Vācijas okupācijas režīms un tā plāni Latvijā

No grāmatas “Latvijas vēsture. XX gadsimts”

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Līdz 1943. gada vasarai nacionālā pretošanās kustība Latvijā bija izteikti decentralizēta. Darbojās daudzas nelielas pretestības organizācijas un grupas, kurām nebija vienota organizatoriska un politiska centra. Par vienotu nacionālās pretošanās kustības centru Latvijā centās kļūt lielākā un ietekmīgākā pretošanās kustības organizācija – Latvijas Centrālā padome. Šo pagrīdes organizāciju dibināja Latvijas Republikas pēdējā sasaukuma parlamenta četru lielāko politisko partiju – Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas, Latviešu Zemnieku savienības, Demokrātiskā centra un Latgales kristīgo zemnieku un katoļu – pārstāvji. Dibināšanas sēde notika Rīgā 1943. gada 13. augustā. LCP apvienotās četras politiskās partijas pēdējās Saeimas vēlēšanās bija ieguvušas 49 mandātus no 100 un tāpēc uzskatīja, ka ir tiesīgas runāt latviešu tautas vairākuma vārdā.
Par LCP priekšsēdētāju ievēlēja Rīgas Universitātes profesoru juristu Konstantīnu Čaksti. Organizācijā aktīvi darbojās arī pēdējās Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš, viens no sociāldemokrātu līderiem Bruno Kalniņš, bijušais ārlietu ministrs Fēlikss Cielēns, Demokrātiskā centra līderis Jānis Breikšs, bīskaps Jāzeps Rancāns, Zemnieku savienības līderis Ādolfs Klīve, ģenerālis Verners Tepfers u.c. LCP dibināšanā zināma loma bija arī bijušajam Latvijas vēstniekam Zviedrijā Voldemāram Salnajam. Organizācijas pamatmērķis bija demokrātiskas Latvijas Republikas atjaunošana. LCP arī apņēmās koordinēt cīņu pret nacistu okupācijas režīmu visas valsts līmenī, veicināt sadarbību ar citu Baltijas valstu nacionālajām pretošanās kustībām, vākt informāciju par nacistu politiku Latvijā un tās sekām, kā arī piegādāt informāciju demokrātiskajām Rietumu valstīm. LCP arī centās atspēkot uzskatu, ka latvieši brīvprātīgi sadarbojas ar nacistu režīmu un atbalsta tā mērķus.
Izvirzīto mērķu sasniegšanai LCP izveidoja septiņas komisijas: ārlietu, militāro, informācijas, juridisko, ekonomisko, līdzekļu vākšanas un sakaru uzturēšanas. 1944. gada februārī LCP pieņēma savu politisko platformu, kurā par svarīgāko deklarēja cīņu pret abām okupācijas varām – nacistu un padomju. Tā neatbalstīja latviešu mobilizāciju vācu militārajos formējumos, aicināja saglabāt valsts ekonomisko un kultūras potenciālu. Par darbības galamērķi tika proklamēta neatkarīgas, demokrātiskas Latvijas Republikas atjaunošana uz 1922. gadā pieņemtās Satversmes pamata. LCP arī uzsvēra uzticību Atlantijas hartas principiem un paziņoja, ka cer uz Rietumu demokrātisko valstu uzvaru karā.
LCP nebija visu Latviju aptveroša, izvērsta organizācija. Aktīvākie tās centri ārpus Rīgas bija Ventspilī un Jelgavā. LCP neveica militārās operācijas pret nacistu režīmu, tās pamataktivitātes bija saistītas ar politisko darbību. Būtiska loma bija informācijas vākšanai un analīzei par situāciju Latvijā un tās nodošanu Rietumu valstīm. 1944. gada martā LCP izstrādāja politisko memorandu, ko parakstīja 190 sabiedrībā pazīstami cilvēki: bijušie ministri, parlamenta deputāti, garīdznieki, juristi u.c. Memorandā tika izteikta prasība par tūlītēju Latvijas valstiskuma atjaunošanu, valsts aizstāvēšanu pret draudošo Padomju Savienības iebrukumu, diplomātisko sakaru dibināšanu ar ārvalstīm u.c.
Kopš 1944. gada viens no svarīgākajiem LCP darbības virzieniem bija palīdzība bēgļiem, kuri no Latvijas devās uz Zviedriju. LCP organizēja t.s. “laivu akciju”, tā palīdzot ap 5000 cilvēkiem izbēgt no padomju okupācijas. Aktīvi darbojās LCP militārā komisija ģenerāļa Jāņa Kureļa un kapteiņa Kristapa Upelnieka vadībā. 1944. gada pavasarī vācu drošības spēki uzsāka represijas pret LCP. Aprīlī tika apcietināts K. Čakste. Viņu ieslodzīja Rīgas centrālcietumā, bet vēlāk nosūtīja uz koncentrācijas nometni Štuthofā. Tur viņš gāja bojā 1945. gada 22. februārī. Neilgu laiku LCP vadīja B.Kalniņš, pēc viņa – ģenerālis V. Tepfers. Pēc Rīgas ieņemšanas 1944. gada oktobrī LCP darbojās Kurzemē, vēlāk Zviedrijā. Pēckara periodā LCP nesekmīgi mēģināja atjaunot savu darbību padomju okupētajā Latvijā.
Savas darbības laikā LCP neizdevās apvienot un konsolidēt visus nacionālajā pretošanās kustībā iesaistītos spēkus. Organizācija sevi vairāk apliecināja kā politisko un ideoloģisko centru, kas stingri aizstāvēja ideju par nepieciešamību cīnīties pret abām okupācijas varām.

Kurelieši

Lai aizkavētu padomju spēku ienākšanu Latvijā, nacistu okupācijas režīms deva atļauju dibināt Rīgas aizsargu pulku. Par tā komandieri apstiprināja ģenerāli Jāni Kureli, un šīs vienības ieguva apzīmējumu – kurelieši. Vācu režīms plānoja vienības izmantot cīņās pret sarkanarmiju frontē, arī kā diversantus frontes aizmugurē. J. Kureļa grupā aktīvi darbojās kapteinis K.

Rīgas ieņemšanas pirmās gadadienas svinības 1942. gada 1. jūlijā. Darba dienesta karavīru parāde Rīgas ielās. Fotoreprodukcija no grāmatas “Saglabāt sudrabā. Latvija Otrā pasaules kara laikā”. VKFFDA, Jumava, 1999

Upelnieks. LCP bija cieši sakari ar kureliešiem.
Kureliešu vienības sākumposmā organizējās Rīgas apriņķa Skrīveru pagastā, bet, tuvojoties sarkanarmijai, pārcēlās uz Strazdes muižu Talsu apriņķī, vēlāk uz Puzes pagastu Ventspils apriņķī. Kureliešu vienības Kurzemē uzturēja radiosakarus ar LCP vadību Zviedrijā. Viena no labāk organizētajām kureliešu vienībām bija leitnanta Roberta Rubeņa vadītais bataljons. Pēc J. Kureļa vienību pārcelšanās uz Kurzemi tās dalībnieku skaits strauji pieauga, sasniedzot vairāk nekā tūkstoti. Kureliešiem pievienojās leģiona dezertieri, aizsargi, policisti, visi tie, kas ar ieročiem rokās gribēja cīnīties par Latvijas valsts atjaunošanu. 1944. gada rudenī iezīmējās būtiskas nesaskaņas starp vācu režīma varasvīriem un kureliešiem, kuri atteicās pildīt vāciešu pavēles. K.Upelnieks un citi kureliešu līderi uzskatīja, ka viņu vadītie spēki varētu kļūt par nākamās Latvijas armijas pamatu un kara beigās pārņemt Kurzemes aizstāvēšanu un ar rietumvalstu atbalstu atjaunot Latvijas neatkarību. 1944. gada 8.oktobrī J. Kureļa štābā tika pieņemts lēmums pretoties abām okupācijas varām. Šāds pavērsiens neapmierināja nacistu okupācijas režīmu. 8.novembrī ģenerāļa F. Jekelna vadītie vācu drošības spēki aplenca kureliešu štābu, apcietināja un atbruņoja vienības dalībniekus. Leitnanta Rubeņa vadītais bataljons atteicās padoties un izrādīja bruņotu pretestību. Astoņiem aktīvākajiem kureliešu virsniekiem vācu SS un policijas tiesa 1944.gada 18.novembrī Liepājā piesprieda nāves sodu. Nošauti tika kapteinis Kristaps Upelnieks, pulkvedis Pēteris Liepiņš, kapteinis Jūlijs Mucenieks, virsleitnants Jānis Gregors u.c. J.Kurelis tika nosūtīts uz Vāciju. Apcietināti un uz koncentrācijas nometnēm Vācijā tika aizsūtīti vairāk nekā 1300 vīri. Ar kureliešu sagrāvi vācu režīmam izdevās dot diezgan būtisku triecienu nacionālajai pretošanās kustībai. Līdz kara beigām nekāda nozīmīga pretošanās nacistu režīmam vairs nenotika.