“Citi cilvēki jau ir tie, kas nosauc mani par dzejnieku, es vienkārši dzejoju,” saka Dāvids Šterns Foto: Ilmārs Zvirgzds

Mēs sēdējām uz soliņa pretī Universitātei, rasināja lietus, un Dāvids Šterns stāstīja, ka pats vēl nezina, kā un kādēļ nokļuvis šā gada Dzejas dienu programmā, lai lasītu savus pantus kristīgo dzejnieku pasākumā. Mulsināja arī tas, ka dzejai vispār iespējams piestiprināt kādu apzīmējumu, kas beidzas ar izskaņu “īgs”, piemēram, “laikmetīgs”, “kristīgs”, “cietsirdīgs”, “trāpīgs” utt. Tādēļ pajautāju Dāvidam, kas tad īsti padara viņa dzeju par kristīgu, un atbilde izrādījās visai iepriecinoša. “Citi cilvēki jau ir tie, kas nosauc mani par dzejnieku, es vienkārši dzejoju,” sacīja Dāvids. “Es nedomāju, ka manā dzejā vienmēr ir kāda īpaša kristīga vēsts vai doma. Manu dzeju par kristīgu padara tas, ka es esmu kristīgs cilvēks, kas raksta dzeju, tas arī viss,” Dāvids piebilda.
Viņa situācija sabalsojas ar sabiedrības fragmentāciju interešu grupās, no kā izriet arī literatūras sašķeltība. Tādi Dzejas dienu pasākumi kā lasījumi sieviešu un vīriešu cietumā vai kristīgo dzejnieku pēcpusdiena Anglikāņu baznīcā ir ilustrācija tam, ka dzeja ir nozaudējusi lasītāju un varbūt arī pati sevi, tādēļ tagad no visa spēka mēģina atrast zudušo lasītāju un pati sevi.
“Kas ir tavs iedvesmas avots?” es uzmanīgi vaicāju.
Dāvidam Šternam šķiet, ka iedvesmas avotu apkārt ir ārkārtīgi maz. Viņš raksturo pasauli kā pelēku un vienmuļu ikdienu, ko tikai retumis spēj pārraut kāds spilgts notikums. Taču izjūta, ka viss apkārtējais tiek uzspiests, ka cilvēki tiek lietoti un viņiem arvien mazāk atliek laika pašiem sev, nav raksturīga tikai jaunajiem kristīgajiem dzejniekiem vien. Liekas, tā vieno visus radošos indivīdus, kuri kaut mazliet pārkāpuši “pirkt/pārdot” ritmu. Mēs sēžam uz sola, un mani ne mirkli neatstāj sajūta, ka dzeja kaut kādā veidā ir saistīta ar bailēm.
Tās ir bailes par vārdu un nozīmju spēku. Es pats mācos un varbūt pat esmu iemācījies nebaidīties no apzīmētāju salikumiem “industriāla” vai “kristīga” dzeja, taču labi apzinos, ka ar tiem tikt galā spēj tikai retais. Ja vienam epitets “kristīgs” ir sinonīms piecstūrainai kvalitātes zīmei, ar kādu manā bērnībā pašās nepiemērotākajās vietās apveltīja robustas plastmasas rotaļlietas, tad cita acīs tas drīzāk līdzvērtīgs sarkanai lupatai, ar ko lasītājs tiek aizbaidīts uz visiem laikiem. Dzejas ierāmēšana noteiktās kategorijās ir saistīta ar rūpēm par lasītāju. Taču cerība, ka apzīmētājs izrādīsies stiprāks par atsevišķo vārdu un pantu spēku, ir utopiska un neiespējama. Neatkarīgi no pašu vai citu atrastiem apzīmētājiem literatūrā vienalga izdzīvos – tiks lasīti – tikai tie autori, kuri būs izrādījušies pietiekami spēcīgi, lai mērotos cīņā ar vārdiem. Tie, no kuru pirkstiem tecēs ne tikai burti, bet arī to nozīmes, ne tikai teksts, bet arī konteksts.

Viena no šā gada Dzejas dienu skrejlapām – aicinājums uz kristīgās dzejas vakaru 16.septembrī Anglikāņu baznīcā

“Trauksmains miers/ tam grūti apjaust malu/ es stāvu debesīs/ un iztēlojos debess ganu,” raksta Dāvids kādā no saviem dzejoļiem. “Vai dzeja glābs pasauli?” es nez kāpēc viltīgi jautāju, labi zinādams, ka atbilde uz šo jautājumu nav iespējama. Dāvids pasmaida un saka: “Dzeja noteikti neglābs pasauli. Bet varbūt to izdarīs kāds dzejnieks.”

žurnālists