1990.gada 7.maija sēdes stenogramma

Priekšsēdētājs: Godājamie deputāti! Turpinām sesijas darbu. Šā rīta sēdi paziņoju par atklātu. Reģistrējušies 184 deputāti. Pēc tradīcijas reģistrēsimies arī zālē ar skaitļotāju palīdzību. Lūdzu ieslēgt reģistrācijas režīmu. Lūdzu, nospiediet slēdzi “par”, “pret” vai “atturas”. Lūdzu rezultātu — 181.
Pirms sākam izskatīt tālākos jautājumus, es sniegšu īsu izziņu. Kā mani ir informējis republikas Drošības komitejas priekšsēdētājs Edmunds Johansons un iekšlietu ministrs Bruno Šteinbriks, šīs divas dienas republikā, pēc viņu domām, pagājušas mierīgi. Protams, zināms satraukums izpaudies gan sajūsmā un gavilēs, kādas bija, pieņemot Deklarāciju, gan arī lielās bažās un satraukumā par to, kādā veidā tā tiks realizēta.
Vakar televīzijā krievu valodā izklāstīju savu viedokli par situāciju republikā un par Deklarāciju. Šodien no rīta PSRS Prezidenta vārdā un PSRS Augstākās padomes priekšsēdētāja vārdā zvanīja PSRS Augstākās padomes Prezidija nodaļas vadītājs un lūdza kopā ar Deklarācijas un citu dokumentu tekstu iesniegt plašākus skaidrojumus, kuros būtu izteikts mūsu viedoklis par to, kā saprotam pārejas periodu un citus formulējumus gan no juridiskā, gan praktiskā viedokļa. Šajā sakarā jau no rīta lūdzu PSRS Tautas deputātu Bišeru un mūsu deputātus Vulfsonu, Andreju Krastiņu, Apsīti sagatavot šādu materiālu. Reizē ar deputātu pieņemtajiem dokumentiem tas tiks nosūtīts uz Maskavu.
Tālāk man jūs jāinformē, ka neredzēti sausais laiks rada lielas briesmas, ja neuzmanīgi rīkojas ar uguni. Latvijas mežos jau ir izcēlušies vairāki ugunsgrēki. Mežu darbinieku vadība ziņo, ka pašreiz ugunsgrēki ir lokalizēti un īpašas briesmas nedraud, taču situācija joprojām paliek ļoti sarežģīta sakarā ar sauso laiku. Turklāt cilvēki diemžēl ir ļoti neuzmanīgi, un, es atvainojos, nolaidība šajā ziņā ir vienkārši neiedomājama.
Esmu lūdzis kārtības uzturētājus, lai piketētāji, kā arī pilsoņi, kuri izsaka savu viedokli, citādi demonstrējot savu attieksmi, ievērotu atstatumu līdz mūsu ēkai un izmantotu Jēkaba ielu. Piketēšana šeit, dievnama un Augstākās padomes logu priekšā, kā es ne vienu vien reizi esmu atgādinājis, traucē Augstākās padomes deputātu darbu. Domāju, ka šis attālums atbilst likumā paredzētajam un ar savu rīkojumu es neesmu pārkāpis likumu par piketiem.
Tālāk paziņojums pārdomām. Rīt ir 8.maijs. Šajā datumā pirms 45 gadiem beidzās Otrais pasaules karš, 9.maijs ir Uzvaras diena. Šīs abas dienas atzīmēs visas valstis, kuras uzvarēja Otrajā pasaules karā. Ierosinu 8.maijā pēc sesijas darba visiem deputātiem organizēti aizbraukt uz Rīgas Brāļu kapiem un nolikt ziedus. Bet 9.maijā deputāti piedalīsies šādās ceremonijās savos vēlēšanu apgabalos un savās dzīves vietās. Tas arī būtu viss. Tagad mēs varētu sākt apspriest mūsu darba kārtību un darba gaitu.

A.Aleksejevs: */Anatolij Valerjanovič! Man ir lūgums./

Priekšsēdētājs: */Par procedūru?/

A.Aleksejevs: */Jā./

Priekšsēdētājs: */Lūdzu./

A.Aleksejevs: */Piektdien deklarācijas apspriešanas gaitā mūsu sēdes Prezidijs pieļāva nepatīkamu pārpratumu. Pirmkārt, man tika liegta iespēja iegūt informāciju, kas bija nepieciešama, lai pieņemtu lēmumu par balsošanu, un, otrkārt, manu Deklarācijas grozījumu Prezidijs gluži vienkārši ignorēja. To neapsprieda, par to nebalsoja un par to netika izteikts nekāds viedoklis. Es domāju, ka tas ir tieši nepatīkams pārpratums, nevis kaut kādas Prezidija politiskās pozīcijas izpausme. Tāpēc es ļoti lūdzu turpmāk deputātu tiesības stingri ievērot. Es domāju, ka tas veicinās labu, lietišķu noskaņojumu — līdzīgi tai ļoti patīkamajai vēstulei, kuru es šodien saņēmu no preses centra. Es domāju, ka tā ir mūsu turpmākā saskanīgā darba ķīla. Preses centrs atsūtīja atvainošanos par komentāriem mūsu uzstāšanās sakarā. Es vēlreiz pateicos par objektivitāti un ceru, ka atliek vienīgi izpildīt nelielu formalitāti, proti, šo paziņojumu pārraidīt pa radio un televīzijā. Pateicos. Tagad, es atvainojos, man jāpiedalās Mandātu komisijas sēdē./

Priekšsēdētājs: */Lai turpmāk nebūtu pārpratumu. Ja jūs paši uzstājaties, varat nolasīt, kurš jums atvainojas, un uzskatīsim šo jautājumu par izsmeltu./

A.Aleksejevs: “Latvijas PSR Augstākās padomes preses centrs atvainojas Jums par nekorekto situācijas raksturojumu 4.maija pēcpusdienas sēdes atreferējumā. Preses centrs uzskata par savu pienākumu objektīvi atspoguļot sesijā notiekošo, kas, protams, ir pretrunā ar augšminēto atreferējumu. Šī kļūda notika darba nesaskaņas dēļ. Ar cieņu — preses centra vadītāja Ēlerte.”

Priekšsēdētājs: Tagad, godātie kolēģi, mums jādod četras ar pusi minūtes presei.
Mums tomēr vēlreiz jāizskata jautājums par Latvijas PSR Ministru padomes pilnvaru nolikšanu, jo saskaņā ar iepriekšējo lēmumu demisija netika pieņemta. Pats galvenais ir Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāja iecelšana, likumprojekts par pastāvīgo komisiju nolikuma apstiprināšanu un pastāvīgo komisiju ievēlēšana. Pēc tam darbs virzīsies uz priekšu konstruktīvāk. Kad mēs ievēlējām Augstākās padomes vadību, tad izmantojām tikai to reglamenta daļu, kas saistīta ar Ministru padomes priekšsēdētāja iecelšanu, un ar to arī aprobežoties. Tālāk darbosimies ar pastāvīgajām komisijām. No jauna ieceltais Ministru padomes priekšsēdētājs acīmredzot darbosies ar frakcijām, izsakot viedokļus par ministru kandidatūrām. Tas attiecas uz darba kārtību.
Par darba gaitu. Esam sākuši 11.00, no 12.30 līdz 13.00 ir 30 minūšu pārtraukums, no 13.00 līdz 14.30 — otra rīta sēdes daļa, no 14.30 līdz 16.00 — pusdienas pārtraukums, no 16 līdz 17.30 strādājam, no 17.30 līdz 17.50 — 20 minūšu pārtraukums. Darbu šodien beidzam 19.00. Rīt, 8.maijā, sāksim darbu 10.00, kā parasti pusotru stundu strādāsim, 11.30 līdz 12.00 — pārtraukums, otra rīta sēdes daļa no 12.00 līdz 13.30, no 13.30 līdz 15.00 — pusdienas pārtraukums. Vakara sēde no 15.00 līdz 16.30. Tāda ir darba gaita un darba kārtība. Kas vēlas izteikties? Vārds deputātam J.Ļaļinam.

J.Ļaļins: */Anatolij Valerjanovič! Pirmajā dienā, kad mēs sākām darbu, 4.datumā, mums visiem mūsu mapītēs bija ielikts tāds dokuments kā Latvijas PSR Augstākās padomes lēmums par dažiem organizatoriskajiem jautājumiem, tas ir, mūsu sesijas darba pagaidu reglaments. Cik es atceros, mēs šo pagaidu reglamentu nepieņēmām. Es domāju, ka būtu lietderīgi to pieņemt un darbs kļūtu konstruktīvāks, tāpēc ka mēs dažkārt gluži vienkārši nezinām, kādus jautājumus apspriedīsim. Te vairāk vai mazāk normāli viss ir paskaidrots, arī premjerministra ievēlēšana un tas, kā tā notiek. Es domāju, ka tas mums darbā tikai palīdzēs./

Priekšsēdētājs: */Atļaujiet jums tūlīt atbildēt. Es taču uzsvēru, ka mēs ņemam no pagaidu reglamenta sadaļu, kura uz šo jautājumu attiecas. Citi strīdīgi jautājumi tur nerodas. Ja radīsies, mēs noteikti atgriezīsimies arī pie citiem pantiem, bet pagaidām mēs, kā man šķiet, esam tomēr diezgan veiksmīgi ievēlējuši Prezidija vadību. Jūs saskaņā ar reglamentu paši varat dot kandidatūrām vērtējumu./

J.Ļaļins: */Es piekrītu jums, Anatolij Valerjanovič, bet man gribētos kā deputātam, ierodoties darbā, arī zināt, uz ko un kā es balstīšos./

Priekšsēdētājs: */Balstīsimies uz šo sadaļu — sadaļu, kura mums šeit nosaukta par sesto.../

J.Ļaļins: */Labi. Bet tomēr nobalsosim par pagaidu reglamentu…/

Priekšsēdētājs: */Noteikti, noteikti. Citādi nemaz nevar būt. Tiklīdz ķersimies pie tā vai cita jautājuma izskatīšanas, dabiski, sāksim ar reglamentu. Tomēr tikai ar to daļu, kas attiecas uz Ministru padomes priekšsēdētāja ievēlēšanu.
Jā, es jūs sapratu, lūdzu./

P.Šapovālovs: */Es arī gribēju runāt par šo jautājumu, taču ierosinu tikt skaidrībā un noteikt laiku, kad mēs tomēr sāksim izstrādāt pastāvīgo reglamentu. Lai nebūtu tā kā Aleksejeva izteiktajā sarūgtinājumā, ka viņš esot pārtraukts un viņa paziņojums un priekšlikums palicis neizskatīts. Es, Anatolij Valerjanovič, ņemot vērā jūsu vārdus, ka mēs strādājam, cenšamies strādāt kā daudzu pasaules valstu demokrātiskajos parlamentos, tomēr uzskatu, ka demokrātiska parlamenta pirmsākums ir reglaments. Jūs, piemēram, teicāt: neizskatījām biedra Aleksejeva jautājumu. Ja tas būtu likts uz balsošanu, tad jā, būtu jautājums. Vai, ja reglamentā būtu ierakstīts, ka priekšsēdētājam ir tiesības kādu jautājumu nepieņemt izskatīšanai, tas arī būtu pareizi.
Un vēl viens kārtējais moments. 4.maijā, kad mēs pieņēmām Deklarāciju par Latvijas neatkarību, runāja godātais balsu skaitīšanas komisijas sekretārs un ierosināja tādu kārtību, ka balsošana notiks pēc saraksta. Starp citu, Augstākā padome šo kārtību arī neapstiprināja. Sekretārs nolasīja, un visi deputāti paraustīja plecus un piekrita. Bet es tieši attiecībā uz šo balsošanu pēc saraksta gribēju piebilst: kad balsu skaitīšanas komisijas priekšsēdētājs nolasīs, kā kurš ir balsojis, deputātam ar piecelšanos vajadzētu apstiprināt, ka jā, tas ir viņš. Jūs pieminējāt Maskavu saistībā ar to, ka daži deputāti pēc tam atteikušies no sava balsojuma pēc saraksta. Arī pie mums, lai gan jūs teicāt, ka tas ir izslēgts, bet pie mums šāds gadījums nav izslēgts. Ja deputāts rezultātu nolasīšanas laikā nav bijis šajā zālē, viņš pēc tam var atnākt un teikt: “Atvainojiet, es nedzirdēju, kā paziņoja mana balsojuma rezultātu.” Šādu nianšu ir ļoti, ļoti daudz.
Lūk, tagad jūs paziņojāt: dosim četras piecas minūtes presei. Augstākā padome ir koleģiāls orgāns, un arī šo jautājumu vajag likt uz balsošanu. Tā kā saprotu, ka katru jautājumu uz balsošanu nevar likt, ir jābūt tā, ka kaut kādas tiesības ir jums kā priekšsēdētājam. Bet atkal šīs tiesības ir jāatspoguļo mūsu reglamentā.
Tas pats attiecas uz dokumentu iesniegšanu. Mēs no pastāvīgajām komisijām tos saņēmām tikai šorīt. Mēs tagad ievēlēsim premjerministru, Ministru padomi, pastāvīgās komisijas un atkal nepaspēsim izskatīt dokumentus. Reglamentā arī jāparedz, kāds ir šo dokumentu iesniegšanas termiņš un daudz kas cits.
Tāds jautājums kā vārda došana mūsu viesiem. Es saprotu: ja reglamentā būtu teikts, ka priekšsēdētājam ir tiesības pārtraukt deputātus un dot vārdu jebkuram mūsu Augstākās padomes viesim, tad nekādu jautājumu nebūtu. Taču, ja jūs pārtraucat un personiski dodat vārdu, atvainojiet, tā ir vismaz necieņa pret pārējiem deputātiem. Ja reglamentā tas būtu iekļauts, nekādu jautājumu jums nebūtu.
Tāpēc es ierosinu noteikt konkrētu termiņu vai dienu, kad sāksim izstrādāt reglamentu. Mums tas ir ļoti svarīgi./

Priekšsēdētājs: */Atļaujiet tūlīt atbildēt. Godātie kolēģi, es tomēr uzskatu, ka mums pašreiz nav svarīgāka uzdevuma par to organizatorisko jautājumu izskatīšanu, kuri saistīti ar Ministru padomi, ar izpildvaru. Šajā sakarā es atbalstu deputātu Ļaļinu, kas ierosināja: pirms apspriest Ministru padomes priekšsēdētāja iecelšanu, pieņemt to reglamenta daļu, kas attiecas tieši uz Ministru padomes priekšsēdētāja iecelšanu. Visas pārējās pretenzijas, vai mēs to gribam vai ne, protams, tagad attiecas uz mani. Dažus principus es jums jau izskaidroju, bet katru gadījumu, par kuru jūs izteiksit protestu, es domāju, mēs izskatīsim atsevišķi. Kas attiecas uz balsošanu par katru priekšlikumu, tad neviens reglaments to paredzēt nevar. Proti, kad ir pavilkta svītra, bet par jau nobalsotu priekšlikumu tiek izteikts ierosinājums, tad nekas cits neatliek kā atcelt balsošanu par šo pantu un tikai tad balsot par nākamo priekšlikumu. Man šķiet, ka no visiem ļaunumiem tomēr ir jāizvēlas mazākais, ja mēs tagad gribam virzīties uz priekšu izpildvaras iecelšanā. Bet reglamentu apspriedīsim tūlīt pēc tam, kad būs izvirzītas mūsu komisijas. Lūdzu./

P.Šapovālovs: */Anatolij Valerjanovič, es lūdzu atvainot, man sakarā ar pieņemto deklarāciju ir šāds deputāta pieprasījums jums. Ļoti svarīgs, tāpēc ka pie manis jau ir interesējušies saimnieciskie darbinieki un rodas daži jautājumi./

Priekšsēdētājs: */Lūdzu rakstveidā./

P.Šapovālovs: */Lūdzu dot precīzu izskaidrojumu, kuras Latvijas PSR Konstitūcijas normas ir pretrunā ar Latvijas 1922. gada Konstitūcijas 1., 2., 3., 6., 7.pantu. Uzstāju, lai par šiem pretrunīgajiem pantiem tiktu pieņemts speciāls Augstākās padomes lēmums. Pretējā gadījumā jebkādu ar 1922.gada Konstitūciju pretrunā esošu pantu atzīšana vai neatzīšana kļūst patvaļīga un neprognozējama, bet tas var novest pie haosa likumdošanā./

Priekšsēdētājs: */Dodiet šurp rakstveidā./

J.Ļaļins: */Anatolij Valerjanovič, jūs atsaucāties uz mani. Es patiešām uzskatu, ka Ministru padomes priekšsēdētāja vēlēšanas ir ļoti svarīgas, bet tajās jābalstās uz reglamentu, kas mums ir jāpieņem./

Priekšsēdētājs: */Es taču jums visu laiku saku, ka pirms tam mēs pieņemsim reglamentu./

J.Ļaļins: */Jā. Bet mēs jau to pieņemsim tikai uz laiku./

S.Dīmanis: Man tāds jautājums: vai Krastiņa kunga komisijas darba materiāli būs izklāstīti? Vai tas viss aizies bez mūsu apspriešanas vai nolasīšanas šeit no tribīnes?

Priekšsēdētājs: Šis materiāls, es jūs vienkārši informēju, aiziet ar manu parakstu, un es jums to izsniegšu zināšanai. Bet apspriešanai, es domāju, ir pieņemta Deklarācija. Tas ir dokuments.

S.Dīmanis: Tātad tikai ar jūsu parakstu?

Priekšsēdētājs: Es jums izsniegšu zināšanai. Tātad visi iebildumi ir izskatīti, un, man liekas, mēs faktiski esam vienojušies gan par sesijas darba kārtību, gan par sesijas darba gaitu. Visi iebildumi bija par to, lai mēs pirms Ministru padomes priekšsēdētāja iecelšanas izskatītu pagaidu reglamentu. Ja tā nav, tad, lūdzu, balsosim atsevišķi. Vispirms par darba kārtību, kuru es nolasīšu, pēc tam ieslēgsim balsošanas režīmu un mierīgā gaitā dosimies uz priekšu. Tātad mēs vēlreiz izskatām Latvijas Ministru padomes pilnvaru nolikšanu, pēc tam mēs izskatām reglamenta jautājumu sakarā ar Ministru padomes priekšsēdētāja iecelšanu, pēc tam ir Ministru padomes priekšsēdētāja iecelšana. Un tad likuma projektu par Augstākās padomes pastāvīgo komisiju nolikuma apstiprināšanu. Tam sekos Augstākās padomes pastāvīgo komisiju ievēlēšana. Darba gaitu atļaujiet otrreiz nelasīt, es tikai vēlreiz atgādināšu, ka šodien darbu beidzam 19.00, pusdienas pārtraukums būs no 14.30 līdz 16.00. Rīt sākam darbu 10.00, pusdienas pārtraukums no 13.30 līdz 15.00 un darbu beidzam 16.30. Es nolasīju darba kārtību. Darba gaitu lieku uz balsošanu. Lūdzu ieslēgt balsošanas režīmu. Paldies, režīms ir ieslēgts. Lūdzu, izsakiet savu attieksmi, nospiežot attiecīgo pults podziņu. Šī procedūra ir pabeigta, es neredzu nekādus iebildumus. Kolēģi Kehri, jūsu pults ir salabota. Tātad rezultāts: par — 144, pret — 18, atturas — 6.
Darba kārtība un darba gaita ir apstiprināta. Sākam izskatīt. Vai man vēlreiz jānolasa Ministru padomes priekšsēdētāja Breša iesniegums? Nav. Dažos vārdos pateikšu, ka Ministru padome atzīst savus pienākumus par izbeigtiem un noliek savas pilnvaras jaunievēlētās Augstākās padomes priekšā. Vai Vilnim Bresim šajā sakarā ir jautājumi? Vai pats Vilnis Bresis vēlas izteikties? Vai kāds no klātesošajiem vēlas vārdu? Neviens nevēlas. Vai lēmuma projekts jums ir izsniegts? Lai būtu skaidrība, es nolasīšu. Kādu lēmuma projektu mēs piedāvājam? Pirmais, pieņemt zināšanai Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāja Breša paziņojumu par to, ka valdība noliek savas pilnvaras jaunievēlētās Latvijas PSR Augstākās padomes priekšā. Otrais, uzdod Latvijas PSR Ministru padomei turpināt pildīt savus pienākumus līdz tam brīdim, kamēr Latvijas Republikas Augstākā padome būs izveidojusi jauno Latvijas Ministru Padomi. Vai ir kādas piezīmes par lēmuma projektu? Nav. Tad lūdzu ieslēgt balsošanas režīmu. Lūdzu, izsakiet savu attieksmi pret to lēmuma projektu, ko es jums nolasīju, nospiežot uz savas pults attiecīgās podziņas. Vai esat to izdarījuši? Vai jautājumu nav? Rezultāts: par — 136, pret — 31, atturas — 4. Es ļoti atvainojos, diemžēl man pašam neveicas ar balsošanu, tātad par ir 137, pret — 31 un 4 atturas. Es domāju, ka mēs, pieņemot šo lēmumu par Latvijas PSR Ministru padomes paziņojumu, vispirms izteiksim pateicību Ministru padomes priekšsēdētājam Vilnim Bresim, pateiksimies visiem, kas ir strādājuši mūsu valdībā un daudz darījuši, lai mēs šodien šo iesākto darbu varētu turpināt tālāk. Paldies jums! (Aplausi.)
Un tagad turpināsim darbu. Paņemiet, lūdzu, to reglamenta daļu, kurā ir Latvijas PSR Augstākās padomes lēmums par dažiem organizatoriskiem jautājumiem, šī reglamenta sesto iedaļu — Latvijas PSR Ministru padomes izveidošanu. Mums, es saprotu, ir jāvadās pēc paša pēdējā eksemplāra. Es redzu, ka dažiem kolēģiem rokās ir organizatoriskā darba komitejas izdotie eksemplāri. Darba gaitā tie ir mainījušies, bet pēdējā eksemplārā viss ir apkopots un ietverts attiecīgajās iedaļās.
6.iedaļa — par Latvijas PSR Ministru padomes izveidošanu. Kādi ir jautājumi, priekšlikumi vai iebildumi? Šeit ir minēts, cik laika kandidātam tiek dots tēžu izklāstīšanai, cik — atbildēm uz jautājumiem. Deputāts uz jautājumiem atbild vienu stundu, galavārdam dots līdz 15 minūtēm. Deputāti pēc tam varēs aģitēt par vai pret, debatēm tiks dotas 5 minūtes. Šeit rodas problēmas. Pagājušo reizi es saņēmu piezīmes šajā sakarībā, manuprāt, lemsim kopīgi un demokrātiski. Es saprotu, ka varbūt tas dažbrīd izsauc emocijas, bet mēģināsim pēc iespējas vairāk dot cilvēkiem arī izteikties. Un vēl viens ļoti liels lūgums: nevajag tik daudz laika tērēt jautājumiem, jo mūsu parlamentārā prakse ir tāda, ka līdz šim mēs uzdodam jautājumus, izsakām savu attieksmi un, zinādami atbildi, tomēr gaidām šo atbildi. Tādās reizēs daudz prātīgāk būtu ņemt vārdu debatēs un izteikt savu attieksmi, bet jautājumam tiešām ir jābūt jautājumam.
Reglamentā ir noteikts arī tas, ka tad, kad priekšsēdētājs ir atzīstams par ieceltu atklātā balsošanā. Pēc tam jaunieceltais Ministru padomes priekšsēdētājs tālāk rīkojas atbilstoši reglamentam. Jūs gribat atbildēt uz jautājumu vai papildināt kaut ko?

A.Endziņš: Jā, tie ir darba grupas priekšlikumi attiecībā uz 6.daļu.

Priekšsēdētājs: Nāciet tuvāk pie mikrofona. Kādi ir jūsu ieteiktie labojumi?

A.Endziņš: 26.pantā, kur ir teikts, ka Ministru padomes priekšsēdētājs tiek atzīts par ieceltu amatā, ja par viņu ir nodevuši balsis vairāk nekā puse deputātu. Šeit vajag tā, kā ir Konstitūcijā — ja par viņu nobalso klātesošo Latvijas Republikas tautas deputātu vairākums, analoģiski tas pats attiecas arī uz 33.pantu.

Priekšsēdētājs: Vai 20.pantu?

A.Endziņš: Nē, uz 26. un 33.

Priekšsēdētājs: Un 33. Paldies.

A.Endziņš: Un vēl par 29.pantu. Tur ir runāts par to, ka Augstākā padome Latvijas Republikas Ministru padomes priekšsēdētāja pirmo vietnieku, vietnieku, ministru un tā tālāk kandidatūras apstiprina tikai tad, ja ir attiecīgo Latvijas PSR Augstākās padomes pastāvīgo komisiju atzinums. Šeit vajadzētu izdarīt tādu izmaiņu, lai Ministru padomes priekšsēdētāja pirmo vietnieku tāpat kā Ministru padomes priekšsēdētāju apspriestu arī plenārsēdē.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad ir divi darba grupas ierosinājumi, es tos atkārtošu, lai nesāktos diskusijas. Ierosinājumi ir par 26.un 33.pantu, jo mums vajadzētu tā, kā ir Konstitūcijā, un mēs to jau darījām, ievēlot attiecīgās amatpersonas. Par 29.pantu, kas nav saistīts ar Konstitūciju, kā es saprotu, var būt dažādi viedokļi. Arī darba grupa ierosina, ka pirmo vietnieku apspriež plenārsēdē. Vai ir vēl kādas piezīmes? Lūdzu, deputāt Plotniek!

A.Plotnieks: Es nezinu, vai man ir sākotnējā vai pēdējā varianta teksts, katrā ziņā man tas ir 30.punktiņš. Šeit teksts skan tā: “Par Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāja iecelšanu tiek pieņemts lēmums, turklāt ar šo lēmumu Augstākā padome uzdod Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētājam iesniegt Augstākajai padomei priekšlikumu par Latvijas PSR Ministru padomes personālsastāvu, vienlaikus Augstākā padome izlemj jautājumu par to, lai Ministru padome turpinātu pildīt savus pienākumus.” Tas jāliek 22.pantā. Ja nav pārlikts, tad tas noteikti ir jāizdara, jo praktiski tas ir izdarīts. Jautājums ir tāds, ka tam ir jābūt pašā sākumā. “Uzdot pildīt pienākumus vecās valdības sastāvam” ir jābūt 22.pantā. Ja tas tā ir, tad jautājums tiek noņemts.

Priekšsēdētājs: Es ļoti lūdzu skatīties pēc viena eksemplāra. Kurš šis pants ir mūsu eksemplārā? Varbūt to mums pateiks darba grupas vadītājs Endziņš...

A.Plotnieks: Es atvainojos, man ir teksta jaunā redakcija. Tātad 27.panta pēdējo teikumu vajadzētu izņemt un pārcelt uz 22.pantu.

Priekšsēdētājs: Tātad deputāta Plotnieka priekšlikums ir tāds — pēc mūsu teksta 27.panta pēdējais teikums skan: “Vienlaikus Augstākā padome izlemj jautājumu par to, lai Latvijas PSR Ministru padome turpinātu pildīt savus pienākumus līdz tam brīdim, kad Augstākā padome būs izveidojusi jauno Latvijas PSR Ministru padomi.” Tātad šo tekstu mūsu kolēģis Plotnieks ierosina ievietot 22.pantā. Acīmredzot zināma loģika šeit ir. Vai ir vēl kādi iebildumi? Sakiet, lūdzu, vai mēs varam balsot kopumā par šo reglamenta daļu — par Ministru padomes izveidošanu ar attiecīgiem labojumiem mūsu projektā? Es drošības pēc atkārtošu. Tātad 22.pantu tūlīt papildinām ar to, ka vienlaikus Augstākā padome izlemj jautājumu par to, vai Latvijas Ministru padome turpinās pildīt savus pienākumus līdz tam brīdim, kad Augstākā padome būs izveidojusi jauno Latvijas Republikas Ministru padomi. Līdz ar to 27.pants tieši par šo teikumu tiek samazināts. 29. un 33.pantā, tāpat kā vēlot Augstākās padomes vadību, mēs vadāmies no Konstitūcijas un skaitām nevis no ievēlētā deputātu balsu kopskaita, bet gan no klātesošo deputātu balsu kopskaita. 29.pantu mēs labojam tādā veidā, ka pirmo vietnieku kandidatūras izskatāmas šeit plenārsēdē praktiski pēc tā paša reglamenta kā Ministru padomes priekšsēdētāju.

A.Endziņš: Es atvainojos, pie tā paša priekšlikuma, kas jau izskanēja arī 35.punktā šajā sadaļā — tur arī teikts “tautas deputātu balsu vairākums”, vajag analoģiski kā 33. un 26.pantā — “klātesošo”.

Priekšsēdētājs: Tātad visur, kur ir, arī 35.pantā, labojumi izdarāmi pēc Konstitūcijas.

A.Endziņš: Lai nerodas šaubas, visur, kuri ir “Latvijas PSR”, vajag “Latvijas Republika”.

Priekšsēdētājs: Domāju, ka to speciāli apspriest nav nekādas vajadzības. Ierosinu izteikt attieksmi, balsojot. Lūdzu ieslēgt balsošanas režīmu. Balsošanas režīms ir, izsakiet savu attieksmi: par, pret vai atturas, nospiežot attiecīgo pogu uz pults. Vai ir problēmas? Nav problēmu, tādēļ, lūdzu, rezultātu. Par — 140, pret — 24, atturas — 6. Tātad lēmums ir pieņemts.
Tagad nākamais jautājums — Ministru padomes priekšsēdētāja iecelšana. Ņemot vērā vairākuma frakcijas priekšlikumu, es ierosinu par Ministru padomes priekšsēdētāju apspriest Ivara Godmaņa kandidatūru. Ļoti īsi varu raksturot, bet pārējais acīmredzot jāuzdod jautājumos. Dzimis 195l.gadā, augstākā izglītība, strādā Latvijas Universitātē par vecāko pasniedzēju, no 1974.gada vienlaikus arī zinātniskajā darbā Latvijas Universitātē. Fizikas un matemātikas zinātņu kandidāts. Latvijas Tautas frontes II kongresā 1989.gada oktobrī ievēlēts par Latvijas Tautas frontes priekšsēdētāja vietnieku. Precējies, divu bērnu tēvs. Man liekas, ka esmu īsi un izsmeļoši pateicis savu priekšlikumu, viss tālākais atkarīgs no jūsu jautājumiem un no mūsu reglamenta. Lūdzu Ivaru Godmani nākt tribīnē un deputātus izteikt savus jautājumus, lai pēc tam varētu aģitēt par vai pret, kā tas noteikts mūsu reglamentā.

I.Godmanis: Augsti godātais priekšsēdētāj, augsti godātie deputāti! Es pateicos par to, ka jūs izvirzījāt manu kandidatūru apspriešanai, apzinoties ārkārtējo situāciju, kādā atrodas Latvija, kādā atrodas arī acīmredzot Augstākā padome un kādā neapšaubāmi atradīsies Ministru padome. Ja man atļauts reglamentā noteiktajā laikā raksturot tēzes, gribu iepriekš teikt — tās būs tēzes, nevis izstrādāta programma, jo programmu izstrādās un liks priekšā jaunizveidotā valdība par valdības galvenajiem uzdevumiem, virzieniem, problēmām. Iepriekš gribu teikt, ka savu tēžu izklāstā negribētu ieiet specifiskos statistiskos datos, tajā pašā laikā es centīšos atbildēt uz jautājumiem pēc iespējas precīzāk, tieši izmantojot varbūt arī to statistisko materiālu, kas man ir bijis pieejams.

Priekšsēdētājs: Lūdzu — 30 minūtes.

I.Godmanis: Pirms sākt savu ziņojumu, gribu pateikt, ka tās tiešām ir manas personiskās tēzes par to, kādus es iedomājos turpmākās Ministru padomes galvenos darbības virzienus un problēmas.
Valdības galvenie uzdevumi. Acīmredzot mums ir jāformulē valdības darbības koncepcija šajā periodā. Man šķiet, ka pašreizējā situācijā valdības darbības koncepcijas pamatā jābūt finlandizācijas, Somijas parauga modelim. Es domāju, ka, izmantojot Somijas piemēru, kas uzskatāmi un praktiski pierāda visai pasaulei un PSRS, ka Latvijas Republika reizē ar Igauniju un Lietuvas Republiku varētu pastāvēt un attīstīties kā neatkarīgas valstis — starptautisko tiesību subjekti, reizē saglabājot īpašas, līdzīgi Somijai, attiecības ar PSRS gan politiskajā, gan ekonomiskajā, gan militārajā, gan arī citās jomās. Acīmredzot valdībai būtu praktiski jāpierāda, ka Latvijas Republikai, tieši kā neatkarīgai valstij uzturot īpašas attiecības ar Padomju Savienību, ir visas iespējas ekonomiski izdevīgi, turklāt abpusēji izdevīgi, veidot attiecības ar PSRS kā ar savu kaimiņu, tāpat arī ar citām kaimiņvalstīm. Līdz ar to pārejas posmā valdības galvenais uzdevums ir praktiski piepildīt un īstenot šā pārejas posma norisi. Ar to pārejas posmu es saprotu laiku, līdz tiek izveidotas neatkarīgas Latvijas Republikas valsts formas.
Šajā pārejas posmā valdības darbības pamatprincipi varētu būt: pirmkārt, intensīvas sarunas Maskavā ar PSRS valdību par šādu pašu attiecību izveidošanu starp Latvijas Republiku un PSRS, piepildot tās ar konkrētu saturu gan politiskajā, gan ekonomiskajā, gan militārajā sfērā. Tajā pašā laikā tas absolūti neierobežo Latvijas Republikas kā neatkarīgas valsts darbību attiecībās ar citām valstīm, kā arī politiskās, ekonomiskās un sociālās izmaiņas pašā Latvijas Republikā. Šo sarunu rezultātā, piedaloties vairākām ekspertu grupām, kuras formētu valdība, kur katra darbotos atsevišķi, būtu jāizstrādā starpvaldību nolīgums, kas saturētu atsevišķu līgumu kopu, kur abu pušu — Latvijas Republikas un PSRS — valdības dod savas garantijas šo īpašo starpvaldību attiecību izveidošanai konkrētos termiņos. Tas ir ārkārtīgi būtiski, lai šīs attiecības būtu terminētas un precīzi līgumā raksturotas, lai būtu noteikts, līdz kuram laikam ir atrisināmi politiskie, saimnieciskie un citi jautājumi starp abām valstīm un, dabiski, arī abu valstu valdībām.
Otrkārt, ļoti būtisks valdības turpmākās darbības virziens ir ciešu koordinācijas saišu izveidošana valdību līmenī starp Latvijas Republiku, Lietuvas Republiku un Igauniju. Jāveido vienota politiska platforma pārejas periodam uz pilnīgu faktisku neatkarību sarunās ar Maskavu, jāpropagandē un jāaizstāv tā arī starpvalstu forumos, starptautiskās konferencēs un starptautiskās institūcijās, jākoordinē valdību darbība ekonomisko problēmu risinājumam, kas jau ir uzsākts, noslēdzot Baltijas līgumu, un jāturpina darbs pie Baltijas tirgus izveides.
Trešā galvenā problēma, galvenais darbības virziens Latvijas valdībai, īpaši pārejas periodā, ir attīstīt konkrētas un ciešas saites ekonomiskajā jomā arī tieši ar savienoto republiku jaunizveidotajām valdībām. Šeit es domāju tās valdības, kas veidosies pēc sesijām gan Krievijas federācijā, gan Ukrainā, gan arī daudzās citās republikās. Domājam, ka šādu saišu konkrēta izveidošana politiski atslogotu valdības pozīcijas sarunās Maskavā.
Šādām iespējām vēl būs jāpievieno līgumu slēgšana arī starp ražojošām vienībām, kas atrodas Latvijas Republikā un ārpus tās. Gribētu uzsvērt tieši šo decentralizēto sakaru nepieciešamību, un, ceturtkārt, īpaši būtu jāuzsāk tieši politiski ekonomiskie kontakti un perspektīvu starpvaldību līgumu un nolīgumu izveidošana ar Austrumeiropas un citām pasaules demokrātiskajām valstīm.
Pašreizējā situācijā valdībai nāksies pārvarēt pamatā četrus galveno problēmu blokus. Pirmais. Valdībai būs jādarbojas nepilnīgas, neizveidotas likumsistēmas ietvaros. Daudzās sfērās attiecīgo likumu trūkumu dēļ valdībai nāksies kompensēt ar savu elastīgo un pragmatisko rīcību, kas būs stipri apgrūtināta, jo vienmēr attiecīgajā posmā var izvirzīties problēmas sakarā ar to, ka nav attiecīga likuma šajā jautājumā. Valdība būs maksimāli ieinteresēta, lai pēc iespējas ātrāk tiktu izveidota pilnīga, izvērsta likumu sistēma, kura pieņemta Augstākajā padomē. Valdības galvenā funkcija būs panākt, lai šie likumi tiktu ievēroti un pildīti. No otras puses, valdībai, darbojoties likuma ietvaros, būs iespējas precīzāk apzināties darbības robežas un virzienus gan saimnieciskās, gan politiskās, gan citās darbības jomās.
Otrais problēmu bloks ir tas, ka mums nav izvērstas likumu sistēmas apakšējās struktūrās — ražojošās vienībās. Šeit es domāju uzņēmumus, iestādes, organizācijas un citas institūcijas apakšējās struktūras, kas attiecīgajā periodā funkcionē neefektīvi, un tas saistīts gan ar likumdošanas trūkumiem, gan ar ačgārnu ekonomisko attiecību izveidošanu ilgā laika posmā Latvijā piecdesmit gados. Tātad valdības uzdevums būtu iedarbināt un sekmēt šo struktūru aktīvu pārorientēšanos uz praktisku un produktīvu darbu.
Trešais problēmu bloks vairāk vai mazāk saistīts ar to, ka mums nav attīstītas un izvērstas attiecības starp valdību un jaunievēlētajām vietējām pašvaldībām Domāju, ka šī problēma ir ļoti būtiska. Ja mēs runājam par to, ka valdība spēj kontrolēt situāciju Latvijā, tad viens no pašiem būtiskākajiem elementiem, kā to var darīt, ir acīmredzot balstīties un atrast pareizas saites starp valdību un pašvaldību. Šīs saites ir jārod, un likums par pašvaldību, kas nule kā pieņemts, jāpilnveido tieši republikas iekšienē.
Un beidzamais problēmu bloks acīmredzot ir valdības kontrole pār situāciju, gan pār ekonomisko, gan pār politisko situāciju. Problēmu rada tas apstāklis, ka mums nav noregulētas saites ar PSRS. Šis problēmu bloks saistās ar sarunām Maskavā, kurām ir jābūt vienām no noteicošajām pārejas posma praktiskai īstenošanai dzīvē.
Runājot par valdības galvenajiem uzdevumiem vispārējās formās, acīmredzot var minēt ne vairāk, ne mazāk kā vienpadsmit. Kā es to stādos priekšā: pirmkārt, jārūpējas par republikas īpašuma saglabāšanu, garantējot saimnieciskās darbības brīvību visiem īpašuma subjektiem. Otrkārt, jārisina ekonomiskie jautājumi, ieviešot un ievērojot tirgus ekonomikas likumsakarības. Treškārt, jāizstrādā tautsaimniecības koncepcijas un problēmas. Ceturtkārt, jārealizē zinātniski tehniskā politika, zinātniski tehniskā progresa ieviešana. Piektkārt, jārūpējas par sociālā taisnīguma īstenošanu. Sestkārt, jārūpējas par iedzīvotāju dzīves līmeņa celšanu. Septītkārt, jārisina veselības aizsardzības politikas īstenošanas uzdevums. Astotkārt, jāattīsta preču tirgus attiecības un ekonomiskās saites gan Latvijā, gan arī ārpus Latvijas. Devītkārt, jārūpējas par dabas resursu racionālu izmantošanu: šeit ietilpst arī jautājumi par dabas aizsardzību. Desmitkārt, jārūpējas par likumības nostiprināšanu un kārtības uzturēšanu. Vienpadsmitkārt, patstāvīgi jārealizē ārējā politika.
Ja mēs tagad pakavējamies pie šiem vispārējiem uzdevumiem, kas neapšaubāmi ir valdības uzdevums normālā situācijā, mums acīmredzot ir jābūt godīgiem un jāapzinās, ka šī zināmā mērā ir ārkārtēja situācija. Te arī modificējas valdības uzdevumi. Atļaujiet tos iezīmēt tēžu veidā. Tātad, pirmkārt, pašreizējie iespējamie uzdevumi, kad var pasliktināties situācija saimnieciskajā un citās jomās. Acīmredzot valdības pirmais uzdevums ir maksimāli nepieļaut krasu saimniecisku sociālā stāvokļa, kā arī iekšējās kārtības pasliktināšanos Latvijas Republikā. Lai to īstenotu, jādara viss iespējamais, lai valdība spētu kontrolēt un pārvaldīt stāvokli šajā jomā, tāpēc maksimāli jānodrošina sadarbība, kā es jau teicu, starp valdību un jaunievēlēto pašvaldību. Otrkārt, acīmredzot valdībai maksimāli jāaktivizē darbība sekojošos virzienos, jo mana visdziļākā pārliecība ir tā, ka ekonomisko problēmu risinājumu un ekonomiskā reforma Latvijā ir saistīta ar politiskās situācijas atrisinājumu. Tāpēc politiskās darbības akcents valdībai, īpaši šajā posmā, pēc manām domām, būs būtisks.
Runājot par politiskās darbības aktivizēšanos, es saskatu šādus virzienus. Pirmkārt, tās ir sarunas Maskavā, kuras nosaka pārejas perioda īstenošanu dzīvē, otrkārt, šīs pašas sarunas starp Latviju, Lietuvu un Igauniju, treškārt, decentralizēta sadarbība starp PSRS republikām.
Tagad atļaujiet īsumā, pirms pāriet pie konkrētām izvērstām lietām, skart jautājumus, kas saistās ar lauksaimniecību un finansēm, kā arī raksturot valdības attiecības perspektīvā saistībā ar Augstāko padomi. Valdība var darboties kā likumdošanas iniciatore. Ņemot vērā jaunievēlētās Augstākās padomes darbības potences, pamatā likumu izstrādās Augstākā padome. Bet ko darīs valdība? Valdība aprobēs šos likumus. Valdības uzdevums ir izstrādāt programmas, ar kuru palīdzību šos likumus var īstenot dzīvē. Šī ir administratīvā saite starp Augstākās padomes izstrādātajiem likumiem un valdības programmām. Ekonomiskā saite ir viens no valdības uzdevumiem. Valdībai zināmā mērā politiski ir sevi jāaizstāv, pierādot, cik lielā mērā jaunā likumdošana ir reāli īstenojama, cik lielā mērā tā ir pilnveidojama.
Tālāk, pārejot pie konkrētiem jautājumiem, runājot par lauksaimniecību, pirmais, ko es gribētu teikt ir tas, ka tautsaimniecībā izstrādājamas vismaz divas programmas, no kurām viena ir minimālā, bet otra — maksimālā. Minimālā programma turpina to valdības politiku, kas aizsākās ar Baltijas republiku likumu par Baltijas republiku patstāvību un PSRS Ministru padomes lēmumu Nr.120, kā šo patstāvību īstenot. Ja mums izdodas sarunas pārejas periodā Maskavā turpināt, turpināt parlamentāri, tad mūsu attiecībās ar Maskavu, realizējot šo minimālo programmu, būtu jācīnās par trim lietām, kā jau tas tika iezīmēts. Pirmkārt, par vienkanāla maksājumu norēķiniem ar centru, kamēr nav nosacīts, kad pārejas periods beidzas. Tur gan ir starpība, ja Maskava pieprasa pāri par miljardu. Mūsu valdības priekšlikums ir 700 miljonu rubļu. Otrs jautājums ir ražošanas uzņēmumu un tautsaimniecības vienību pilnīga pārņemšana Latvijas Republikas jurisdikcijā. Šeit situācija ir sarežģīta. Mūsu valdība lika priekšā nodot 54 uzņēmumus, pagaidām ir nodoti tikai divi un lēmums Nr.120 praktiski apstādināts. Tas nozīmē, ka arī minimālo programmu valdībai būs grūti realizēt. Trešais jautājums šai minimālajā programmā būs panākt preču apmaiņas līguma noslēgšanu starpvaldību līguma formā, lai mēs zināmā mērā aizstāvētu gan mūsu iekšējo tirgu, gan veidotu normālas attiecības ar ražotājiem un tirgotājiem ārpus Latvijas.
Ja mums šī minimālā programma realizējas, tad attiecības pārejas posmā ar Maskavu veidojas normāli. Un tad mēs arī varam turpināt to, kas ir uzsākts un pieņemts, kā arī censties zināmā mērā valdību stimulēt, lai tiktu pieņemti vismaz septiņi likumprojekti: par uzņēmuma reģistrāciju, par uzņēmumu darbību, par akciju sabiedrībām, par uzņēmumu pakāpenisku pāreju uz akciju sabiedrībām, par nomu, nomas attīstību, valsts piegādēm, par valsts finanšu inspekcijām un cenām. Šādi likumprojekti ir sagatavoti, cienījamie deputāti, un no jums būs atkarīgs, cik lielā mērā šie likumprojekti stimulēs valdības darbu. Tajā pašā laikā šo likumprojektu īstenošanas galvenais mērķis ir panākt to, ko varētu saukt vai nu par denacionalizāciju, vai arī privatizāciju Latvijā. Tas nozīmē, ka jāpāriet uz daudzām īpašuma formām, pie tam panākot to, ka valsts šīs īpašuma formas vienādā mērā aizstāv. Tā ir vislielākā problēma, kurai es pieskaršos, kad runāšu par finansēm, jo pāreja uz privatizāciju, pāreja uz to, ka mums eksistē privātais īpašums, zināmā mērā ir atkarīgs no tā, ar kādu finanšu palīdzību mēs to spēsim darīt. Tā ir viena no centrālajām problēmām, lai pašreizējā finansiālā situācijā mēs varam iet privatizācijas ceļu, jo praktiski naudas ieplūde no ārpuses Latvijā, īpaši no Austrumiem, ir nekontrolējama. Šī ir problēma, kura acīmredzot valdībai būs jāizstrādā kā pirmā, tas ir programmas un zināmā mērā arī likumdošanas jautājums.
Maksimālā programma diemžēl var tikt sadalīta divās daļās. Pēc manām domām, pirmā daļa ir saistīta ar iespējamo ekonomisko sankciju un iespējamo ekonomisko blokāžu problēmu. Kā jau zināt, Lietuvā ar šīm problēmām saskārās, taču ceram, ka mūsu valdības iepriekš uzsāktā politika Maskavā tomēr panāks, ka šīs sarunas tiks turpinātas. Taču jāņem vērā, ka mēs varam nenonākt līdz absolūtas ekonomiskās blokādes stāvoklim, un jāparedz galvenie faktori, ar kuru palīdzību mēs varam pārvarēt šīs grūtības. Galvenais ir maksimāli attīstīt starpvaldību decentralizētās saites ar republikām, kas tiek darīts arī patlaban Lietuvā. Un tāpat valdībai maksimāli jāstimulē uzņēmumu saites, kas līdz šim pastāv. Valdības politika ir nevis šīs ekonomiskās un jebkuras citas saites saraut, bet gan izveidot jaunā kvalitātē.
Viena no maksimālās programmas galvenajām problēmām, ja neiet runa par ekonomisko blokādi, ir situācija Padomju Savienībā 1991.gada 1.janvārī. Ja tiks iedarbināts tirgus mehānisms un visa lielā Padomju Savienība pāries uz preču tirgus attiecībām, tad viens no valdības svarīgākajiem jautājumiem būs, kādā veidā aizstāvēt iekšējo tirgu un kādā veidā samērot šos divus tirgus — to, kas tiks veidots Latvijas iekšienē, ar to tirgu, ar tām tirgus attiecībām, kas nāks no Austrumiem. Manā rīcībā ir dati, cik lielā mērā, pārrēķinot pasaules cenās, mums varētu nest gan zaudējumus, gan panākumus tās cenas, kuras pašreiz pastāv PSRS. Protams, mums vissmagākā situācija ir naftas, metāla, krāsaino metālu ziņā. Labāka situācija ir gaļas, arī graudu ziņā. Valdībai, īstenojot ekonomisko reformu, vajadzēs balstīties uz likumdošanu, un šeit pats svarīgākais acīmredzot ir tas, ka situācija, kas saistīta ar privatizāciju, jebkurā līmenī veicama nevis izpildorgāniem, nevis ministrijām, nevis resoriem, bet tas jādara vietējiem vēlētajiem varas orgāniem, tātad — vietējām padomēm. Runājot par privatizācijas problēmu un procesu laukos, tieši vietējās varas struktūrām — vietējām padomēm jābūt par galveno kodolu, kas šo procesu īsteno dzīvē. Lai neiznāktu tā, ka izpildvara, kas pati ir ieinteresēta pilnīgi pretējā procesā, nodarbotos ar privatizāciju.
Acīmredzot šeit viena no problēmām būs depolitizācija. Latvijā pāriet uz tirgus attiecībām nebūs vienkārši, jo mums ir ļoti daudz tā saucamo monopoluzņēmumu. Šeit ir vai nu jāsadala lielās ražošanas apvienības starp tiem uzņēmumiem, kas ir ražošanas apvienības sastāvā, dodot patstāvību, lai zināmā mērā novērstu monopolu.
Ja runājam godīgi, ir pilnīgi skaidrs, ka, pārejot uz īpašuma formu daudzveidību un ieviešot tirgus un preču—naudas attiecības, īpaši nozīmīgi būs, cik lielā mērā mēs spēsim sociāli aizstāvēt tos cilvēkus vai tās grupas, kuras ir mazāk nodrošinātas. Šeit manas personiskās domas ir tādas, ka mums precīzi, pat ar Augstākās padomes lēmumu, jānosaka tas minimālais plaša patēriņa nepieciešamo preču klāsts, kurš ir jāracionē. Es nebaidos no vārda “kartiņas”. Tas ir ļoti svarīgi. Ja tas ar likumu netiks apstiprināts, robeža starp nepieciešamo plaša patēriņa preču klāstu, ko vajag racionēt, un starp to, kas nav jāracionē, var izplūst. Tādā gadījumā atkal ražotājiem vai izpildorgāniem būs pietiekami brīvas rokas darboties. Šis ir arī Augstākās padomes uzdevums. Es pat domāju, ka tas ir parlamenta uzdevums.
Finansiālā situācija patlaban diemžēl ir tāda, ka ekonomiskā blokāde jau gandrīz vai ir sākusies. Kā jūs zināt, ir lēmums par krājbankas pievienošanu PSRS Valsts bankai un par korespondētājrēķinu slēgšanu Maskavā. Pirmajā gadījumā tas nozīmē, ka 3,5 miljardi rubļu, kas šeit noguldīti, praktiski vairs nav Republikas valdības rīcībā. Šī situācija parāda, ka netiek īstenots likums par Baltijas republiku ekonomisko patstāvību. Tas skāris Latviju jau pirms Deklarācijas pieņemšanas.
Finansiālajā darbībā es saskatu divus uzdevumus. Pirmkārt, ir jāveido Latvijas banka, izmantojot gan iedzīvotāju ieguldītos līdzekļus, gan arī tos uzkrājumus, kas vairāk nekā viena miljarda lielā summā atrodas uzņēmumos. Otrkārt, Latvijas bankai jākļūst par banku banku, regulējot komercbanku sistēmu.
Latvijas bankas finansiālajā situācijā ārkārtīgi nepieciešama ir sadarbība ar ārzemēm, kas saistīta ar valūtas fonda izveidošanu. Man ir konkrēts priekšlikums — Latvijas bankai Rietumu valstīs vajadzētu izplatīt aizņēmuma obligācijas, pamatā mūsu tautiešu vidū. Tad mēs varētu izveidot šādu valūtas kontu un atkarībā no politiskās situācijas to izmantot.
Jautājums par savu naudu ir ļoti būtisks. Manas personiskās domas ir, ka mums jāiet igauņu ceļš un jāievieš sava nauda. Ieviešot savu naudu, vajadzētu pieņemt tādu pašu apmaiņas kursu, kādu ir pieņēmuši igauņi. Apmainīt rubļus pret jaunajām naudas vienībām varētu zināmās summās, pārējās naudas apmaiņu retardējot laikā. Tas nozīmē, ka valsts uzņemas atbildību par noguldījumiem, ko valsts apņemas mainīt pēc praktiskā kursa tad, kad tā ekonomiski būs spējīga to izdarīt. Šis princips ir spēkā, pēc manām domām, arī tur, kur ir runa par kompensāciju izmaksām tiem cilvēkiem, kuri zaudējuši īpašumu. Es šeit domāju gan zemi, gan lauku mājas. Kompensācija ir izmaksāta jau 40 miljonu rubļu apmērā, tomēr šis process tiks iedziļināts jeb retardēts, jo valsts šobrīd to nevar uzņemties.
Jautājums par rūpniecību. Minimālajā programmā nepieciešams panākt, lai Vissavienības uzņēmumi nonāktu Latvijas Republikas jurisdikcijā. Tas ir pats svarīgākais jautājums. Domāju, ka valdībai vajadzētu izstrādāt divas darbības programmas, abas modelējot.
Pirmā programma ir sekojoša: uzskatīt, ka Vissavienības uzņēmums ir ārvalstu firmas uzņēmums Latvijā. Līdz ar to Latvijas Republika rūpējas tikai par to, lai šis uzņēmums nomaksātu nodokļus un nokārtotu attiecības ar Latvijas Republiku, nepretendējot uz to, ka uzņēmums tiek pārņemts Latvijas Republikas īpašumā. Iespējams, ka, nepretendējot uz valsts īpašuma monopolu, šis uzņēmums var nonākt ražotāju kolektīva īpašumā, kļūstot par tā saukto bezresoru pakļautības uzņēmumu. Tas ir viens no principiem, kas aprobējams, īpaši lieliem rūpniecības uzņēmumiem. Otrs princips, kas balstās uz mazu uzņēmumu izveidi, sevišķi svarīgi tas varētu būt lauksaimniecībā un apstrādājošā rūpniecībā, ir jautājums par to, lai daļu no uzņēmumiem pārņemtu Latvijas valsts īpašumā un tad Latvijas valsts veiktu šo īpašumu privatizāciju. Šos modeļus vajadzētu aprobēt. Valdībai jāizstrādā speciālas programmas, kas parādītu, cik efektīvs ir katrs no šiem modeļiem.
Nākamais uzdevums rūpniecībā, kas mums ir ārkārtīgi būtiski, ir horizontālās kooperācijas izveide. Tā ir ļoti nepieciešama, ja runājam par preču tirgus attiecību ieviešanu kopumā. Ko es ar to saprotu? Tā ir horizontālā kooperācija sekojošos virzienos: radioelektronikas ražotņu kooperācija, kurā būtu iekļaujami uzņēmumi “Alfa”, “VEF” un “Radiotehnika”, kas ir saistīti un cits citu atbalsta. Līdzīgi ir jautājumā par koksnes izstrādes, kokapstrādes un mēbeļu ražošanas uzņēmumiem. Tas pats attiecas uz lauksaimniecības mašīnu rūpnīcu. Pastāv jautājums par reģionālās mašīnbūves attīstību, kā arī jautājumi, kas saistās ar tekstilrūpniecību, ar metalurģiju. Te es domāju “Sarkano metalurgu” un tās rūpnīcas, kas maksimāli izmanto metālu. Lūk, šī horizontālā kooperācija ir viens no valdības darbības programmas uzdevumiem.
Otrs uzdevums ir pārprofilēšanas jautājums rūpniecībā. Tas ir smags jautājums. Pārprofilēšana nedrīkst būtiski samazināt ne ražošanas tempus, ne arī ražošanas iznākumu. Viens no ierosinājumiem ir, ka pārprofilēšana tiek veikta, tieši veidojot vienotus vai jaukta tipa uzņēmumus.
Lauksaimniecībā valdības uzdevums acīmredzot ir agrārās reformas īstenošana dzīvē. Šī agrārā reforma sastāv no zemes reformas, agrārās pārvaldes reformas un vēl citām reformām, kas saistītas ar zemi. Šis jautājums ir vairāk juridisks, tāpēc Augstākajai padomei nopietni jāstrādā, lai juridiski atrisinātu problēmu, kā veikt šo reformu, kā kompensēt īpašuma tiesības tiem, kuriem īpašums tika atņemts (šeit es domāju zemi), kā noregulēt juridiskās attiecības starp jaunizveidotajām zemnieku saimniecībām un īpašniekiem, kuri varētu pretendēt uz zemes īpašumu. Acīmredzot šeit gaidāmas lielas problēmas.
Lauksaimniecībā neapšaubāmi galvenais ir, ka neviena darbība, arī valdības, nedrīkst samazināt lauksaimniecības produkcijas ražošanu. Tas nozīmē, ka, veidojot zemnieku saimniecības, vienlaikus nedrīkst nekādā veidā samazināt ražošanu rentablajās kolektīvajās saimniecībās. Patlaban gan Latvijā visas saimniecības strādā rentabli, bet tas ir saistīts ar lēmumu par papildu finansēšanu, kurai izlietoti vairāk nekā 313 miljoni rubļu. Praktiski rentabilitāte nebūt nav visur vienāda.
Nākamais jautājums, kas lauksaimniecībai jāatrisina, ir ražotāju un pārstrādātāju attiecības. Abu pušu ieinteresētību vajadzētu maksimāli tuvināt. Jautājums par zemnieku saimniecību attīstību ir ļoti aktuāls, tajā pašā laikā nedrīkstētu pieļaut pretrunas. Man šķiet, ka valdībai jāizskata priekšlikums par kolektīvo saimniecību pārvēršanu paju sabiedrībās.
Nākamais jautājums, par ko es gribētu runāt, ir tirdzniecība ar plaša patēriņa precēm Latvijā. Kā zināms, patlaban Latvijā netiek apmierināts pieprasījums par vienu miljardu rubļu. Pēdējā gadā šī summa pieaugusi par 200 miljoniem rubļu. Ja vēl pievieno 3,5 miljonus noguldījumu, tad kļūst skaidrs, ka republikas tirgū nav līdzsvarotības. Mans priekšlikums šobrīd ir — darīt visu iespējamo tirgus aizstāvēšanai. Tas nozīmē, ka jāizveido muitas departaments, kurš sākumā acīmredzot darbosies paralēli ar valsts muitu un tajā pašā laikā kontrolēs situāciju ar PSRS muitu gar ārējo robežu un arī zināmā mērā gar iekšējo robežu. Tas minēts arī likumā par Baltijas republiku ekonomisko patstāvību.

Priekšsēdētājs: Viena minūte.

I.Godmanis: Tirdzniecībā tomēr jāievēro racionēšanas princips noteiktiem produktu veidiem un rūpniecības precēm. Jāparedz cenu politikas fundamentāla izmaiņa tām precēm, kas ir ārpus šī klāsta, pārdodot tās brīvā tirgū.
Par sociālo politiku un izglītību īsos vārdos varu pateikt tikai vienu — sakarā ar lielo pensionāru skaitu šī sociālā grupa ir ļoti nozīmīga. Pirmkārt, ir jāpārtrauc politisko principu darbība attiecībā uz sociālo nodrošināšanu un jāpanāk pašvaldības maksimāla iesaistīšana sociālās nodrošināšanas sfērā. Zinātnē precīzi jānodala akadēmiskā zinātne no augstskolu zinātnes, akadēmisko zinātni maksimāli tuvinot tieši ražotnēm, ražojošai sfērai. Izglītībā jāpanāk, lai mums ir gan ģimnāzijas, gan tehniskās skolas, lai izglītošanās kļūtu maksimāli konkrēta, lai nebūtu tā saucamās bezpersoniskās izglītības, kādu patlaban sniedz vidusskola.
Attiecībā uz iekšējām lietām un Valsts drošības komiteju paliek spēkā uzdevums saglabāt kārtību, zināmā mērā depolitizējot gan iekšējās kārtības sargāšanas orgānus, gan arī situāciju, kāda ir Valsts drošības komitejā.

Priekšsēdētājs: Diemžēl 30 minūtes jau pagāja. Tagad līdz pārtraukumam ir 10 minūtes. Uzdodam jautājumus un tos turpinām uzdot vēl 50 minūtes pēc pārtraukuma.

I.Silārs: Pilnībā piekrītot jūsu tēzēm par Baltijas finlandizāciju, par koordinētu ekonomiku, Baltijas tirgu, preču, tirgus uz naudas attiecībām, tomēr gribu jautāt, vai jūs nepieļaujat domu, ka, veidojot atsevišķu naudas sistēmu, Igaunijai — kronas, Latvijai — latus, Lietuvai — litus, meklējot neesošos valūtas līdzekļus, lai veidotu šo naudas sistēmu, pareizāk būtu, ja mēs runātu par Baltijas bankas izveidošanu ar kopīgu naudas sistēmu un atsevišķām filiālēm Latvijā, Lietuvā un Igaunijā?

I.Godmanis: Es centīšos atbildēt īsi. Jautājums par Baltijas banku ir skatāms perspektīvā, tomēr rēķināsimies ar realitātēm. 24.decembrī Igaunija jau sāka izlaist savu naudu, tā ir samaksājusi divarpus miljonus par naudas zīmju drukāšanu, apmaiņas kurss: viena krona — 1,1 rublis. Tā ka jautājums par to, vai mēs varam veidot kopēju naudu, ir nākotnes jautājums. Igauņi savu darbu ir uzsākuši.
Acīmredzot mums ir ejami divi ceļi. Mums ir jāizskata sava situācija. Es iestājos par Latvijas naudas izveidošanu, pēc tam mēs varētu runāt par to, kādas īpašas attiecības ir starp šīm naudām Igaunijā, Latvijā, Lietuvā. Ja mēs veidotu arī vienotu Baltijas tirgu, acīmredzot visa situācija, kas saistīta ar muitas atvieglojumiem starp visām trim republikām, perspektīvā novestu, iespējams, pie tā, ka izveidotu vienu valūtas vienību, taču tas ir perspektīvas jautājums.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Gavrilovam.

M.Gavrilovs: */Man ir nākamais jautājums. Spriežot pēc jūsu runas, jūs uzņemat tiešu kursu uz tirgus ekonomiku. Cik es zinu, viena no Rietumu parauga tirgus ekonomikas galvenajām problēmām ir cīņa ar šādu dilemmu: no vienas puses, inflācija, no otras puses, bezdarbs. Man ir jautājums jums kā piedāvātajam valdības vadītājam: kā jūs konkrēti domājat risināt šo dilemmu Latvijā? Tāpēc ka gan inflācija, gan bezdarbs no divām pusēm dod triecienu darbaļaudīm./

I.Godmanis: */Par inflāciju. Es domāju, ka jautājums risināms, ieviešot savu naudas sistēmu, jo situācija ir tāda, ka šogad un pērn Maskavā ir nodrukāti aptuveni 18 miljardi rubļu bez preču seguma. Un jebkura pāreja uz tirgus attiecībām šādā situācijā var novest pie tā, ka mēs faktiski nekontrolējam, ar kādu naudu pārejam uz tirgus attiecībām. Tas ir pirmkārt.
Otrkārt, es jau teicu, ka mazaizsargātās grupas var aizsargāt ar noteiktas preču grupas ļoti stingru normēšanu. Kad būs izveidojusies vairāk vai mazāk normāla situācija cenu jomā, es ar to domāju nevis to, ka cenas kļūs zemas, bet gan to, ka cenas atbildīs realitātei, tad mēs redzēsim, cik lielā mērā būs mainījusies situācija darbaspēka nodarbinātībā. Es gribu teikt, ka, piemēram, vieglajā rūpniecībā mums ļoti trūkst darbaroku. Tas attiecas uz vairākiem uzņēmumiem, konkrēti, uz šūšanas izstrādājumu firmas “Latvija” tekstiluzņēmumiem. Domājams, ka darbaroku trūkums pie mums pastāv vēl vismaz divās nozarēs. Tā ir lauksaimniecība, tiesa, ne visos rajonos, kā arī komunikāciju un transporta celtniecība.
Protams, bezdarba problēmas risināšana būs saistīta arī ar pārprofilēšanu. Acīmredzot šo pārprofilēšanu vajadzēs finansēt no divām pusēm: gan pašiem uzņēmumiem, gan valstij un valdībai. Tieši pārprofilēšanas procesam vajadzēs kaut kādā veidā likvidēt totāla bezdarba problēmu.
Ko es gribu vēl teikt? Ja mēs runājam par cīņu pret inflāciju, tad to regulē tirgus. Šai ziņā es pievienojos akadēmiķa Popova viedoklim, ka neatkarīgi no tā, kur tas tiek darīts — Rīgā vai Maskavā, centralizēti nav iespējams tirgu regulēt un ka regulācijai jābūt vairāk vai mazāk decentralizētai. Vēl jo vairāk tāpēc, ka jaunievēlētā pašvaldība kaut kādā mērā ņem vērā viena un otra reģiona specifiku. Mēs varam iet šādu ceļu, tāpēc ka Latvija atšķirībā no PSRS ir neliela republika un šeit nav tik lielu sociālo atšķirību, atšķirību ekonomikas līmenī un tamlīdzīgi. Domāju, ka šeit process būs sāpīgs, taču ne tik ļoti sāpīgs kā visā Savienībā./

Priekšsēdētājs: */Mums ir divas minūtes. Jūs tagad vai pēc pusdienām?/

G.Agafonovs: */Tagad, jo vairāk tāpēc, ka mans jautājums sasaucas ar iepriekšējo jautājumu. Godmaņa kungs, manuprāt, rūpniecības privatizācija, tās problēmas, ko radīs mūsu rūpnīcu un fabriku apgāde ar resursiem, un brīvas preču—naudas attiecības noteikti radīs bezdarbu. Atbildot uz iepriekšējo jautājumu, jūs centāties mūs pārliecināt, ka pie mums bezdarba vai nu nebūs, vai tas būs ļoti nelielā līmenī. Es gribētu uzdot jautājumu: ko jūs un jūsu valdība plānojat darīt, lai aizsargātu tos strādniekus un inženierus, kuri paliks bez darba? Tieši lai aizsargātu? Kādi ir jūsu plāni šai ziņā?/

I.Godmanis: */Jūs runājat par apgādes kanāliem. Ja vērīgi ieskatīsimies tajā likumā un PSRS Ministru padomes 102.lēmumā, tur PSRS Valsts plāna komitejai, Valsts materiāltehniskās apgādes komitejai faktiski uzlikts par pienākumu piegādes republikai neaplūkot vertikāli, bet nodot tās Ministru padomes pārziņā. Tagad faktiski tas nenotiek. Fondapgāde notiek pa vairākām vertikālēm: pa agrorūpnieciskā kompleksa vertikāli, pa Valsts materiāltehniskās apgādes komitejas vertikāli, pat vēl pa celtniecības organizāciju vertikāli. Ja to nodod Ministru padomes pārziņā un tikai Ministru padome rīkojas, ievieš un nodrošina tālāko sadali republikā, tad tas var kaut cik mazināt spriedzi.
Un otrs. Ja jūs domājat, ka bezdarbu radīs tas, ka tiks pārtrauktas piegādes, es domāju, ka šīm organizācijām, arī republikas Valsts materiāltehniskās apgādes komitejai, jākļūst ne tikai par fondu un materiālo resursu apmaiņas vietu, to saņemšanas vietu, bet arī jādarbojas kā starpniecības organizācijām, maksimāli attīstot decentralizētos sakarus. Ja izdosies attīstīt decentralizētos sakarus ar vairākām Savienības republikām, tad mēs abpusējās apgādes problēmu atrisināsim.
Ja jūs domājat, ka ražošanas uzņēmumu privatizācija tūlīt novedīs pie bezdarba, tad tieši ražošanas sfērā, kur ir lieli uzņēmumi, šim procesam ir jābūt lēnam. Pakāpeniskajai pārejai uz akciju sabiedrībām jābūt ļoti lēnai un precīzai, ir jāizstrādā mehānisms attiecībā uz to, kā uzņēmumā strādājošie cilvēki piedalās šajā procesā, kāds ir to akciju procents, kuras viņi iegādājas; vai viņiem ir prioritāte. Proti, īpaši lielo ražošanas apvienību privatizācijas mehānismam ir jābūt ļoti precīzam. Un tad bezdarba pieauguma temps tiks vismaz ļoti nobremzēts un izpaudīsies mazākā mērā, tāpēc ka vienlaikus notiks pārprofilēšanas process, kurš arī būs sāpīgs, bet bez kura gluži vienkārši nevar iztikt. Ja mēs tagad sakām, ka privatizācijas ceļš tūlīt novedīs pie bezdarba, tad varam to neveikt. Ja neko nedarīsim, tad pēc kāda laika mums būs totāls bezdarbs. Tas gluži vienkārši pavirzīs problēmu kaut kur uz priekšu.
Klasiskā aizsardzība, protams, ir bezdarbnieka pabalsts. Taču es domāju, ka ar lielajiem uzņēmumiem saistītajiem procesiem jānoris tik lēni, lai šeit lēciena nebūtu. Bet tas neattiecas uz mazajiem uzņēmumiem, uz pārstrādes sfēru un tamlīdzīgi./

Priekšsēdētājs: */Saskaņā ar reglamentu mums tagad ir pārtraukums. Pēc pārtraukuma pirmie jautājumus uzdos deputāts Viktors Alksnis un deputāts Seiksts. Pēc pārtraukuma atbilstoši procedūrai es jums došu vārdu. Tiek izziņots pārtraukums līdz pulksten 13./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, ieņemiet savas vietas. Pulkstenis ir 13. Turpinām mūsu darbu. Pirms mēs atsākam vēl 50 minūtes uzdot jautājumus kandidātam, vajadzētu organizatoriskā ziņā vienoties par rītdienu. Tātad darba gaitu un kārtību mēs jau apstiprinājām, rīt pulksten 16.30 mēs beidzam sesijas sēdi. Un tāpēc ir šāds priekšlikums. Es jums jau izteicu domu, ka pulksten 16.30 šeit varētu būt autobuss, un pulksten 17 mēs Brāļu kapos noliktu ziedus. Mēs uzaicinātu arī visu reliģisko konfesiju pārstāvjus, kuri vēlētos kopā ar Augstākās padomes deputātiem piedalīties šajā ceremonijā. Tāds ir priekšlikums, ko mēs, Augstākās padomes vadītāji, izvirzām. Šajā sakarā vārdu lūdz deputāts Ščipcovs.

O.Ščipcovs: */Cienījamie kolēģi! Es piedāvāju jūsu uzmanībai šādu aicinājumu: “Tautu un to valdību arvien lielāku atzinību iegūst jaunā domāšana, uz kuru pirms dažiem gadiem aicināja Mihails Gorbačovs. Sperti pirmie soļi ceļā uz kara draudu novēršanu un cilvēces glābšanu no kodolkatastrofas, paveras plašas perspektīvas sadarbībai miera un uzplaukuma vārdā. Tāpēc īpašu nozīmi iegūst pār fašismu izcīnītās uzvaras jubileja. Bez šīs uzvaras cilvēce nevarētu iet pa progresa, brīvības un demokrātijas ceļu. Civilizācijas bojāejas draudi apvienoja cīņā pret fašismu valstis ar dažādu politisko iekārtu. Šodien mēs izsakām pateicību visām Padomju Savienības tautām, kuras uz saviem pleciem iznesa galveno smagumu cīņā ar “brūno mēri”. Pienācīgi novērtējam visus antihitleriskās koalīcijas sabiedrotos. Atzīmējam to tautu nopelnus, kuras varonīgi pretojās agresoram. Atmiņā atgriežamies fašistiskās okupācijas gados, kad par Ostlandi pārdēvētajā Latvijā darbojās Salaspils koncentrācijas nometne. Kad gāja bojā bērni, sirmgalvji un sievietes, tika īstenots genocīds pret ebreju tautu. Mēs noliecam galvas, godinot iebrukuma gados bojāgājušo cilvēku piemiņu. Pateicīgā Latvijas tauta nekad neaizmirsīs daudznacionālās Sarkanās Armijas lielo ieguldījumu pār fašismu gūtajā uzvarā. Tās rindās kopā cīnījās krievi un latvieši, ukraiņi un poļi, baltkrievi un armēņi, citu tautību cilvēki. Mēs pienācīgi novērtējam partizānus un pagrīdniekus, visus, kuri pašaizliedzīgi strādāja aizmugurē. Sirsnīgi sveicam Lielā Tēvijas kara veterānus, visus, kas tuvināja šos lielos miera un brīvības svētkus. Mēs novēlam jums, dārgie draugi, veselību un laimi. Mūžīga slava varoņiem, kas krituši cīņā par Dzimtenes un cilvēces brīvību!”
Vai kādam no deputātiem, godātajiem kolēģiem, ir iebildumi pret republikas Augstākās padomes aicinājumu Latvijas tautai sakarā ar 45.gadadienu kopš uzvaras pār fašismu?/

Priekšsēdētājs: */Esiet tik labs, iedodiet man tekstu. Paldies./ Vai arī jūs gribat kaut ko teikt šajā sakarā?

O.Kostanda: Man ir iebildums par rītdienas iespējamo došanos uz Brāļu kapiem. Es kā Brāļu kapu komitejas valdes loceklis, kā Latviešu nacionālās karavīru biedrības biedrs un arī kā vēsturnieks gribētu aizrādīt, ka Brāļu kapi Rīgā ir veidojušies kā Pirmā pasaules kara latviešu strēlnieku svētnīca un neatkarības cīņu svētnīca. Un es domāju, ka nevajadzētu jaukt kopā šo kapu jēgu, jo mēs stagnācijas gados būtībā esam pārvērtuši tos par visu iespējamo Latvijas teritorijā notikušo cīņu atceres vietu. Otrajam pasaules karam Rīgā ir veltīts īpašs piemineklis Pārdaugavā, un, ja deputāti nolemtu nolikt ziedus un atcerēties Otrā pasaules kara noslēgumu, varbūt vajadzētu to darīt tieši šim mērķim atbilstošā vietā. Otrkārt, runājot par šo aicinājumu, es domāju, ka varbūt ir jāizveido īpaša redakcijas komisija, un rūpīgi jāapsver visi “par” un “pret”. Tajā varētu piedalīties arī vēsturnieki, kuru mūsu Augstākajā padomē ir ļoti daudz, un tikai tad vajadzētu izšķirties un spriest tālāk.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Preinbergam.

G.Preinbergs: Runājot par aicinājumu, es principā varētu piekrist, taču, ja mēs runājam par tiem, kuri strādājuši frontes aizmugurē, mums obligāti būtu jāpiemin tie, kuri strādāja Gulaga arhipelāgā, ogļu raktuvēs, tundrā un tā tālāk, jo viņu darbs bija mokošs, viņi cieta badu un arī viņu darbs tika izmantots karam un uzvarai karā.

Priekšsēdētājs: Kādi vēl būtu priekšlikumi?
No zāles: Man būtu ierosinājums tomēr atgriezties pie tā jautājuma, kuru mēs sākām apspriest pirms pusdienām. Tagad mēs esam novirzījušies no temata.

Priekšsēdētājs: Godātais kolēģi, mums ir jāveido nākamās dienas darba kārtība, un man vajag jūsu padoma.

I.Bērziņš: Arī es principā piekrītu šim aicinājumam, taču atbalstu deputāta Konstandas priekšlikumu izveidot redakcijas komisiju, kas izdarītu visus labojumus un papildinājumus. Ja vēl kāds kaut ko gribētu piebilst, to varētu iesniegt rakstveidā, pēc tam komisija varētu strādāt, bet deputāti nobalsotu, lai šajā ziņā nebūtu nekādu domstarpību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai jautājumi vēl ir? Nav. Tātad viss skaidrs. Un tagad priekšlikums par pirmo jautājumu — par Brāļu kapiem. Es pilnīgi apzinos, ka šeit ir zināmas pretrunas. Šīs pretrunas ir radījusi pati vēsture, taču šodien ir tāda situācija, ka mums pašiem viss ir jāizlemj, vienīgi jāatceras, ka šeit, Brāļu kapos, tiešām atspoguļojas Latvijas sarežģītā vēsture, un mēs, būdami Brāļu kapos un nolikdami ziedus abos strēlnieku sektoros, varētu ar pietāti uzsvērt tieši šīs sarežģītās vēstures akcentus. Tāpēc varbūt nobalsosim par šo jautājumu. Vai iebildumu nav? Kuri atbalsta priekšlikumu, ka mēs pulksten 16.30 beidzam sēdes darbu un pulksten 17 noliekam ziedus Brāļu kapos, lūdzu balsosim. Vispirms ieslēdziet reģistrācijas mehānismu, nospiediet jebkuru pults pogu. Vai varam rezumēt? Paldies. Piedalās 183 deputāti. Kuri ir par izteikto priekšlikumu, lūdzu balsojiet! Kuri ir pret? Kuri atturas? Tātad — kuri ir par priekšlikumu, lai deputātu delegācija pulksten 17 Brāļu kapos noliktu ziedus ar tādu skaidrojumu, kuru es jums sniedzu. Lūdzu, kuri ir par, pret vai atturas — balsojiet! Lūdzu rezultātu! Par — 113, pret — 35, atturas — 31.Līdz ar to šo jautājumu esam izlēmuši. Kā es jau teicu, mēs oficiāli uzaicinām piedalīties arī reliģisko konfesiju pārstāvjus. Kas attiecas uz pārējiem, tad es domāju, ka rīt ziedus noliks arī sabiedriskās organizācijas, un šajā ziņā īpaša saskaņošana nav vajadzīga.
Tagad par otro jautājumu — par aicinājuma projektu. Tas ir ļoti loģisks priekšlikums, ka ir vajadzīga redakcijas komisija, kura, ņemot par pamatu nupat nolasīto tekstu, varētu to pilnveidot atbilstoši priekšlikumiem. Varbūt šajā darbā varētu pieteikties paši deputāti, lai organizatoriski tas ritētu ātrāk uz priekšu. Protams, deputāts Ščipcovs jau ir šajā komisijā, jo tas ir viņa projekts.
Lūdzu, varbūt nosauciet kādus piecus uzvārdus — Indulis Bērziņš, deputāte Marjaša … Līdz ar to uzskatīsim, ka šī komisija ir izveidota, un mēs ļoti lūdzam jūs pusdienas pārtraukumā sapulcēties, apspriesties, lai mēs varētu dzirdēt galīgo redakciju. Pulcēšanās vieta — Prezidija zāle. Tālāk vārds deputātam Beskrovnovam. */Vai jūs vēlaties ko teikt par procedūru? Lūdzu./

S.Beskrovnovs: */Anatolij Valerjanovič, cienījamie deputāti! Man ir liels lūgums. Deputātam, kurš uzdod jautājumu, tas skaidri jāformulē ne vairāk kā 20 sekunžu laikā, bet atbildētājam tikpat skaidri jāatbild uz jautājumu, maksimums, 2 minūtēs./

Priekšsēdētājs: */Atvainojiet, kāds ir jūsu viedoklis? Tagad acīmredzot jau ir jāpierakstās debatēs. Iesniedziet sekretariātam to deputātu sarakstu, kuri grib pēc tam 5 minūtes runāt debatēs./

S.Beskrovnovs: */Protams. Es domāju, no frakcijas tur jau ir viedoklis./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Viktoram Alksnim.

V.Alksnis: */Godātais kolēģi! Jūs pilnīgi pamatoti savā runā atzīmējāt, ka nav pieļaujama lauksaimnieciskās ražošanas sašaurināšanās Latvijā. Taču fakts ir tāds, ka mēs 60 procentus lopbarības savai lopkopībai saņemam no Savienības. Un Savienībai acīmredzot jaunajā situācijā būs izdevīgi šo lopbarību dot Novgorodas un Kurskas apgabalam vai par savu naftu pirkt gaļu tieši Rietumos. Ko šajā ziņā plāno darīt republikas valdība?/

I.Godmanis: Es runāšu par trijām lietām: pirmkārt, par gaļas cenas nosacītu koeficientu Savienībā un pasaules tirgū: 0,26 ir gaļas cena, kas figurē iekšējā PSRS tirgū, un 0,20 ir tā, kas figurē ārējā tirgū. Tas nozīmē, ka pirkt gaļu šeit, Savienības tirgū, ir vismaz 10 reizes lētāk nekā ārpusē, tas ir viens. Otrkārt. Jā, mums kopumā ir vajadzīgs apmēram 88 tūkstoši tonnu kombinētās spēkbarības. Īpaši pagājušajā gadā šajā ziņā bija daudz problēmu, jo pietrūka gandrīz puses, un arī tagad, 1990.gadā, ir pamatotas bažas, ka tiks samazinātas šīs piegādes. Tātad ir skaidrs — ja piegāžu nebūs, lopkopības produkcija samazināsies. Un šajā sakarā es varu atbildēt tā — diemžēl lopkopības barības bāze ir veidota pēc tāda principa, ka tās lielākā tiesa, īpaši kombinētā spēkbarība, tiek piegādāta no Savienības. Šo jautājumu varētu risināt divējādā ceļā — pirmkārt, maksimāli jāpalielina citu lopbarības formu proporcija, šeit īpaši domāju sienu un zāles lopbarību. Un otrkārt. Redzat, tas ir viens un tas pats jautājums — kā nodod graudus valstij. Vēl pirms kāda laika vairāku saimniecību vadītāji izmantoja situāciju un nenodeva graudus, bet atstāja šo graudu daļu sev, lai varētu uz vietas ražot spēkbarību. Protams, vienkārši tas nav, un tajā pašā laikā normālu sarunu rezultātā šo proporciju varētu mēģināt uzlabot. Ja atceraties, septiņdesmitajos gados, kad būvēja ļoti daudz tā saukto vieglās lopkopības novietņu, visu šo situāciju pārskrūvēja tā, ka radās ļoti stipra atkarība no Centra. Taču, ja runājam par situāciju, ka mums vairs nedos neko, kā sacīja kolēģis Alksnis, tad saprotiet — tas vairs nav ekonomisks, bet gan politisks jautājums. Mums nedos neko un mēs nedosim pretī neko — tas nav ekonomisks risinājums. Risinājums būtu tas, kā samērot un veidot tirgus attiecības. Vēl es varētu teikt, ka ne visās valstīs lopbarībai ir tieši graudu bāze. Daudzās valstīs ļoti efektīvi izmanto kukurūzu, pie mums šī prakse pietiekami neizvērtās, un tomēr, pēc manām domām, ir jāpārveido arī barības proporcijas.

Priekšsēdētājs: Deputāts A.Seiksts, nākamais — Oļegs Ščipcovs.

A.Seiksts: Vai drīkst tikai vienu jautājumu?

Priekšsēdētājs: Norunāsim tā: viens jautājums, bet izņēmuma gadījumā šis jautājums var būt divās daļās.

A.Seiksts: Jūs ļoti reālistiski raksturojāt situāciju, kāda ir un var būt. Izejot no tā, noteikti var rasties tāds stāvoklis, kad valdību vainos arī par to, par ko tā nav vainīga. Kā jūs esat paredzējis aizstāvēties, kā valdība domā aizstāvēties? Vai varbūt prasīt kādas plašākas pilnvaras, īpaši ekonomiskajā jomā? Vai varbūt ir kāds cits variants?

I.Godmanis: Ko nozīmē aizstāvēties? Viena lieta ir valdībai aizstāvēties pret masu informācijas līdzekļiem un tautas sašutumu, otra lieta — zināmā mērā koordinēt valdības rīcību un darbību kopā ar Augstāko padomi, jo valdība ir tiesīga darboties likumu ietvaros. Acīmredzot attiecīgo ministriju un resoru pārstāvjiem jāstrādā pastāvīgajās komisijās, kas organizēs šo saikni starp pastāvīgo komisiju un attiecīgo ministriju, lai vienmēr būtu abpusēja saikne, lai būtu zināms, kas notiek komisijās, kādi likumi tiek izstrādāti, bet tajā pašā laikā ministrijas pārstāvis dod informāciju par to, kāda ir reālā situācija ārpus Augstākās padomes.
Otrs — es domāju, ir jābūt ļoti augstā līmenī valdības cilvēkam, kas nodarbojas ar valdības jautājumiem Augstākajā padomē, kas mēģina izskaidrot un aizstāvēt valdības pozīciju vienā vai otrā jautājumā deputātu priekšā. Aizstāvēties no masu informācijas līdzekļu uzbrukumiem, ja valdības politika ir vairāk vai mazāk nepareiza viņu izpratnē. Es domāju, ka šajā grūtajā periodā jāpastiprina valdības ideoloģijas daļa, īpaši pieņemot grūtus lēmumus. Ir jāizveido kārtīgs preses sektors, kārtīgs informācijas sektors, kas nepārtraukti informētu tautu par tiem pasākumiem, kuri valdībai jāveic. Un šeit ir problēma — valdībai nav savas avīzes. Šis jautājums ir jāatrisina vistuvākajā laikā. Problēma ir par laiku televīzijā, svarīgi, lai tautai tomēr tiek izskaidrots no pirmām rokām, ko valdība dara, t.i., ko dara Ministru padomes priekšsēži, no vietnieku un ministru mutes lai ļaudis to dzirdētu, jo tam ir cits svars nekā tad, kad tas tiek, korespondentiem piepalīdzot, zināmā mērā transformēts, un līdz ar to nereti pazūd pati būtība. Tā es iedomājos šo aizstāvību. Protams, cerot arī uz pašvaldības un zemākās izpildvaras zināmu atbalstu.

Priekšsēdētājs: Deputāts Ščipcovs, nākamais — deputāts Jevgēņijs Jagupecs.

O.Ščipcovs: */Godmaņa kungs, man ir divi īsi jautājumi. Viens jums kā politiķim. Jūs minējāt Somijas Republiku, kas tur augstā godā Oktobra revolūciju un Ļeņinu, savas neatkarības svinēšanu saistot ar viņa parakstu. Kāda ir jūsu attieksme pret Oktobra revolūciju un Ļeņinu? Un otrais. 4.maijā laikrakstā “Izvestija” 70.gadu sākumā emigrējušais rakstnieks Vladimirs Maksimovs apgalvo, ka pasākumiem, kuri citās demokrātiskās valstīs līdzīgā situācijā tiktu veikti pret Lietuvu, būtu bijis totālas blokādes raksturs. Ko darīsit jūs, kļuvis par premjerministru, ja Maskava izmantos demokrātisko valdību praksi?/

I.Godmanis: Uz pirmo jautājumu varu atbildēt, izmantojot mūsu Deklarācijas tekstu. Mūsu Deklarācijā rakstīts: “Latvijas Republikas attiecības ar PSRS veidot saskaņā ar joprojām spēkā esošo 1920.gada 11.augusta miera līgumu starp Latviju un Krieviju.” Zinot, ka šis līgums tika noslēgts tieši pēc Ļeņina iniciatīvas, ar Ļeņina atbalstu, kaut arī Ļeņina paraksts nav, to ir parakstījis Joffe. Tajā pašā laikā ir absolūti pozitīvi vērtējama Ļeņina nostāja par to, ka Latvijai, tāpat kā Igaunijai un Lietuvai, arī Somijai ir tiesības uz neatkarību. Vērtējot 1917.gada revolūciju, jāteic, tie ir revolucionāri sociāli procesi, kas tajā laikā Krievijā norisinājās. Protams, mani nedaudz uztrauc, ka līdz ar šo revolūciju tika zināmā mērā pat pārtraukts tas demokrātiskais process, kas savā laikā Krievijā notika, — pirmā Satversmes sapulce, kas tika izdzenāta, un šis demokrātiskais process diemžēl… Varbūt jāņem vērā arī 6.jūlijs, kad tika pārtraukts daudzpartiju process. Tomēr jābūt godīgam un jāsaka, ka visas negatīvākās lietas Padomju Savienībā sākās tieši pēc Ļeņina nāves. Politikā viņš jāvērtē kā ļoti liela mēroga politiķis. Vēlreiz gribu teikt, ka nav daudz piemēru, kas pierādītu, ka Ļeņina attieksme pret Latviju ir bijusi jebkādā variantā impēriska.
Otrais jautājums ir jautājums par totālo blokādi. Jūs varbūt atceraties, ka televīzijas pārraidē es uzdevu šo jautājumu vienam no mūsu partijas līderiem un dzirdēju atbildi, ka pret šo blokādi iestājas praktiski jebkura partija Latvijā. Un tas jau ir liels spēks, tas nozīmē, ka ne tikai pozīcija, bet arī opozīcija šajā ziņā diez vai būs ieinteresēta, lai šī ekonomiskā blokāde pilnā mērā tiktu realizēta. Es ceru, ka arī opozīcija kaut kādā veidā varēs piedalīties šajā procesā, ko sauc par sarunām, ko sauc par masu informācijas līdzekļu ietekmēšanu, lai būtu normālas politiskās un ekonomiskās attiecības. Jo ekonomiskā blokāde kā atbilde uz politisku soli ir vienkārši politisko atbilžu trūkuma rezultāts, nekas cits.

J.Jagupecs: */Godmaņa kungs, savā ziņojumā jūs galvenokārt veltījāt uzmanību rūpniecības attīstības jautājumiem. Vai tas nozīmē, ka nākamā valdība atsakās no lauksaimniecības prioritatīvas attīstīšanas? Un jautājuma otra daļa. Savā ziņojumā jūs nepieskārāties ar nākamās neatkarīgās Latvijas valsts militāro organizatorisko struktūru izveidošanu saistīto jautājumu lokam. Vai tas nozīmē, ka Ministru padomes kabinets pārejas periodā neizskatīs ar valsts militāro organizatorisko struktūru izveidošanu saistītos jautājumus?/

I.Godmanis: Es atbildēšu, sākot no pēdējās jautājuma daļas. Militārais jautājums. Es domāju, ka valdības komisijā ļoti būtiski ir izveidot divas lietas. Acīmredzot tā ir praktiskā darbība, lai ievērotu PSRS militārās intereses Baltijas reģionā. Domājams, ka šādi komisijai jāstrādā arī Augstākajā padomē, kura likumdošanas līmenī veido attiecības ar Baltijas kara apgabalu. Domāju, ka jautājums ir politisks un diez vai atrisināms Baltijā. Tas risināms sarunās ar Maskavu. Mana personiskā attieksme ir tāda, ka pirmajā laikā mums pakāpeniski jāpanāk tāds stāvoklis, ka PSRS karaspēks Baltijā un Latvijā ir ar karaspēka bāzes statusu. Tas nozīmē, ka bāzei ir definēts savs statuss, ir visi tie nosacījumi, kad var notikt arī Valdības komisijas sarunas, un karaspēks Latvijā tiek leģitimēts. Leģitimēts, protams, samazinot to arī skaitliski. Es reāli iedomājos, ka ar laiku šim karaspēkam ir jābūt ar bāzes statusu.
Sāpīgie jautājumi par ekoloģiju un arī jautājumi par zemes izmantošanu, protams, risināmi pirmām kārtām. Tas neizslēdz, ka, sakarā ar starptautiskā stāvokļa saspīlējuma mazināšanos un samazinoties karaspēkam perspektīvā par četrarpus miljoniem, par to būtu jācīnās arī Latvijas valdībai, jo mēs ejam uz demilitarizētu pasauli. Jautājums par Latvijas armiju kā tādu, — es domāju, ka te ir divi principi, mums nozīmīgas ir divas lietas — mēs gribam dzīvot mierā ar kaimiņiem, mēs gribam, lai Latvijā būtu kārtība. Ko nozīmē kārtība? Lai nebūtu noziedzības, lai situācija būtu tāda, kas ļautu cilvēkiem mierīgi strādāt. Tātad es nerunāšu šeit par karaspēku, es labāk runātu par kārtības sargiem, tā saucamajiem vietējās pašvaldības kārtības sargiem. Ar to var nodarboties padome. Man personiski patlaban nav nekādu plānu par nacionālās armijas veidošanu Latvijā, man nav arī šādas programmas. Tas ir atkarīgs arī no Augstākās padomes komisijām, kuras nodarbojas ar šīm lietām. Domāju, ka jautājums mazliet ir saistīts arī ar muitu. Un ne tikai preču aizsardzībā. Es nezinu, cik lielā mērā iekšlietu darbinieki var ņemt te dalību.
Jūs jautājāt vēl par lauksaimniecību. Es pievērsu lielu uzmanību rūpniecībai. Redziet, situācija ir tāda, ka ar eksportu mums ir ļoti grūti. No produkcijas apmēram tikai divi procenti, pat mazāk, tiek eksportēti, un diemžēl eksporta lauvas tiesa ir eksports, Latvijai piedaloties tā saucamajās jauktajās sabiedrībās, t.i., kad Vissavienības organizācijas ceļ vai kaut ko dara ārzemēs un Latvija piedalās. Eksporta lielākā daļa ir tieši rūpniecības ražojumi. Tā kā mums ir pietiekamas iespējas attīstīt arī augsti tehnoloģisku un materiālietilpīgu rūpniecību, rūpniecības jautājums ir jāskata ļoti nopietni.
Lauksaimnieciskā produkcija eksportā veido ļoti mazu daļu. Varu minēt arī piemērus, kur eksportētāji lielākoties ir rūpniecības uzņēmumi. Runājot varbūt esmu vāji atspoguļojis jautājumus par lauksaimniecību un tās attīstību. Es vēlreiz uzsveru, ka mums vēl ir jāsasniedz daudz no tā, kas šeit bija izdarīts jau 1940.gadā. Mums raža ir 21,5 centneri no hektāra, kas ir divas, divarpus reizes mazāk nekā normāli attīstītās valstīs, piemēram, Vācijas Demokrātiskajā Republikā tā ir 45 centneri. Mums piena izslaukums ir vidēji 3300 kg no govs, tas arī nebūt nav pats labākais rādītājs. Ja Latvijā ir 16 procenti saimniecību, kuras novāc zem 20 centneriem no hektāra, turklāt vidēji Savienībā no hektāra novāc 17,4 centnerus. Tas nozīmē, ka mēs šajā nozarē esam ļoti vāji. Tāpēc viens no būtiskiem uzdevumiem, kas nākamajai valdībai jārisina — vai nu departamenta līmenī, vai priekšsēdētāja vietnieka līmenī —, ir lauku problēmas. Pirmā no tām ir reģionālā lauksaimniecības mašīnbūve. 33 uzņēmumi patlaban sākuši šo jautājumu risināt, bet neaizmirsīsim, ka privātām saimniecībām mums vajag vismaz 80 jauna tipa mašīnu. Ļoti smaga lieta ir pārprofilēšana. Un te es gribu atbildēt, ka jautājums par lauksaimniecību Latvijā ir saistīts ar divām lietām: ar juridisko pusi un Latvijas lauksaimniecības praktisko sadarbību ar rūpniecību. Nedrīkst būt tāda situācija, ka četras lielas lauksaimniecības mašīnu rūpnīcas ražo produkciju, kuras lielāko daļu izmantot uz vietas ir grūti. Īpaši mazās saimniecībās tas ļoti asi jūtams. Tādēļ reģionālais mašīnbūves komplekss ir ārkārtīgi nozīmīgs. Tā kā nekādā gadījumā es negribu samazināt lauksaimniecības lomu, taču, ja mēs ejam uz priekšu, uz attīstību, tad arī rūpniecība mums ir ļoti nozīmīga joma.

Priekšsēdētājs: Deputāte Ilma Briņķe, lūdzu, jautājiet.

I.Briņķe: Pagājušajā nedēļā, uzstājoties Latvijas televīzijā, bijušais valdības priekšsēdētājs Breša kungs teica, ka Latvijas valdība ir parādā republikas ekoloģijai. Tik tiešām, skatoties no ekoloģiskās likumdošanas viedokļa, šī likumdošana ļoti bieži tika pārkāpta tā saucamajā izņēmuma kārtā. Kā zināms, ir ļoti grūti kārtot svešus parādus. Acīmredzot laika trūkuma dēļ jūs nepaspējāt pakavēties pie šīs problēmas. Sakiet, lūdzu, kā jūs vērtējat ekoloģisko situāciju Latvijā?

I.Godmanis: Acīmredzot var izdalīt trīs ļoti smagus, asus ekoloģijas momentus, kuri ir jau arī esošās vai iepriekšējās valdības uzmanības lokā. Tie ir Ventspils, Jūrmala, Olaine un Rīga jau pati par sevi. Ekoloģijas jautājums ir saistīts ar investīcijām. Piemēram, mums Latvijā tikai 1,6 procenti no kopējās naudas tiek doti ekoloģijai. Taču tādās valstīs kā ASV un citur ekoloģijai dod līdzekļus apmēram virs 4, pat līdz 7 procentiem. Bet tas ir saistīts arī ar mūsu iespējām, mūsu bagātību un mūsu nabadzību. Attiecībā uz Ventspili valdībai acīmredzot vajadzētu izpildīt to, kas ir ieplānots un ko plāno darīt. Runa ir par rekonstrukciju tām attīrīšanas ietaisēm, kas ir naftas eksporta bāzei, par jaunās piestātnes izveidi. Tas atslogos ekoloģisko situāciju Ventspilī. Sakarā ar ekoloģisko situāciju PSRS centrālie resori sola izdalīt 17 miljonus rubļu. Vai tas ir daudz vai maz? Es domāju, ka par to vislabāko atbildi varēs sniegt vietējās pašvaldības vadītāji Ventspilī. Galvenais, ka šī nauda tomēr ir, un ir ļoti būtiski, lai valdība rīkotos godprātīgi, lai šī nauda, kas domāta Ventspilij, nekādā ziņā netiktu novirzīta citiem mērķiem.
Jūrmalā, būsim pilnīgi godīgi, lielākā problēma neapšaubāmi ir Slokas kombināts. Somijas firmas ir nonākušas pie secinājuma, ka, lai atveseļotu kombinātu, lai tas strādātu tiešām ekoloģiski tīri, trijos gados ir jāinvestē 27 miljoni dolāru. Tādas naudas mums gluži vienkārši nav. Tajā pašā laikā par celulozi pasaulē ļoti labi maksā. Un ir jautājums: ja mēs nonāksim smagā ekonomiskā situācijā, vai varēsim atļauties šo rūpnīcu slēgt? Vai mēs varam samazināt celulozes ražošanu? Es pilnīgi piekrītu ekologiem. Ja izdosies atrisināt jautājumu par kolektoru un inženierbūvju, attīrīšanas būvju pievienošanu Rīgas attīrīšanas sistēmai, varbūt Slokas kombināts varēs strādāt.
Trešais jautājums ir par Olaini. Tur valdība arī ir iesākusi attiecīgu darbību: tiesa, es pats gan neesmu redzējis, kā realizējas jautājums, kas saistīts ar ekoloģiskajām problēmām. Tajā pašā laikā “Latbiofarm” jaudas ir pieaugušas sakarā ar to, ka tiek ražotas vienreizējās lietošanas šļirces, un tā ir ļoti vajadzīga lieta. Nepatīkami, ka mums vēl 13 pilsētās ir jāuzceļ attīrīšanas būves, bet par Rīgu es gribu pateikt īpaši. Rīgā šīs te attīrīšanas ietaises pilnībā problēmu neatrisinās, un, ja valdība nerealizēs ar Augstākās padomes likumu pieņemto dzelžaino politiku attiecībā uz lokālajām attīrīšanas ietaisēm uzņēmumos, no kuriem, piemēram, visdramatiskākā situācija, cik man zināms, ir “Aldarī”, Rīgas gaļas konservu kombinātā un tā tālāk, ja nedarbosies šīs lokālās attīrīšanas ietaises, ar globālām attīrīšanas ietaisēm problēmu atrisināt nevarēs. Un šeit ir jautājums par uzņēmumu naudas līdzekļiem, t.i., cik lielā mērā uzņēmumi ir spējīgi paši veikt notekūdeņu attīrīšanu. Jo labāk ir tīrīt to, kas jau iepriekš attīrīts, nekā mēģināt tīrīt to, kas ir netīrs jau no sākuma. Tas ir viss, ko es varu pateikt. Protams, ekoloģijas ziņā šī problēma ir smaga, bet ir divas dažādas politikas. Viena politika ir tāda — ja saimnieks ir kaut kur tālu, attieksme pret šo saimnieku ir viena. Bet, ja par saimnieku kļūst tas, kas ir šeit uz vietas, tad attieksme pret saimniekošanu ir citāda. Un uz to es jūs visus aicinu.

Priekšsēdētājs: Valdis Šteins, pēc tam — Jānis Dinevičs.

V.Šteins: Mēs esam pasludinājuši Latvijas neatkarību, jūsu vadībā darbosies Ārlietu ministrija. Kādi būs tās pamatvirzieni attiecībā uz Rietumu politiku?

I.Godmanis: Jā, šeit, man šķiet, ir divi galvenie virzieni. Viens virziens nosacīti ir virziens uz Austrumiem. Tas būs Ārlietu ministrijai smags darbs. Kādā veidā ir iespējams ārlietu politiku koordinēt ar PSRS vai vismaz savstarpēji informēt? Līdz šim visos projektos, arī likumā par ekonomisko patstāvību, tas ir ierakstīts. Tajā pašā laikā man šķiet, ka šajā ziņā ir vismazāk darīts. Un Ārlietu ministrijas uzdevums ir atrast pareizo atslēgu un pareizo proporciju, kā mēģināt patstāvīgi organizēt ārpolitiku, tomēr reāli ņemot vērā, ka tai jābūt koordinētai arī ar PSRS lielvalsts interesēm. Tas ir viens — un turklāt ļoti smags — Ārlietu ministrijas uzdevums. Otrs uzdevums saistīts ar darbu, kas veicams tepat Baltijas ietvaros, jo acīmredzot vajadzēs iecelt pārstāvi Lietuvā un Igaunijā, kā igauņi jau to ir izdarījuši. Te jābūt precīziem, jo diplomātiskās saiknes tomēr ir bijušas ļoti vājas.
Nākamais jautājums ir decentralizācija. Ja mēs atzīstam to, ka Padomju Savienības nākotne ir patstāvīgas republikas, nevis centrs, kas vada visu. Tādā gadījumā stipri palielināsies arī tās politikas apjoms, kuru varēs veikt attiecīgās republikas, kas patlaban ir Padomju Savienībā. Nāks jaunas valdības. Un atkal šis Austrumu posms man šķiet ļoti svarīgs. Runājot par Rietumu posmu, protams, jāteic, ka jautājumu ir pietiekami daudz. Tā ir cīņa par sava lobija izveidošanu gan Rietumu masu informācijas līdzekļos, gan presē, gan televīzijā, gan radio. Tā ir cīņa, lai panāktu normālas starpparlamentārās attiecības. Arī to var valdības organizēt, kaut gan iespējami arī tiešie starpparlamentārie sakari. Tas ir jautājums, kas saistīts ar Latvijas perspektīvo piedalīšanos gan “Helsinku—2” procesā, gan arī visos Eiropas pasākumos. Es domāju, ka sākuma periodā Ārlietu ministrijas darbs var izrādīties ļoti grūts. Lietuvas pieredze rāda, ka atzīšanas politika ir smaga. Un es domāju, ka tāpēc šis uzsvars Austrumos ir ļoti svarīgs.

Priekšsēdētājs: Jānis Dinevičs.

J.Dinevičs: Godmaņa kungs, tai gadījumā, ja jūs apstiprinās par premjerministru, jums būs jāvada šis Ministru kabineta darbs. Kā jūs prognozējat vai kā jūs plānojat savu sadarbību ar ministriem? Vai būs kāda starpstruktūra, vai šīs starpstruktūras nebūs? Un kādā veidā jūs domājat veikt šo darbu attiecībā uz ministriju aparātu tieši? Vai būs kāda reorganizācija vai nebūs?

I.Godmanis: Šis jautājums ir īpašs, es mēģināšu atbildēt ļoti īsi. Manuprāt, šajā jomā pirmais princips ir, ka valdība nes kolektīvu atbildību, valdība pieņem kolektīvus lēmumus, par lēmumu izpildi atbild konkrētais ministrs, par kopējo situāciju atbild valdība un, protams, arī premjerministrs. Tas nozīmē, ka nopietnu valdības lēmumu pieņemšanā piedalās visi ministri. Tas savukārt nozīmē, ka horizontālajai saiknei starp ministrijām jābūt pilnīgi citā kvalitātē. Pastāv divas alternatīvas, pastāv vēl arī tā saucamais prezidija modelis, kas ir valdība ar saviem vietniekiem. Manas personiskās domas ir tādas, ka valdības priekšsēža vietnieki šajā gadījumā ir problēmu vietnieki. Viņi nedublē ministrus, ministri ir pilnīgi atbildīgi par savu nozari. Protams, situācijai jābūt tādai, ka ministru kabinetam jāsanāk kopā vismaz reizi nedēļā, lai jautājumus varētu operatīvi risināt. Tā ir normāla prakse un pieredze, piemēram, Skandināvijas valstīs. Ministru padomes Lietu pārvaldes darbībā ir jāpanāk tāda situācija, lai Lietu pārvalde nekādā gadījumā nebūtu augstākstāvoša institūcija pār jebkuru ministru, kurš risina savu jautājumu. Lietu pārvaldes galvenais uzdevums, protams, zināmā mērā ir koordinācijas jautājumi, kas saistās ar kancelejas darbu un tā tālāk. Domāju, ka tieši ministru loma būtiski jāpalielina, jo no tā, cik jaunie ministri spēs strādāt un atdot savus spēkus šim procesam, būs atkarīgs mūsu darbs.

J.Ļaļins: */Man ir divi jautājumi. Pirmais jautājums — valodas mācīšanās. Kā zināms, ir valdības izstrādāta latviešu valodas apguves programma, taču tā tiek pildīta ļoti neapmierinoši. Ko jūs domājat darīt šajā virzienā? Un otrais. Šodien ziņoja, ka LTF frakcija jūsu kandidatūru ieteikusi Ministru padomes priekšsēdētāja amatam. Par ko jūs sevi apzināsities vairāk esam, ja kļūsit par Ministru padomes priekšsēdētāju, — par premjeru vai LTF komisāru?/

I.Godmanis: Runājot par manu stāvokli frakcijā, jāteic: jā, patlaban esmu frakcijas vadītājs. Gadījumā, ja tikšu iecelts, ievēlēts, automātiski apturēšu savas funkcijas kā frakcijas vadītājs, un tiks ievēlēts cits frakcijas vadītājs. Tas ir viens. Attiecībā uz komisāru. Pašam valdības principam, vismaz man tā šķiet, ir jābūt divējādam. Tā ir profesionalitāte plus politiskā atbildība. Ja mēs skatāmies kā agrāk, šī funkcija bija vienas partijas Centrālajai komitejai. Un šis komisāra princips tika organizēts, precīzi ņemot vērā situāciju. Kad valdībā nāca strādāt cilvēki no attiecīgajiem resoriem, tad Centrālkomitejas nodaļas vadītājs bija daudz augstāka persona nekā ministrs. Patlaban šādas situācijas vairs nav. Un es ceru, ka nekad nebūs. Tas pats attiecas uz Latvijas Tautas fronti. Latvijas Tautas fronte nav partija un nekādā gadījumā nav tiesīga tieši iespaidot ne valdības, ne parlamenta locekļus. Jo, pirmkārt, Tautas frontes lēmumi nav saistoši un, otrkārt, es pats proponēju domu, ka tie cilvēki, kas ieņems valsts amatus, apturēs uz savu pilnvaru izpildes laiku jebkādu saistošu partijas vai citas organizācijas lēmumu attiecībā uz sevi. Tā es atbildēšu uz jūsu jautājumu par komisāru vai nekomisāru.
Jautājums par valodas studijām ir ļoti nopietns jautājums. Pateikšu divus modeļus, kurus es liktu priekšā. Es tomēr ļoti aizstāvu atziņu, ka cilvēkam, kas beidz augstskolu Latvijā un kam ir augstākā izglītība, būtu jāzina latviešu valoda. Tas ir minimālais kritērijs. Un kā mehānismu es ierosinātu modeli, kuru savā laikā izmantoja un mēģināja izstrādāt Politehniskajā institūtā, organizējot tā saucamo nulles kursu vai nulles puskursu. Tas nozīmē, ka pirms studiju uzsākšanas, proporcionāli tam, kā cilvēks zina latviešu valodu, viņš mācās šo valodu un vienu svešvalodu. Protams, ja cilvēks pietiekami prot latviešu valodu, viņš to mācās šajā kursā mazākā apjomā, bet vairāk uzmanības veltī svešvalodai. Un otrādi. Rezultātā, šo nulles kursu beidzot, cilvēki ir spējīgi augstskolā noklausīties vienu vai otru speckursu latviski. Tas nenozīmē, ka uzreiz tiek likvidētas krieviskās plūsmas, bet pakāpeniski rodas iespēja noklausīties speckursu latviski, lai pēc tam, kad cilvēks ir beidzis augstskolu, viņš zinātu savu dzimto valodu, latviešu valodu un vienu svešvalodu. Lūk, arī šī trešā valoda — svešvaloda ļoti slikti tiek mācīta. Nulles kursu varētu izmantot svešvalodas apguvei. Starp citu, tas ir jautājums, kas jāskata kompleksi. Kāpēc, piemēram, 10 gadus mācās krievu skolās un 11 gadus — latviešu skolās? Kur paliek šis viens gads? Šis viens gads varbūt varētu būt nulles kurss. Un šeit es nesaskatu nekādu diskrimināciju, ņemot vēl klāt arī svešvalodu.
Tālāk jautājumi, kas saistās ar mācību līdzekļu izdošanu un apmācības formu organizēšanu. Jā, šeit valdībai ir jāiegulda nauda. Un tomēr es domāju, ka pamatelementam ir jābūt nevis valdībai, bet ražojošai vienībai. Gan uzņēmumi, gan iestādes, gan organizācijas, ja tās nopietni šo jautājumu grib risināt, ir spējīgas to risināt. Piemēram, pirms likumprojekta, kas limitē A, B, C un D līmeņus, es pats redzēju, ka daudzās vietās cilvēki bez nekādas uzspiešanas mācījās latviešu valodu, īpaši tas sakāms par apkalpojošo sfēru. Skarot investīciju jautājumu, jāteic, ka Latvijas Universitātē atvērta jauna speciāla katedra. Šis jautājums ir jārisina, jo tas ir politisks jautājums. Man nav lielas cerības, ka cilvēks pensijas gados var iemācīties latviešu valodu, domāju, ka tas ir formāli prasīts, nevis reāli iespējams, bet minimāla ir prasība, ka cilvēks ar augstskolas izglītību zina valodu. Nākamais posms, ka cilvēks ar vidējo speciālo izglītību zina valodu, un tā pamazām mums ir jānonāk līdz tam stāvoklim, ka pamatskolā cilvēki vairāk vai mazāk šīs valodas zina. To esmu teicis daudzas reizes: es domāju, ka Latvijā ir jāpanāk stāvoklis, lai būtu reāla divvalodība.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Jurim Bojāram.

J.Bojārs: Es diezgan uzmanīgi klausījos jūsu uzstāšanos arī frakcijas sēdē Zinātņu akadēmijā. Un tur jums pavīdēja interesantas domas. Šādas domas atskanēja arī šodien. Piemēram, valdība aprobēs likumus, vai arī — valdība organizēs starpparlamentārās attiecības. Šajās tēzēs es saredzu tādu tendenci, ka valdība cenšas gūt virsroku pār likumdošanas orgānu. Vai jūs nevarētu sīkāk komentēt šo jautājumu? Un otrkārt. Acīmredzot šī rūpnīcu pārņemšana būs kritiska problēma. Ko jūs darīsit, ja rūpnīcas vadība nepakļausies republikas valdībai un turpinās pildīt Maskavas centrālo resoru pavēles, piemēram, ja Latvijas kuģniecība pārbāzēsies uz citurieni, lai turpinātu pildīt centrālo resoru komandas varbūtējās blokādes gadījumā?

I.Godmanis: Savu atbildi sākšu ar beidzamo jautājumu, kas acīmredzot ir pats smagākais. Man ir bijuši kontakti gan ar Rūpnieku asociācijas vadītāju, gan arī ar Direktoru padomes locekļiem. Kā jūs zināt, ir vismaz trīs šādi institūti — Direktoru padome pie partijas Rīgas pilsētas komitejas, Rūpnieku asociācija un Uzņēmumu asociācija. Neapšaubāmi, šeit ir jāiet ļoti nopietna dialoga ceļš. Es ne sevišķi ticu tam, ka pašreizējā situācijā valdība var pieņemt tādus lēmumus, kas piespiež, piemēram, drakoniski liek rūpnīcu vadītājiem spert vienu vai otru soli. Es domāju, ka valdībai šeit ir jāiet divi ceļi. Pirmkārt, jāatrisina jautājumi, kas saistīti ar politisko situāciju republikā. Es domāju, ka pat minimāla šī 120.lēmuma programmas izpilde pārejas posmā nozīmē, ka politiski šiem direktoriem jānodrošina aizmugure, lai viņiem būtu vieglāk veidot attiecības ar kolēģiem no citiem uzņēmumiem, bieži vien arī ar centrālajiem resoriem Maskavā. Un otrkārt. Nevar rīkoties tikai ar piespiešanas metodi, noteikti ir jālieto arī ierosināšanas metode un jāmēģina tīri politiski stimulēt mūsu rūpniecības uzņēmumu saišu decentralizāciju, tajā skaitā arī ar ārzemēm. Manuprāt, nekādas valdības piespiešanas metodes uzreiz nepanāks acīm redzamu efektu.
Jā, man ir informācija par kuģniecību, ka tā lielu daļu kuģu pārraksta, un tajā pašā laikā man ir ļoti grūti iedomāties šos cilvēkus. Mēs visi kopā šeit, Latvijā, dzīvojam, mēs visi gribam, lai šeit, Latvijā, dzīve kļūtu labāka, un tāpēc man ir ļoti grūti iedomāties, ka kāds speciāli mēģina tā rīkoties. Es vēl saprastu, ka ir ļoti grūti dzīvot pretēji likumiem, var vērsties pret tādu valdības darbību, kas padara dzīvi sliktāku, taču, ja valdība un arī Augstākā padome izdod likumus un izstrādā savas darbības programmu, kurā tomēr cenšas ņemt vērā visu intereses un kaut kādā veidā uzlabot šo tautsaimniecisko un ekonomisko sistēmu, tad man nav skaidrs, cik ilgi cilvēki var ieņemt tādu pozīciju, kas vērsta pret šiem pozitīvajiem soļiem. Es vēlreiz gribu uzsvērt, ka šis ir politisks jautājums. Es saskatu, ka gadījumā, ja tiks iedarbinātas tirgus attiecības, ja stāsies spēkā tirgus preču attiecības, tad acīmredzot Savienībā centralizētā tautsaimniecības vadība absolūti zaudēs savu jēgu, un tādā gadījumā šīs decentralizētās jeb horizontālās saites iegūs citu kvalitāti. Zudīs fondu regulēšanas sistēma, kura jau tagad daudz kur nedarbojas, un fondi netiks atprečoti.
Un tagad par Augstākās padomes un valdības attiecībām. Jā, mums ir ļoti maza prakse. Protams, Augstākā padome izdod likumus un valdība atskaitās Augstākajai padomei par to, cik lielā mērā tā garantē likumu izpildi, to praktisko īstenošanu un kādas ir konkrētās darbības programmas šo likumu īstenošanai. Es uzskatu, ka strādāt, vadoties pēc likuma, ir ļoti grūti, jo likumā ir neiespējami ietvert visu praktisko darbību. Valdības uzdevums ir izstrādāt darbības programmu — tās nav tikai instrukcijas, kas skaidro likumu, valdība varētu nodarboties ar starpparlamentāro attiecību veidošanu. Protams, mans teiktais varbūt izskanēja kļūdaini, tas ir, parlamenta uzdevums ir palīdzēt valdībai tās darbā. Valdībai, uzņemoties atbildību tautas priekšā, vulgāri izsakoties, saņemot uzdevumu no Augstākās padomes, ir skaidri jāapzinās divas lietas: vai tā ir spējīga noteiktā laikā šo uzdevumu īstenot un vai tā spēj šo uzdevumu īstenot pēc apjoma. Gadījumā, ja ne viena, ne otra situācija nav reāla, valdībai ir jāsaņem drosme un jāpaziņo Augstākajai padomei, ka politiskie lēmumi vai attiecīgie likumdošanas akti, kas ir pieņemti, ir grūti īstenojami. Un tad vai nu ir jāmaina šī termina lietošana, vai arī jāmēģina zināmā mērā modificēt situāciju.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, bet man un dažiem kolēģiem no zāles ir radušās dažas domas. Man saka, ka ir laiks, taču pēc mūsu pulksteņa vēl ir 10 minūtes. Mēs pārtraukt nevaram, taču mums ir reglaments. Stunda. Tāpēc vārds deputātam Lucānam.

J.Lucāns: Godātais priekšsēdētāj! Man ir viens jautājums, taču tas sastāv no 5 daļām. Cik daļās jūs ļausiet man to realizēt?

Priekšsēdētājs: Mēs taču norunājām — viens jautājums, kas sastāv no divām daļām, bet jūs mēģiniet šīs daļas tomēr apkopot.

J.Lucāns: Es centīšos. Pirmais jautājums būtu tāds. Godmaņa kungs! Kā jūs paredzat stabilizēt ekonomisko stāvokli vai, precīzāk sakot, apturēt ekonomisko lejupslīdi? Varbūt jūs varētu pavisam īsos vārdos minēt galvenos pasākumus, ko valdība šajā jomā paredzēs.

I.Godmanis: Pavisam īsi atbildot: manuprāt, pirmām kārtām vajag ekonomiski aizsargāt republiku. To var darīt divos veidos: pirmkārt, mēģināt politiski šo jautājumu atrisināt Maskavā, otrkārt, kontrolējot preču izvedumu un ievedumu. Līdz Muitas departamenta izveidošanai to varētu darīt tādā veidā, kā to darīja esošā valdība. Tiesa gan, tas nebija ilgu laiku. Mums ir 500 miljoni starpība. Mēs izvedam preces par 750 miljoniem, bet ievedam par 200 miljoniem. Tātad, runājot tieši par patēriņa precēm, ir 500 miljonu rubļu deficīts. Es domāju, ka mums būtu jārūpējas, lai preces neaizplūst nekontrolēti.
Otrs jautājums. Ja aplūkojam situāciju no tīri finansiālā viedokļa, tad apmēram viens miljards naudas ir virs precēm un trīsarpus miljardu noguldījumos. Es jau teicu, ja situācija patēriņa tirgū vēl vairāk pasliktināsies, nekas cits neatliks — veikt stingrus pasākumus attiecībā uz preču racionēšanu, nosakot to preču klāstu, kuras ir jāracionē. Es nebaidos no šī vārda “jāracionē”. Lai katrs saņem to nepieciešamo produktu vai to daļu, kas ir vajadzīga. Pārējās preces ir iespējams laist tirgū un izmantot naudu, kas paliek, ja cenu maina atbilstoši pieprasījumam. Ar šo naudu var kompensēt ražotājiem, kas ražo preces, kuras tiek racionētas un kurām tiek noteikta cieta cena. Tas ir otrais variants. Ir vēl arī trešais variants. Tas nozīmē būtiski balstīties arī uz pašvaldībām. Jo neviens labāk nezina kā pašvaldības, un es ceru, ka jaunievēlētās pašvaldības, tas ir, vietējās padomes, arī sāks strādāt ļoti praktiski. Šajā sadarbībā varēs pārredzēt situāciju un saskatīt vājās vietas, lai valdībai būtu iespējams iniciēt vai inicializēt tās situācijas, kas ir problemātiskas.
Jautājums par stabilizāciju ir jautājums, kas vairāk vai mazāk saistīts ar kooperācijas jautājumu ar Lietuvu un Igauniju un, īpaši es gribu uzsvērt, nozīmē tiešu saikņu un decentralizētu saikņu nodibināšanu kompetentā, precīzā līmenī vai nu ar ekonomiskajiem rajoniem, vai ražotājiem, vai republikām Padomju Savienībā.
Piektais, ko man uzdeva šeit, bija jautājums par bezdarbu. Uz šo jautājumu es varu atbildēt tā: neapšaubāmi, ka demokrātiskās valstīs jebkurš uzņēmums tomēr riska situācijā rēķinās ar to, ka zināms skaits strādājošo darbu var zaudēt. Lūk, runa ir par fonda izveidošanu, kurā uzņēmējiem obligāti vajadzētu pārskaitīt daļu savas peļņas. Jautājums acīmredzot jārisina nodokļu ietvaros, cik lielā mērā iespējams nodoklis, kas aizstāvēs manas tiesības strādāt. Un no šī fonda kompensē tādā gadījumā, ja rodas problēmas ar nodarbinātību.

J.Lucāns: Tas bija ļoti interesanti. Man vēl otrs jautājums. Jūs savā ziņojumā minējāt tādu tēzi, ka iestājaties par saitēm ar Padomju Savienību jaunā kvalitātē. Ko jūs saprotat ar šo jauno kvalitāti?

I.Godmanis: Runājot par jauno kvalitāti, to saprotu gan kvalitatīvajā, gan kvantitatīvajā aspektā. Kvantitatīvi es to saprotu tā, ka ļoti liela nozīme Latvijas— un ne tikai Latvijas, bet arī Padomju Savienības, turpmākajā attīstībā būs tam, ka katra republika, iespējams, ka katrs Padomju Savienības rajons, iegūs pavisam citu ekonomisko patstāvību un šī patstāvība acīmredzot būs diferencēta. Šīs jaunās saites, manuprāt, varētu veidoties tā, ka valdība organizēs decentralizētas saites ar atsevišķiem ekonomiskajiem reģioniem vai ar atsevišķām republikām. Tā ir viena kvalitāte. Otra kvalitāte ir īpašās saites ar Padomju Savienību. Manuprāt, viss būs atkarīgs no tā, kā mainīsies saimnieciskā situācija Savienībā. Ja pāries uz preču tirgus attiecībām, tad es to saprotu kā divu tirgu samērojamību, jo uzskatu, ka Latvijai būtu jāveido savs iekšējais tirgus un šis tirgus jāmēģina samērot ar Savienības tirgu. Ņemsim vērā to, ka cenu situācija sākumā būs ļoti grūti samērojama, iesaistot arī muitu. Un, treškārt, es tomēr uzskatu, ka šīs īpašās attiecības ar Padomju Savienību veidojamas ar starpvaldību līgumiem, bet šie līgumi jāveido kā līgumu pakete, lai tiem būtu savs termiņš un garantijas no abām pusēm. Līgums nedrīkst ierobežot Latvijas Republikas suverēnās tiesības veidot savu ārējo politiku, noteikt iekšējo ekonomisko un tautsaimniecisko sistēmu, veidot savu politisko sistēmu, vienu vārdu sakot, šim līgumam ar Padomju Savienību jābūt abpusēji izdevīgam, tas nedrīkst ierobežot Latvijas Republikas kā neatkarīgas valsts statusu.

Priekšsēdētājs: Esmu saņēmis priekšlikumu. Patlaban mēs uzdodam jautājumus. Acīmredzot vēl pāris kolēģi izteiks savus jautājumus, tad beigsim un pēc tam debatēsim. Deputāts Preinbergs ierosina, vai komisija nevarētu pastrādāt jau tagad, kamēr mēs nebalsojam, nevis pusdienas laikā. Man liekas, ka tā mums vajadzētu darīt, nevis likt saviem kolēģiem strādāt pusdienas laikā, jo citādi būs tā, ka neviens negribēs pieteikties dažādās komisijās, ja mēs visas komisijas organizēsim tikai pusdienas laikā. Ja nav iebildumu, tad nosauktie komisijas locekļi lai dodas uz Prezidija istabu un sāk rediģēt aicinājumu, kuru iesniedza deputāts Ščipcovs. Vai pārējiem deputātiem nav iebildumu? */Tos biedrus, kuri pierakstījušies deputāta Ščipcova piedāvātā aicinājuma projekta komisijā, lūdzu doties uz Prezidija istabu, lai izteiktu savu attieksmi, iesniegtu grozījumus vai papildinājumus./ Vai mums vēl ir laiks vienam jautājumam, kolēģi? Tas būs Jānis Vaivads. Līdz ar to pēc reglamenta mums jautājumi jābeidz.

V.Zatuliviters: */Man jums ir dubults jautājums, kā tika noteikts — izņēmuma kārtā, un jautājums, kas tādā gadījumā, ja jūs ievēlēs, jums acīmredzot būs tuvs. Tātad — jautājums. Kā jūs vispār saprotat ekonomikas un politikas funkcionālo mijiedarbību apstākļos, kad notiek pāreja uz tirgus attiecībām, īpaši tad, kad sevišķs akcents tiek likts uz privātīpašumu, par kuru jūs runājāt? Lūk, šāds jautājums./

I.Godmanis: Jā, es varu atbildēt ļoti īsi. Pāreja no viena monopolizējoša īpašuma veida uz vairākiem īpašumiem, protams, ir saistīta ar ļoti stipriem satricinājumiem un ļoti stingrām pārmaiņām cilvēku sociālajā apziņā. Tā nav tikai vienkārša ekonomiska problēma, kā no viena īpašuma veida pakāpeniski ģenerēt divus, trīs vai vairākus īpašuma veidus, vienlaikus tā ir ļoti būtiska sociāla problēma, sociālās apziņas problēma. Cilvēkiem tas acīmredzot būs viens no lielākajiem klupšanas akmeņiem. Tāpēc, īstenojot šādu plānu un mēģinot tomēr panākt īpašuma formu daudzveidību un īpašuma līdztiesību, politiskajam saturam jābūt tādam, lai politiski identificētu, nevis politiski saasinātu šīs pretrunas, kuras neapšaubāmi parādīsies un kuras jau tagad parādās laukos. Valdības politikai jābūt tādai, kas šo procesu mīkstina. Un, lūk, šeit es saskatu mijiedarbību. Valdības politikai jābūt tādai, lai tā atrastos vidū starp šīm asajām pretrunām, kuras ekonomiski rodas un kuras sociāli visasāk izpaužas. Tā es saprotu šo mijiedarbību. Es atbildēju uz jautājuma pirmo daļu. Otro daļu es vairs neatceros. Kā varēju, tā atbildēju.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, tā ir atbilde vai nav?

I.Godmanis: Nē, es prasīju vēl kolēģim Zatuliviteram, jo es atbildēju tikai uz vienu jautājumu.

V.Zatuliviters: */Jā, jūs atbildējāt tikai uz vienu. Mani ļoti interesē attieksme pret privātīpašumu sakarā ar manu jautājumu./

I.Godmanis: Man nekā nav ko piebilst. Es uzskatu, ka pārejai uz privātīpašumu jānotiek pakāpeniski, tai jānotiek īpaši pakāpeniski tur, kur ir runa par lielām īpašuma formām, lieliem uzņēmumiem, par uzņēmumiem, kuri ir būtiski saistīti ar situāciju ārpus Latvijas Republikas. Šajā gadījumā šim procesam jābūt pakāpeniskam, tas jārealizē daudz lēnāk. Tajā pašā laikā, kas attiecas uz maziem un īpaši pārstrādājošās sfēras uzņēmumiem, process ir aprobējams, lai tas noritētu straujāk. Taču es vēlreiz atgādinu, ka valdības politikai jābūt tādai, kas mīkstinātu šo pretrunu, kura parādās cilvēku sociālajā apziņā un šo daudzo īpašuma formu veidošanas ekonomiskajā procesā.

J.Vaivads: Jūs esat vai, pareizāk sakot, bijāt zinātnieks. Izvirzot uzdevumus savai valdībai, jūs zinātniski tehnisko progresu nosaucāt kā ceturto galveno. Tajā pašā laikā jūsu tēzēs par akadēmiskās un augstskolas zinātnes nodalīšanu es saskatu ļoti lielus draudus Latvijas zinātnei. Zinātniskajā sabiedrībā šis jautājums tika plaši diskutēts, un zinātnieki faktiski nonāca pie cita secinājuma— ka akadēmisko un augstskolu zinātni nepieciešams apvienot. Jau uzsākta darbība Latvijas Zinātnes padomes veidošanā. Man ir jautājums — kā jūs pamatojat tēzi par šo zinātņu atdalīšanu? Zinātnes nākotnei tas ir ļoti nozīmīgs jautājums.

I.Godmanis: Iepriekš varbūt es neizteicos precīzi. Šo nodalīšanu es domāju tādā veidā, ka vajadzētu panākt situāciju, kurā mums ir nevis Zinātņu akadēmija un nevis augstskolu zinātne, kas Latvijā ir vairāku institūtu veidā, bet mums vajadzētu sasniegt trīs principus. Pirmais: lai jebkurš zinātnieks būtu zinātnieks, lai mums nebūtu docētāji, kas nenodarbojas ar zinātnisku darbu. Otrs princips — jaunu zinātnes kadru audzināšana utt. Mums ir 14 tūkstoši zinātnieku un 72 zinātniskās iestādes. Šis process ir sācies, bet otra puse tam ir, kā zinātni maksimāli pietuvināt ražošanai. Diemžēl patlaban Latvijā darba ražīgums ir pieaudzis tikai par 1,5 procentiem uz to izstrāžu rēķina, kuras ieviestas pēc Latvijā darbojošos zinātnisko organizāciju ieteikuma. Tas nozīmē, ka lielākā daļa zinātnisko organizāciju strādā pēc līguma un to darbība ir orientēta ārpus Latvijas. Tā ir liela problēma, jo var iznākt, ka šāda situācija nebūs mūžīga. Tāpēc, ja mēs daļēji ejam pa zinātnes akademizācijas ceļu, zinātni pietuvinot apmācības procesam, kurā tiek veidoti speciālisti, kas strādās savās sfērās, tad otra daļa ir — kā šo akadēmisko zinātni maksimāli pietuvināt ražošanai. Man liekas, ka pareiza ir tā pieredze, ka katram uzņēmumam, ja tas ir uz to spējīgs, būtu jārūpējas par savu eksperimentālu institūciju, kas būtu piepildīta ar šo zinātnisko potenciālu. Jo princips, ka mums ir akadēmiskais institūts un no tā nāk divi vai trīs nozares institūti, kuri ražo savu produkciju un pēc tam kopē to uz visiem uzņēmumiem, pēc manām domām, ir dziļi nepareizs, jo neņem vērā katra uzņēmuma īpatnības. Līdz ar to garais ceļš, līdz izstrādne nonāk līdz atsevišķam uzņēmumam, ir apgrūtināts un bieži vien pat līdz galam netiek noiets. Es šo zinātnes sadali domāju tā, ka daļa no zinātnes lokalizējas un orientējas tieši uz ražošanu, otra daļa aiziet uz apmācības sistēmu. Protams, būsim godīgi, Latvijas situācijā liela nozīme būs zinātnisko domu un zinātnisko kadru apmaiņai. Daudzi zinātnieki strādā Rietumos, daudzi zinātnieki, iespējams, spēs strādāt arī Austrumos. Šeit es nesaskatu neko bīstamu. Šie zinātnieki uz līguma pamata, ja viņu, piemēram, ir par daudz Latvijā, var darboties gan vienā, gan otrā vietā. Kā jūs labi zināt, zinātnieku skaits no Latvijas iedzīvotāju kopskaita nav pārkāpis nekādas normas.

Priekšsēdētājs: Mūsu kolēģis deputāts Aleksejevs ir atsūtījis, manuprāt, ļoti konstruktīvu priekšlikumu. Tas ir sekojošs — mums ir vēl sešpadsmit kolēģi, kuri gribēja uzdot jautājumus. Deputāts Aleksejevs ierosina, lai tie deputāti, kuri nepaspēj uzdot jautājumus šajā mums noteiktajā reglamentā, savus jautājumus I.Godmanim iesniedz rakstiski. Pēc mūsu reglamenta I.Godmanis varēs runāt vēl 15 minūtes. Pēc tam, kad tiks izteikti argumenti par un pret, atbildot uz tiem, viņš šajās 15 minūtēs droši vien varēs jautājumus sagrupēt un uz tiem atbildēt. Es domāju, ka tas ir pieņemams priekšlikums. Tāpēc kolēģiem, kuri ir neapmierināti, ka nav varējuši uzdot jautājumu, iesaku iesniegt to rakstiski. Nav iebildumu? Paldies.
Tagad par debatēm. Debatēs mums ir pieteikušies 13 deputāti. Mēs — šeit jūsu priekšā sēdošie — konsultējāmies un nolēmām, ka mēs nevienu neierobežosim ar mazāk par 5 minūtēm, kuras paredzētas reglamentā, bet vairāk gan ne. Jautājums ir ļoti svarīgs. Deputāti, kuri ir pieteikušies, varētu izteikt savu attieksmi, un līdz ar to tas būtu apmēram vienu stundu un 5 minūtes, un debates par šo jautājumu mēs tad arī izbeigtu. Es varu nolasīt visus pieteikušos runātājus, taču stingri noteiksim, ka debates ilgs ne vairāk par stundu un piecām minūtēm. Vai piekrītat tādam priekšlikumam? Nobalsojam. Lūdzu, ieslēdziet balsošanas režīmu. Es nolasīšu sarakstu. Debatēs ir pieteikušies sekojoši deputāti: Gavrilovs, Maharevs, Grūbe, Dīmanis, Žarkovs, Kurdjumovs, Blažēvičs, Kucāns, Dinevičs, Priščepovs, Zatuliviters, Dozorcevs un Stroganovs. Lai būtu skaidrība, lūdzu izteikt savu attieksmi balsojot. Tad, vadot šo sēdes daļu, man sirds būs mierīga. Uzstāšanās būs līdz 5 minūtēm.
Vai nav problēmu? Nav. Lūdzu rezultātu: 114 — par, 31 — pret, atturas— 15. Tātad sākam debates, mums ir 15 minūtes laika līdz pusdienām.
Pirmais runā deputāts Gavrilovs, pēc tam — deputāts Maharevs.

M.Gavrilovs: */Cienījamie deputāti, cienījamais Prezidij! Mēs izlemjam ļoti svarīgu jautājumu. Mēs tagad uzticam republikas izpildvaru vienam mums nepazīstamam cilvēkam. Un mums savs lēmums ir jāapsver. Ir daži vispārzināmi kritēriji — politiskā griba, pieredze un zināšanas. Es nešaubos par kandidāta politisko gribu un intelektuālajām spējām, viņš mums tās šeit ne reizi vien ir demonstrējis. Šajā sakarā es varu vienīgi apliecināt savu dziļo cieņu. Taču man ir zināmas šaubas par pārējiem diviem kritērijiem. Vispirms tā ir dilemma — politika vai ekonomika. Mēs visu laiku mocījāmies ar politikas prioritāti un tomēr, neraugoties uz to, ka šeit sludinām gan vienu, gan otru, atkal, jau kuro reizi, iebrienam tajā pašā upē. Tā sanāk.
Man šķiet, ka pretendenta politika šajā situācijā, tik sarežģītā periodā, būs tik lielā mērā reālistiska, kādā tā ņems vērā ekonomiskās intereses, ekonomiskā mehānisma pārzināšanu. Ja ekonomiskās intereses netiks ņemtas vērā, politika paliks, gaisā karājamies, un ekonomikai var vienīgi kaitēt. Turklāt ekonomikā jautājuma nostādne ir šāda: lai kā iegrozītos situācija — notiks reāla atdalīšanās vai nenotiks —, ekonomika tik un tā ir jāpārkārto. Tas ir neapstrīdams secinājums. Un šajā ziņā, es teikšu, tā atrodas ārpus politikas. Mums cita ceļa nav. Nedz Savienībā, nedz šeit.
Tāpēc mani nedaudz neapmierināja pretendenta atbilde par šo dilemmu — inflācija un bezdarbs. Tā kapitālismam, visiem profesionāļiem ir klasiska dilemma. Arī valstsvīriem, kuri vada ekonomiku. No jūsu atbildes un vispārīgajiem pārskatiem es sapratu, ka faktiski jūs esat par Rietumu parauga, bet labākajā gadījumā — 60.gadu, tirgus ekonomikas modeli. Tā perioda modeli, kas bija pirms Tečeres un Reigana. Kāpēc? Tāpēc ka tā parauga ekonomikai bija raksturīga tieši šāda attiecība: no vienas puses, stingrs valūtas kurss, no otras puses, cenu kontrole. Turklāt tur cenu kontroli bija paredzēts veikt ar bankas naudas mehānisma palīdzību, šeit mums tiek piedāvāta administratīva cenu kontrole. Turklāt, kā es savai zināšanai secināju, ar vietējo varas orgānu starpniecību. Iznāk, ka mēs gribam tūlīt ekonomiku vadīt ar tīri administratīvām metodēm.
Pilnīgi apiets arī jautājums par valsts budžetu un par to, ka mūsu valsts budžetā ir deficīts. Un šis jautājums — valsts budžeta deficīts — būs viens no pašiem galvenajiem, pašiem svarīgākajiem tieši inflācijas problēmai. Es brīnos, ka tika apieta tieši šī problēma, jo mūsu budžets ir pārslogots. Kad centrs valsts budžeta deficītu sadalīja pa republikām, tad mūsu godājamā republika, mūsu Augstākā padome tos izdevumus, kurus negribēja analizēt, pāradresēja pilsētas padomei, Rīgai. Un līdz ar to Rīga bija novesta līdz finanšu strupceļam; rezultātā daudzas lietas nebija iespējams finansēt un nācās daļu kapitālieguldījumu nodot pilsētas ziņā. Tas neatrisināja jautājumu, jo deficīts tik un tā palika republikā, gluži vienkārši iepriekšējā sasaukuma Augstākā padome izvairījās no atbildības.
Un pats galvenais — šeit vajadzētu padomāt par posteņiem. Mums šeit izsniedza garu ministriju sarakstu un tā tālāk. Man šķiet, ka tur ir daudz posteņu, kas mūsu budžetu velk uz deficītu. Ja neizvirzīsim jautājumu par budžeta deficītu vai nu latos, vai rubļos, mēs šo jautājumu neatrisināsim. Es saprotu, ka, protams, budžeta deficīts ir viens no faktoriem. Taču arī tie banku regulējuma pasākumi, ko piedāvā autors, protams, novedīs pie lielas nelaimes — bezdarba. Man nav pārliecības, ka mēs ar to vienkārši tiksim galā. Man tikpat kā nav bijis iespējas iepazīties ar pretendenta ekonomiskajiem darbiem. Šajā gadījumā izmantojams salīdzinājuma mehānisms. Kā tad rīkojas Rietumos un Austrumos? Es jums varu nosaukt tikai daļu uzvārdu: Reigans, Bušs, Žiskārs d’Estēns, Erharts. Turklāt Erharts, kas VFR ekonomiku faktiski pārkārtoja uz tirgus pamatiem, īstenojot tā saucamo liberalizācijas vilni, bija izcils sava laika ekonomists, kas lika pamatus veselai skolai, virzienam ekonomikas zinātnē. Man šķiet, ir svarīgi, lai izpildvaras pirmais cilvēks, kurš atbild par šiem jautājumiem, līdz galam zinātu, par ko viņš atbild, jo citādi viņš nonāks ekspertu rokās. Gala iznākumā ne jau viņš vadīs. Ir arī cits piemērs, teiksim, Austrumos. Tas ir tas, kas notiek ar Augstākās padomes priekšsēdētāju Rižkovu: lai gan viņš ir ražošanas pārstāvis — šis pluss viņam ir, taču tas, ka viņš nav ekonomists, un tas, ko viņš ir sapratis, trešo gadu darbojoties premjerministra amatā, — tas viss ir tik dārga mācība, kuru mūsu republika nevar atļauties. Tāpēc, apliecinot pilnīgu cieņu pretendentam, šajā situācijā es tomēr šajā amatā dotu priekšroku deputātam Bresim, jo patlaban, tik sarežģītā laikā, kad notiek smagas sarunas ar centru, tas viss nebūs tik vienkārši. Manuprāt, viņam ir vairāk zināšanu un vairāk, es teiktu, bēdīgas pieredzes šajā jomā, tāpēc viņš varēs lietpratīgāk, mērenāk, mierīgāk vest šīs sarunas. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Nākot uz tribīni, lūdzu, noņemiet no rokas pulksteni un lieciet sev priekšā, jo man ļoti neērti pārtraukt jūs. Un mēs, neskatoties uz šīs zāles arhitektonisko veidojumu, tomēr palūgsim lietu pārvaldniekam varbūt tur aizmugurē uzlikt tādu kārtīgu pulksteni, lai runātājs redz, un acīmredzot arī nu šis tomēr ir tāds brīdis, ne visai estētisks un ētisks no uzvedības —, un acīmredzot tur arī mums jāieliek pults, kurā mēs ieliksim attiecīgo reglamenta laiku un brīdinošos signālus tur iekšā. Deputāts Maharevs, 33.vēlēšanu apgabals. Pēc tam runās Grūbe, bet acīmredzot tas notiks pēc starpbrīža.

E.Maharevs: */Godātais priekšsēdētāj, godātie kolēģi, godātais Ivar Teodorovič! Vēršos pie jums, nešauboties, ka pēc dažām minūtēm kļūsit par Ministru padomes priekšsēdētāju, un tāpēc gribētos izteikt jums kā Ministru padomes priekšsēdētājam dažus priekšlikumus. Valdošās frakcijas deputāti savas saistības pret vēlētājiem ir izpildījuši, realizējot savas tautas likumīgās tiesības uz neatkarības atjaunošanu. Latvija de iure ir kļuvusi par neatkarīgu republiku. Lai Dievs tai dod panākumus šajā ceļā! Taču ceļā uz neatkarības atjaunošanu de facto stāv otra tautas daļa — krievvalodīgie iedzīvotāji — mani vēlētāji, kuri šajā notikumu attīstībā neredz, ka de facto būtu garantētas viņu tiesības. Esmu ļoti nobažījies par to, ka šī problēma, Ivar Teodorovič, nav atspoguļota jūsu programmā. Jūs saprotat, ka visa atbildība par cilvēktiesību ievērošanas garantiju realizēšanu attiecībā uz visām Latvijas tautām gulsies arī uz valdību, bet konkrēti — uz jums. Esmu reālists. Mani godātie vēlētāji, es vēršos arī pie jums, ilūziju laiks ir beidzies. Pieņemtie lēmumi — tas ir atjaunotās federācijas sākums un beigas. Iespējama konfederācija, iespējama sadraudzība, iespējama asociācija vai — diemžēl tieši otrādi — diktatūra, arī unitāra valsts. Nevis Maskava, bet tikai mēs šeit visi kopā varam kaut kā veicināt šīs problēmas atrisināšanu, ja atradīsim to ceļu, kas ejams, lai realizētu visu un ikviena tiesības. Kāpēc mani vēlētāji netic laimīgai nākotnei? Kas viņus satrauc visvairāk? Pirmais. LTF sagatavoto lēmumu masoniskais raksturs, šoka terapijas raksturs. Tā pati stratēģija un taktika diemžēl izpaužas arī šīs Augstākās padomes darbā, kad mēs saņemam vienu darba kārtību, vienus dokumentus, bet strādājam pēc citiem. Ja tā, Ivar Teodorovič, strādās arī valdība, tad savus sabiedrotos tā nevairos.
Otrais. Pilsonības problēmas un ar tām saistītās tiesību faktiskās garantijas problēmas. Tas ir ārkārtējs jautājums. Tāds pats kā latviešu nācijai — neatkarības atjaunošana. Jā, Deklarācijā ļoti labi skan: “Garantēt Latvijas Republikas un citu valstu pilsoņiem... tiesības.” Taču puse republikas iedzīvotāju, manuprāt, uzreiz ir pieskaitīta pie citu valstu pilsoņiem. Kāpēc tā? Mēs ar lielu interesi un atzinību noklausījāmies cienījamā Anatolija Valerjanoviča personisko viedokli par nulles variantu. Taču mēs vairāk ticam cienījamam Andrejam Viktorovičam Krastiņam, bet tas ne tikai nemazina neticību, ka šīs iedzīvotāju puses tiesības tiks realizētas, bet, tieši otrādi, to palielina. Problēmu diemžēl saasina arī tāda nenoteiktība mūsu demokrātiski ievēlētajā Augstākajā padomē, kura pēkšņi kļuvusi par varas pārejas laika orgānu, — uz cik ilgu laiku un uz kādu termiņu, to neviens nezina, un kur lai otra republikas iedzīvotāju daļa meklē savu tiesību aizsardzību? Ja pārejas posms būs īss vai, tieši otrādi, attiecībā uz Augstākās padomes statusu būs nenoteiktība un Saeimu jau vēlēs īstenie pilsoņi, tas automātiski izraisīs alternatīvu varas orgānu veidošanos. Piedāvāju jums, cienījamais Ivar Teodorovič, lūk, ko. Pirmais. Politiskajām problēmām meklēt tikai kompleksu risinājumu un no demokrātiskā centrālisma pozīcijām, uz rīcības konsensa programmas pamata. Vai uzklausīsim mūsu vienīgo garīdznieku. Tēvs Aleksejs izteicās par konsensa paketi, kurā ikviens — gan latvietis, gan krievs, gan ebrejs, gan polis un tā tālāk — saskatītu savu tiesību realizāciju. Otrais. Latvijas tautu un katra cilvēka tiesību garantijas izskatīt un realizēt divos aspektos: republikas Konstitūcijā un tajā pašā Savienības līgumā jeb līgumu paketē, no kuriem mums tik un tā neizdosies izvairīties. Šīs paketes vajadzīgas gan latviešiem, gan krieviem, gan visiem. Ja vēlaties, teikšu vienkāršāk: Austrumu tirgus un Austrumu izejvielas apmaiņā pret tiesībām, tajā skaitā krievvalodīgo iedzīvotāju tiesībām.
Trešais. Ir jāizstrādā atklāta sociālekonomiskā programma, pamatojoties uz prognozi, kas būtu orientēta vismaz divus soļus uz priekšu, nemaz nesaku — trīs soļus, balstoties uz rūpniecības un agrārā sektora speciālistiem, balstoties uz visiem republikas zinātniskajiem spēkiem, nevis tikai uz dažiem kabineta zinātniekiem. Un ir jālikvidē atsevišķas aplamības vai neatbilstības jūsu programmā. Piemēram, kā lai saprot: brīvais tirgus un pēkšņi diktāts — uzņēmumu pārprofilēšana. Vai: brīvais tirgus un, pieņemsim, pensionāru un citu maznodrošināto cilvēku sociālo tiesību risināšana kaut kādā veidā. Izņemot šo priekšlikumu realizāciju, cita ceļa, cienījamais Ivar Teodorovič, manuprāt, nav. Ceru, tas, ka jums nav valsts orgānu darbā uzkrātas birokrātiskas pieredzes, būs tieši pozitīvs faktors, lai meklētu un iedzīvinātu reālistisku kursu. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: */Tagad tiek izziņots pārtraukums līdz pulksten 16./