Daugavas zīmes

Turpinājums no “LV”, 02.09.2004.

Piemineklis skaistajai Katrīnai Foto: Vaida Villeruša

23. Katrīnas kalniņš

Tas notika 17.gadsimtā. Pagāni šķita pieveikti un nokristīti, to muguras bija saliekušas klaušu nastas, tomēr vēl arvien atradās spītīgi gudrinieki ar smalku dabas parādību izpratni, savas tautas agrākās vēstures apziņu, dziedniecības māku un prāta gaišumu.
Tālab atkal sākās jauna cīņa – cenšanās iznīdēt katru, kas pacēlās virs pelēkās masas. Burvju un raganu sārti liesmoja visā Livonijā, jau sākot ar 1527.gadu (Vidzemē ar 1550.gadu). Un kā nu ne, ja pats Vidzemes superintendants, pilsētas skolu virsinspektors mācītājs Hermanis Samsons kļuvis par ievērojamu raganu speciālistu, raksta sprediķus par raganu atrašanu, dod padomus, kā tās spīdzināmas un tiesājamas sadedzinot. Īsā laikā Eiropā izplatījās doma, ka Vidzeme ir klasiska raganu zeme. Tagad par šīm drūmajām mūsu vēstures lappusēm stāsta vien vairs senās inkvizīcijas aktis, mūsu tautas dziesmas un teikas.
Tāds raganu sārts reiz kurts arī Lielvārdē. Pie Zveņģupītes ietekas Daugavā, tās kreisajā krastā netālu no ceļa, izsenis bijuši divi apaļi uzkalniņi. Viens saukts par Katrīnas, otrs par Rātskalniņu. Abi saistās ar notikumu Lielvārdes muižā.
Tur bijusi kāda skaista, izdarīga, čakla un gudra meita, kas staigājusi dziedādama, un visi darbi tai veikušies. Protams, ka visu puišu galvas griezušās uz to pusi, kur gājusi Katrīna. Citu meitu un sievu skaudība un greizsirdība drīz vien pāraugusi naidā un apmelojumos, kas meitenei nesuši nāvi uz sārta kā raganai.
Citāds ir otrs stāsts. Katrīnai – neprecētai, kunga ar varu mīlētai, piedzimis bērniņš. Tas bijis gauži vārgs un miris nekristīts. Katrīnu apvainojuši viņa nogalināšanā, veltīgi bijuši skaidrojumi, ka bērns piedzimis vārgs, nav bijis dzīvotājs.
Vēl cits stāsts ir, ka Katrīnu iemīlējis Lielvārdes mācītājs, bet, kad Katrīna nav viņa mīlestībai atbildējusi, pats no savas nespēdams tikt vaļā, nosūdzējis Katrīnu Rīgas rātei kā raganu un burvi.
Kas to vairs pateiks, kā tur īsti bija – viens gan skaidrs, ka Katrīnai bija daudz skauģu un ienaidnieku, ka sūdzības rātei bijušas, pat vairākas. Rāte, svētajai inkvizīcijai piepalīdzot, panāca Katrīnas “atzīšanos” visā. Ne velti par līdzīgu tiesu dzejnieks Māris Čaklais saka:

Tur saulīti pratinās,
Tur saulīte sapīsies...
Tur saulīte atzīsies –
Nobūrusi, nobūrusi.

Un daudzo sārtu pulkā uzliesmo arī tas, kurā sadeg skaistā Katrīna.
Dažādas ir vecā Krimas zaldāta, sirmā Ozoltēva vai Žagaru saimnieka stāstītās teikas, bet visas tās beidzas vienādi: Katrīnu bijis nolemts sadedzināt sārtā, saulei lecot. Un uz sārta, liesmu apņemta, viņa vēl izkliegusi: “Saulīte, ko kavējies!”
Uz Daugavai tuvākā pakalniņa augušas septiņas lielas priedes – divas no tām nocirstas sārtam, pārējās tikai pēc trīssimt gadiem, iztaisnojot ceļu. Uz otra – Rātskalniņa – stāvējusi augstā rāte un tiesneši, patālu no degošā sārta.
Klausoties lielvārdiešu stāstījumos, lasot agrāk pierakstītās teikas, pārsteidza šī notikuma dzīvīgums, liekot Katrīnai novada atmiņā dzīvot jau ceturto gadsimtu. Lielvārdē to zina stāstīt jauns un vecs, un vienmēr stāstītāja balsī skan aizkustinājums par skaistās meitenes likteni. Kas gan tas par spēku, kas izrādījies stiprāks par sārta uguni?
Kā notikušā patiesīguma liecinieki bija saglabājušies vietvārdi – Katrīnas kalniņš, Kačkalniņš un Rātes kalniņš (reizēm pat svešo vārdu latviskojot par Rāceņkalniņu, Kungu kalniņu). Radās doma – varbūt ir arī kāda cita liecība?
Vēstures arhīva rātes dokumentos ir biezas grāmatas ar plūksnaina, dzeltenīga papīra lapām, krecelīgā rakstībā ar zoss spalvu aprakstītas – inkvizīcijas tiesas raganu un burvju lietas un spriedumi. Šķiet, ja šīm lappusēm bez vecuma smaržas būtu saglabājusies sākotnējā, tās smaržotu pēc asarām, asinīm un izmisuma.
Taču šo rindu rakstītāja sadūrās ar gandrīz nepārvaramu šķērsli – nespēja rakstīto izlasīt pat ar savu ilgo gadu pieredzi seno rakstu lasīšanā. Bezpalīdzīgi izrādījās arī pieaicinātie palīgi. Taču tas atrisinājās pēkšņi – it kā Katrīna pati gribētu par to pastāstīt, ja nu reiz tiesas protokoliem notraukti seni putekļi. Palīdzēt pieteicās vēsturnieki Melita Svarāne un nu jau mūžības ceļos aizgājušais Aleksandrs Jansons, gandrīz vai pēdējie šīs rakstības lasītāji.
Protokolos starp daudzām citām apsūdzētajām minēts arī Lielvārdes Katrīnas vārds. Un arī viņu inkvizīcija piespiedusi “atzīties”, ka ir burve un ragana. Meitene tikai spītīgi atteikusies liegt saulei uzlēkt, ar ko būtu varējusi sevi glābt. Un saņēmusi pelnīto sodu – sadedzināšanu uz sārta.
Trīssimt gadu Katrīna dzīvojusi lielvārdiešu atmiņā, taču tagad teika it kā atdzīvojusies – 1991.gadā tur ar Kultūras fonda gādību likts Jura Zihmaņa veidotais piemineklis. Piemineklis Katrīnai un visām tām, kas sadegušas dažādos sārtos šajos garajos gadu simteņos, tām, kurām vēl nāksies sadegt.
Bet akmens pakalniņā dzīvo savu dzīvi – kad tas sasilst saulē, sārtie granīta graudiņi liek sārtoties Katrīnas vaigiem, bet lietus laikā tie ir valgi no asarām, kas krājas acu kaktiņos un rit lejup. Bet acis – arī sārtā degot – skatās saulē un zvaigznēs, saucot: “Saulīte, ko kavējies!”

Vaida Villeruša