
Dziļa zaļa dzīvības sliede
Māris Čaklais esot vēlējies, lai draugi viņa bērēs neteiktu
skumīgas runas. Un klubā “Četri balti krekli”, kur pēc atvadām pulcējās bēru
viesi, valdīja dziesma un prieks. Tas bija pagājušā gada decembrī. Šajā otrdienā,
21. septembrī, Rīgas Latviešu biedrības nama Zelta zālē ar dziesmām tika laista
tautā piemiņas grāmata “Māris Čaklais laikabiedru redzējumā”.
Ievadā krājuma sastādītāja Ieva Čaklā raksta: “Sabiedrības ilgu gadu domāšanā
ir iestrādāti Māra Čaklā dzejas un citu žanru briedumgraudi. Četrus baltus kreklus,
pilsētu, kurā piedzimst vējš, debesis, kuras atkal pušu, vai baltu akāciju palagu
pieminot, plašu sabiedrības slāņu domāšanā uzreiz ataust pieredzētais,
piedzīvotais, cerētais un alktais.”
“Augstais cilvēcības amats – draugi” – tā savu stāstījumu par kopīgā darbā
iepazīto dzejnieku sāk Daugavpils teātra direktore Inese Laizāne. Daudzkrāsaino
atmiņu mozaīku veido dzejnieki, mūziķi un otas meistari, profesori, akadēmiķi,
diplomāti un skolotāji. Vairāk nekā 70 autoru. Viņi dzīvo Rīgā, Siguldā, Saldū,
Liepājā, Gulbenē un Skrundā, Burtniekos, Nīcas pagastā un vēl citās Latvijas malu
malās, dzīvo Zviedrijā, Kanādā, Krievijā un citur pasaulē.
Māra Čaklā pēdējais lielais darbs šaisaulē bija grāmata par Valsts prezidenti
Vairu Vīķi–Freibergu. Viņi bija draugi kopš 1978. gada, kad Monreālas
universitātes profesore pirmoreiz vaigu vaigā tikās ar daiļradē jau labi pazīstamo
dzejnieku un viņš iepazina zinātnieces un viņas dzīvesbiedra dainu pētniecības
darbu. “Ko es sevim nopelnīšu, šai saulē dzīvodams?”, dainas vārdiem vaicā
Vaira Vīķe-Freiberga. Un atbild: “Savu vietu zem saules dzīves laikā. Savu vietu
līdzcilvēku apziņā un atmiņā. Tikai daži – kā Māris Čaklais – arī savu
vietu vēsturē. Literatūras vēsturē, tas jau tā – pats par sevi. Bet arī
dzīvajā, mutvārdos pārmantotajā tautas tradīcijā Māris turpinās dzīvot caur
visām tām neaizmirstamām dziesmām, kas komponētas ar viņa dzejas vārdiem.”
Par to raksta arī literatūras zinātniece Ruta Veidemane: “Ne tikai katram gadalaikam,
gandrīz katram mēnesim Māris Čaklais atrada citus vārdus. Bet kaut kas paliek
nemainīgs – dzīvības mīlestība. Dziļa zaļa dzīvības sliede.”
Aina Rozeniece, “LV”