"Labais eiro, sliktais eiro"

"Die Welt"

— 2000.07.03 .

Eiro ārējā vērtība kopš tā ieviešanas ir samazinājusies par 20%.

Taču vācu eksports vājā eiro dēļ ir saņēmis spēcīgu impulsu. Tomēr ilgstoši zema eiro ārējā vērtība saistās ne tikai ar naudas stabilitātes risku vien, bet pastāv arī briesmas, ka varētu netikt akceptēta jaunā Savienības valūta.

Tomēr būtu virspusēji eiro vājumu izskaidrot tikai ar atšķirīgo konjunktūras attīstību ES un ASV vien. Pamatots ir jautājums, kāpēc ilgstošā ekonomiskā attīstība ASV ir pārliecinošāka nekā eiro telpā? Lai būtu iespējama tāda ekonomiskās attīstības fāze, kāda ir ASV, ir jābūt pareiziem politiskās kārtības pamatnoteikumiem — galvenokārt dinamiskajos nākotnes tirgos informācijas tehnoloģijas jomā. Taču eiro valstī tā nav. Vājā eiro ārējā vērtība galvenokārt ir ekonomiskās politikas rezultāts, kuras ietvaros pēdējos gados nav pietiekami daudz darīts ekonomiskās attīstības noteikumu uzlabošanā.

Salīdzinājumā ar ASV trūkumi ir acīm redzami: eiro valstī ekonomiskās attīstības spēkus novājina nepietiekamā elastība darba tirgū, lielā uzņēmumu nodokļu un nodevu slodze, kā arī neatrisinātā turpmākās vecuma apdrošināšanas problēma. Un tomēr Vācijas finansu ministrs ir sācis nodokļu reformas, kas par spīti kritikai atsevišķos punktos rāda pareizajā virzienā. Taču no reformu koncepcijas tikai uz papīra vien nevar gaidīt ilgstošu pozitīvu ietekmi uz eiro ārējo vērtību — šajā nolūkā ir jāpieņem lēmums par nodokļu reformām un tās arī jārealizē.

Diemžēl dažās eiro valstīs valdību centieni atveseļot valsts finanses, salīdzinot ar centieniem laikā pirms iestāšanās Valūtas savienībā, ir atkal mazinājušies. Arī tas fakts, ka Grieķijas uzņemšanai Eiropas Valūtas savienībā attiecīgie politiķi piekrita kā formālai lietai, lai gan priekšnoteikumi uzņemšanai tajā brīdī nebija pārliecinoši, nostiprināja uzticību eiro. Eiro vienkārši atrodas pārāk tuvu politikai.

Kas būtu jādara? Pilnīgi nepareizi būtu mēģināt nostiprināt eiro, izdarot intervenci valūtu tirgū. Pret tirgu nebūtu iespējams panākt ilgstošu valūtas vērtības pieaugumu, pat tad, ja lielākās industriālās valstis izdotos pamudināt rīkoties saskaņoti. Cerētās stabilizējošās ietekmes nebūtu un jaunās valūtas autoritātei tiktu nodarīts papildu kaitējums. Ciestu arī Eiropas Centrālās bankas reputācija.

Ir vajadzīga ekonomiskā politika. Vācijai tā konkrēti nozīmē: pirmkārt , ātrāk pabeigt nodokļu reformas. Otrkārt , tai ir jāreformē sociālā sistēma, lai pastiprinātu pašu atbildību un jāsamazina algu izmaksas. Treškārt , ir jāatrod realizējama vecuma apdrošināšanas forma. Ceturtkārt , mēs nedrīkstam pieļaut, ka spēcīgāku ekonomisko attīstību aizkavē darbaspēka trūkums. Šeit ar "Green Card" vien nepietiek, mums ir vajadzīgs ieceļošanas likums. Tas ir tas, ko mēs, vismaz Vācijā, spēcīgākajā ES Valūtas savienības valstī, varētu darīt, lai nostiprinātu eiro kursu.

Visbeidzot — mums ES līmenī ir jātiek galā ar problēmām, kādas rada ES paplašināšana uz austrumiem. Sagatavošanās procesā spēkā būs noteikums: kvalitātei prioritāte attiecībā pret tempu! Taču tam nekavējoties ir jāiegūst konkrētas kontūras. Tomēr starptautiskie investori uz šo attīstību joprojām raugās skeptiski. Nav šaubu, ka vairāk pozitīvu signālu un pasākumu ES paplašināšanas sagatavošanā nostiprinās eiro pozīcijas tirgū.

Taču šīs pasaules lielajiem starptautiskajiem investoriem līdzekļu ieguldīšanā svarīga ir dolāra/eiro bipolaritāte. Eiropas ekonomika pašreiz ir sasniegusi vērā ņemamu attīstības koeficientu, ap 3%, un tai ir lielas izredzes nostabilizēt šo attīstības tempu. Tāpēc es ceru, ka eiro kurss iepretī dolāram drīz vien būs ar vieninieku pirms komata.

Francs Šosers