Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Kā baltkrievi jūtas Latvijā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 18.08.2004., Nr. 130 (3078) https://www.vestnesis.lv/ta/id/92490

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Nesmēķēsim pludmalēs!

Vēl šajā numurā

18.08.2004., Nr. 130 (3078)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Kā baltkrievi jūtas Latvijā

Šajā pavasarī Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts rīkoja vairākas aptaujas par kopīgu tēmu “Mainīgās identitātes: etnisko grupu mobilizēšanās un sabiedrības etniskās struktūras izmaiņu ietekme uz sabiedrības integrāciju”. Savu skatījumu par minēto problēmu esam aicinājuši izteikt astrofiziķi Natāliju Cimahoviču, kura darbojas arī baltkrievu kultūras biedrībā “Svitanak” (“Rītausma”).

Esmu vēl pirms ulmaņlaikiem Rīgā dzimusi baltkrieviete, guvusi valstisko audzināšanu latviešu skolā un pieredzējusi visas te pāri gājušās varu maiņas. Vēsturiskais skatījums palīdz izprast mūsdienu problēmas. Pašreizējās šķietami etniskās nesaskaņas īstenībā ir dažādu valstiskumu sadursme. Diskusijas par valodu lietošanu aizsedz pamatproblēmu par pamatiedzīvotāju un pēdējā laika ienācēju savstarpējām attiecībām.
Man Latvija ir ne vien dzimtene, bet arī tēvu zeme. Mans tēvs ir cēlies no senas Krāslavas Daugavas zvejnieku dzimtas, bet māte nāk no Daugavpils novada dzelzceļniekiem. Mani vecāki ienāca Rīgā pagājušā gadsimta 20.gadu sākumā, līdz ar to viņu dzīve attīstījās jau latviskā vidē, apgūstot latviešu valodu un tradīcijas. Es mācījos latviešu skolā, kur bija arī daudzu citu tautību bērni – vācieši, ebreji, turki. Dokumentos mums bija rakstīta etniskā piederība, bet mēs visi jutāmies kā viena saime, savā starpā arī ārpus skolas runājām latviski. Mēs apzinājāmies sevi kā Latvijas pilsoņi. Un šās paaudzes pārstāvji arī tagad jūtas kā Latvijas pilsoņi. Etniskā apziņa mums ir sekundārs jautājums. Mūsu mentalitātē dominē Latvijas brīvvalsts garīgās vērtības, kultūra un paradumi.
Gluži citādi jūtas padomju varas laikā te iepludinātie dažādu tautību pārstāvji, kuri būtībā veido dažādu tautību mehānisku sajaukumu – padomju tautu. Tāpēc socioloģiskās aptaujas, kas aplūko tikai etniskās attiecības, ir vienpusīgas ne vien skarto problēmu ziņā, bet arī pēc respondentu izvēles.
Gluži citādi jūtas arī padomju varas laikā iepludinātie baltkrievi. Vairākus gadu desmitus, jau kopš revolūcijas, Padomju Savienībā tika speciāli veidota padomju tauta. Dažādo tautību etniskais apzinīgums tika nežēlīgi apzīmogots par kaitīgu nacionālismu un pēc iespējas represēts. Raksturīgs piemērs te ir Rietumbaltkrievija, kas līdz Otrajam pasaules karam ietilpa Polijas sastāvā. Kad šo teritoriju iekļāva Padomju Savienībā, liela uzmanība tika pievērsta “kaitīgās” Rietumu ideoloģijas ravēšanai no iedzīvotāju apziņas. Baltkrievijas austrumu rajonos plaši izvērsās rusifikācija, īpaši jauniešu vidū. Jaunās varas iestādes realizēja tautu sajaukšanas politiku: vietējos iedzīvotājus nelabprāt pieņēma darbā pat par vienkāršiem strādniekiem, bet viņu vietā ieveda citu Padomju Savienības apgabalu darbaspēku.
Tādā kārtā tika veidots mobils cilvēku slānis bez cieņas pret savām un citu tautu etniskajām vērtībām. Ar šiem ļaudīm varēja viegli manipulēt, apsolot ekonomiskus labumus un jebkuru neapmierinātību vēršot pret iedomātiem “tautas ienaidniekiem”. Personām, kas pēc 1945.gada sāka masveidīgi ieplūst Latvijā, tika piešķirtas dažādas ekonomiskas privilēģijas un potēta pārākuma apziņa pār vietējiem iedzīvotājiem.
Tā Latvijā satikās divi iedzīvotāju slāņi: pamatiedzīvotāji – ar Latvijas pilsonības apziņu un tradīcijām; un ienācēji – ar padomju cilvēka pārākuma apziņu. Šīs apziņas pamatlīnijas eksistēja neatkarīgi no etniskajām saknēm un ir saglabājušās līdz pat mūsdienām no paaudzes paaudzē. Tāpēc ienācēji kā spaidu uzskata aicinājumu mācīties latviešu valodu, naturalizēties, piedalīties kopīgos pasākumos ar latviešiem. Viņi nejūtas savās mājās. Turpretī vietējie te jūtas mājās neatkarīgi no etniskās piederības. Tas attiecas arī uz baltkrieviem. Latvijas pamatiedzīvotāji un ienācēju inteliģentākā daļa izprot vēsturiskos procesus, bet šeit iemitinātie padomju tautas pārstāvji nejūtas kā savās mājās. Viņi arī daļēji aizmirsuši savu dzimto valodu, ir emocionāli vāji saistīti ar baltkrievu etnisko kultūru, maz piedalās baltkrievu biedrības pasākumos.
Taču dažādu tautību sekmīga integrācija ir iespējama, tikai pamatojoties attīstītā etniskajā kultūrā, šo kultūru mijiedarbībā. Kā pozitīvu piemēru te var minēt mākslinieku V.Ceļešu. Nācis no Rietumbaltkrievijas, viņš saprot latviešu problēmas. Jau pirmajā dienā viņš iegādājās latviešu valodas vārdnīcu un apguva latviešu valodu pašmācības ceļā, neprasot nekādu palīdzību. Viņš arī allaž saka: “Es neesmu “krievvalodīgais”, man ir sava valoda, un es cienu Latvijas valsti.” Savulaik viņš vadījis Rīgas Baltkrievu pamatskolu un ir pārliecināts, ka pilsonības apziņa veidojama vispirms jau skolā. Visu mūžu Latvijā dzīvoja baltkrievu dzejnieks Pjotrs Masaļskis (1905–1985). Viņš garīgi jutās latviešu kultūrai tik tuvs, ka spēja ar mīlestību pārlikt baltkrievu valodā veselu latvju dainu krājumu.
Turpretī kreiso partiju sakūdītie tā saukto krievvalodīgo skolu bērni pilda politisku pasūtījumu, vienlaikus atraujot sevi no latviešu kultūras un pretī saņemot vēsturē aizejošu ideoloģiju.
Runājot par sevi, par savu vietu Latvijā, gribu atgādināt Raiņa dzejas rindas: “Mums visiem vienas sāpes un vienas cerības. Kad es jums manas sūdzu, jūs dzirdat savējās.” Jo mūsu garīgās struktūras pamatā ir Latvijas brīvvalstī iegūtās vērtības.

Natālija Cimahoviča,

astrofiziķe

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!