Ministru prezidents:

— uzrunājot politiskā foruma dalībniekus

Ministru prezidenta Andra Bērziņa runa "Sorosa fonda – Latvija" rīkotajā Sabiedriskās politikas forumā 2000.gada 26.jūlijā

Cienījamās dāmas! Godājamie kungi!

Jūtos pagodināts uzrunāt "Sorosa fonda – Latvija" rīkotā Sabiedriskās politikas foruma dalībniekus.

Man ir prieks, ka šeit ir sapulcējušies gan politisko lēmumu pieņēmēji, gan politikas pētnieki, lai arī Latvijā nospraustu ceļus, kā ne tikai teorijā, bet arī praksē panākt, lai tiktu pieņemti rūpīgi izvērtēti lēmumi, kuru sekas būtu nevis tādas kā vairākumā gadījumu, bet — labākas nekā parasti.

Es domāju, ka neviens nav jāpārliecina — politiķis, kurš pieņem to vai citu lēmumu, grib būt pārliecināts, vai ir pareizi prognozējis rezultātus, ko radīs šī lēmuma pieņemšana. Lai gan pieprasīts ir vēberiskais politiķis — pravietis, tomēr mūsdienās viņš pats jūtas drošāk, ja pravietojumi balstās uz precīzu izvērtējumu un pamatotām prognozēm. Gluži tāpat kā politiķis, arī sabiedrība grib būt pārliecināta, vai sekas būs tieši tādas, kā sola politiķis. Vēl vairāk — nopietni politiķis grib, lai sabiedrība pareizi prognozētu sekas, lai atbalstītu lēmumu un pēc tam nepārmestu — tas nav tas, ko mēs gaidījām. Visi mēs esam ieinteresēti kvalitatīvā informācijā, kas ir sabiedriskās politikas analīzes rezultāts. Tāpēc gribu visiem klātesošajiem apstiprināt — gan Latvijas valdība, gan es personiski vēlamies šādu analīzi, kas būtu kvalitatīva.

Politikā es darbojos jau vairāk nekā desmit gadus — kopš Atmodas sākuma. Man ir bijusi iespēja sekot līdzi un salīdzināt, kā mainījies lēmumu pieņemšanas process. Iesākumā nācās balstīties uz zināšanām, ko bijām apguvuši padomju varas laikā un kas bija piemērotas citai ekonomiskajai un politiskajai sistēmai. Es atceros un reizēm kā piemēru, kas liecina par to laiku, stāstu, kā nervozēja pirmais atjaunotās Latvijas Ministru prezidents Ivars Godmanis, kad pieņēma lēmumu par cenu atbrīvošanu pārtikas precēm. Kas notiks — vai veikalos būs maize, vai iedzīvotāji to varēs nopirkt, vai nesekos sociālā neapmierinātība? Šie un citi jautājumi tika uzdoti vairākkārt. Skaidras atbildes toreiz nebija, jo neviens to nespēja dot.

Latvijā nekas tāds nebija darīts un nekādas drošas analīzes arī nebija. Lēmuma pieņemšana bija risks, kas attaisnojās, taču es turpmāk gribētu, lai tādi lēmumi bez iespējamu seku prognozēšanas un izpētes tiktu pieņemti aizvien mazāk.

Arī turpmākajos gados Latvijas valdība un politiķi pārāk maz balstījās uz politikas analīzi un nepietiekami izmantoja pētnieku secinājumus un rekomendācijas. Ne jau tāpēc, ka nevēlējās, bet tāpēc, ka nebija laika — problēmu bija daudz, bet lēmumus vajadzēja pieņemt tūlīt. Tomēr gribu atgādināt, ka Valda Birkava valdība, kas izveidojās pēc 1993.gada parlamenta vēlēšanām, savu ekonomisko politiku veidoja uz neatkarīgu ekonomistu pētījuma — programmas "Latvija 2000" pamata. Šī programma iezīmēja valsts ekonomiskās attīstības vīziju, mērķus un ceļus mērķu sasniegšanai.

Visas valdības Latvijā vienmēr ir izjutušas nopietnu pētījumu trūkumu par jautājumiem, par kuriem pieņem lēmumus. Šo vakuumu tās centās aizpildīt divos veidos.

Pirmkārt, ar Rietumu ekspertu palīdzību. Īpaši neatkarības pirmajos gados viņu ieguldījums bija ļoti liels. Ārzemju eksperti parādīja, kā šie pētījumi tiek veikti viņu valstīs, un arī šodien mēs nevaram nenovērtēt šī darba tīri izglītojošo nozīmi. Tomēr lielākoties Latvijas apstākļus, tradīcijas, problēmu vēsturi viņi nepārzināja un piedāvāja pamatā tīri tehniskus risinājumus, kas abstrahējās no situācijas sabiedrībā.

Otrkārt, valdība un valdības iestādes viena vai otra iespējamā lēmuma un tā seku analīzei veidoja gan formālas, gan neformālas analīzes darba grupas. Labklājības ministrijā, būdams darba valsts ministra un labklājības ministra amatā, ļoti bieži, brīžiem katru sestdienu, izstrādājot pensijas likumu, aicinājām visus speciālistus šajos jautājumos, kopā ar Pasaules bankas pārstāvjiem rīkojām "prāta vētras", spriedām, analizējām un paši sev modelējām situāciju. Protams, to arī toreiz nevarēja saukt par modernu sabiedriskās politikas analīzi, tā bija tāda sava veida pašdarbība, taču rezultātus par nekur nederīgiem nevar saukt. Toreiz izstrādātā Latvijas pensiju reforma un Pensiju likums tiek vērtēts kā viens no labākajiem Austrumeiropā un minēts kā labs paraugs citām valstīm. Man tāpēc reizēm ir gan kā politiķim, gan kā cilvēkam žēl, ka politiķi laiku pa laikam šajā sabiedrībai tik jutīgajā jautājumā mēdz pieņemt sasteigtus, nepārdomātus un nepamatotus lēmumus, cerot, ka viņu improvizēšana beigsies ar pozitīvu rezultātu.

Atskatoties uz šo laiku, mani pārsteidz, cik maz kļūdu pieļāvām, kaut gan iznāca balstīties uz nepietiekamu analīzi. Iespējams, ka tā vienkārši bija veiksme, iespējams, ka toreizējais entuziasms palīdzēja pašiem iedziļināties problēmās un nepieļaut smagas kļūdas. Taču katra kļūda arī toreiz bija ļoti sāpīga un dārgi maksāja.

Ir taisnība tiem, kas uzskata, ka Latvija pamazām kļūst par valsti ar normālu pārvaldi un tagad eksperimenti ar sabiedrību vairs nav pieļaujami, Ja to vēl nav sapratuši politiķi, tad to viņiem atgādinās valsts pilsoņi, dažādas interešu grupas, kas jau precīzi apzinās un izprot savas intereses un tās aizstāv ar visiem to rīcībā esošajiem līdzekļiem. Ir mainījusies sabiedrības psiholoģija — sabiedrība vairs nevēlas gaidīt, paciest, no kaut kā atteikties, jo ir taču pagājuši desmit gadi kopš neatkarības atgūšanas.

Diemžēl tieši šīs Saeimas darbības laikā gan likumdevējs, gan valdība un droši vien arī virkne pašvaldību ir grēkojuši ar sasteigtiem, nepārdomātiem un galu galā aplamiem lēmumiem. Ekonomiskās sekas vēl kaut cik tika izvērtētas, bet vispirms jau netika prognozētas politiskās un sociālās sekas. Māra Gaiļa vadīto institucionālo reformu asi kritizēja, bet Andra Šķēles pirmā valdība to faktiski apturēja. Tas bija ērti politiķiem, bet tas nebija valstiski. Šodien mēs esam turpat, kur 1995.gadā.

Šīs Saeimas darbības laikā ierosinātie divi referendumi nav tikai opozīcijas veiksmīgas darbības rezultāts vai valdības nepietiekamas izskaidrošanas sekas, tie liecina par iedzīvotāju neinformētību par politiku kopumā.

Piemēram, nesenie neveiksmīgie Saeimas grozījumi Ceļu satiksmes likumā bija samērā kuriozs gadījums. Mēģinot ierobežot zagtu automašīnu pārkļūšanu pāri robežai, tika nobalsots, ka katrai automašīnai jāuzrāda juridiskas personas izdota atļauja. Sabiedrība te saskatīja notāru interešu lobēšanu. Cik zinu, mūsu valstī notāriem darba netrūkst. Laikam drīzāk tas bija vienkārši steigā pieņemts lēmums, bez pienācīgas sagatavošanas, bez seku prognozēšanas ne tikai tālākā, bet arī tuvākā perspektīvā, neapzinoties, kādu haosu šāds lēmums varētu izraisīt.

Bet ir bijušas arī nopietnākas neveiksmes, kam pamatā nepilnīga stratēģiskā analīze.

Te kā piemēru es vispirms gribu nosaukt pagājušajā gadā pieņemtos grozījumus pensiju likumā. Pēc grozījumu pieņemšanas sabiedrība sadalījās divās pretējās un nesamierināmās nometnēs. Tāpat kā preses simpātijas. Šodien mēs redzam, ka grozījumu aizstāvju argumenti bija pavāji. Kā pilnīga ačgārnība minams fakts, ka vispirms pieņemti grozījumi un tikai tad Latvijas valdība iepazinās ar pasaules bankas atzinumu šajā jautājumā.

Gluži tas pats ir ar tagad ļoti aktuālo jautājumu par "Latvenergo" privatizāciju.

Šī problēma neradās pēkšņi. Lēmumu par "Latvenergo" privatzāciju pieņēma 1996.gadā. Tomēr šobrīd privatizētāji, to skaitā cilvēki, kas savulaik izstrādāja pamatojumu, nevar pat skaidri un precīzi ekonomiski pamatot, kāpēc jārīkojas tieši tā. Jautājums netiek aplūkots Eiropas Savienības un globālās konkurences kontekstā — pamatā runā par detaļām. Jau spēkā esošais Enerģētikas likums neparedz hidroelektrostaciju un pārvades tīklu privatizāciju. Strīds ir pamatā par divām TEC. Nav izvērtēts, vai šo divu objektu nozīme, kam vajadzīgas investīcijas, ir tāda, lai būtu vērts tik saasināti skatīt jautājumu un savu taisnību pierādīt referendumā. Katrā ziņā ne Ekonomikas ministrija, ne Privatizācijas aģentūra, ne valdība neizpētīja iedzīvotāju noskaņojumu, opozīcijas iespējas un nesagatavoja argumentāciju sabiedrībai. Šai valdībai, nākot pie varas, nācās konstatēt, ka nav ierobežotas privatizācijas seku izvērtējuma, nav modelēta sabiedrības, dažādu interešu grupu, organizāciju un partiju attieksme. Nav skaidru un pārliecinošu argumentu, ko lietot diskusijā. Nav piedāvāti un izvērtēti alternatīvi varianti.

Valdībai un man personīgi pārmet, kāpēc nekavējoši netiek pausts stingrs viedoklis referenduma jautājumā. Ar stingro viedokli vieni saprot bezierunu nostāšanos par privatizāciju, citi — pret privatizāciju. Godīgi gribu atbildēt, ka viedokļa paušana aizkavējās tāpēc, ka paši bijām spiesti veikt analīzi — sasteigtu, nedaudz haotisku.

Opozīcijai izdevās izstrādāt un ierosināt alternatīvu likumprojektu, kurš pieņemšanas gadījumā ne vien aizliedz jebko privatizēt, bet vienlaikus izslēdz iespēju kredītu ņemšanai "Latvenergo" attīstībai. Toties paredz iespēju ieķīlāt "Latvenergo" akcijas. Tas pārvelk svītru iecerētajai uzņēmuma restrukturizācijai, kam agrāk vai vēlāk būs jānotiek. Valdība ir sarežģītā situācijā — piekrist opozīcijas ierosinātajam lilkumprojektam nozīmētu padoties un atzīt, ka viss, kas līdz šim darīts, ir darīts nepareizi. Bet tā tas nav. Iebilst pret sagatavoto likumprojektu nozīmē nepiekrist vismaz 300 000 parakstītāju viedoklim. Taču tas arī nozīmētu piekrist nekvalitatīva likuma pieņemšanai, kurš apgrūtinātu "Latvenergo" uzņēmuma attīstību, elektroenerģijas tirgus liberalizāciju un patērētāju interešu aizstāvību. Nerunājot par tādu "sīkumu", ka traucētu privatizēt viesnīcas, atpūtas bāzes un citus objektus, kas nav saistīti ar uzņēmuma pamatdarbību. Es nedomāju, ka valdību, kas bez iebildumiem piekritīs nekvalitatīva likuma pieņemšanai, pat ja to pieņems referendumā, turpmāk kāds cienīs. Tāpēc valdība ierosinās citu risinājumu.

Es domāju, ka šie piemēri labi parāda, kādas sekas ir lēmumiem, kuru pamatā nav pietiekamas politiskas un ekonomiskas analīzes, un cik ļoti aktuāla kļūst analīzes nepieciešamība.

Sabiedrības dažādas grupas sāk skaidri apzināties savas intereses un par lēmumiem spriež no šī viedokļa. Turklāt grupas ir aktīvas, organizētas un gatavas aizstāvēt savas intereses. Tā ir normāla parādība, taču valdībai jādomā par visu grupu interešu sabalansēšanu, par saprātīgiem kompromisiem, un te bez analīzes neiztikt. Tā analīze, ko veic valdības ierēdņi, lielākoties rēķinās ar resoru ekonomiskajām sekām, tā ir tehniska analīze, kas otrajā vai trešajā plānā atstāj politiskās un sociālās sekas.

Ir domāts par darbu uzlabošanu valdībā, tiek veidota grupa Valsts kancelejā, kas nodarbosies nevis ar politikas veidošanu, bet ar stratēģisko plānošanu un analīzi. Krīžu vadības centrs analizēs iespējamās problēmas, iesaistot visas atbildīgās institūcijas. Taču valdībai patlaban nav ne laika, ne intelektuālo, ne organizatorisko, ne materiālo resursu, lai veiktu kvalitatīvu politisko analīzi par visiem tai nozīmīgiem jautājumiem, tāpēc es būtu priecīgs, ja varētu balstīties arī uz neatkarīgiem pētījumiem. Esam gatavi vajadzības gadījumā pētījumus pasūtīt, maksāt, jo labs pētījums tik un tā ir lētāks nekā nekvalitatīvs lēmums. Maksāt, par spīti tam, ka mūsu valstī vēl nav izpratnes, ka nemateriāliem projektiem, analīzei un idejām ir vērtība. Atklāts paliek jautājums, kurš tagad var dot kvalitatīvu analīzi par "Latvenergo" problēmu.

Mans priekšgājējs premjera amatā, runājot par partijām, tās salīdzināja ar tīģeri no populāras bērnu grāmatas, kurš uzskatīja, ka visu prot. Lai gan neprata.Viņam bija taisnība. Taču ne jau tikai partijas vai valdība ir tāds tīģeris. Lūdzu neapvainoties klātesošos, bet es gribu teikt, ka tāds tīģeris ir arī cilvēki un institūcijas, kas Latvijā nodarbojas ar politikas analīzi.

Kādu es redzu situāciju ar sabiedriskās politikas analīzi Latvijā?

1. Sabiedriskās politikas analīze ir situāciju aprakstoša, kas diemžēl nepietiekami izstrādā pamatotas rekomendācijas. To var izmantot tā vai cita lēmuma kritikai, to var izmantot vājo vietu identifikācijai. Taču ar to ir par maz. Vairāk par visu vajadzīgi pozitīvi priekšlikumi.

2. Analīze, ja tāda ir, pārsvarā skar taktiskus jautājumus. Trūkst stratēģisku pētījumu. Protams, tie maksā dārgi, un tādu nebūs, kamēr neatradīsies pasūtītājs un finansētājs. Taču es gribu klātesošajiem uzdot jautājumu — vai jūs spēsiet tādus pētījumus veikt, kad būs pasūtījums?

3. Nav pārliecības, ka paši analītiķi Latvijā ir brīvi, nav politiski angažēti. Angažēti vai nu aiz ideoloģiskām simpātijām, vai materiālās ieinteresētības. Latvija ir maza valsts, pieprasījums pēc objektīviem pētījumiem nav liels. Ir zināms, kurai partijai simpatizē vai kuras partijas biedrs kurš ir. Un tas liek būt piesardzīgiem ne tikai pret atsevišķu pētnieku secinājumiem un ieteikumiem, bet iedragā uzticību pētījumiem vispār. Analīzi bieži vien aizvieto propaganda un aģitācija, kas piesegta ar pseidozinātnisku frazeoloģiju. Vai tā ir nejaušība, ka ne viens vien analītiķis, tāpat kā politiķi, aktivizējas pirms vēlēšanām?

4. Nav Latvijā institūcijas, kuras pētījumiem būtu augsts prestižš un kuras vārds pats par sevi kalpotu kā kvalitātes garantija. Tas nodrošinātu arī ietekmi uz politisko lēmumu pieņemšanu.

5. Pēdējā problēma neattiecas uz visu sabiedriskās politikas analīzi kopumā, bet uz neatkarīgajiem pētniekiem, kas nav cieši saistīti ar valdības iestādēm. Lai izstrādātu vērā ņemamas rekomendācijas, to sniedzējiem jābūt vismaz tikpat kompetentiem kā valdības ierēdņiem vai parlamentāriešiem. Viņiem jāpārzina izskatāmo jautājumu nianses. Respektīvi, viņiem jāspecializējas savā pētījumu jomā. Analītiķi, kas mēģina būt speciālisti visās nozarēs, mani nepārliecina. Pagaidām valdības ierēdņi savā nozarē ir kompetentāki par neatkarīgajiem analītiķiem. ANO "Attīstības programmas" finansētais pētījums "Pārskats par tautas attīstību" neapšaubāmi ir labākais, kas veikts Latvijā. To varu teikt arī tāpēc, ka savulaik pats esmu piedalījies tā veidošanā, strādādams Labklājības ministrijā. Pirmajos pētījumu gados Labklājības ministrijas ierēdņu ieguldījums bija noteicošais. Pārskats labi raksturo situāciju un būtībā ir vienīgais tāda veida apkopojošais materiāls, kur var iegūt informāciju, taču tas nav dokuments, kur piedāvātās idejas ir noslīpētas un tūlīt pieņemamas. Piemēram, tikpat kā neko tas nevēsta par sociālo izmaksu īpatsvaru iekšzemes kopproduktā un to ietekmi uz valsts ekonomikas attīstību.

Varbūt ir taisnība, ka Latvija atpaliek no daudzām citām Austrumeiropas valstīm sabiedriskās politikas analīzes attīstībā. Īpaši jau no valdības neatkarīgas analīzes attīstībā. Rezultātā nav alternatīvu problēmu risinājuma un pieņemamo lēmumu iespējamo seku izvērtējuma, kas sabiedrībai piedāvātu konstruktivitāti. Savukārt valdībai tie radītu nepieciešamo konkurenci un spiestu meklēt visoptimālākos risinājumus. Celtos politisko lēmumu kvalitāte, un līdz ar to iegūtu sabiedrība kopumā.

Es ceru, ka šodienas diskusijā jūs tuvināsiet viedokļus, kas jādara un kā jādara, lai sabiedriskās politikas analīze Latvijā attīstītos, lai mums būtu savi autoritatīvi "smadzeņu centri", bez kuriem politisko lēmumu pieņemšana 21.gadsimtā nav iedomājama.

Vēlu jums veiksmi šīsdienas darbā!

— kārtējā intervijā Latvijas Radio

Ministru prezidenta Andra Bērziņa intervija Latvijas Radio 27.jūlija raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.10. Vada žurnālists Aidis Tomsons

— Šī nedēļa sākās ar Centrālās vēlēšanu komisijas oficiālajiem datiem par parakstu vākšanas rezultātiem pret "Latvenergo" privatizēšanu. Ir jau notikusi zināma vienošanās starp koalīcijas partneriem. Tūlīt pēc raidījuma jūs ejat uz Saeimu pie apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK. Vai jūs īsi neizvērtētu šo situāciju?

A. Bērziņš: — Saeima ir saņēmusi vēlētāju iesniegto priekšlikumu, ko sagatavoja sociāldemokrāti, un jāsaka, ka es esmu par to, ka sagatavotie dokumenti un savāktie paraksti jānodod Saeimas komisijām izskatīšanai. 300 tūkstošu cilvēku, kas parakstījuši šo dokumentu, domas ir jāņem vērā. Tai pašā laikā jāsaka — nezinu, vai apzināti šis dokuments tā ir uzrakstīts vai neapzināti, bet tas ir ar ļoti daudzām kļūdām un neskaidrībām. Es pat gribētu teikt, ar tādām lietām, kas var radīt ļoti lielas problēmas Latvijas valstij vēlāk. Tur rakstīts, ka "Latvenergo", teiksim, HES un pārvades līnijas, nav privatizējamas, bet ir atstāta iespēja "Latvenergo" kā akciju sabiedrības akcijas ieķīlāt. Tur ir paredzēts uz mūžīgiem laikiem saglabāt visas pirtis, baseinus un sanatorijas uzņēmuma "Latvenergo" īpašumā. Tas nozīmē, ka mēs, iededzot lampiņu, varam droši teikt, ka atkal kāds no darbiniekiem var plunčāties siltā ūdenī, kurš tiek sasildīts ar mūsu samaksāto naudiņu. Daudz dažādu tādu lietu — es varbūt drusku vulgarizēju šo dokumentu. Taču mēs esam ļoti nopietni sagatavojuši savu viedokli, kas nebūs alternatīva, bet būs papildinājums vai skaidrojums, vai precizējums sagatavotajam dokumentam. Par pamatu esam ņēmuši divus dokumentus — esošo likumu "Par enerģētiku" un sagatavotos priekšlikumus.

Es ceru, ka valdība par tiem otrdien nobalsos, tad tos lai Saeima — papriekš komisijas — ļoti uzmanīgi izvērtē visu, kas tur ir, un tad izsaka savu viedokli.

— Jūs ejat, pie apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK. Kā esat sagatavojies šai vizītei?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka nākšu klajā ar argumentiem par to, kā būtu jāizskatās šim tekstam. Vakar mums bija ļoti konstruktīva saruna. Apvienība TB/LNNK teica, ka viņiem ir iepriekšējās valdes lēmums, tāpēc viņi nevar citu lēmumu pieņemt un viņiem tas jāskata valdē. Tad es lūdzu, vai man nevarētu atļaut, teiksim, desmit minūtes uzstāties valdes sēdē. Ceru, ka ļoti konstruktīvi visas lietas atrisināsim.

— Man šim jautājumam ir vēl arī otra daļa. To radīja piedalīšanās vakar sabiedriskās politikas forumā, kur bijāt arī jūs. Līdz parakstu vākšanas beigām pozīcija stingri turējās pie "Latvenergo" privatizēšanas. Tagad viedoklis ir mainīts — var arī neprivatizēt. Vai to, kas paredzēts darīt tagad, nevajadzēja darīt jau pirms vairākiem mēnešiem? Tad būtu ietaupīta gan valsts nauda, gan laiks, gan arī atrasts pareizākais ceļš.

A.Bērziņš: — Varbūt daļēji es varētu piekrist un teikt, ka šie jautājumi bija jāuzdod visiem tiem, kas, teiksim, kopš 1990. gada ir sēdējuši pie varas, jo 1996.gadā "Latvenergo" tika nodots privatizācijai. Es pa divarpus mēnešiem vēl neesmu spējis visā pilnībā iedziļināties visos jautājumos. Tagad par šo jautājumu esam daudz maz tikuši skaidrībā.Esam tikuši skaidrībā par to, kas mums ir jāsasniedz — tās ir prasības, kuras mums izvirza, modernā filozofija attiecībā uz šo uzņēmumu, arī Eiropas Savienība. Tā saka divas lietas: pirmkārt, uzņēmums nedrīkst būt monopols, jo monopols vienmēr diktē monopolcietas cenas un pret monopolu nav nekādas iespējas cīnīties. Tātad jānotiek ir restrukturizācijai, un tā ir pašu iedzīvotāju interesēs. Otrkārt, tā ir iedzīvotāju aizstāvība — tieši caur to, ka tiek radīts mehānisms, ka monopols nevaram diktēt visiem cenas, ka tiek radīta iespēja arī kādam cits alternatīvam enerģijas ražotājam vai pārdevējam ienākt tirgū. Šodien man bija tikšanās ar "Liepājas metalurga" cilvēkiem. Uzzināju, ka maksa par pārvades līniju lietošanu ir aptuveni divarpus reižu augstāka nekā elektrības cena, par kādu, teiksim, "Latvenergo" kā ļoti liels, kvalificēts patērētājs var elektroenerģiju iepirkt. Tas izskaidrojams tikai ar to, ka kādam ir monopols uz elektroenerģijas, teiksim, pārvadu — viņš var diktēt cenu, viņš var noteikt jebko visiem. No šādām lietām būtu jāizvairās, un tas ir galvenais mērķis. Privatizācija pati par sevi nekad nevar būt pašmērķis. Svarīgi, ko mēs ar to panākam. Šajā situācijā, es domāju, valdības pozīcijā ļoti saprātīgs lēmums, proti, mēs privatizācijai atstājam tikai termoelektrocentrāles un par visu pārējo sakām, ka tas nav privatizējams. To nosaka arī iepriekšējās valdības lēmums. Ja to uzmanīgi izlasītu, bet, protams, kādam ir izdevīgi priekšvēlēšanu gaisotnē teikt: "Daugav’s abas malas mūžam nesadalās..." Kurš latvietis gan teiks, ka tagad... sadalīsim abas Daugavas malas?

— Vai tomēr sabiedriskās politikas pētījumus nevajadzētu izdarīt pirms tādiem lieliem pasākumiem?

A.Bērziņš: — Protams. Tā bija tieši tā doma, par ko es vakar runāju. Es teicu, ka šādus ļoti jutīgus jautājumus ir ļoti prasmīgi un uzmanīgi jāpēta, jāmēģina prognozēt, pirmkārt, kādu ietekmi tie atstās uz ekonomiku, otrkārt, kā tie atsauksies dažādos sabiedrības slāņos un dažādās sabiedrības grupās. Pēc manām domām, ir ļoti labi, ka sabiedrība šodien vairs nav gatava pieņemt jebko, ka tā prasa: lūdzu, skaidrojiet, lūdzu, parādiet man loģiku, kāpēc mums jārīkojas tā un ne citādi, kas mums no tā būs un kāpēc tad mums būs labāk? Ir ļoti labi, ka ir tāds labs dzinulis, kas piespiež valdību un politiskās partijas nopietni domāt un strādāt.

— Jūs vakar sabiedriskās politikas forumā izvirzījāt trīs tēzes: "Problēmu daudz, laika maz, tāpēc nav dziļas politiskās analīzes", "Politiķi šodien mēdz pieņemt sasteigtus un nepārdomātus lēmumus" un "Mainījusies sabiedrības psiholoģija, tā vairs negrib ciest".

A.Bērziņš: — Par sabiedrības psiholoģiju es jau pateicu. Problēmu daudz, laika maz — to es vairāk domāju par pirmajiem neatkarības gadiem, kad tik tiešām bija milzīga problēmu gūzma, kuras bija jārisina uzreiz visas kopā, kad tik tiešām nebija ne resursu, ne iespēju izdarīt pietiekami kvalitatīvu analīzi. Par to runāja vairāki cilvēki vakar. Viņi arī teica, ka attīstītajām Eiropas valstīm ir bijis vajadzīgs piecdesmit, simt gadu, lai sakārtotu, savu valsti, sakārtotu visas lietas, un tagad viņi var nodarboties ar diskusijām, vai komatiņš jāliek tur vai kādā citā vietā, vai punktam ir jābūt vai garumzīmītei jābūt. Mēs diemžēl pie tādas situācijas nonāksim tikai pēc kāda laika. Mums ir jārisina fundamentāli pamatjautājumi, kas ļautu mums reāli teikt, ka esam tagad no likumdošanas viedokļa, no izpratnes viedokļa, no rīcības viedokļa tādi paši kā visi pārējie, kas dzīvo, teiksim, Rietumeiropā.

— Vakar jums bija vēl cits svarīgs pasākums — jūs piedalījāties Pasaules krievu preses sanāksmē. Kāpēc, jūsuprāt, tieši Rīga ir izvēlēta par sanāksmes vietu?

A.Bērziņš: — Pirmkārt, tāpēc, ka Rīgā ir sakārtota infrastruktūra un Rīga ir ļoti skaista pilsēta. Esmu priecīgs, ka 17 dažādu valstu žurnālisti, kuri raksta krieviski, ir atbraukuši uz Rīgu un redz, kas notiek Rīgā. Viņi vakar bija arī Ventspilī. Atsauksmes ir ļoti labas, viņi ir ļoti priecīgi par pasākumu organizāciju. Viņiem tā ir arī vienreizēja iespēja redzēt, ka šeit neviens nevienu nerepresē, ka katram cilvēkam ir tiesības runāt tajā valodā, kurā viņš uzskata par vajadzīgu runāt. Taču, ja kāds vēlas strādāt valsts iestādē, tad valoda ir jāiemācās.

— Man ir kāds citāts: "Latvijā krievvalodīgos pilsoņus diskriminē visasāk." Tā ceturtdien raksta Krievijas avīze "Vremja MN", uzsverot, cik pamatoti bijis tieši Rīgā sasaukt Krievu preses pasaules asociācijas izpildkomitejas sēdi. Tas ir pretējs viedoklis jūsu sacītajam.

A.Bērziņš: — Ja kāds cilvēks tā domā, tad šī bija vislabākā iespēja pārliecināties, ka tā nav. Es gan sanāksmē ilgi neuzkavējos, nepilnu stundu, bet jāteic, ka atklāšanas runās ne ar pušplēstu vārdu nekas tamlīdzīgs netika minēts. Protams, tika prasītas manas domas par Valodas likuma ieviešanu. Atbildēju, ka tas tiks ieviests atbilstoši starptautiskajām normām un prasībām un nekādas atlikšanas vai kādas citas manipulācijas ar šo likumu nav pieļaujamas.

— Šajā trakajā, lietainajā laikā es nevaru nejautāt jums arī par to, kas notiks ar Latvijas zemniekiem. Viņi atkal ir ļoti satraukušies.

A.Bērziņš: — Šorīt no rīta Zemkopības ministrijas valsts sekretārs pa radio teica, ka viņi ļoti uzmanīgi analizē notiekošo. Pēc sinoptiķu prognozēm, lietum tūlīt esot jābeidzas. Ja tas tuvāko divu trīs dienu laikā beigšoties, tad nekādas lielas problēmas nebūšot. Tā vismaz Lapšes kungs no rīta teica. Es paļaujos uz viņu kā uz speciālistu, kas ilgus gadus šajā ministrijā ir strādājis.

— Bet Lietuvā?

A.Bērziņš : — Jā, valdībai, protams, ir jāskatās un jāmēģina kaut kādā veidā procesus virzīt un vadīt. Es pieņemu, ka Zemkopības ministrija to dara.

— Zemnieki visu laiku ir tādā kā gatavībā: ja vajadzīgs, tad atkal protestēs ar akcijām. Arī Lietuvā notiek tieši tā.

A.Bērziņš : — Jā, Lietuvā situācija ir nedaudz citāda —— viņiem tūlīt būs parlamenta vēlēšanas. Arī mums pašvaldību vēlēšanu tuvums ir jūtams, tieši tāpēc šodien mēs, pareizāk sakot, Krūmiņa kungs, ir savācis kopā visus pierobežas pašvaldību vadītājus, noorganizējis viņiem mācību ciklu par tēmu "Kā jāievēro likums "Par ielu gājieniem un demonstrācijām" un kādai jābūt pašvaldību vadītāju atbildībai par tiem lēmumiem, kurus viņi pieņem, un par tām atļaujām, kuras viņi izsniedz". Pagājušajā nedēļā es saņēmu Autopārvadātāju asociācijas vēstuli, kurā, pirmkārt, viņi lūdz kompensēt visus nodarītos zaudējumus. Otrkārt — viņi lūdz aizliegt jebkuru ceļu bloķēšanu ar likumu. Gribētu teikt, ka sabiedrībā ar šāda veida manifestācijām ir jābūt ļoti uzmanīgiem. Nedrīkst būt tā, ka, vienam manifestējot, tiek nodarīts neglābjams ļaunums kādam citam, kurš praktiski nav iesaistāms šai lietā.

— Tagad klausītāju jautājumi. To ir daudz, un tie ir pamatoti. Jānis Misa jautā: vai nevar atjaunot pieņemšanu pie ministriem? Cilvēki varētu pierakstīties kaut vai mēnesi uz priekšu, bet noteiktās dienās un noteiktā stundā. Vajadzētu ieviest arī kontroles kartītes, kā jautājumu risina.

A.Bērziņš : — Katram ministram ir palīgi, un katrs ministrs pieņem iedzīvotājus. Vajadzētu tikai piezvanīt, un Misas kungs tik tiešām tiks pierakstīts rindā un pieņemts. Ja tā nav, tad lai viņš sūdzas man.

— Misas kungs zvanīja arī pirms raidījuma. Viņš bija zvanījis daudzām ministrijām un nebija atradis pieņemšanas laiku. Droši vien lai Misas kungs tagad zvana jums.

A.Bērziņš : — Katrs ministrs pats nosaka to laiku, kad viņš pieņem cilvēkus. Kad es biju ministrs, es pieņēmu cilvēkus divreiz mēnesī. Man tiešām bija divas trīs nedēļas iepriekš pieraksts uz pieņemšanu un palīgs bija sagatavojis jautājumus. Tad mēs ar cilvēkiem tikāmies un runājām.

— Tā jau ir tāda laba lieta un pozitīva lieta. Nākamais jautājums. Vai tiešam pabalsts invalīdiem ar kustību traucējumiem ir samazināts par 50 procentiem — no 56 latiem līdz 28 latiem pirmās grupas invalīdiem un no 28 latiem uz 14 latiem otrās grupas invalīdiem — tā vaicā otrās grupas invalīde Brūvele.

A.Bērziņš : — Es speciāli painteresējos par pabalstu jautājumu. Pabalsts nav samazināts. Ministru kabineta noteikumi nr.40 paredz, ka tiem cilvēkiem, kuriem ir apgrūtināta pārvietošanās, valsts nosaka sociālās apdrošināšanas pabalstu. Šis pabalsts ir 28 lati. Likuma "Par sociālo palīdzību" 23.panta 3.daļa nosaka, ka valsts pabalsts šiem invalīdiem tiek izmaksāts divas reizes gadā par katru pilnu sešu mēnešu periodu. Tas nozīmē, ka, 28 latus pareizinot ar divi, iznāk tieši 56 lati, par kuriem šis cilvēks jautā.

— Brūveles kundze būs priecīga par atbildi. Daudzbērnu māmiņa un skolotāja Elita Grigule no Siguldas vaicā tā: valsts pilnvarnieks saņem 5000 latu mēnesī par 8 stundu darbadienu; es, skolotāja, saņemu 50 latus par 8 stundu darbadienu. Kad šo situāciju normalizēs?

A.Bērziņš: — Es jau pagājušajā reizē stāstīju, ka Ministru kabinetā esam izskatījuši konceptuālu jautājumu, kā salāgot gan valžu, gan pilnvarnieku atlīdzību atkarībā no tā, kā uzņēmums strādā. Ir noteikta ļoti precīza skala, un nelielā uzņēmumā pilnvarnieka atalgojums tik tiešām būs tie paši 50 lati. Pašlaik Finansu ministrija gatavo normatīva rakstura dokumentu, kurš trīs nedēļu laikā tiks pieņemts un publicēts presē. Tad katrs varēs iepazīties ar vienotu regulāciju, ar vienotām prasībām, kādas turpmāk ministrijām būs jāievēro, ieceļot pilnvarniekus vai valdes.

— Vēl jautā, ka varbūt arī algu nosaka simts vai 200 latu mēnesī. Uz papīra izskatās, ka ir tā kā lielākajai daļai cilvēku, bet tad nāk prēmijas, piemaksas un tā tālāk, un tās piemaksas ir daudz lielākas nekā alga.

A.Bērziņš : — Varbūt ir atsevišķi tādi gadījumi, bet vispārēja prakse tā nav. Ja ir zināmi šie atsevišķie gadījumi, tad vajag darīt to zināmu, un mēs lūgsim, lai attiecīgais ministrs, kura pārraudzībā vai pakļautībā atrodas šī iestāde vai organizācija, rīkojas.

— Jau pagājušajā nedēļā piektdienas raidījumā "Dosjē" tika runāts par robežbūvi šajā sakarā. Tur bija šādi piemēri, tad lai viņi ar jums kontaktējas.

A.Bērziņš : — Uzņēmuma "Robežbūve" jau nav vairāk nekā gadu. Šis uzņēmums ir likvidēts. Pašlaik Iekšlietu ministrijā ir speciāls departaments, kurš nodarbojas ar šiem jautājumiem un saņem tādu pašu atalgojumu kā pārējie ministrijas ierēdņi.

— Lai Dombura kungs turpina ar jums šo sarunu. Nākamais jautājums ir līdzīgs Elitas Grigules vaicājumam: kāpēc tik maz pērk? Tāpēc, ka nav naudas. Kāpēc nav naudas? Tāpēc, ka Latvijā nodarbinātā cilvēka atalgojums ir vidēji desmit reizes zemāks nekā Eiropas attīstītajās valstīs — tā raksta Aivars Konrāds.

A.Bērziņš : — Ja visa problēma būtu tikai naudas drukāšanā, tad to varētu atrisināt ļoti ātri. Svarīgs ir kas cits — vai valstī tiek saražotas preces un pakalpojumi un pārdotas šīs preces un pakalpojumi par tādu summu, kas ļautu maksāt cilvēkiem pietiekami lielas algas. Jāsaka, ka pie tā ir jāstrādā tik ilgi, kamēr valstī mēs nevaram runāt par to, ka visi ir nodarbināti, ka visi strādā, ka ražo preces. Piemēram, jūnijā vien bezdarbs ir krities, bezdarbnieku skaits samazinājies par 8,9 tūkstošiem cilvēku. Tātad radies 8,9 tūkstoši jaunu darba vietu. Pašlaik mēs ļoti nopietni strādājam, lai tik tiešām cilvēkiem būtu darbs, lai viņi nenāktu pēc sociālās palīdzības, lai viņi varētu paši uzturēt sevi un savu ģimeni un lai budžetā būtu pietiekami daudz naudas — gan ko maksāt algās, gan valsts attīstībai.

— Par sociālajiem pabalstiem. Bētiņa kundze vaicā par sociālo pabalstu maznodrošinātajiem, ko viņa saņem talonu veidā. Talonus var realizēt noteiktos veikalos. Piemēram, Brīvības un Ūnijas ielas stūra veikalā cenas ir šādas: Jelgavas cukurs maksā 52 santīmus kilogramā (tirgū ir 38), eļla "Venus" — 65 santīmus pudele (tirgū 45), rīsi "Valdo" — 55 santīmus (tirgū 35) un tā tālāk. Cenas ir augstākas, bet varbūt maznodrošinātajiem vajadzēja zemākas?

A.Bērziņš : — Tirgus savā veidā ir brīvā zona, kur cenas ir pavisam citādas nekā veikalos. Veikalniekam ir jāuztur veikals, jāmaksā komunālie pakalpojumi un tā tālāk. Prakse ir tāda, ka līgums tiek slēgts nevis ar konkrētu tirgu, bet ar konkrētu veikalu par kaut kādiem pakalpojumiem. Jāpieņem tā cena, kuru nosaka šis veikals. Tiek izsludināti konkursi par to, lai apkalpotu cilvēkus, kuriem nepieciešama sociālā palīdzība. Bet par šo jautājumu vajadzētu rakstīt. Ja ir tādas domas, ka tur kaut kas nav kārtībā, vajadzētu rakstīt uz Rīgas pilsētas Labklājības departamentu Valdim Nagobadam, kas ir atbildīgs par šiem jautājumiem.

— Varētu tās cenas pazemināt, lai cilvēki vairāk varētu nopirkt.

A.Bērziņš : — Veikalam arī ir kaut kāda sava pašizmaksa — starpība starp tirgus cenu un to cenu, ko veikals pieliek klāt.

— Pēdējais jautājums ir ļoti būtisks — par bērnu pabalstiem. Kopš 1996.gada augusta pabalsts par otro bērnu ir 5 lati un 10 santīmi. Daudzām mātēm, kurām lielākie bērni bija vecāki par 18 gadiem, reģistros un pasē vairs neuzrādījās, ka jaunpiedzimušais ir otrais bērns, un viņas turpināja saņemt par otro bērnu 4 lati 25 santīmi. Šīs sievietes katru gadu ir zaudējušas desmit latus. Kur paliek neizmaksātie bērnu pabalsti? Vai tos var dabūt?

A.Bērziņš : — Šī nauda ir palikusi Sociālās apdrošināšanas aģentūras budžetā, nekur pazudusi tā nav. Visos reģistros bērni bija līdz 20 gadu vecumam, tāpēc es gribētu aicināt iedzīvotājus — tos, kam ir bērni ar salīdzinoši lielu starpību vecuma grupās,— laikus aiziet un reģistrēties. Tad nebūs tā, ka tagad ir jāpieprasa pabalsts par trīs vai četriem gadiem iepriekš. Likums nosaka: tikai par vienu iepriekšējo gadu šo pabalstu var kompensēt. To šī sieviete arī saņems.

— Bet tas ir arī noticis informācijas trūkuma dēļ.

A.Bērziņš : — Visās sociālās apdrošināšanas aģentūrās, visās pasta nodaļās ir brošūriņas par bērnu pabalstu, par pabalstu bezdarbniekiem. Arī televīzijā tiek stāstīts par pabalstiem, kā tos saņemt, kādi dokumenti jāizpilda, kur jāaiziet un kas ir jāuzrāda.

— Paldies par sarunu!

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

— sarunā ar Krievijas Valsts domes priekšsēdētāja vietnieci

Vakar, 27. jūlijā, Ministru prezidents Andris Bērziņš tikās ar Krievijas Valsts domes priekšsēdētāja vietnieci Ļubovu Slisku. Ministru prezidents izteica gandarījumu, ka Ļ.Sliska kā viena no Krievijas Federācijas augstākajām amatpersonām uzturas Latvijā. Viņš uzskata to par signālu nepieciešamībai veidot konstruktīvas attiecības starp abām valstīm. Ļ.Sliska izteica atzinību par šo vizīti un iespēju iepazīt Latviju, apliecinot, ka šī vizīte ir saskaņota ar Krievijas Valsts prezidentu, kā arī izteica cerību, ka starp abām valstīm veidosies aktīvs politisks dialogs un konstruktīvas attiecības.

A.Bērziņš runāja par nepieciešamību aktivizēt abu valstu starpparlamentu un starppartiju attiecības, īpaši to attiecinot uz radniecīgām politiskām partijām abās valstīs, kā piemēru minot kontaktus starp partiju "Jedinstvo" un radniecīgām partijām Latvijā. Pārrunātas arī sadarbības iespējas starp Latvijas Republiku un Saratovas apgabalu, kuru Valsts domē pārstāv Ļ.Sliska. Abas amatpersonas izteica nepieciešamību aktivizēt abpusējus sakarus dažādās jomās. Ļ.Sliska ierosināja organizēt Latvijas uzņēmēju delegācijas vizīti, kā arī kultūras dienas Saratovas apgabalā. Ministru prezidents akceptēja šos ierosinājumus un atkārtoja oficiālu ielūgumu Saratovas apgabala gubernatoram D.Ajackovam vizītē apmeklēt Latviju.

— tiekoties ar Latvijas izglītības un zinātnes ministru

Vakar, 27. jūlijā, Ministru prezidents Andris Bērziņš tikās ar izglītības un zinātnes ministru Kārli Greiškalnu, labklājības ministru Andreju Požarnovu, Latvijas Universitātes rektoru Ivaru Lāci un Latvijas Medicīnas akadēmijas rektoru Jāni Vētru.

Tikšanās gaitā tika apspriests jautājums par Latvijas Universitātes un Latvijas Medicīnas akadēmijas integrāciju, atgādinot faktu, ka 1950. gada 10.jūnijā ar toreizējās valdības lēmumu medicīnas fakultāti no Latvijas Valsts Universitātes atdalīja un izveidoja Rīgas Medicīnas institūtu.

Lai gūtu precīzu priekšstatu par pašreizējo situāciju, Ministru prezidents uzdeva Izglītības un zinātnes ministrijas un Labklājības ministrijas atbildīgajām amatpersonām sagatavot informāciju par to, kā tiek realizēts iepriekšējās valdības lēmums par minēto augstskolu integrāciju. Uzklausot abu rektoru viedokli, Ministru prezidents kopīgi ar sanāksmes dalībniekiem vienojās, ka gan LU, gan LMA rektori pie sarunu galda trīs nedēļu laikā izstrādās nodomu protokolu, kādā veidā notiks integrācija, lai celtu šo augstskolu studentu un mācību spēku starptautisko prestižu, kā arī veicinātu izglītības konkurētspēju un kvalitāti.

Panākta arī vienošanās, ka Ministru kabineta sēdē, kurā izskatīs augstskolu integrācijas jautājumu, uzaicinās piedalīties arī LU rektoru I.Lāci un LMA rektoru J.Vētru.

— tiekoties ar a/s "Liepājas metalurgs" prezidentu

Vakar, 27.jūlijā, Ministru prezidents Andris Bērziņš tikās ar a/s "Liepājas metalurgs" prezidentu Kirovu Lipmanu. Pārrunāti jautājumi saistībā ar a/s "Liepājas metalurgs" darbību, arī par ražotās produkcijas noieta tirgu problemātiku ārvalstīs. K.Lipmans informēja A.Bērziņu par situāciju uzņēmumā — uzņēmumā nodarbināti ap 2600 strādājošie, vidējā alga 235 lati, pagājušajā gadā valsts budžetā iemaksāti vairāk nekā 4 miljoni latu.

Ministru prezidents atzinīgi novērtēja a/s "Liepājas metalurgs" darbību un uzsvēra uzņēmuma nozīmi ne vien Kurzemes reģionā, bet arī visas Latvijas mērogā.

Valdības preses departaments