Lai dotu savu artavu piederības sajūtas kopšanā un sabiedrības saliedēšanā, Vidzemes muzejnieki īsteno multikulturālu muzeju tīkla izveides projektu, kas saņēmis Sabiedrības integrācijas fonda un ES Phare programmas atbalstu. Būdami pārliecināti, ka iemīlēt var tikai to, ko pazīst, Āraišu ezerpils fonds kopā ar Limbažu, Valmieras un Cēsu muzejiem sagatavoja izstādi “Prasme sadzīvot”. Izceļojusies pa visu novadu, tā 7. augustā bija skatāma Āraišu ezerpilī, kur notika sarīkojums “Kā dzima vidzemnieks”. Tie bija zinātniski lasījumi brīvā dabā – pašā ezera krastā, līdzās saulē celtajai ezerpilij. Īsus ievadvārdus teica projekta vadītāja Anda Vilka, sarīkojuma vadības grožus uzticēdama arheologiem Zigrīdai un Jānim Apaliem.

Gluži kā dzimumdienā

Teikas stāsta, ka senos laikos ezeri esot ceļojuši pa gaisu. Ja kāds uzminējis ezera vārdu, tas tūlīt nokritis zemē, pārklādams ar ūdeni pilis, mājas, cilvēkus un lopus. Vai tas varētu būt tiesa? – Meklējot atbildi uz šo jautājumu, jaunais vēsturnieks Jānis Apals nira, meklēja un pētīja. Līdz Madonas salu ezerā tiešām izdevās atklāt nogrimušas ezerpils paliekas. Tas bija pirmais šāda veida atradums Latvijā. Kā atceras Jāņa dzīvesbiedre Zigrīda, tas noticis 1959.gada 7.augustā četros pēc pusdienas – tieši pirms 45 gadiem! Nu ezerpiļu jeb ezermītņu paliekas atklātas desmit Vidzemes ezeros. Atrazdamies zem ūdens, šie senvēstures liecinieki ir labi saglabājušies un veido īpašu arheoloģisko pieminekļu kategoriju. Plašāk izpētīta vienīgi Āraišu ezerpils.

Eiropas finansētais projekts ļāvis laist klajā arī trīs mazas, bet gudras un saturīgas grāmatiņas. Par Āraišu ezerpili, par dažādu tautu tradīcijām Vidzemē un par prasmi sadzīvot, kas tāpat kā ceļojošā izstāde stāsta par latviešu tautas veidošanās etniskajiem aspektiem un prasmi sadzīvot ar citu tautu pārstāvjiem

Pagājušā gadsimta 60. un 70.gados desmit izrakumu sezonās Jāņa Apala vadībā arheologi atraka un izpētīja ap pusotra simta dažādu koka celtņu palieku, ieguva trīsarpus tūkstošus senlietu, vairāk nekā simt māla trauku un daudz ko citu. Senākā apbūve celta ap 830.gadu, bet pavisam atklātas piecas apbūves kārtas. Ezerpils bijusi apdzīvota 9. – 10.gadsimtā, vikingu laikmetā. Kultūrslānī atrastās rotaslietas un ieroči raksturīgi senajiem latgaļiem, taču ir arī nedaudzi zemgaļu, lībiešu un skandināvu cilmes priekšmeti, kas liecina par kontaktiem ar kaimiņu kopienām un tautām.
Jau izrakumu sākumā 1966.gadā radās ideja par ezerpils rekonstrukciju un Āraišu brīvdabas arheoloģiskā muzeja izveidi. 1985.gadā tapa visa kompleksa rekonstrukcijas projekts. Ezerpilij ir augsta vēsturiskās ticamības pakāpe, jo celtņu apakšējās daļas atjauno kā atrasto oriģinālu kopijas, bet augšdaļas rekonstruē, pamatojoties uz kultūrslānī atrastajām būvdetaļām un etnogrāfiskajām paralēlēm.
Āraišu ezerpils ik sezonu uzņem ap 30 tūkstošiem apmeklētāju. Katrs desmitais no viņiem ir ārzemnieks. Cēsis, kas vērienīgi gatavojas 800 gadu jubilejai, lepojas ar savu vecāko māsu, kam jau pāri tūkstotim.

Ko zinām par savu senci

Vidzemes teritorijā pirmie cilvēki apmetās uz dzīvi pirms 11 tūkstošiem gadu, kad bija nokususi pēdējā ledāja sega un izveidojusies pirmā trūcīgā augu un dzīvnieku valsts. Senāko Ziemeļvidzemes iedzīvotāju dzīvesvietas un kapulauki atrasti pie Burtnieku ezera. Nav ziņu, kādā valodā mūsu tālie senči runājuši, bet izrakumos iegūtās materiālās kultūras liecības ļauj spriest par viņu nodarbošanos un dzīvesveidu. Arheoloģiskie pētījumi Cēsu apvidus senatnes pieminekļos rāda, kā gadu simtu un tūkstošu gaitā mainījies iedzīvotāju etniskais sastāvs, nodarbošanās. Latviešu tauta veidojusies samērā vēlu (ap 16.gadsimtu), saplūstot dažādiem etnosiem, galvenokārt baltiem un līviem. Sarunā par to, kā dzima vidzemnieks un kā izdzīvoja cauri vācu, poļu, krievu un zviedru kariem un iebrukumiem, sērgām, neražas un bada gadiem, Jānis Apals iesaistīja antropoloģi Gunitu Zariņu un etnogrāfu Uģi Niedri.
Tālajā dzelzs laikmetā te dzīvoja stalti vīri platiem pleciem, ap 174 centimetru augumā un raženas sievas 159 centimetru augumā. Viņi nepazina spitālību un citas bīstamās infekcijas slimības. Pēc krustnešu iebrukuma tika zaudēta politiskā un saimnieciskā neatkarība, pazeminājās dzīves līmenis. Laikā no 7. līdz 13.gadsimtam vīriešu vidējais mūža ilgums bijis 40, sieviešu – tikai 35 gadi. Ģimenē dzima 4 – 5 bērni, bet 15 gadu vecumu sasniedza tikai 40 procenti. Liela bija sieviešu mirstība dzemdībās. Atsaucoties uz Edgara Dunsdorfa avotiem, galvenokārt arklu revīziju datiem un vaku (pagastu) grāmatām, Uģis Niedre raksturoja stāvokli Vidzemē, sākot ar 16.gadsimtu. Sirotāji un karotāji ievazāja slimības un lopu sērgas. Platu vālu pļāva lielais mēris, kas sākās 1710. gada martā. Kad pēc gada draudzēs notika tautas skaitīšana, atklājās baisa aina: Vidzemē bija izdzīvojusi tikai trešdaļa iedzīvotāju, bet dažviet bija miruši pat pāri 80 procentiem iedzīvotāju. Antropologi konstatēja, ka 16. – 18.gadsimtā zemnieks vairs nav agrāko laiku milzis. Dzimtkungu nežēlīgā rīcība spēcīgos ļaudis ir stipri novājinājusi. Līdz pat 19.gadsimtam zemniekus ik pa laikam piemeklēja bada gadi, kas izbeidzās tikai ar kartupeļu ieviešanu.

Zigrīda Apala laiž tautā jaunās grāmatiņas ar tekstu latviešu, krievu un angļu valodā Foto: Valda Rozenberga

Var vien apbrīnot mūsu senču izdzīvošanas spītu un prasmi.
Tiklīdz krita dzimtbūšanas važas, sākās māju iepirkšana, uzlabojās uzturs un medicīniskā aprūpe. Samazinājās bērnu mirstība, pagarinājās mūža ilgums. Gunita Zariņa: “Pēdējos 50 gados pirms Pirmā pasaules kara iedzīvotāju skaits pieauga vidēji par 1,03 procentiem gadā un 1914.gadā sasniedza 2,5 miljonus. Tas bija ļoti augsts pieauguma līmenis. Mēs gājām kopsolī ar Zviedriju, Dāniju, Somiju. Pēc 19.gadsimta beigās notikušās tautas skaitīšanas datiem, Latvijas rietumos trīs ceturtdaļas iedzīvotāju, kas vecāki par 10 gadiem, prata lasīt un rakstīt. Vidzemes latviešu zemnieki bija visizglītotākie Krievijā. Iedzīvotāju skaita pieauguma līkni pagrieza atpakaļ un attīstību pārtrauca abi pasaules kari, deportācijas un okupācijas. Ja to nebūtu bijis, Latvijā ap 2000.gadu varēja būt 3 miljoni iedzīvotāju.”

Daba. Cilvēks. Laiks

Āraiši – tās ir garas liepu alejas, dižozoli un meža puduri, baznīcas siluets, ezera spogulis un ezerpils, lēzenas nogāzes un kokos paslēpušās lauku sētas. Cik sena ir šī ainava, kādi spēki to veidojuši?
Habilitētā ģeogrāfijas doktore profesore Aija Melluma: “Āraišu ainava ir vēsturiski sena. Tā ir kultūrainava, kas veidojusies vismaz vairākus tūkstošus gadu. Pati redzamākā dabas veidotā ainavas iezīme ir ezera ieplaka ar apkārtējo pauguru nogāzēm. Mazāk redzami ir nogulumi, bet tieši tie nosaka reljefu un zemes auglības pakāpi. Reljefs un nogulumi veidojušies aizvēstures laikā, kad saruka un kusa lielais apledojums. Uz šī cietā pamata gadu tūkstošos, mainoties klimatam un atbilstīgi tam – kokaugu sastāvam mežos, attīstoties cilvēku apmetnēm un saimnieciskajai darbībai, ir izveidojusies šī unikālā ainava, tikai Āraišiem piederoša.”
Vai iespējama dažādiem laikiem atbilstīgo ainavu rekonstrukcija? Un vai tas ir vajadzīgs? – Aija Melluma atgādina, ka ainavas veidošanā vienlaikus darbojas trīs spēki: daba, cilvēks un laiks. Katra šodien redzamā ainava ir īpatnēja krātuve, kurā atrodami gan dabas, gan cilvēka roku veidojumi. Tā ir gan kā muzejs, gan pamatne turpmākai attīstībai. Saturot senas un jaunākas zīmes, ainava atspoguļo cilvēka un dabas mijiedarbību un veido to netveramo, katrai vietai īpašo, ko sauc par šīs vietas garu.
Mūsdienās pati populārākā šai vietā ir Āraišu ezerpils. Ik dienas no 1.maija līdz pat 1.novembrim tā aicina tuvus un tālus ciemiņus. Un ne tikai kā unikāls arheoloģiskais piemineklis. Senvēsturi prot darīt dzīvu gan “Dzieti” ar savu vareno dziesmu pūru, gan zinātņu doktori un akadēmiķi. Kā tas notika arī šajā sarīkojumā, tik bagātīgā un emocionāli daudzkrāsainā.