Ar mīlestības spārniem

Tautā aiziet Saulcerītes Vieses grāmata “Mūžīgie spārni”, ar kuru apgāds “Jaunā Daugava” ievada savu jauno sēriju “Slavenu cilvēku likteņi”. Tas ir stāstījums par Aspazijas dzīvi. Rakstīts trīs gadus, briedināts visu mūžu. Jo, kā atzīst autore, Aspaziju viņa jutusi blakām visā savā gaitā. Jau no tās tālās bērnu dienu vasaras, kad viņa vecātēva grāmatplauktā ieraudzījusi Aspazijas Rakstu sējumu, ko drīz vien zinājusi no galvas. Studijas, darbs muzejā, Raiņa un Aspazijas rokraksti, pirmās publikācijas. Un tā līdz disertācijai par Aspaziju. Tā jauno pētnieci saveda kopā ar cilvēkiem, kas glabāja atmiņas un arī dokumentālas liecības par dzejnieci. Aizvien dziļāk iepazīts, Aspazijas dzīvesstāsts rosināja arī literāro jaunradi. Tapa drāma “Zvaigzne iet un deg, un...” un apcere “Gājēji uz Mēnessdārzu”. Līdz nevarēja vairs atteikt kolēģu un draugu mudinājumiem uzrakstīt pamatīgu grāmatu par Aspaziju. Profesors Viesturs Vecgrāvis tā arī teica: “Vai tiešām Aspazija nebūtu pelnījusi vienu pareizu – un nepareizu, vienu īstu – un neīstu, proti, mākslas vibrācijās tēlotu lielas dzejnieces dzīves gaitas aprakstu!”

Kāpēc spārni?

Pirmā grāmatas atvēršana notika Rīgas Latviešu biedrības namā. Uzrunājot pārpildīto zāli, Saulcerīte Viese ar to arī sāka:
– Mēs ielūgumā ierakstījām rindas no Aspazijas dzejoļa par nāru, to pašu Skalbes un Andersena nāriņu, kas zinātkāres slāpēs pamet jūras dzelmi, kaut zina, ka uz cietās zemes ik solis tiks maksāts ar sāpēm. Tur var tikai zaudēt, ne gūt, bet tur atklājas citas dailes: “Reiz īsti par cilvēku būt!” Aspazija tiecās pēc laimes – par cilvēku būt.
Viņai bija spārni. Tiklīdz Aspazija sāk domāt par sevi, apcer savu bērnību, viņa runā par spārniem. Kā bērns viņa taisa spārnus no garkūļiem, lai varētu pacelties augstumā, redzēt tālāk. Tas nāk jau no paaudzēm. Vecmāmiņas un vecvecmāmiņas, kas pie vērpjamā ratiņa skala gaismā ar pasakām, dziesmām un Bībeli izaudzināja pirmo no dzimtbūšanas brīvo cilvēku paaudzi. Viņas nebija braukušas tālāk par pārnovada gadatirgu un draudzes baznīcu, bet viņas zināja, ka pasaule ir daudz plašāka par pagasta un vienas tautas robežām. Viņām neviens nebija stāstījis par vēstures notikumiem, bet viņas nojauta, ka pagātne ir dziļa kā veļu aka. Un kaut kur ir lieli, augsti kalni, kuros var dienām kāpt un kāpt un tomēr nenonākt galā. Ko tad redz, kad kāpj kalnā? – Plašāku pasauli. Un kad kāpj vēl augstāk? – Lielāku sauli.
Jaunībā Aspazija dzejoja par spārniem, kas ļautu pār dzīvi pacelties, Pirmā pasaules kara laikā dzejniece sauca: “Mums atkal spārnos jāceļas!” Kaut jūtas sāpju saēstas, kaut dvēsles krāsas izdzēstas, ir jāceļas, ir jāceļas! “Bez spārniem mums ir jālaižas!” Viņa runāja arī par salauztiem spārniem. Spārnu motīvs Aspaziju pavadīja visu mūžu. Kad dažas dienas pirms dzejnieces aiziešanas mūžībā viņu apciemoja draugi, viņa sacīja: “Man liekas, ka mans gars pēc nāves pārvērtīsies meža pīlē.” Lai paceltos spārnos...

Vēl daudz kā nepateikta

Pāris dienu pēc sarīkojuma autore no Aspazijas dzimtās puses saņēma vēstuli, kas var iepriecināt ne tikai adresātu vien. Zaļenieku bibliotekāre Arita Liepiņa saka paldies par “brīnišķīgo atmiņu un pārdomu devu” šai vakarā, kad “runa bija par Aspazijas mūžu, bet domas kavējās pie mūsu ikviena devuma nodzīvotajos gados”. Un nobeigumā raksta: “Kad devos uz centrālo staciju, skatījos uz ļaužu bariem, kuri līdz ar mani steidzās uz vilcieniem, un piedomāju: “Lūk, kā grāmata sapulcināja cilvēkus no malu malām, un tagad tā tiek vesta uz visām Latvijas pusēm, lai taptu izlasīta un pārrunāta, lai Aspazija netiktu piemirsta.””
Tieši par Aspazijas mūžu jau daudz netika runāts, par to katrs pats varēs izlasīt grāmatā. Runa bija par to, ko 455 grāmatas lappusēs nav bijis iespējams ietilpināt. Par pavedieniem, kas veduši pie Aspazijas, par domām, ko rosinājis viņas dzīves stāsts.

Jaunatnei, kas grāmatu lasīs

Rīgā grāmatas atvēršanas svētki pulcināja dažādas paaudzes, tomēr pārsvarā pusmūža ļaudis, kas pazīst Saulcerīti Viesi kā urdīgu zinātnieci un krāšņu esejisti, zina par viņas atklājumiem un atradumiem Aspazijas dzīves un daiļrades pētniecībā. Toties Daugavpilī un Raiņa jaunu dienu zemē Berķenelē viņa uzrunāja jaunatni.
Saulcerītei Viesei bija uzticēta Dzejas dienu atklāšana pie Raiņa pieminekļa, kas pulcināja Daugavpils universitātes saimi un skolu jaunatni. Bija tikšanās Daugavpils 1. Valsts ģimnāzijā, Mūzikas koledžā un Latviešu kultūras centrā, sarunas ar skolēniem, pedagogiem un Daugavpils novada literātiem.
Un katrā tikšanās reizē autore minēja aizvien jaunas Aspazijas personības šķautnes, mudināja saskatīt un saklausīt visdažādākos radošā gara izpausmes veidus. Kopsaucējs – dzejas spēja modināt cilvēku sirdīs jūtas, kas, Aspazijas vārdiem runājot, var kļūt par dzinēju spēku uz daiļu un labu. Aspazija savu pirmo publisko lekciju iesāka ar Antigones vārdiem: “Ne līdzi nīst, bet līdzi mīlēt esmu nākusi.”

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv