Jostu karalienes rakstu dārzos

Andreja Pumpura muzejs, ko Lielvārdes Kraujās izveidoja pirms 34 gadiem, ik gadu diži svin dzejnieka dzimšanas dienu. Ar dzejas pusstundu Lielajos kapos Rīgā, kur Andreja Pumpura atdusas vietā 1929.gadā tika atklāts Kārļa Zāles veidotais piemineklis, un plašu programmu Lielvārdē. Mainās tematika, bet arvien notiek zinātniski lasījumi vai konference, muzeja zālē atklāj jaunu ekspozīciju, dejo, muzicē un dzied Lielvārdes bērni un jaunieši.
Šajā trešdienā – dzejnieka 163.dzimšanas dienā – sarunu galvenais temats bija zīme kā etnogrāfisko rakstu pamats un informācijas nesēja.
Tautā tika laists buklets “Lielvārdes josta”, ko Andreja Pumpura muzejs izdevis ar Lielvārdes Attīstības fonda atbalstu. Angļu, krievu, vācu un franču valodā sniegta informācija par jostu kā latviešu tautastērpa daļu un plašāk raksturota Lielvārdes josta. Latviešu valodā – muzeja ilggadējās vadītājas Anastasijas Neretnieces apraksts par ornamentu un jostu rakstiem latviešu etnogrāfijā un leģendārā jostu audēja Arveda Paegles (1908–1989) dotie ornamenta zīmju nosaukumi. Ilustrācijai izmantota Lielvārdes josta, ko meistars audis 1988.gadā. Ievaddaļā, ko sāk un noslēdz saulīšu rinda, ir auseklītis un lielā saulīte kā debesu simbols, lielā Ūsiņa zīme kā dzīvības simbols un vēl daudzas citas zīmes. Seko 11 posmi, kurus citu no cita atdala sauļotais stabs, ko veido Māras guļukrusts no saulīšu rindām vai Dieva un Māras zīmes. Akas zīme, grodi – dziļuma simbols, šķeltais Māras guļu-krusts – laimes putna simbols, papardes zīme – sākuma zīme... un tā joprojām. Tā ir bagāta un daiļrunīga josta.
Ceļavārdus ilgi gaidītajai grāmatiņai teica vēstures zinātņu doktore Anete Karlsone: “Esmu pētījusi visu novadu jostas un varu apgalvot, ka Lielvārdes josta ir latviešu rakstaino jostu aušanas mākslas augstākais sasniegums. Kulminācija! Pēc platuma dažādu novadu jostas var būt vienādas, bet Lielvārdes jostas izceļas ar visplašāko rakstu joslu. Parasti rakstus var veidot 5 līdz 13 diegu joslā, Lielvārdes jostā – pāri 20. Visplašākās iespējas audēja jaunradei, jo iespējami daudzi rakstu varianti. Divu vienādu jostu jau nav. Un Lielvārdes josta neapšaubāmi ir amatnieciski un mākslinieciski augstvērtīgākais rakstaino jostu tips.”
Anastasija Neretniece: “Kā liecina arheologu atradumi, ornamenta grafiskās zīmes mūsu tālie senči lietojuši jau pirmajā gadu tūkstotī pirms Kristus, bet zīmju skaidrojums no paaudzes paaudzē tika nodots mutiski. Līdz 20.gadsimta divdesmitajiem gadiem rakstu nosaukumus atvedināja no to formas. Par cimdu rakstiem teica – krustaiņi, galdaiņi, spieķaiņi, cilpaiņi. Vēlāk tika radīti jauni nosaukumi, tādi kā Ūsiņa, Laimas, Māras, Jāņa, Mārtiņa un vēl citas zīmes. Lielvārdietis Arveds Paegle savā mūžā noauda ap 1400 dažādu novadu jostu. Visizcilākās ir Lielvārdes jostas, kas glabā visu lielo latviešu rakstu bagātību.”