Par Triju Zvaigžņu ordeni un ordeņiem vispār

Prof. Jānis Stradiņš

Triju Zvaigžņu ordeņa brālības 6. salidojuma dalībnieki Jelgavas pils pagalmā Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Turpinājums. Sākums “LV”, 22.09.2004.

Par ordeņu iedibināšanu izmisīgi cīnījās ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics, kurš par šo jautājumu atkārtoti runāja ar Valsts prezidentu Jāni Čaksti. Taču līdz Latvijas Republikas proklamēšanas piektajai gadadienai ordeni apstiprināt neizdevās; pagāja gandrīz gads, kamēr Ministru kabinets piekrita likumprojektam un ordeņa Statūtu projektu izdevās iekļaut Saeimas darba kārtībā. Par referentu tika izraudzīts Zemnieku savienības deputāts (bij. izglītības ministrs) Paulis Gailītis, kura sīvākais oponents debatēs bija sociāldemokrāts Bruno Kalniņš. Kalniņš sacīja, ka “praksē ... bieži vien tās personas, kurām tā goda zīme pienāktos, viņas nedabū, bet ordeni saņem tādas personas, kurām nav nekā kopīga ar darbiem, par kuriem ordenis tiek piespriests”. Savukārt Gailīša argumenti bija: “Ordenis neatnes ļaunumu un veicina cilvēces centību. Ordeni nest bez tam nevienam nav piespiests”.
Galu galā vienojās par Triju Zvaigžņu ordeņa iedibināšanu ar devīzi “Per aspera ad astra”, balta Maltas krusta formā ar zelta apmali. Lai valstij ietaupītu izdevumus, tika noteikts, ka saņēmējam pašam jāatlīdzina izdevumi par ordeņa zīmi (I šķiras ordenis maksāja 150 latu, II šķ. – Ls 85, III šķ. – Ls 35, IV – Ls 22, V – Ls 20). Ordeņa meta autors bija tēlnieks Gustavs Šķilters, Rodēna skolnieks. Statūti nereglamentēja, ka ordeni nedrīkst piešķirt pēc nāves, taču (atšķirībā no Lāčplēša Kara ordeņa, ko piešķīra arī, piemēram, pulkv. O.Kalpakam un Fr.Briedim) reāli to nedarīja. Ordeņa noteikumos sacīts, ka nopelni Tēvijas labā, par kuriem TZO piešķir, var izpausties valsts, pašvaldības, sabiedriskā, kultūras un saimnieciskā darbā. “Par nopelnu uzskatāms kā katrs atsevišķa gadījuma izcils darbs, tā arī ilgstoša, priekšzīmīga, ar redzamiem panākumiem iezīmēta darbība. Nopelns ir arī sava pienākuma pašaizliedzīga izpildīšana sevišķi grūtos darbības apstākļos valsts tapšanas un atbrīvošanas laikmetā, tāpat viņas tālākā nostiprināšanā un izbūvē. Nekāda izdiena mazāk par 25 gadiem Latvijas valstī vai agrākā laikā viņas tagadējā teritorijā pati par sevi vien nedod tiesības uz apbalvošanu. Bet var apbalvot par 25 un ilgāku gadu nevainotu dienestu, ja no tiem vismaz pieci gadi nokalpoti Latvijas pastāvēšanas pirmajos gados. Arī sabiedriskus un citus darbiniekus var apbalvot par tādu pašu ilggadēju darbību tautas vidū.” Noteikumos arī aizrādīts, ka “nevienam nav tiesības pašam lūgt, lai apbalvo”.
Tāpat bija paredzēts, ka ordenis ir jāizņem divu gadu laikā; ja tas nav izdarīts, tad apbalvojumu uzskata par anulētu. Izrādās, ka Latvijas Republikas laikā no apbalvojuma atteikušies samērā daudzi politiķi un kultūras darbinieki. To skaitā bija, piemēram, ministru prezidenti Marģers Skujenieks un Voldemārs Zāmuels (M.Skujenieks gan vēlāk saņēma I šķiru), komponists Emilis Melngailis, žurnālists Āronu Matīss, rakstnieki Jānis Akuraters un Jēkabs Janševskis, prāvests Kārlis Kundziņš, profesors Pēteris Zālīte (kurš uzskatīja, ka ar IV šķiru viņa nopelni novērtēti par zemu). Kuriozs gadījums bija ar Gustavu Zemgalu, kurš vadīja valsts proklamēšanas aktu, bet atteicās no sev piešķirtā TZO, tāpat arī no Zviedrijas apbalvojuma valstsvizītes laikā. Taču viņš tika pieņēmis TZO I šķiru pēc ievēlēšanas Valsts prezidenta amatā, jo bija jāvada TZO dome. Operdziedonis Rūdolfs Bērziņš aizbildinājās, ka ordenim neesot naudas; šķiet, šo pašu motīvu dēļ TZO neizņēma aktieri Eduards Smiļģis un Gustavs Žibalts. 1927.gadā anulēja TZO piešķiršanu bij. Francijas ārlietu ministram Aristidam Briānam, jo viņš principā nepieņemot nekādus apbalvojumus.
TZO I šķiru ar ķēdi piešķīra, cita starpā, Igaunijas prezidentam Konstantinam Petsam, Čehoslovākijas prezidentam Tomāšam Masarikam, Francijas prezidentam Gastonam Dumergam, Lietuvas prezidentam Antanam Smetonam, Polijas prezidentam Ignacijam Moscickim, Zviedrijas un Beļģijas karaļiem, diviem Somijas prezidentiem, Ungārijas reģentam Hortijam un Latvijas Valsts prezidentiem. I šķiras TZO bez ārzemniekiem saņēma arī ģenerāļi Jānis Balodis, Krišjānis Berķis, vairāki K. Ulmaņa valdības ministri un banku vadītāji, II šķiru – bīskapi K.Irbe un T.Grīnbergs, katoļu bīskapi, Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš (kura dēls Bruno bija tik dedzīgi protestējis pret ordeņa ieviešanu), Jāzeps Vītols, Vilhelms Purvītis, Vilis Plūdons, prof. Jūlijs Auškāps, prof. Pēteris Sniķers, ģen. Jānis Kurelis un Rūdolfs Bangerskis, Kārlis Zāle, senators A.Lēbers, Edvarts Virza, Antons Benjamiņš, III šķiru – Apsīšu Jēkabs, Kārlis Skalbe, Aspazija, Anna Brigadere, Augusts Saulietis, Dace Akmentiņa, Berta Rūmniece, Teodors Reiters, Alfrēds Kalniņš, bibliogrāfs Jānis Misiņš, profesori Jānis Endzelīns, Pēteris Šmits, Kārlis Balodis, Augusts Kirhenšteins, Arvīds Kalniņš, Alfrēds Vītols, Paulis Lejiņš, Ludis Bērziņš u.c.
Tie ir izcilākie Latvijas kultūras un zinātnes cilvēki, gan, saprotams, ne visi. Daudzi palika neapbalvoti, bet visi jau ordeņus saņemt nevar – kādam savi nopelni jānes arī krūtīs, nevis uz krūts. TZO nav saņēmis neviens PSRS darbinieks, bet no Vācijas – tikai daži diplomātiskie pārstāvji un Berlīnes olimpisko spēļu vadītāji, toties lielā skaitā apbalvoti ir kaimiņvalstu – Igaunijas, Lietuvas, Polijas, Ziemeļvalstu, Francijas, Lielbritānijas, Itālijas, ASV – diplomāti, arī Latvijai labvēlīgi kultūras un zinātnes darbinieki.
Līdz 1940.gada maijam TZO pavisam saņēmuši: I šķiru – 285 personas, II šķiru – 391, III šķiru –1323, IV šķiru – 2194, V šķiru – 4617. Lielā skaitā saņēma arī TZO godazīmes. Ministru kabinets 1930.gadā atzina, ka ik gadus varētu apbalvot ap 1% no visiem valsts un pašvaldību darbiniekiem. Vispār caurmērā šajos 15 pirmskara gados apbalvoja ik gadus vairāk cilvēku nekā pēdējos desmit gados pēc ordeņa atjaunošanas. No šī viedokļa pašreiz sabiedrībā izskanošais viedoklis, ka ordeni dalot “pa labi un pa kreisi”, ir nepamatots, ja nu vienīgi varētu sacīt, ka pirmskara Latvija attīstījās sekmīgāk un harmoniskāk nekā mūsdienu Latvija, bet par to arī visumā varētu diskutēt.
Triju Zvaigžņu ordeni pēdējie saņēma 1940.gada maijā Armijas ekonomiskā veikala direktors A. Lejassauss un Jaunrozes pagasta vecākais P. Tilts. Sekoja 50 gadu pārtraukums – kara un okupācijas gadi, kuru laikā zuda gan neatkarīgā Latvija, gan Triju Zvaigžņu ordenis.

Nolasīts 6.Triju Zvaigžņu ordeņa brālības saietā Jelgavā   2004.gada 18.septembrī

Nobeigums sekos