gan likumsakarības, ka, lūk, tieši šajos gadījumos spriedumi tika mīkstināti.

G.Zemrībo: Likumsakarības šeit nav. Es varu pierādīt ar tiesu praksi, ka Augstākā tiesa mīkstina daudzus Tautas tiesu spriedumus arī tad, kad tajos nav iesaistīti milicijas darbinieki,– un galvenokārt tad, kad tajos nav iesaistīti milicijas darbinieki. Šeit nav runa vispār par attieksmi pret milicijas darbiniekiem, bet par noteiktu sodu liberalizāciju, kas ir nepieciešama, teiksim, salīdzinājumā ar to praksi, kas mums pastāvēja, piemēram, pirms 10 gadiem.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Kostinam.

V.Kostins: */Godājamo kandidāt! Gribu uzdot jums trīs nelielus jautājumus. Pirmais jautājums. Lūdzu, pasakiet kā speciālists, kā jūs vērtējat to, ka vakar atcelti vairāki Administratīvo pārkāpumu un Kriminālkodeksa panti par militāro uzskaiti, par izvairīšanos no iesaukšanas? Kādas tam var būt sekas? Tas ir pirmais jautājums./

G.Zemrībo: */Jūs zināt, savas runas sākumā es teicu, ka šajā ziņā es pilnīgi pievienojos Monteskjē un uzskatu, ka demokrātiskā valstī jābūt neatkarīgām varām: likumdošanas, izpildu un tiesu varai. Tāpēc es nemēdzu un manā kompetencē nav izteikt kādas piezīmes un vērtēt republikas augstākās likumdošanas varas institūcijas– Augstākās padomes – darbību./

V.Kostins: */Kā beidzās Bogdānova lieta, kas bija sacēlusi tādu troksni?/

G.Zemrībo: */Bogdānova lieta, nu, es nezinu, ja jūs vēlaties, varu pastāstīt.../

V.Kostins: */Ļoti īsi./

V.Zemrībo: */Īsi varu pateikt divos vārdos. 1985.gadā Bogdānovs bija atlaists no darba par darba kavēšanu. Pusgadu pēc atlaišanas viņš griezās Tautas tiesā. Tautas tiesa atzina, ka viņš darbu kavējis, un noraidīja viņa prasību par viņa atjaunošanu darbā. Republikas Augstākās tiesas Civillietu tiesu kolēģija atstāja spiedumu negrozītu, vēlāk šo spriedumu uzraudzības kārtībā pārraudzīja republikas un Padomju Savienības visas iespējamās instances.
Un mūsu republikas tiesu spriedumu visas atzina par pareizu un likumisku./

V.Kostins: */Labi. Pēdējais ļoti īss jautājums. Vai jūs savā darbībā vienmēr ievērosit goda, sirdsapziņas un sava pienākuma jautājumus?/

G.Zemrībo: */Domāju, ka līdz šim esmu tā rīkojies un tā darīšu arī turpmāk. Citādi es nevaru./

No zāles: Es atvainojos, kamēr mums Konstitūcijā ir Tautas kontroles komiteja, mēs nevaram tā rīkoties.

Priekšsēdētājs: Diemžēl es jūs nesadzirdēju...

I.Geidāns: Šis reglaments ir izstrādāts, balstoties uz spēkā esošās Konstitūcijas normām, tādēļ šeit kaut ko grozīt, negrozot Konstitūciju, ir nepareizi.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Es tomēr gribu oponēt, jo, ja mēs varam reglamentu izskatīt pa daļām– un mēs to visu laiku esam darījuši –, tad kāpēc mēs pēkšņi nevaram izskatīt pa daļām? Tāpēc man liekas, ka, pieņemot šo lēmumu, mēs nerīkojamies pretēji Konstitūcijai. Par Tautas kontroli un citām lietām lemsim acīmredzot tad, kad būs izskatīts reglaments. Ja būs kādi priekšlikumi, izskatīsim arī labojumus Konstitūcijā. Taču šodien mums viss notiek saskaņā ar Konstitūciju. Tātad atklājam debates.
Sekretariāts man ziņo, ka pieteicies runāt deputāts Geidāns.

I.Geidāns: Ja ir iznācis tā, ka neviens negrib debatēt, tad man ir tāds ierosinājums, tāds priekšlikums. Tā kā mēs Zemrībo kunga kandidatūru savā frakcijā neesam apsprieduši, bet tas tomēr ir ļoti nopietns visas republikas mēroga postenis, kas skar mūs visus, mums ir jāpieņem nopietni lēmumi, mums nepietiek viņu pirmo reizi redzēt un dzirdēt. Man ir ierosinājums– mēs esam viņu noklausījušies, taču pēc tam vajadzētu kandidatūru izskatīt frakcijā, rīt mums ir lielā frakcijas sēde, un tad nākamo reizi viņa kandidatūru balsot.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vairāk runātāju nav. Kurš runās komisijas vārdā?
No zāles: Vakar bija plānotas divas komisijas sēdes– Aizsardzības un iekšlietu pastāvīgās komisijas sēde un Likumdošanas jautājumu pastāvīgās komisijas sēde, diemžēl, cik man zināms, paralēli plenārsēdes darbam notika vienīgi Likumdošanas jautājumu komisijas sēde, taču, kad pēc plenārsēdes savācās Aizsardzības komisija, tad jau vairs nebija kandidātu, ko izskatīt.

Priekšsēdētājs: Likumdošanas komisija izskatīja Zemrībo kandidatūru un vienbalsīgi nobalsoja par viņa rekomendēšanu ievēlēšanai šajā amatā. Situācijā, kad mēs esam viņu noklausījušies un uzdevuši jautājumus, kad mums ir Likumdošanas komisijas ieteikums apstiprināt viņu šajā amatā, es izvirzu šo jautājumu uz balsošanu. Lūdzu, ieslēdziet balsošanas režīmu un izsakiet savu attieksmi par Gvido Zemrībo ievēlēšanu par Augstākās tiesas priekšsēdētāju. Rezumēsim rezultātu: par– 149, pret– 8 un atturas 10 deputāti. Tātad Gvido Zemrībo ievēlēts par Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētāju. Apsveicam, vēlam sekmes. (Aplausi.)
Godātie deputāti! Ir tāda situācija, ka man, lai veiktu dienesta darbu Prezidijā, vajadzētu mazu laiciņu nebūt klāt sēdē, taču es translāciju dzirdēšu un jebkurā balsošanas brīdī būšu klāt. Es gribētu lūgt, lai jūs izskatāt valsts arbitra kandidatūru un viņa ievēlēšanu. Es šajā sakarībā izvirzu arī Gvido, bet tikai Narkeviča kandidatūru. Lūdzu, nāciet uz tribīni.
Gvido Narkēvičs, kuru jūs pazīstat, arī līdz šim ir strādājis par republikas arbitru, tātad procedūra ir tā pati. Vai ir vajadzība, lai viņš izklāstītu savas tēzes, vai arī uzdosim jautājumus? Lūdzu– uzdodiet jautājumus. Vārds deputātam Muciņam.

L.Muciņš: Izšķirot saimnieciskos strīdus, gan agrāk, gan arī turpmāk strīdīgās puses atradīsies dažādās vietās, teiksim, Gruzijā un Latvijā. Ņemot vērā neatkarības atjaunošanas Deklarāciju, kas tiks izmantota par pamatu, izšķirot šos saimnieciskos strīdus, kuras republikas likumdošanas normas tiks ievērotas un kā jūs rīkosities šajos gadījumos?

G.Narkevičs: Pašreiz valsts arbitrāžas svarīgākais uzdevums ir demokratizēt arbitrāžas procesus, tuvināt tos starptautiskajām normām. Būs jāizskata– un jau pašreiz tādi ir– strīdi starp dažādām republikām, tātad katrā gadījumā ir jāatrod kopsaucējs likumdošanas piemērošanai.
Kas jau ir darīts? 1990.gada 26.aprīlī Rīgā notika triju Baltijas republiku galveno arbitru sanāksme, kurā mēs izstrādājām vienošanos par triju Baltijas republiku uzņēmumu un organizāciju savstarpējo strīdu izskatīšanas kārtību, lai visus jautājumus varētu lemt tepat Baltijas robežās. Ja Augstākā padome ar savu nobalsojumu piešķirs man šīs pilnvaras, acīmredzot jau 29.maijā Tallinā šāda vienošanās tiks parakstīta. Cits jautājums, kā vienosimies ar citām republikām.
Protams, arbitrāžai izskatot un izlemjot strīdus, pirmām kārtām jāvadās pēc principa, pēc abām pusēm obligātiem likumiem. Tātad, ja strīdas Armēnijas organizācija ar Latvijas organizāciju, tad ir jāvadās gan pēc Armēnijas, gan Latvijas likumdošanas.
Vai varēs vienlaicīgi piemērot abas likumdošanas? Šeit svarīgi būtu ņemt vērā, kādas attiecības ir starp pusēm, kā ir noslēgti līgumi; šajā periodā it sevišķi pastiprinās līgumattiecību līguma satura nozīme– cik lielā mērā tie ir izstrādāti, kādas likumdošanas puses ievēro tos, kādu arbitrāžu abas puses izvēlēsies. Līdz šim līguma darbs mūsu tautsaimniecībā diemžēl bija samērā vāji attīstīts, un acīmredzot arbitrāžai gan mūsu republikā, gan citās republikās pašreiz būs ļoti nopietni jāstrādā, lai tautsaimniecībā ieviestu šīs līgumattiecības.

Priekšsēdētājs: Deputāts Birkavs.

V.Birkavs: Sakiet, lūdzu, godājamais pretendent, kāda, pēc jūsu domām, ir arbitrāžas loma šajā periodā, lai stimulētu tirgus ekonomikas attīstību?

G.Narkevičs: Jūsu jautājumu sapratu. Periods ir ļoti grūts arī arbitrāžai, tāpēc ka plānu sadales mehānisms ir lielā mērā bloķējies un tajā pašā laikā pāreja uz tirgus ekonomiku tikai sāk stihiski veidoties. Šīs attiecības starp kooperatīviem, kur jau ir samanāmi tirgus ekonomikas elementi, pašreiz vēl nav regulētas likumdošanas aktos, tātad ļoti daudz arbitrāžas orgāni gaida, lai Augstākā padome, likumdošanas orgāni šos jautājumus regulētu ar likumu. Pašreiz mēs esam spiesti vadīties galvenokārt no līgumiem, kurus puses ir noslēgušas, un šie līgumi ļoti bieži ir juridiski slikti izstrādāti. Tādēļ ļoti liela nozīme ir tiesību propagandas darbam– uzņēmumu vadītājiem, juriskonsultiem jāapgūst tieši šī menedžmenta prakse, līgumu slēgšanas prakse un citi tamlīdzīgi jautājumi. Šī ir arī viena no arbitrāžas funkcijām. Visi arbitrāžas darbinieki darbā ļoti aktīvi piedalās lekciju un mācību darbā, tiesību propagandā.

Priekšsēdētājs: Vienu mirklīti, es nolasīšu deputāta Teikmaņa iesniegumu: “Vai nevarētu lūgt deputātus uzdot pretendentiem jautājumu par viņu programmu kompetenci, nevis par atsevišķiem gadījumiem? Nevajadzētu pretendentu uzstāšanos pārvērst par preses konferenci.”
Vārds deputātam Šļakotam.

K.Šļakota: Pašreiz republikas uzņēmumiem veidojas sakari ar ārvalstu uzņēmumiem, konkrēti, ar Rietumu uzņēmumiem. Līdz šim strīdus kārtoja starptautiskā tiesa Maskavā. Kas uzņemsies šīs starptautiskās tiesas funkcijas šeit, Latvijas Republikā?

G.Narkevičs: Saskaņā ar Latvijas PSR Civilprocesa kodeksa 26.pantu strīdu ar ārvalstu pilsoņu, uzņēmumu un organizāciju piedalīšanos izskata tiesa. Izstrādājot jauno likumprojektu par Latvijas valsts arbitrāžu, esam iestrādājuši normu, ka arbitrāža, tāpat kā citu valstu arbitrāžas, izskatīs arī strīdus par juridiskām personām. Protams, lai stingri norobežotu arbitrāžas kompetenci no tiesas kompetences, svarīga būs pušu vienošanās. Tātad, ja puses būs vienojušās šo strīdu nodot arbitrāžai, to skatīs arbitrāža. Ja starp pusēm šādas vienošanās nebūs, jebkura no pusēm, kuras intereses vai tiesības būs aizskartas, griezīsies tiesā.

Priekšsēdētājs: Deputāts Gavrilovs– lūdzu.

M.Gavrilovs: */Man ir pretendentam šāds jautājums: manuprāt, arbitrāžai savā darbībā jābalstās uz likumu, pieņemot lēmumu. Mūsu situācijā, īpaši saimnieciskajā, vērojama vāji izstrādāta mūsu republikāniskā saimnieciskā likumdošana, bet ir Savienības saimnieciskā likumdošana, turklāt tagad tā iegūs lielāku spēku. Kā jūs vērtējat to, ka ir Savienības saimnieciskie likumi, kā jūs tos izpildīsit, ņemot vērā pieņemto Deklarāciju. Piemēram, no 1.jūlija jau darbosies Savienības likums par īpašumu. Ja nepagūsim pieņemt savu likumu, bet reāli vajadzēs uz to atsaukties, tad vai tas būs saimnieciskajiem darbiniekiem svarīgi, vai mēs to ignorēsim, ņemot vērā savus sakarus ar Savienību./

G.Narkevičs: */Stāvoklis nav tik traģisks, kā tas teorētiski var likties, jo 4.maija Deklarācijā bija teikts, ka darbojas 1922.gada Latvijas konstitūcijas četri panti, bet citādi spēkā ir likumdošana, kas savā laikā bija pieņemta mūsu republikā, tātad visas pastāvošās likumdošanas anulēšana Latvijas PSR teritorijā nenotiek. Ja runājam par pretrunām, par iespējamām kolīzijām likumu starpā, tad saimnieciskajā praksē šīs kolīzijas nav tik bīstamas, kā var likties. Praksē redzam: ja puses saistītas normālās līgumattiecībās, tad arbitrāžas strīdi, kas izriet no vecajām administratīvajām komandēšanas metodēm pārvaldībā, ar ļoti retiem izņēmumiem tiek atrisināti un pēc Deklarācijas tiks risināti gluži normālā veidā bez jebkādām īpašām neatrisināmām kolīzijām./

M.Gavrilovs: */Tas ir, vai arbitrāžas praksē tiks ņemta vērā Savienības likumdošana saimnieciskajos jautājumos?/

G.Narkevičs: */Pagaidām tā principā ir obligāta mūsu uzņēmumiem. Bet turpmāk to regulēs līgumi./

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu– pirmais mikrofons.

S.Zaļetajevs: */Manuprāt, žurnālistiem var atņemt akreditāciju tikai tajā gadījumā, ja viņi apzināti sagroza faktus. Ko nozīmē vienpusīgi apgaismot? Jūs labi saprotat, ka šeit gadās strīdīgi momenti. No mūsu viedokļa, Latvijas radio un televīzija arī vienpusīgi apgaismo sesiju. Ja būtu kādi konkrēti fakti, ka Centrālā prese vai Centrālā televīzija patiesi sagrozījušas reālu faktu, tikai tad tas varētu būt pamats akreditācijas atņemšanai. Ja ir tāds fakts, tad lūdzu par to paziņot, ja tādu faktu nav, tad jautājums zaudē jēgu./

A.Prūsis: Attiecībā uz pirmo jautājumu– jā, es domāju, ka mums ir pienācis pēdējais laiks pateikt pilnīgu patiesību par Rīgu un par citām pilsētām. Arī jūsu jautājumi par to liecina, un šis varētu būt viens no variantiem, risinot nodarbinātības problēmu.
Kas attiecas uz otro jautājumu, protams, celtnieki un projektētāji bija šajā Prokrusta gultā. Šīs lietas ir jāpārraksta, vadoties no mūsu būvtradīcijām, gan arī no reālajām iespējām, šīs masīvās dzelzsbetona konstrukcijas un visa celtniecība, kura tika šādā veidā virzīta,– tas, protams, nav pareizi no būvmateriālu ekonomikas aspekta. Koka konstrukcijas visa pasaule, pat mūsu kaimiņi lietuvieši, lieto vairāk nekā mēs. Droši vien daļa deputātu zina, ka pat atsevišķu rajonu izpildkomitejas šīs organizācijas veda pa tā saukto šindeļu ražošanas ceļu.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Kidem.

E.Kide: Visus iepriekšējos gadus sistemātiski netiek pildīti valsts kapitālieguldījumu plāni skolu un profesionāli tehnisko skolu celtniecībā. Ir zināms bēdīgais stāvoklis ar lauku skolām. Kas jūsu kā nākamā ministra programmā ir paredzēts, lai šādu stāvokli novērstu?

A.Prūsis: Manuprāt, te ir divi pamatceļi, lai virzītos maksimāli ātri, dabiski, nešķiežot esošās struktūras. Jāiet uz normālām būvuzņēmēju līgumattiecībām, jo šobrīd mums nav būvmateriālu tirgus. Un šajos monopola apstākļos tik ātri nebūs, jo mums nav izteiktas konkurences starp būvuzņēmējiem. Es saskatu skaidru ceļu– dod iespējas pasūtītājiem, vietējai pašvaldībai diktēt savu gribu, sadalot būvmateriālus ar pasūtītāja starpniecību. Tā ir lielā svira, ar kuras palīdzību pasūtītājs var būvēt to vai citu objektu.
Otrs ceļš acīmredzot ir investīciju nodokļi– nodokļu izmantošanas politika par labu sociālās infrastruktūras veidošanai šīm lauku skolām un citiem objektiem. Tātad jārada maksimāli labvēlīgi apstākļi celtniecības organizāciju strādniekiem, lai viņiem būtu izdevīgi celt. Šobrīd principā nav ekonomiskās ieinteresētības būvēt šos objektus, vieglāk ir uzbūvēt daudz ko citu.

Priekšsēdētājs: Deputāt Safonov, es atvainojos, mums ir jābeidz, un varbūt jūs uzdosit jautājumu tad, kad mēs atsāksim darbu.
Arī Sekretariāts lūdz vārdu divas minūtes. Vārds Jurim Dobelim.

J.Dobelis: Cienījamie deputāti! Pārtraukumā pie reģistrācijas varat paņemt divus dokumentus: izziņu par sakaru ministra posteņa kandidatūru un nelielu iesniegumu no opozīcijas frakcijas.

(Pārtraukums)


Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Tā kā turpinās jautājumu uzdošanu, es atļāvos uzurpēt varu, lai mums darbs iet uz priekšu.

Deputāt Kurdjumov, lūdzu.

L.Kurdjumovs: */Lūdzu atvainot Prūša kungu. Esmu saņēmis no mašīnas pults izdruku, kurā norādīts, ka 4.rindā 9.vietā, 9.rindā 9.vietā, 12.rindā 3.vietā un 13.rindā 1.vietā reģistrējas deputāti, lai gan datu bankā esošajā deputātu sarakstā uz šīm vietām neviens nav reģistrēts. Mani interesē, kas atrodas šajās vietās un kāpēc datu bankas informācija nesaskan ar šodienas reģistrāciju. Gribētu šajā sakarā saņemt informāciju. Tad mūsu reģistrācija jāsaskaņo ar to, kas glabājas mašīnas atmiņā, lai visi balsošanas un reģistrācijas protokoli saskanētu ar to, kas mums ir par deputātu reģistrāciju šajā zālē./

T.Jundzis: Ir priekšlikums šajā sakarībā.

Priekšsēdētājs: Tā, skaidrs. Paldies, Kurdjumova kungs. Jundža kungs sniegs paskaidrojumu.

T.Jundzis: Nē, vienkārši priekšlikumu. Lai mēs nekavētu laiku, palūgsim balsu skaitīšanas komisijas priekšsēdētāju saskaņot ar šīm ziņām un noskaidrot, kas ir un kas nav.

Priekšsēdētājs: Pieņemsim šādu ierosinājumu.

S.Dīmanis: Jautājums ir daudz sarežģītāks. Es domāju, ka tas atkārtojās arī iepriekšējās dienās, un līdz ar to izmaiņas Konstitūcijā, kuras mēs ienesām, ņemot vērā, ka tur bija divas vai trīs balsis virs kvoruma, arī nav diez cik likumīgas.

Priekšsēdētājs: Paldies. Es atļaušos pārtraukt šo diskusiju.
No zāles: Es atvainojos– no balsu skaitīšanas komisijas. Balsots par Konstitūciju tika tikai ar kartītēm, nevis ar mašīnu. Aicinu deputātu Dīmani nenodarboties...

Priekšsēdētājs: Paldies. Mēs neatklāsim diskusiju par šo jautājumu.
No zāles: Tieši to es gribēju apstiprināt. Es nodevu aizzīmogotā aploksnē visus biļetenus, kuri nodoti, tā ka praktiski šeit juridiski viss kārtībā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Es domāju, ka šis jautājums ir jāizskata, nevis diskutējot, bet pārbaudot sarakstus un salīdzinot tos. To mēs noteikti izdarīsim, mums ir radīta darba grupa, kas ar šo mašīnu strādā. Mums ir Sekretariāts, kas reģistrē, un arī Sekretariātam būtu jādod atbilde, salīdzinot sarakstus, kuri ir tie deputāti, kas reģistrējušies no rīta lejā reģistratūrā, kā, piemēram, Rubika kungs, kurš reģistrējas katru rītu, tomēr nav šeit zālē. Lūgsim sesijas sēdes laikā sniegt ziņas par visiem deputātiem, kas atļaujas šādus gājienus. Tālāk es nododu vadību Dainim Īvānam.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Tātad pirmais jautājumu uzdod deputāts Safonovs.

A.Safonovs: */Godājamo pretendent! Man ir tāds jautājums. Savulaik, lai kaut kā mēģinātu atrisināt jautājumus par lielo pilsētu iedzīvotāju apgādi ar produktiem, kā arī jautājumu par viņu kulturālo atpūtu, lielo pilsētu apkaimē, arī Rīgas pilsētas apkaimē, tika nodibinātas vairāk nekā 130 dārzkopības biedrības. Tur tiek celtas mājiņas, lielas un nelielas, atbilstoši dažādos laikos atļautām dažādām normām.
Šajā sakarā mani ir divi mazi jautājumi. Vai jūs kā nākamais ministrs mēģināsit kaut kādi ierobežot dārzkopību biedrību attīstību, celtniecības normas šiem dārzu iecirkņiem un kā jūs mēģināsit apgādāt šos dārzu kooperatīvus, cilvēkus, kuriem tur ir zemes gabali, ar būvmateriāliem?/

A.Prūsis: */Nu, pirmkārt, ierobežot vai neierobežot– domāju, ar to tieši nenodarbosies Arhitektūras un celtniecības ministrija. Kas attiecas uz materiāliem, tad, protams, te ir svarīgi, cik to būs tirgū, arī kā darbosies ministrija, cik mums būs būvmateriālu. Prioritāte apgādē tām nebūs.
Kas attiecas uz normatīviem, tad es domāju, nevajag izvirzīt par svarīgāko šo nelielo mājiņu skaitu krasu samazināšanu. Jādod zināmas iespējas ērtākai būvniecībai, taču normēšanai šeit jābūt. Tās taču nav zemnieka mājas laukos, kur, kā jūs zināt, padomes atcēlušas itin visus ierobežojumus./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātei Zeltkalnei jautājumam.

B.Zeltkalne: Es neatklāšu nekādu noslēpumu, ja pateikšu, ka dzīvokļu problēma pašlaik ir viena no visakūtākajām visā republikā. Mums ir bijušas programmas “Dzīvoklis–90”, “Dzīvoklis–2000”, “Dzīvoklis–2005”, un tagad mēs ļoti cītīgi nodarbojamies ar dažādām koncepcijām.
Man būtu jautājums ministra kandidātam. Vai jūs varēsit reāli nodrošināt cilvēkus ar dzīvokļiem, vai arī turpināsies šī bezjēdzīgā dažādu programmu un koncepciju izstrāde?
Otrs jautājums– kādu vietu programmā jūs ierādāt 3.ēku celtniecības kombinātam?

A.Prūsis: Bez koncepcijas, protams, strādāt nevarēs. Cita lieta, vai šī koncepcija tiks veidota zināmu politisku apsvērumu rezultātā, kā, piemēram “Dzīvoklis–90” un “Dzīvoklis–2000”, vai tā būs reāla pilsētbūves politika. Mums ir jāpārskata šī pilsētbūves politika, jāpārskata ģenerālplāni. Te noteicošā loma, protams, būs arhitektiem un tautsaimniekiem. Arhitektam noteikti ir jābūt arī ministrijas vadībā kā vietniekam. Uz šīs pilsētbūvniecības koncepcijas pamata tālāk tiks risināts jautājums, mēģinot apvienot gan pilsētu dzīvokļu problēmu, gan lauku prioritāti, gan zemnieku saimniecības, gan mazpilsētas, par kurām mēs diemžēl ļoti maz runājam, bet kurām ir sava paliekoša vieta un izcila nozīme kopumā.
Par 3.ēku celtniecības kombinātu. Jautājums ir diskutabls. Arī agrāk diskutēja– vispār celt vai necelt lielpaneļu daudzstāvu ēkas vai vienstāva kotedžas. Es domāju, ka pirmajam eksperimentālajam iecirknim, kas patlaban veidojas, jāļauj izveidoties. Tā pirmā kārta nav pilna jauda, tā ir neliela jauda. Kad būs gatava, tad skaidri lemsim, ko darīt.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Stroganovam.

F.Stroganovs: */Godājamo kolēģi Aivar Prūsi! Sakiet, lūdzu, kādu politiku jūs plānojat īstenot, ja tiksit iecelts par ministru, attiecībā uz reģionāliem celtniecības trestiem? Tas ir pirmais jautājums.
Un otrs jautājums. Kā tajā pašā gadījumā, ja jūs iecels par ministru, jūs plānojat virzīt ministrijas darbu, lai likvidētu būvmateriālu badu un ar tiem apgādātu lauku rajonus. Kādu politiku šajā ziņā jūs īstenosit?/

A.Prūsis: */Uz pirmo jautājumu. Būt vai nebūt celtniecības trestiem– to izlems visas celtniecības organizācijas, kas ietilpst kā patstāvīgas vienības šajā trestā. Vismaz to izlems trests vai apvienība “ Latvijas celtnieks” vai “Lauku celtnieks”. Bet ministrija šeit stimulēs gan katras sastāvvienības, gan arī tresta vai visas apvienības ekonomisko, saimniecisko darbību.
Par lauku apgādi ar būvmateriāliem. Ja atmetam prioritātes jautājumu, beigt, tā sakot, deķīša vilkšanu šurp vai turp, tad viss jautājums ir par būvmateriālu apjoma palielināšanu vispār, lai būtu ko dalīt, arī par labu lauciniekiem. Es to uzskatu par vienu no svarīgākajiem jaunās Arhitektūras un celtniecības ministrijas uzdevumiem, deputātam Geidānam es jau, garām ejot, mēģināju izskaidrot. Tā ir maksimāla vietējo būvmateriālu un pirmām kārtām sienu būvmateriālu ražošanas stimulāciju un nodokļu politika, lai attīstītu šīs ražošanas nozares, kur darbs ir jāvirza pirmām kārtām uz lauku apgādi./

Priekšsēdētājs: Lūdzu– deputāts Rodins.

V.Rodins: */Aivar Prūsi! Kādas jums rādās Celtniecības ministrijas attiecības ar asociāciju “Latvijas celtnieks”? Un otrs jautājums. Šodien Latvijā ir gluži apkaunojošs stāvoklis, kad fermeri vienkārši staigā pa visu Latviju, pa rūpnīcām, lūgdamies materiālus, lai kaut ko varētu uzbūvēt. Kā jūs, nākamais celtniecības ministr, domājat atrisināt šo jautājumu, lai mēs jau šogad varētu likvidēt šādu apkaunojošu praksi?/

A.Prūsis: */Par tādas organizācijas pastāvēšanu es nezinu un tās biedrs es neesmu./

T.Ždanoka: */Nu, tādā gadījumā, vai jūs reģistrējāties kā pilsonis un piedalījāties pilsoņu kongresa vēlēšanās?/

A.Prūsis: */Uzskatu sevi par Latvijas pilsoni un gatavojos šeit dzīvot, tā teikt, līdz mūža beigām. Jā, es reģistrējos./

T.Ždanoka: */Paldies./

Priekšsēdētājs: Es domāju, ka tam gan nav nekāda sakara ar šodienas tēmu. Tā ir cilvēka brīva izvēle. Es ļoti atvainojos, deputāte Ždanoka, tad mums jāsāk jautāt vispār par cilvēka idejiskajiem uzskatiem, par viņa piederību pie vienas vai otras partijas.

T.Ždanoka: Kāpēc ne, ja tik svarīgs jautājums?

Priekšsēdētājs: Lūdzu, ministra kandidāts vēlas atbildēt.

A.Prūsis: */Man “diemžēl” ir jau pāri piecdesmit gadiem. Esmu dzimis 1938.gadā, tas ir, pēc visiem mēriem es jau esmu.../

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds deputātei Albertiņai.

S.Albertiņa: Prūša kungs, mēs jau Ogres rajonā saskārāmies ar šo problēmu, ka praktiski nevarēsim visiem Latvijas iedzīvotājiem nodrošināt divus dzīvokļus– vienu pilsētā un otru dārziņu kooperatīvā. Tam mums nepietiks zemes, Latvija nav tik liela. Mums nepietiks zemes, ne lai izveidotu otru Rīgu, ne lai visus, arī jaunās Rīgas iedzīvotājus, nodrošinātu ar dārziņiem. Pašreiz šāda tendence ir, jūs to zināt. Mani interesē jūsu viedoklis un jūsu politika šajā jautājumā, ja kļūsiet par arhitektūras un celtniecības ministru.

A.Prūsis: Daudzi jautājumi, kas man tiek uzdoti, ir problemātiski, reizēm pat grūti savienojami. Ir jāatrod optimums, kolektīvās domas optimums. Ir daudzas pasaules valstis, kurās nav tā, ka dzīvo vienā rajonā, strādā otrā, bet sakņu dārzs ir trešajā rajonā un varbūt dārzkopības mājiņa vēl ceturtajā. Tad risinās nepārtraukts burvju riņķis. Labāk, ja viss ir koncentrēts vienā vietā, vienīgi darbavieta ir tuvāk vai tālāk, kur divreiz dienā jāmēro ceļš. Šādu satelītpilsētiņu veidošana ir viens no ceļiem, kā atrisināt deputātes Zeltkalnes minētās problēmas. Ja mēs kaut ko būvējam, zemei apakšā jābūt. Šajā gadījumā es atbildu uz jautājumu nevis par zemes ekonomiju, bet par būvmateriālu ekonomiju.

Priekšsēdētājs: Laiks jau ir pārsniegts. Mēs runājam 5 minūtes vairāk, nekā paredzēts reglamentā. Vēl ir 6 cilvēki pierakstījušies, septītais ir deputāts Gabrānovs, kurš kategoriski uzstāj, jo viņš nevienu reizi sesijas laikā neesot uzdevis jautājumu. Ja deputāti piekristu, es atļautu uzdot jautājumu deputātam Gabrānovam– viņa pirmo jautājumu šajā Augstākās padomes sesijā. Ar to jautājumu uzdošanu varbūt beigsim. Debatēs ļoti maz pierakstījušies, mēs varētu turpināt debates, lai nepārkāptu reglamentu.

P.Gabrānovs: Lauksaimniecība ir galvenā nozare, kura visvairāk cietusi šajos gados. Ja lauksaimniecību vismaz 5 gadus pēc kārtas pilnīgi apgādātu ar visu veidu būvmateriāliem, kā jūs uz to skatītos? Jo vairāk dzīvokļu pilsētā ceļ, jo garāka rinda tur sastājas, bet lauksaimniecībai būs ļoti liela nozīme mūsu republikā, un lauksaimnieciskie rajoni ir savēlējuši lielāko daļu progresīvo deputātu. Arī mūsu tautas saglabāšanas interesēs tas būtu. Kā jūs skatāties uz šādu iespēju?

A.Prūsis: Principā tas saskan ar manu viedokli, taču varbūt ne tika kategoriskā formā.

Priekšsēdētājs: Paldies, līdz ar to jautājumu uzdošanu beidzam. Debatēs ir pierakstījušies divi– deputāts Repše un deputāts Batarevskis. Vēl parādījušies, tātad vēl 5.

A.Providenko: */Ar sekretāra starpniecību es Prezidijam nodevu lūgumu runāt. Kāpēc jūs tagad nepieteicāt?/

Priekšsēdētājs: */Vai jūs gribējāt uzdot jautājumu?/

A.Providenko: */Nevis jautāt, bet runāt debatēs. Es pierakstījos, bet jūs nepieteicāt./

Priekšsēdētājs: */Labi, pierakstīsim. Pagaidām nebiju saņēmis tādu pieteikumu. Jā, labi, labi./

Vārds deputātam Repšem. Vēl pierakstījušies debatēs deputāti Stroganovs, Bartaševičs, Ulme, Vaivads un Providenko.

E.Repše: Mūsu sesija pirmo reizi saduras ar situāciju, kad komisijai nav vienota viedokļa un galīgais lēmums jāpieņem sesijā. Šādas procedūras iespējamība ir paredzēta nolikuma par Augstākās padomes pastāvīgajām komisijām 17.pantā. Atļaujiet man kā komisijas priekšsēdētāja vietniekam īsi informēt par galvenajām viedokļu kolīzijām, kuru dēļ komisija nevarēja nonākt pie pilnīgi vienota uzskata šajā jautājumā.
Pirmais viedoklis, ko pārstāv deputāts Providenko, kas arī droši vien šeit vēlāk uzstāsies, ir tāda, ka Arhitektūras un celtniecības ministrija vispār nav vajadzīga, jo turpmāk visi celtniecības un būvindustrijas uzņēmumi būšot pilnīgi patstāvīgi un nekāds komandējošais orgāns virs viņiem neesot vajadzīgs. Domāju, deputāts Providenko aizmirst, ka jaunajos apstākļos ministrijai šīs komandējošās funkcijas vairs nav, tai ir vesela virkne valstisku funkciju, par kurām kandidāts Aivars Prūsis jau izteicās, atbildot uz jautājumiem. Bez tam šis viedoklis vairs nav aktuāls, jo 11.maijā sesija jau pieņēma likumu par Latvijas Republikas Ministru padomes sastāvu, kur paredzēta Arhitektūras un celtniecības ministrija.
Otrs viedoklis, kurš tika izskatīts komisijā, ir tāds, ka ministrijas priekšgalā būtu jāatrodas cilvēkam ar arhitekta noslieci, jo tikai tāds cilvēks spēšot pareizi izprast, kādai jābūt celtniecības politikai, lai beidzot mūsu pilsētbūvniecības un lauku būvniecības politika tiktu risināta atbilstoši cilvēku vajadzībām, nevis tā, kā tas ir ērtāk pašiem celtniekiem no tehnoloģijas viedokļa, no būvmateriālu deficīta viedokļa un citiem apstākļiem. Šis arguments, bez šaubām, ir ļoti nopietns.
Taču te es gribu izteikt trešo viedokli, kuru arī pats pārstāvu. Šobrīd, kad celtniecībā mēs atrodamies pie sasistas siles, nepieciešams maksimāli strauji attīstīt būvindustriju, lai grūtos apstākļos izvilktu visu nozari no purva, pārejot uz tirgus ekonomiku. Turklāt šī pāreja nenotiks momentāni, lēcienveidīgi. Būs nepieciešams pacietīgs darbs, lai uzņēmumiem palīdzētu pārvarēt pārejas perioda grūtības un tie masveidīgi nesāktu bankrotēt. Tādēļ nozares vadībā vajadzīgs cilvēks, kas labi pārzina šo nozari no iekšpuses, ir pietiekami enerģisks un uzņēmīgs pret jaunām idejām.
Tāds ir Aivars Prūsis. Viņš ir strādājis būvindustrijā, tagad strādā par Ļeņina rajona izpildkomitejas priekšsēdētāju, lieliski pārzina celtniecības procesu arī no pasūtītāja puses. Jāpiezīmē, par Aivaru Prūsi kā par cilvēku un speciālistu komisijai bija vienprātīgs uzskats, ka viņš varētu būt šajā amatā. Ir notikušas pārrunas gan Ministru padomes aparātā, gan Arhitektūras un celtniecības komitejā, gan Arhitektu savienībā, un tās liek secināt, ka arī tur Aivaru Prūsi atbalsta. Es domāju, ka šo atbalstu varētu sniegt arī mūsu sesija kopumā.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Batarevskim.

O.Batarevskis: Godātie kolēģi! Mēs Aivaru Prūsi pazīstam kā Ļeņina rajona izpildkomitejas priekšsēdētāju un arī kā rūpnīcas direktoru. Es šeit runāju no zaļo viedokļa, jo pārstāvu Latvijas “zaļos”. Mēs viņu pazīstam arī kā dabas sargu, viņš izprot ekoloģiju un saprot, ka ražošanai jābūt tīrai. Cilvēks ar šādu domāšanu, kas ir saistīta arī ar ražošanu, celtniecību un projektēšanu, ir absolūti nepieciešams šajā amatā. Tāpēc es lūdzu jūs atbalstīt premjera izvirzīto kandidatūru.

F.Stroganovs: */Godājamo Prezidij, godājamie deputāti! Acīmredzot, mūsu republikā vislielākā atpalicība ir būvindustrijas attīstībā. Un visas tās problēmas, par kurām mēs ļoti daudz runājam ekonomikā, rodas no tā, ka desmitiem gadu būvniecība atpaliek no mūsu republikas vajadzībām, no katra kolektīva vajadzībām. Manuprāt, šobrīd, kad runājam par pārejas periodu, par pāreju uz tirgus ekonomiku, šis periods var būt dažāda ilguma. Tas turpināsies gadu, divus un trīs gadus, tāpēc es domāju, ka Celtniecības ministrijai šajā laika posmā būtu jāregulē procesi.
Tā kā pienācīgi nenotiek regulēšana, ir izveidojusies paradoksāla situācija būvmateriālu sadalē. Būvmateriālu absolūtais vairākums tiek novirzīts pilsētām, dzīvokļu celtniecības un visu sociālās kultūras un sadzīves objektu celtniecības lielākā daļa notiek tikai pilsētās, un uz tā rēķina esam izputinājuši laukus. Lauki saņem pēc atlikuma principa, un, ja tādu politiku arī turpmāk īstenos mūsu valdība, kā arī Celtniecības ministrija, tad mēs neatrisināsim nevienu problēmu. Ja nepaceļam laukus, tad domāt par mūsu patstāvības turpmāko attīstību– tā ir skaidra utopija. Nekas nav tik daudz cietis kā lauku celtniecība.
Lauksaimniecība pati par sevi ir ļoti sarežģīts jautājums, laukos būtībā neatdzimst kultūras nami, neatdzimst tās slimnīcas, kas nopostītas, desmitiem gadu netiek būvēti lauku ceļi un citi objekti, kas nepieciešami lauku iedzīvotājiem. Tāpēc arī lauku iedzīvotāji bēg uz pilsētām, tāpēc pilsētās rodas dzīvokļu problēma.
Manuprāt, mums republikā pašā pamatā jāgroza sava politika attiecībā uz celtniecību. Mums jāpārtrauc realizēt programmu “Dzīvoklis–2000”. Ja mēs to realizēsim, tad laukos nepaliks neviens cilvēks. Šīs pilsētās uzceltās mājas izsūks no laukiem atlikušos cilvēkus, tāpēc man šķiet, ka valdība, arī Celtniecības ministrija īsteno tieši tādu politiku.
Tomēr es par to neesmu pārliecināts tāpēc, ka izvirzītā kandidatūra nekad nav nodarbojusies ar lauku celtniecības jautājumiem, un man ne pavisam nepatīk, ka biedrs Prūsis runā par to, kas visai nedaudz attiecas uz vasarnīcu celtniecības attīstības jautājumiem. Kā var celt vasarnīcas pilsētās mūsdienās, kur ir mūsu sirdsapziņa, ja šobrīd zemnieks dzīvo bez jumta virs galvas, ja lopi stāv bez saimnieciskām celtnēm, ja mūsu fermeri šobrīd nevar nopirkt šīfera plāksni, bet mēs runājam par vasarnīcu celtniecību. Vai tā ir valsts politika? Es to uzskatu nevis par politiku, bet par politikānismu.
Manuprāt, mums vispār pašos pamatos jāgroza politika celtniecībā. Lieta tā, ka šobrīd pastāvošie izmaksu rādītāji ražošanu ieinteresē nevis ar būvmateriālu daudzumu, bet gan ar dzelzsbetona masīvu daudzumu. Lai izputinātu laukus, šobrīd republikas mērogā notiek spekulācija ar būvmateriāliem. Tas notiek uz tā rēķina, ka tādā laikā posmā, kad trūkst būvmateriālu, uzņēmumi nolēmuši tos pārdot par līgumcenām. Jelgavas SNIT pārdod vienu ķieģelīti par 16 kapeikām, kamēr rupjās maizes klaips arī maksā 16 kapeikas. Lūk, cik tālu esam nonākuši, likvidējot jebkādu regulēšanu. Šī valsts politika jāizbeidz, ja patiesi gribam sasniegt mūsu republikas uzplaukumu. Šobrīd būvprojektu nepabeigtība sasniegusi tādu līmeni, ka par vienu liellopa stāvvietu tiek iztērēts vairāk līdzekļu nekā par vienu dzīvokli cilvēkam– desmit tūkstošu rubļu. Tas notiek tādējādi, ka desmit tonnu dzelzsbetona tiek ieguldīts pilnīgi nevajadzīgi, tas ir, ja mēs apstiprinām arhitektūras un celtniecības ministru, tad steidzīgi jārevidē celtniecības normas un SNIP normas. Ja šī politika tiks īstenota, tad acīmredzot ministrija izpildīs to uzdevumu, kas mums veicams šobrīd. Paldies par uzmanību./

A.Bartaševičs:?/Godājamie kolēģi! Tas, ko mēs šodien darām, nodibinādami Celtniecības ministriju,– tas ir kārtējais līkums mūsu celtniecības politikā vispār. Pie kā tā mūs ir novedusi, var ļoti viegli izsekot. Paskatieties uz mūsu pilsētām, uz mūsu ciematiem, un jūs pārliecināsities, ka mēs šodien esam sacēluši tādas kārbas, kādas nav atrodamas nevienā republikā, mūsu jaunos rajonus nevar salīdzināt ne ar ko tamlīdzīgu ne vien Savienībā, bet arī pasaulē. Un šodien, kad mēs lemjam jautājumu par ministriju un par svarīgāko izvirzām to, ka šai ministrijai pretēji regulēšanai un likumdošanai celtniecībā jānodarbojas ar arhitektūras attīstību un ar arhitektūras palīdzību, arī ar cilvēku audzināšanu, tad, manuprāt, mēs kļūdāmies. Tieši komisijā, kad izskatījām biedra Prūša kandidatūra radās tādas šaubas.
Biedri, šajā sakarā mums jāņem vērā visa izveidojusies situācija, bet izveidojusies situācija ir tāda, ka mums jāattīsta uzņēmumu un organizāciju patstāvība. Ar apstiprinātajiem likumdošanas aktiem ir izveidotas divas asociācijas. Domāju, ka celtniecības industrijas uzņēmumu būvorganizācijām jāattīstās patstāvīgi. Kas jādara no ministrijas viedokļa? Prioritāte jāpiešķir vietējo būvmateriālu attīstībai, es te domāju ķieģeļus un citus materiālus, lai šī prioritāte organizācijām, kas ražo šos materiālus, dotu iespēju labi dzīvot un veidot savu ekonomiku.
Paskatieties, ar ko šodien nodarbojamies. Mēs visu esam pārvērtuši par dzelzsbetonu, sakarā ar to briesmīgi ir cietusi arhitektūra, ir vajadzīgi ļoti lieli energoresursi, lai ražotu dzelzsbetonu, metālu, cementu, tam pie mums tiek izlietoti visdeficītākie materiāli. Bet, lūk, mēs joprojām attīstām šo industriju. Atbildēsim viennozīmīgi, manuprāt, ministrijai droši vien jāvada, man nav nekas pret Prūsi, es viņu pazīstu, tas ir ļoti atbildīgs un labs cilvēks, arhitekts, šodien viennozīmīgi ir jāpievēršas arhitektūrai. Arhitektūrai ir jābūt noteicošajai.
Otrs moments, kas mums katrā ziņā jāņem vērā, ir saistīts ar to, kāpēc celtnieki būvē no saliekamām dzelzsbetona konstrukcijām. Esmu piedalījies agrorūpniecības komisijas darbā, sagatavojot celtniecības reformu, un tur tika izteikti tādi ierosinājumi. Vajag pārtraukt būvmontāžas vērtības jautājumus un pāriet pie cilvēkdienu patēriņiem. Un šai cilvēkdienā jāietilpina viss: gan organizācijas peļņa, gan fondu attīstība. Tas ir, jāņem vērā, cik cilvēkdienu patērēts šai būvei. Tikai tad mēs uzcelsim arhitektoniski izteiksmīgu objektu, tikai tad mēs izmantosim vislētākos materiālus, kas mums dos iespēju atrisināt šos jautājumus. Ja iesim šo ceļu, tad atgriezīsimies pie tā, kas bija.
Un vēl viens pēdējais jautājums. Šodien valsts celtniecība kļūst par to organizāciju, kas veido politiku, bet arhitektūra un celtniecības likumdošana ietilpst Celtniecības ministrijā kā jau kaut kāda palīgorganizācija, tas ir, pašreizējo slikto struktūru, kas novedusi mūs pie šīm kārbām, mēs ar šo lēmumu gribam vēlreiz pasliktināt. Es neiebilstu, ja jau jūs esat pieņēmuši lēmumu par Celtniecības ministriju, bet, šķiet, liekas, ka tomēr labāk, ja to vadītu arhitekts. Vēlreiz atkārtoju, ka man nav nekas pret kandidātu, kuru mēs šodien izvirzījām, es zinu, ka viņš tiks galā visās šajās situācijās, taču šajā gadījumā acīmredzot vajag padomāt. Paldies./

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds deputātam Ulmem.

A.Ulme: Cienījamie deputāti! Iepriekšējie runātāji kandidātam uzvēla visus pasaules grēkus sakarā ar lauku celtniecības problēmām un par to, ka šīferi neražo tik, cik vajag. Bet šiferi vispār nedrīkst ražot, jo tas ir ekoloģiski kaitīgs. Es personiski Prūsi pazīstu, zinu viņa darbību Ļeņina rajona izpildkomitejas priekšsēdētāja amatā, tāpēc gribu uzsvērt, manuprāt, ļoti svarīgu viņam piemītošu īpašību, tas ir, pilsonisko drosmi. Tajā laikā, kad faktiski visi varas orgāni atteicās no jebkādām saistībām, pat dialogiem ar neformāļiem, tieši Aivars Prūsis bija tas, kas apstiprināja Vides aizsardzības klubu savā rajonā un līdz ar to, es domāju, arī ieguva konkrētus pretiniekus esošajā birokrātiskajā aparātā, kas, protams, izpaužas vēl šodien. Kā sava rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs viņš ļoti rūpējās par vides aizsardzību. Un man no Vides aizsardzības kluba viedokļa pat būtu izdevīgi, lai viņš paliktu šajā amatā, lai kopīgi varētu risināt Mārupītes programmu, Arkādijas dārza atjaunošanas programmu un tā tālāk. Bet, ņemot vērā situāciju, kāda ir celtniecībā, es domāju, ļoti svarīgi ir, lai šāds cilvēks, kam piemīt pilsoniska drosme, stātos tieši šajā celtniecības un arhitektūras ministra amatā. Un vēl gribu atzīmēt arī viņa starptautiskos sakarus, viņa darbību Latvijas olimpiskajā komitejā, kas liecina par viņa plašo redzesloku.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds deputātam Providenko.

A.Providenko: */Godājamā Augstākā padome! Vēršoties pie jums gan kā deputāts, gan kā profesionāls celtnieks, lūdzu pasaudzēt daudz cietušo celtniecības industriju un celtniecību mūsu republikā. To, ka Celtniecības ministrija ir lieka struktūra, pierādījusi pati dzīve. Un šodien runāt par to, ka nelielā republikā celtniecība prasa, lai būtu obligāti Celtniecības ministrija, tas nozīmē, ka ne gluži izprot situāciju, kas izveidojusies pēc visām pārbūvēm, kas šajā nozarē notikušas.
Šodien jāpatur prātā, ka ir izveidotas divas lielas valsts, es uzsveru– valsts, asociācijas– “Latvijas celtnieks” un “Lauku celtnieks”. Tūdaļ gribu pateikt, ka man nav nekas pret Aivaru Prūsi, bez šaubām, viņš ir republikā pazīstams cilvēks, te nav nekādu jautājumu. Taču jautājums ir par pašu struktūru, par visa tā realizāciju, par ko atbildēs uz jautājumiem runāja Aivars Prūsis. Vai pietiek ar celtniecības nodaļu Ministru padomē un varbūt no valsts viedokļa ir lētāk, ja pastāv Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks arhitektūras un celtniecības jautājumos, jo celtniecība ir tāda nozare, kam nepieciešami sakari starp visa republikas saimnieciskā mehānisma nozarēm, proti, tieši ar nozarēm, bet ierobežot celtniecību šauros Celtniecības ministrijas rāmjos, kā tas bija pie mums un ne tikai pie mums,– tas ir absolūti nereāli.
Bet, ja jau izskatām jautājumu par kaut kādu koordināciju republikas, es uzsveru– mūsu nelielās republikas, mērogos, tad vajadzīga Valsts komiteja par arhitektūras un celtniecības jautājumiem, kurai patiesi būtu iespējams valdībā īstenot sakarus tieši ar nozaru ministrijām, nozaru struktūrām. Jau pats nosaukums– Celtniecības ministrija – modina celtniekos visdrūmākās atmiņas par komandējošo administratīvo sistēmu, kas pastāvēja ilgu laiku, arī celtniecībā, tāpēc es lūgtu Augstāko padomi tomēr ņemt vērā visus argumentus šajā republikas tautsaimniecībai ļoti svarīgajā jautājumā.
Zinātnes un tehnoloģiskajām organizācijām vajag izstrādāt galvenās pamatidejas un tikai uz saimnieciskajiem pamatiem, bet nevis uz valsts līdzekļu rēķina. Tā kā nākamās ministrijas saturs tiek plānots tieši uz valsts budžeta rēķina, tad tam būs tādas sekas, kādas mums vienmēr bijušas: kad nauda tiek par velti, nepelnīta, bet piešķirta no budžeta, tad var izveidot struktūru, kas vienmēr visādā ziņā atradīs sev darbu, atkal notiks štatu uzpūšana, par to es ne pavisam nešaubos, atkal tiks šķiesti valsts līdzekļi pavisam ne tiem mērķiem, kam tie nepieciešami.
Un beidzot. Manuprāt, nedrīkst deputātu komisijām piešķirt tik nenozīmīgu lomu, atzīsimies, ka šis jautājums deputātu komisijā netika pienācīgi izstrādāts, mēs to apspriedām, notika tāda apspriešana, bet argumentācija par un pret praktiski reducējās uz 15 līdz 20 minūšu garu sarunu, bet tik tautsaimniecībai svarīgs jautājums, manuprāt, pelna nopietnāku apspriešanu. Paldies./

Dz.Ābiķis: Es personiski esmu iepazinis Aivaru Prūsi Ļeņina rajona izpildkomitejas priekšsēdētāja amatā. Man ir iznākusi ar viņu saskarsme, tieši risinot dažādus ar izglītību saistītus jautājumus, un jāsaka atklāti, ka Aivars Prūsis vienmēr izglītības problēmām ir pievērsis vajadzīgo uzmanību un centies visus jautājumus atrisināt pēc iespējas optimālā variantā. Vienu brīdi radās lielas problēmas ar Igauņu skolas pastāvēšanu, ar Igauņu skolas nodrošināšanu ar telpām. Radās konflikts ar mūsu Kultūras komiteju, un jāsaka atklāti, ka Aivars Prūsis ļoti izprotoši piegāja šai problēmai un atrada, manuprāt, vispareizāko risinājumu. Tas liecina par viņa pareizo pieeju gan izglītības jautājumiem, gan arī jautājumiem, kas saistās ar mūsu mazākumtautību izglītošanu. Viņš ir pielicis savu roku Rīgas 4.ģimnāzijas tapšanā, arī daudzos citos izglītības jautājumos. Visi, kas pie viņa ir griezušies, guvuši atsaucību. Vienīgi man tāds neliels novēlējums mūsu iespējamam celtniecības ministram: lai viņš vairāk piegrieztu vērību kultūras un izglītības objektu celtniecībai, jo nav noslēpums, ka Latvijas Universitāte ir nodrošināta ar telpām 40 procentu apmērā, Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas Inženieru fakultāte ir iespiesta vienā gaitenī. Līdzīga situācija ir arī citur. Es aicinu visus balsot par Aivaru Prūsi.

S.Beskrovnovs: */Vispirms gribētu parunāt par to, kādā steigā mēs šodien apspriežam ļoti svarīgus jautājumus– jautājumus par jaunas valdības veidošanu. Es nesaprotu, kāpēc mēs tik viegli piekrītam tam, ka ministru amata kandidāti atsakās no savām tēzēm, no savām programmām un pāriet pie jūsu jautājumiem. Diemžēl jautājumi mums izskan neprecīzi, atbildes vēl neprecīzāk. Un priekšstatu par to, kāda ir republikas celtniecības attīstības koncepcija, es diemžēl neguvu. Bet, ņemot vērā, ka profesionālu speciālistu domās, kas jau izteiktas gan komisijās, gan šeit, mēs diemžēl neieklausāmies. Tā, piemēram, šeit ministra kandidātam tika uzdoti jautājumi nevis kā celtniecības ministram, bet gan kā materiālo resursu ministram, galvenokārt skarot lauku celtniecības objektus. Bet mums jāzina, ka resursu trūkums dažkārt ir tikai šķietams, bet dažkārt to radījusi šo resursu nesaprātīga plānošana un pārdale.
Profesionālie celtnieki zina, cik milzīgs daudzums neizmantotu resursu atrodas būvlaukumos tikai tāpēc vien, ka nav precīzas plānošanas. Ir izstrādāta koncepcija: tā jau pusotra gada atrodas valdībā. Tā ir materiāli tehnisko resursu un celtniecības, un montāžas darbu apjomu nepārtrauktas plānošanas koncepcija. Bet, ja tomēr tiks apstiprināta tāda ministrija, tāda struktūra, tad es gribētu, lai nākamais ministrs sameklētu arhīvos šo koncepciju, un, ticiet, biedri, it īpaši laucinieki, tā atrisinātu daudzus celtniecības materiāltehniskās apgādes jautājumus.
Šodien mēs runājām par virzību uz tirgus ekonomiku. Taču nav noslēpums, un, bez šaubām, ministra amata pretendents Aivars Prūsis to ļoti labi zina, ka uz piegādātāju un celtnieku šodien neiedarbojas nekādi līgumi. Tiem nav nekāda juridiska spēka, vēl jo vairāk, nav atbildības. To es apgalvoju tāpēc, ka esmu strādājis ar rūpnīcu ŽBK–3, ko vadīja Aivars Prūsis, un uzskatu, ka tas bija īsts paraugs celtniecības jautājumu risināšanas neievērošanā, nekvalitatīvā tehnoloģisko operāciju izpildē. Tāpēc domāju, ka nākamajam ministram, ja tāds būs, šajā jautājumā jānodibina kārtība: visu celtnieciskās ražošanas dalībnieku juridiskā un ekonomiskā atbildība.
Man ļoti gribētos, lai celtniecības ministra programmā, tā kā es to nedzirdēju nedz Ministru padomes priekšsēdētāja runā, nedz ministra amata kandidāta runā, būtu rodama atbilde uz jautājumu, kāda funkcionāla shēma pastāvēs starp pašreizējām valsts celtniecības asociācijām un Celtniecības ministriju.
Ir trīs funkciju pamatbloki. Vai ministrija ierādīs prioritāti perspektīvai un operatīvai celtniecībai? Vai tā nodarbosies ar celtniecības likumdošanu? Vai arī tā risinās pilsētu celtniecības un arhitektūras jautājumus. Domāju, ka mums šādas struktūras ir. Valsts celtniecības komiteja, ko vada Krols, tiek galā ar savām funkcijām. Tāpēc es balsošu pret izvirzīto kandidatūru un pret ierosināto Celtniecības ministriju./

S.Dīmanis: Godājamie deputāti! Es domāju, ka mums ir jāatgriežas pie prakses, kad pretendenti izklāsta vismaz ja ne programmu, tad vismaz programmas tēzes. Ja tas netiek darīts, stundas ir par maz, lai redzētu, kas ir kas. Un es gribēju uzdot daudz jautājumu, bet tagad man, atklāti sakot, nav ko teikt. Bez šaubām, mūsu premjeram ir ļoti izdevīgi, ja katrā vietā ir cilvēks, kuram var kaut ko uzlikt darīt un kas nes atbildību. Tiešām tā ir vieglāk strādāt. Un pārejas periodā varbūt ir vajadzīgs daudz vairāk ministriju nekā vēlāk. Un tāpēc, runājot par pretendentu, kas atbilst posteņiem, vēlāk, ja būs vajadzīgs, es uzdošu sev jautājumu.
Tagad ļoti daudz uzņēmumu un organizāciju virzās uz ekonomisko patstāvību, uz komercaprēķinu. Vai ministrs netraucēs iet šīm organizācijām šo ceļu? Tas ir no vienas puses. Un vai ministrs, no otras puses, neļaus darīt dažādas patvaļības– kā šobrīd, piemēram, ar cenu augšanu ķieģeļiem. Uzmanīgi ieklausoties pretendenta atbildēs, es nevaru dot viennozīmīgu atbildi, vai šī ministrija mums ir vai nav vajadzīga, ja tās vadībā būs pretendents. Līdz ar to es, tāpat kā iepriekšējais runātājs, balsošu pret tām struktūrām, kuras līdz ar to izveidosies un, pēc manām domām, nav sevišķi vajadzīgas. Paldies.

O.Ščipcovs: */Godājamie deputāti! Runāju tikai tāpēc, ka man nebija iespējams noklausīties programmu un uzdot jautājumu. Šeit izskanēja doma par Rīgas teritorijas lielu paplašināšanu. Nezinu kā nākamais arhitektūras un celtniecības ministrs skatās uz to, ja domājam par pilsētas centru. Mums ir iespējams teritorijā no Centrāltirgus līdz Civilās aviācijas inženieru institūtam izveidot pēc civilizēto valstu parauga ļoti skaistu pilsētas centra daļu, turklāt tas ir iespējams bez lieliem izdevumiem, inženierkomunikācijām un bez pilsētas paplašināšanas, padarīt mūsu Rīgu ļoti skaistu un darīt labu tiem cilvēkiem, kuri tur dzīvo ļoti grūtos apstākļos. Principā to var paveikt, ja šā jautājuma risināšanā liek lietā nestandarta pieejas.
Otrs moments. Gribētu pievienoties tiem, kas pievērš uzmanību celtniecības gausajiem tempiem.../

No zāles: */Lūdzu par diviem decibeliem samazināt skaņu vai lūgt runātājus runāt mazliet klusāk, nav iespējams.../

Priekšsēdētājs: */Lūdzu, deputāti, kuriem ir ļoti skaļas balsis, runājiet mazliet klusāk. Deputāts Dozorcevs iesniedz tādu ierosinājumu./
Lūdzu– deputāts Vaivads.

J.Vaivads: Cienījamie deputāti! Jau līdzšinējie runātāji uzsvēra situāciju, kāda ir ar būvmateriālu tirdzniecību. Turklāt runāja tādā plāksnē, ka daudzi būvmateriālu uzņēmumi, ražotājuzņēmumi spekulē ar būvmateriāliem, tādējādi ļoti sadārdzinot celtniecības izmaksas. Taču es gribu vērst topošā ministra uzmanību uz pretēju situāciju: daudzi reģionālie būvmateriālu ražotājuzņēmumi ir spiesti ražot būvmateriālus ar ļoti zemām izmaksām, kas praktiski nosaka to, ka viņi kļūst nerentabli. Situācija ir tradicionāla: būvmateriāli ir deficīts, cenas ir zemas, dabūt nevar.
Tas ir viens apstāklis, kas liek man kāpt tribīnē. No šādu būvmateriālu uzņēmumu rentabilitātes lielā mērā ir atkarīgs speciālais stāvoklis atsevišķos reģionos, kur šie uzņēmumi izvietoti. Praktiski šādi uzņēmumi nav spējīgi pēc tam risināt nevienu sociālo jautājumu, nemaz nerunājot par dzīvokļu celtniecību saviem darbiniekiem, nerunājot par apkārtējo ciematu labiekārtošanu un ekoloģiskām problēmām, kas vienmēr rodas ap šādiem uzņēmumiem. Tādēļ es, protams, biju ļoti priecīgs, dzirdot no iepriekšējiem deputātiem, ka topošais ministrs ir liels dabas draugs. Ceru, ka šāda situācija pievērsīs viņa uzmanību tieši no šāda aspekta, tas ir, lai šādi uzņēmumi būtu un veidotu ap sevi arī normālu ekoloģisko vidi. Šī problēma, manuprāt, ir jāatrisina vispirmām kārtām. Es varu minēt tādu konkrētu faktu, ka Daugavas krastos atrodas ciemats Taurkalne, kas, pateicoties tikai viena kombināta darbībai, ir pārvērties par postažu, bet šis kombināts ražo ļoti vajadzīgu un visur nepieciešamu produkciju.
Un otrs moments. Es domāju, ka viens no galvenajiem
celtniecības ministrijas uzdevumiem tagad, kad eksistē dažādas celtniecības asociācijas, ir realizēt valsts politiku celtniecībā. Šeit es, protams, vispirms domāju skolu celtniecību. Arī situācija manā vēlēšanu apgabalā man liek ļoti krasi izvirzīt topošajam ministram tādu uzdevumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Līdz ar to mēs debates beidzam. Tagad varētu izteikt savu attieksmi pret šī ministra kandidatūru. Bija problēmas par ministriju, bet par to mēs jau vienreiz nobalsojām. Šobrīd mums ir jābalso par konkrētu personu: vai mēs viņam uzticam šo ministriju un dodam iespēju parādīt šīs ministrijas lietderību vai arī neuzticam. Lūdzu balsošanas režīmu, un izteiksim savu attieksmi. Lūdzu reģistrēsimies. Vai deputāts Ozols ir reģistrējies? Lūdzu rezultātu. 164. Varam balsot. Tātad balsojam par ministra kandidāta Aivara Prūša apstiprināšanu par Latvijas Republikas arhitektūras un celtniecības ministru. Par– 123 plus vēl viena balss, tātad 124. Varam apsveikt Aivaru Prūša kungu kā Latvijas Republikas arhitektūras un celtniecības lietu ministru. (Aplausi.)
Mēs varētu strādāt tālāk, bet es neredzu premjerministru, viņš acīmredzot ir izgājis, tāpēc varbūt mēs nokārtosim vakardienas parādu. Mums vajadzēja izveidot komisiju, kas nodarbotos ar jautājumu saskaņošanu un viedokļu uzklausīšanu, gan uzklausot streiku komiteju, gan citas organizācijas un sabiedrības pārstāvjus, kas turpmāk varētu griezties pie mums ar šādu prasību. Es iesaku šajā komisijā iekļaut 8 cilvēkus, konkrēti: deputātu Andreju Rešetņikovu, deputātu Grigoriju Morozļi, deputātu Sergeju Beskrovnovu, deputāti Itu Kozakeviču, deputātu Antonu Seikstu, deputātu Pēteri Krūgaļaužu, deputātu Māri Budovski un deputātu Juri Dobeli. Ja sesija piekrīt šādas komisijas sastāvam, tad mums acīmredzot vajadzētu balsot un apstiprināt, jo, spriežot pēc trokšņa, kas arī šorīt bija šeit, šai komisijai vajadzētu sākt strādāt. Kādu informāciju? Jā, to pēc tam. Man liekas, ka šeit nekādu problēmu nav. Preinberga kungs, ko jūs gribējāt piebilst?

G.Preinbergs: Es iesaku papildināt šo komisiju ar kādu juristu un ierosinu deputātu Silāru.

Priekšsēdētājs: Vai Silārs ir jurists? Nav jurists. Es domāju, ka nepapildināsim komisijas sarakstu, jo pārāk liela komisija nav spējīga strādāt– tad ir ārkārtīgi daudz viedokļu. Man liekas, ka astoņi cilvēki, neskaitot mani, ir pilnīgi pietiekami; ja būs vajadzība vēl kādu viedokli saskaņot, tad mēs šim cilvēkam atļausim piedalīties. Mēs runājām ar deputātu Zotovu. Kad komisijai būs vajadzīgs, viņš ir ar mieru nākt un palīdzēt mums šajā darbā. Tā ka man būtu priekšlikums vairāk nepapildināt sarakstu.

A.Aleksejevs: */Man ir ierosinājums šajā jautājumā. Tātad, ja domājam par streika komiteju, tad, manuprāt, mums vajadzētu ļoti, ļoti atvainoties par savu apkaunojošo uzvedību vakar, kad streika komitejas pārstāvji, ko Prezidija priekšsēdētājs bija uzaicinājis izteikties, trīs stundas nosēdēja, un pēc tam mēs viņiem liedzām tiesības šeit runāt, gluži tāpat kā viņiem tika liegta iespēja tikt uzklausītiem arī vienošanās komisijā. Ja netiks izteikta publiska atvainošanā, tad nezin vai kāds no šīs komisijas būs ar mieru sākt sarunas ar mums vai arī Augstāko padomi./

Priekšsēdētājs: Piedodiet, deputāt Aleksejev. Deputāti vakar izteica savu attieksmi, viņiem tas tika jautāts. Un attieksme pret streiku komitejas pārstāvjiem mums ir pilnīgi tāda pati kā pret jebkuru sabiedriskās organizācijas un jebkura sociālā slāņa pārstāvjiem, kas nāk šeit ar deputātu pieprasījumiem. Mēs neizceļam nevienu sabiedrisko organizāciju, attieksme ir pilnīgi vienāda, tā ka es jūsu prasību noraidu. Lūdzu, deputāt Jundzi.

T.Jundzis: Es izteikšu tikai savu personisko viedokli. Es uzskatu, ka vispār cilvēkiem, kuri rupji pārkāpj Latvijas Republikas, arī– pievienošu– PSRS likumus, vispār nevajadzētu runāt. Bet es gribēju ierosināt ko citu. Mans ierosinājums ir vienkāršs. Sakarā ar vakardienas rupjajiem likumpārkāpumiem Augstākās padomes ēkas priekšā, konkrēti, likuma par mītiņiem un demonstrācijām pārkāpšanu, es ierosinu noklausīties Latvijas Republikas iekšlietu ministra biedra Šteinbrika informāciju Augstākās padomes plenārsēdē par to, kādus pasākumus ministrija ir veikusi sakarā ar vakardienas notikumiem.

Priekšsēdētājs: Jā, paldies, tas gan attiecas uz otro. Tātad par pirmo jautājumu ir priekšlikums balsot un apstiprināt komisiju. Es tomēr atļaušu vēl vienam.

S.Zaļetajevs: */Gribu izteikt noraidījumu vienam komisijas loceklim. Domāju, ka incidents, kas vakar notika šeit pie mikrofona, tomēr dod iespēju izteikt Dobeļa kungam noraidījumu, jo nav zināms, ko viņi darīs, ja sastapsies ar cilvēkiem no ielas. Tāpēc uzskatu, ka ar to streiku komiteju, kas bija pieprasījusi tikšanos, viņiem vienkārši nebūs par ko runāt, tātad jāizvirza cita kandidatūra./

Priekšsēdētājs: Te ir atkal priekšlikumi, un es ierosinu balsot. Ja jūs nobalsosit pret šo priekšlikumu, meklēsim citu variantu. Lūdzu, balsošanas režīmu. Te pietiek ar vienkāršu vairākumu. Balsojam par šādas komisijas izveidošanu un sastāvu. Lūdzu rezultātu. Paldies. Lēmums ar 110 balsīm pieņemts. Protams, ja radīsies problēma, komisija ir tiesīga pieaicināt jebkuru deputātu. Lūdzu, ko jūs ierosināsit?

R.Krūmiņš: Man ir priekšlikums par šo procedūru, ministru apspriežot. Debatēs. Man ir priekšlikums ievērot nolikumu, lai paātrinātu šo darbību, jo patlaban ir tāda situācija, ka no pretējās frakcijas, manuprāt, ir vērojama sakāpināta tieksme uzstāties debatēs. Es ierosinu Sekretariātam un Prezidijam šo sarakstu sastādīt, ievērojot frakciju proporcijas un ņemot pirmos pieteikušos no katras frakcijas.

Priekšsēdētājs: Jā, šī piezīme ir adresēta man, jo proporcija tika pārkāpta, mazākuma frakcijai tika vairāk dots vārds, bet, tā kā laiks bija, es domāju, ka mēs varējām dot šādu iespēju. To es paturu prātā, bet mums šobrīd ir jānobalso vai jāpiekrīt divu deputātu priekšlikumam uzaicināt šeit, es domāju, pēcpusdienas sēdē, pašreizējo iekšlietu ministru, kurš gan ir piekritis valdības demisijai, tātad arī sava ministra amata demisijai, noskaidrojot par situāciju Iekšlietu ministrijā un par situāciju, kas vakar notika, pastāstīt, ko ministrija šajā jautājumā ir darījusi.

A.Aleksejevs: */Man par procedūru bija tieši tāds pats ierosinājums kā manam kolēģim./

Priekšsēdētājs: Aleksejeva kungs, pagaidiet vienu mirklīti, mēs tiksim galā ar šo jautājumu, un tad es došu vārdu jums. Es būtu gatavs dot jums vārdu, ja jūs paceltu kartīti un nāktu, bet jūs ceļaties kājās un ejat pie mikrofona bez kādas atļaujas un kārtības ievērošanas. Citi deputāti ir ļoti apvainojušies par to.
Tātad par Šteinbriku nekādu jautājumu nav, mēs sesijas vārdā varam aicināt, ne tikai varam, bet arī prasām sniegt šādu informāciju. Kas attiecas uz ministra vietniekiem, viens deputāts jautāja, es domāju, ka ministrs ir tas, kurš var paskaidrot par visu, kas notiek, mēs nevaram prasīt ministra vietniekus, nodaļu vadītājus utt., tas nav pareizi. Vai mums te vajag balsot? Vajag. Nobalsosim par to, ka mēs aicinām ministru Šteinbriku atskaitīties sesijai šīsdienas pēcpusdienas sēdē, informēt sesiju. Rezultātu. Paldies, diezgan vienprātīgi esam šo jautājumu izšķīruši. Lūdzu, deputāt Aleksejev.

A.Aleksejevs: */Sakarā ar ministru amatu kandidātu apspriešanas procedūru domāju, ka nepareizs ir ierosinājums ierobežot uzstāšanos tiem, kas grib uzdot jautājumus ne no Tautas frontes frakcijas. Šodienas un visas iepriekšējās balsošanas rāda, ka Tautas frontes deputātus šie jautājumi absolūti neinteresē, jo viņi ierobežo laiku jautājumiem. No otras puses, šie kandidāti ir apspriesti Tautas frontes frakcijā un mums tādas iespējas nav. Tāpēc domāju, ka opozīcijas pārstāvjiem jādod lielāka iespēja, jo viņus tas interesē, bet citiem tādas intereses nav./

Priekšsēdētājs: Deputāt Aleksejev, šodien šī iespēja tiešām bija dota. Tieši opozīcija uzdod vairāk jautājumu. Ja jūs gribat mainīt jautājumu uzdošanas laiku, tad mums atkal jāatgriežas pie reglamenta un atkal no jauna jāpieņem visi tie dokumenti, kurus mūs jau esam pieņēmuši sesijas sākumā. Tātad pie šā jautājuma mēs vairs neatgriezīsimies. Pusstunda ir jautājumiem un stunda– debatēm. Un, ja kādreiz būs īpaša vajadzība, tad mēs nobalsosim un varbūt grozīsim šo kārtību konkrētajā sēdē. Deputāts Krūmiņš.

Krūmiņš(Stenogramma neuzrāda deputāta vārdu– Red.): Man maza izziņa. Tie, kas nav šeit klāt, varēja pārliecināties, ka otrai grupai ir milzīga interese par ministru kabineta sastādīšanu. Vakardien tā vispār aizgāja projām. Es domāju, ka vienreiz jāizbeidz šī demagoģija, nedrīkst dot cilvēkiem vārdu, ja viņiem nav konstruktīvu priekšlikumu. Man ir ierosinājums– deputātam Aleksejevam izteikt mazu piezīmi, aizrādīt un visiem mēģināt to ievērot, lai mēs nenāktu pie mikrofoniem un netraucētu darbu.

Priekšsēdētājs: Deputāts Krūmiņš izsaka piezīmi deputātam Aleksejevam. Es domāju, ka mēs šo diskusiju varam beigt, jo līdz pārtraukumam ir palikušas 13 minūtes. Premjerministrs var piedāvāt kandidātu. Lūdzu.

I.Godmanis: Augsti godātie deputāti! Man ir lūgums izskatīt valdības lietu ministra postenim izvirzīto kandidatūru. Valdības lietu ministrija– tā ir jauna
ministrija, godīgi sakot, tā ir valdības administrācija, un šis ir postenis, kas saistīts ar valdības darbību kopumā. Es izvirzu šim postenim Kārļa Līča kandidatūru.

Priekšsēdēdājs: Vai kāda komisija ir izskatījusi Kārļa Līča kandidatūru? Mums ir komisijas slēdziens vai viedoklis? Jānis Škapars? Lūdzu.

J.Škapars: Šo kandidatūru izskatīja Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisija. Komisija kandidatūru apsprieda ļoti nopietni, bija arī pretrunīgi viedokļi. Taču pēc tam kopīgi balsoja par Līča kandidatūru, dažiem komisijas locekļiem atturoties.

Priekšsēdētājs: Lūdzu ministra posteņa pretendentu Kārli Līci.

K.Līcis: Cienījamie deputāti! Es domāju, ka pietiks 3–4 minūtes, lai es varētu pateikt galvenās domas par to, kā vajadzētu veidot valdības administrācijas darbu. Vispirms Lietu pārvaldi, kura bija radīta kā tipiska administratīvi komandējošā laika valdības aparāts, ir nepieciešams reorganizēt par valdības administrāciju, kuru vadītu valdības lietu ministrs. Šajā reorganizācijā par galveno mērķi vajadzētu izvirzīt to, lai aparāts ieņemtu pareizu vietu attiecībā pret citiem republikas līmeņa pārvaldes orgāniem, pirmkārt, ministrijām un vietējo pašvaldību, tātad izpildkomiteju. Ir jāatsakās no administratīvi komandējošām metodēm, un, lai šī metodes vispār tiktu paralizētas un izzustu, ir jālikvidē attiecīgās nozaru nodaļas. Šādas nodaļas valdības administrācijā vairāk neparedzēt, to vietā radot padomnieku, konsultantu institūtu. Vajadzētu palikt tikai tām nodaļām, kuras skar visu valdības darba organizāciju. Tās ir Juridiskā nodaļa, Vispārējā nodaļa utt.
Pie šīs reorganizācijas vēl varētu piebilst, ka uzskatu par iespējamu samazināt valdības aparātu un domāju, ka būtu lietderīgi, pasludinot reorganizāciju, izziņot šī valdības aparāta komplektēšanu no jauna, protams, balstoties uz tiem cilvēkiem, kas pēc savas profesionālās un citas sagatavotības var pildīt valdības aparātā savus pienākumus jaunajos apstākļos. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vai ir jautājumi? Deputāts Gabrānovs.

P.Gabrānovs: Kādi ir jūsu galvenie principi, komplektējot Ministru padomes aparātu? Kā šajā jaunajā aparātā tiks strādāts?

K.Līcis: Vispirms ir jāliek priekšā valdībai jaunā struktūra. Izejot no vienībām, kādas būs aparātā, katrai tai ir jāpiemeklē profesionāli atbilstoši ļoti labi sagatavoti kadri.

P.Gabrānovs: Kāda loma tajā būs valsts valodas zināšanām?

K.Līcis: Šajos apstākļos valsts valodas zināšanas būs absolūti nepieciešamas, jo visi dokumenti tiek gatavoti latviešu valodā. Tas jau notiek pēdējā laikā.

Priekšsēdētājs: Deputāts Bērzs.

A.Bērzs: 1940.gadā Valsts kancelejā bija 6 darbinieki, 1990.gadā Lietu pārvaldē jau 213 darbinieki. Cik darbinieku būs Valsts lietu ministrijā?

K.Līcis: Valsts kancelejai– šim pārvaldes institūtam– pašreizējā valsts aparātā varētu pielīdzināt mūsu Vispārējo nodaļu, kuras sastāvā ir apmēram 30–35 cilvēki. Šajā nodaļā ir arī ļoti daudz tehnikas un jaunu lietu, kuru agrāk nebija. Pašreiz valdības aparātā strādā 157 atbildīgi darbinieki. Domāju, ka turpmāk valdības administrāciju varētu samazināt par 25–30 procentiem.

Priekšsēdētājs: Deputāts Vaivads.

J.Vaivads: Līča kungs, es šo jautājumu jums uzdevu pirms nedēļas. Gribētu arī šodien dzirdēt atbildi. Vai valdības telefona aparāti ir atslēgti no PSKP CK, vai tas tiks izdarīts un, ja ne, tad kādēļ? Varbūt jautājumu var izvirzīt arī citādi, iespējams, ka visu sabiedrisko organizāciju mītnēs būtu jāievelk šādi valdības telefona aparāti.

K.Līcis: Mēs vienojāmies ar premjerministru, ka šeit ir vesels jautājumu bloks, kurš vistuvākajā laikā ir jāienes jaunai valdībai izskatīšanai. Šie jautājumi varētu būt minētie valdības telefoni, tie varētu būt automašīnu numuri un vesela virkne citu jautājumu, par kuriem tiks sagatavoti priekšlikumi valdībai un tiks doti uzdevumi attiecīgajām ministrijām, lai šī lietas taisnīgi atrisinātu.

No zāles: Kādā sakarībā Ministru padomē atrodas PSRS Tautas deputāta Viktora Krūmiņa mītne kā deputāta darba vieta?

K.Līcis: Viktoram Krūmiņam Ministru padomē nekādu štata vienību nav. Būdams Veterānu padomes priekšsēdētājs, viņš iegriezās Ministru padomē un kontaktējās ar dažiem tās darbiniekiem. Viņam bija piešķirts ļoti neliels kabinetiņš, kuru aizvakar mēs tomēr palūdzām atbrīvot.

J.Krūmiņš: Līča kungs, vadoties no laikraksta “Jūrmala” pēdējo divu trīs gadu publikācijām, tomēr zināmā ēna krīt uz jūsu kandidatūru. Sakiet, lūdzu, vai tas bija kāds žurnālistu mēģinājums jūs nomelnot vai arī ir kaut kādi momenti, kurus jūs gribētu savā iepriekšējā darbībā pārvērtēt?

K.Līcis: Cienījamie deputāti! Es domāju, ja mēs esam pietiekami kritiski, un tādi laikam mēs esam, katrs, paskatoties uz savu iepriekšējo darbību, bez šaubām, var atrast ļoti daudz jautājumu, kurus šodien varētu arī risināt citādāk, nekā tas tika darīts vakar. Žēl, es personiski “Jūrmalu” neesmu lasījis. Varbūt jūs domājat kādu speciālu rakstu, bet tās kritiskās piezīmes, kuras man ir izdevies “Jūrmalas” redakcijas traktējumā palasīt, es uzņemu normāli.

Priekšsēdētājs: Deputāte Briņķe.

I.Briņķe: Jūs Tautas frontes frakcijas sēdē teicāt, ka, raugoties no sociālā taisnīguma viedokļa, Ministru padomē ir eksistējušas 8 kategorijas. Sakiet, lūdzu, pie kādas kategorijas jūs sevi pieskaitītu?

K.Līcis: Mana cienījamā deputāte, ir ļoti žēl, ja es toreiz neesmu skaidri izteicies, jo tad runāju par automobiļu numuriem, ka vajadzētu ievest kārtību, lai nebūtu vairāk tādu divdesmit divnieku, īpaša kategorija ir nulle nulle un nulle viens, nulle divi. Lielākā daļa deputātu laikam zina, ka tas ataino it kā kaut kādas faktiski nepienākošās privilēģijas. Es uzskatu, ka valdībai jāpieņem lēmumi, jālikvidē visas šīs kategorijas un tām vienkārši nevajadzētu būt.

Priekšsēdētājs: Deputāte Zeile.

V.Zeile: Komplektējot jauno ministriju, vērtējot kadrus, kurus jūs izvēlēsities, vai bez profesionālisma būs vēl kādi kritēriji, augstāki par profesionālismu, un kādi tie būtu?

I.Movels: Es gribu, lai jūs precizētu vienu savu atbildi. Jūs teicāt, ka valdības aparātā ir 157 cilvēki, tas ir, kopā ar Lietu pārvaldi. Vai Lietu pārvalde kā tāda pastāvēs vai ne? Ja tā būs reāla organizācija, tad kāda varētu būt jūsu ministrijas struktūra?

K.Līcis: Ļoti loģisks jautājums. Gribētu, lai arī pārējie deputāti nekādā ziņā nedomātu, ka šeit veidojas kaut kāda ministrija. Tā ir jauna Lietu pārvalde, kura kļūs par valdības administrāciju un kuras priekšgalā pēc priekšsēdētāja ieteikuma būs vadītājs ministra rangā. Viņa nosaukums būs valdības lietu ministrs.

Priekšsēdētājs: Deputāti, kas vēl ir pierakstījušies, varēs jautājumus uzdot pēc pārtraukuma. Pārtraukums līdz pulksten 15.00.