Dzejas dienas

“Neguļu. Ap trijiem redzu šonakt pirmoreiz pie debesīm Orionu. Liekas, kā slepens atbalsts, un viss ļaunums atkāpjas. Ko tu man vari padarīt, aiz manis zvaigznes” – tā rakstījis Rainis 1917.gada 19.septembrī, lūkojoties zvaigžņotajās debesīs. Un tieši tā šogad uz plakātiem, skrejlapām, ielūgumiem raksta arī Latvijas Rakstnieku savienība, gatavojoties 38.reizi atzīmēt Dzejas dienas, kas Latvijā notiek kopš 1966.gada.

Dzejas dienu dalībnieki pie Raiņa pieminekļa 1983.gadā Foto: Imants Prēdelis

Dzejas dienu tradīcija sākās gadu pēc Raiņa pieminekļa atklāšanas Komunāru laukumā, tagadējā Esplanādē. Tēlnieka Kārļa Zemdegas atveidotais Raiņa tēls Karēlijas sārtajā granītā tika atklāts 1965.gada 11.septembrī, Raiņa simtajā dzimšanas dienā. 1966.gadā pieminekļa pakājē notika pirmie lasījumi, atzīmējot dzejnieka jubileju, un turpmāko triju desmitgažu laikā tie pārauga tradīcijā, arvien pieņemoties spēkā un daudzveidībā. Komunāru laukumā izskanēja gan socreālisma dzejas noplicinātie vēstījumi, gan slēptas brīvības alkas un šifrēta ironija, vērsta valdošās ideoloģijas virzienā. Un tauta nāca klausīties. Tālaika fotoattēlos un videomateriālos redzams cilvēku pūlis, kas sniedzas līdz pat apvārsnim, ar ovācijām tiek sagaidīts Jānis Peters, Imants Ziedonis, Ojārs Vācietis un citi sava laika dzejas simboli.
Par “tiem laikiem” zinu tikai no tuvinieku atmiņām, bet viena lieta vēl aizvien ir izlasāma skaidri – grāmatplauktā sarindoto Mirdzas Ķempes, Arvīda Skalbes, Ojāra Vācieša un citu dzejas krājumu pēdējā lapā melns uz balta rakstīts: “Metiens – 16 000 eks.” Mūsdienās dzejas grāmatās vairs metiena apjomu nedrukā, iespējams, vairoties nosaukt skaitli, kas nepārsniedz septiņus simtus. Izdevniecības atzīst, ka puse grāmatu, ar nelieliem izņēmumiem, netiek izpirktas un put plauktos. “Bez Valsts Kultūrkapitāla fonda un pašu dzejnieku sarūpētā finansiālā atbalsta mēs nespētu izdot nevienu dzejas grāmatu. Dzejas un mākslas grāmatu izdošana ir absolūti neienesīga,” anonīmā sarunā atzīst kādas izdevniecības pārstāve.
Tomēr, lai arī visi kvantitatīvie rādītāji – lasītāju skaits, grāmatu tirāža, apmeklētāju skaits dzejas lasījumos – samazinājušies, aktīvi rakstošo dzejnieku skaits nebūt nav mazāks, vēl aizvien tiek izdots diezgan daudz dzejas krājumu. Arī dzejas intensitāte un kvalitāte mūsdienās nebūt nav mazinājusies, rodas arvien jauni dzejnieki, savpatņi, kas kādā brīdī paiet soli sāņus no straumes un ļaujas iracionālajai vēlmei runāt paši ar sevi dzejas valodā. Dzeja mūsdienās zaudējusi to nevardarbīgās pretošanās funkciju, kas tai bija padomju gados, tomēr nenoliedzami atradusi sev citu nišu. Kā bilst viena no Dzejas dienu rīkotājām dzejniece Liāna Langa, “dzeja ir augstas raudzes valodas koncentrāts, kas mūsdienu noplicinātajā valodas vidē saglabā valodas esenci”.
Ne dzejai, ne dzejniekiem neviens neko “nevarēs padarīt”, kamēr aiz viņiem ir zvaigznes – gan tās, kas debesīs, gan tās, kas uz zemes, uzskata Dzejas dienu rīkotāji.

Šogad Dzejas dienu viesi – skandināvi

Jau kopš Dzejas dienu pirmsākumiem septembrī Latvijā viesojas arī dzejnieki no ārvalstīm. Pagājušajā gadā Dzejas dienās bija viesi no Vācijas, šogad viesojas septiņi Skandināvijas dzejnieki, kurus uzņemt Latvijas Rakstnieku savienībai palīdz Ziemeļu Ministru padome un Dānijas kultūras institūts. Latvijā ieradīsies arī divi dzejnieki no Ukrainas un viens no Lietuvas.
Lielākajai daļai viesu Latvija nav neapgūta zeme – dāņu dzejnieces Pias Tafdrupas dzejas krājums pirms pāris gadiem iznāca latviski Olgas Lisovskas atdzejojumā, savukārt islandiešu dzejnieks Hrabns Anderss Hardara dēls daudz popularizējis latviešu dzeju Islandē – viņa atdzejojumā Islandē iznākusi Vizmas Belševicas dzejas kopa, kā arī latviešu dzejas izlase. Ar Latviju saistīts arī viens no Ukrainas dzejniekiem Jurijs Zavhorodnijs – viņa māte ir latviete. Bet Latvijā dzīvojošais ukraiņu dzejnieks Jurijs Sadlovskis pašlaik tulko ukrainiski Edvarta Virzas “Straumēnus”.
Iespējams, līdz ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, šogad Dzejas dienu viesiem tiek pievērsta īpaša uzmanība. Bez plašās programmas ar viņu piedalīšanos – skandināvu un ukraiņu dzejas vakariem, uzstāšanos kopā ar pašmāju dzejniekiem – šogad tiek izdota arī bezmaksas brošūra, kurā apkopoti 2004.gada Dzejas dienu viesu darbi. Brošūras nosaukumam izvēlētas izcilā lietuviešu dzejnieka Antana Jonīna dzejas rinda “man māli mutē”. Taču skumji, ka pārtrūkusi cita tradīcija – Latvijas Dzejas dienu almanaha izdošana. Pāragri aizsaulē aizgājušā dzejnieka Māra Čaklā sastādītais Dzejas dienu almanahs 2003.gadam nav iznācis vēl līdz šim brīdim. Jācer, ka tradīcija tomēr nepārtrūks un nākamgad kopā ar ārvalstu viesu dzejas brošūru klajā nāks arī tradicionālā Dzejas dienu “grāmatiņa” ar svaigākās latviešu dzejas apkopojumu.

1979.gada Dzejas dienās tautu uzrunā Imants Ziedonis Foto no Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja arhīva

Dzejas dienu balva

Dzejas dienu balvu, ko pasniedz kopš 1995.gada Rakstnieku savienība, uzskata par augstāko novērtējumu dzejniekam Latvijā. Balva – tēlnieka Jura Gagaiņa kaltais Pegaza pakavs un naudas prēmija – tiek pasniegta par labāko krājumu, kas iznācis kopš iepriekšējā gada septembra. Tā iedibināta, lai veicinātu oriģināldzejas un atdzejas krājumu rašanos.
Pagājušogad Dzejas dienu balvu oriģināldzejā saņēma Edvīns Raups par “Uzvāri man kaut ko pārejošu”, savukārt atdzejā – Guntars Godiņš par Ilmāra Lābana krājuma “Putnu mistiskais mugurkauls” atdzejošanu. Šogad žūrijas komisija, kuras sastāvā ir dzejniece Liāna Langa, literatūrzinātnieces un kritiķes Ruta Veidemane, Ieva Kalniņa, Inta Čaklā un rakstniece Nora Ikstena, Dzejas dienu balvas saņemšanai izvirzījusi trīs oriģināldzejas grāmatas – Ingas Gailes “raudāt nedrīkst smieties” (2004, “Nordik”), Jāņa Rokpeļņa “Vārti” (2004, “Atēna”, apkopojumā “Dzeja”) un Ronalda Brieža “Asaru Gāze” (2004, “Neputns”). Balvas saņēmējs tiks paziņots 11.septembrī svinīgajā Dzejas dienu atklāšanā pie Raiņa pieminekļa.

2004.gada Dzejas dienas – klasiskā un modernā simbioze

Šogad, sastādot Dzejas dienu norišu kalendāru, rīkotāji domājuši gan par līdzšinējo tradīciju saglabāšanu, gan par jaunu tradīciju aizsākšanu, kas palīdzētu aptvert arvien plašāku dzejas cienītāju auditoriju. Dzejas dienu rīkotāji panākuši sadarbību ar masu medijiem, Dzejas dienu aktualitātes publicējot īpašā ziņu sadaļā interneta portālā Delfi, kā arī ik rītu BB brokastu laikā tiešajā ēterā sazvanoties ar tās dienas norišu galvenajiem varoņiem.
“Dzeja, kā jau māksla, ir vērtība pati par sevi, kura ir pašpietiekama pēc definīcijas un kuras kvalitāte nav atkarīga no tā, cik cilvēku pērk dzejas grāmatas un piedalās lasījumos. Tomēr Dzejas dienas ir svētki, kad “dzeja patek pa taciņu pretim”, kad dzejnieki paši meklē savus lasītājus un it kā atskaitās par gada laikā paveikto, līdz ar to, dzīvojot līdzi laikam, šogad arī Dzejas dienu rīkošanā izmantotas mūsdienu sabiedrisko attiecību un reklāmas tehnoloģijas,” stāsta Dzejas dienu rīcības komitejas pārstāvji.

Šogad izstrādāts īpašs Dzejas dienu logo – no atsevišķi ieskenētām Raiņa piezīmju zilbēm izveidots uzraksts “Dzejas dienas”(virsrakstā), uzrakstam piekombinēts Oriona zvaigznāja grafisks attēlojums. Nākamgad plānots reģistrēt logo LR Patentu valdē kā preču zīmi, līdz ar to veidojot Dzejas dienu festivālu kā zīmolu, kas konkurētu ar citiem reklāmas piesātinātajā vidē cirkulējošajiem jēdzieniem un simboliem.
Dzejas dienu rīkotāji nosūtījuši personiskus ielūgumus ministriem, politiķiem, komponistiem, teātru režisoriem un citiem kultūras darbiniekiem ar uzaicinājumu “pavērt smalkās dzejas pasaules durvis”.
Dzejas dienu centrālais atklāšanas pasākums Esplanādē ir vienīgais, kas noticis ik gadu kopš Dzejas dienu tradīcijas aizsākšanās. Daudziem Dzejas dienas saistās tieši ar pulcēšanos pie Raiņa pieminekļa viņa dzimšanas dienā – 11.septembrī. Pērngad šis sarīkojums tika pārcelts uz vēlāku vakara stundu, lai to varētu apmeklēt vairāk rīdzinieku. Šogad tas sāksies pulksten 20, īsi pēc saulrieta, zvaigžņu un prožektoru gaismā, solot vairākus šai Dzejas dienu viskonservatīvākajai tradīcijai, visatpazīstamākajam simbolam neraksturīgus pārsteigumus.
Rīgas Latviešu biedrības namā norisināsies arī jau par klasiku kļuvušais Viesu vakars, veltīts ārvalstu dzejniekiem, kas piedalīsies šā gada Dzejas dienās. Klubā “Hamlets” notiks dzejnieces Liānas Langas jau vairākus gadus vadītais Klasiskās dzejas vakars. Par tradīciju kļuvis arī dzejas ceļojums pa Pedvāles takām un Dzejas maratons Zirgu pastā.
Šogad notiks arī pavisam jauni, nebijuši sarīkojumi. Viens no tiem ir Rīgas Jauno literātu apvienības rīkotais Ceļojums ar dzejniekiem – dzejas lasījumi pilsētvidē: pie Stacijas pulksteņa, tunelī, dažādās Vecrīgas vietās, ar noslēgumu uz kuģīša Daugavā. Savukārt Anglikāņu baznīcā tiek rīkots kristīgās dzejas vakars, kam par vadmotīvu izvēlēti dzejnieka un mācītāja Jāņa Steika vārdi “Es Tavs savādnieks, Kungs…”. Vēl nebijis Dzejas dienās ir arī dzejas “rituāls” – dzejas perfomance “Baltai lapai” Imantas kultūras centrā.
Dzejas dienu laikā Rīgā notiek arī trīs grāmatu atvēršanas svētki: 9.septembrī – Pētera Brūvera dzejas un atdzejas krājums “Valodas ainavas”, 11.septembrī Rīgas Doma baznīcas kapitulzālē: – Rudītes Losānes dzejas kopa “Dvēseli tecinu zelta traukā”, 13.septembrī – Saulcerītes Vieses biogrāfisks stāsts par Aspaziju “Mūžīgie spārni”.
Gandrīz katrā pilsētā, skolās, bibliotēkās, rakstnieku dzimtajās mājās ierīkotajos muzejos visu septembri risinās pašu spēkiem rīkoti Dzejas dienu pasākumi, dzejas lasījumi, vietējo dižgaru godināšana, lekcijas un izstādes.

Agnese Krivade,

Dzejas dienu 2004 skaņas operatore