Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Domāsim par savu un līdzcilvēku drošību!. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 11.08.2004., Nr. 126 https://www.vestnesis.lv/ta/id/92250

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Gadadienas svinību kulminācija

Vēl šajā numurā

11.08.2004., Nr. 126

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Domāsim par savu un līdzcilvēku drošību!

Autovadītāja pārdomas

MASINA.PNG (23966 bytes)Pirms dažiem gadiem es pavaicāju kādam paziņam, pārgalvīgam autovadītājam: “Kāpēc tu brauc tik ātri?” Un saņēmu ironisku atbildi: “Es nebraucu – es zemu lidoju!” Pēc pāris mēnešiem šis jaunietis, braucot ar savu automobili, gāja bojā...
Jā, situācija uz Latvijas autoceļiem tik tiešām ir briesmīga. Gandrīz katru dienu radio vēsta un televīzija rāda satiksmes negadījumus, kuros gājuši bojā cilvēki. Vistraģiskākais, ka mirst mazi bērni.
Kā esam nonākuši tiktāl, ka iedzīvotājiem jābaidās iziet uz ielas un laist bērnus uz skolu vai pastaigā pa parku, jo mājās viņi var nepārnākt? Vainīga ir autovadītāju attieksme pret ceļu satiksmes drošību. Es arī esmu autovadītājs, taču piecu gadu laikā, kopš braucu ar automobili, neesmu izraisījis nevienu avāriju. Turklāt, pārvietojoties ar auto, paiet ļoti liela daļa mana laika. Esmu ievērojis, ka autovadītāji uz ceļa neciena cits citu, un tāda pati ir viņu attieksme pret velosipēdistiem un kājāmgājējiem. Ir daļa autovadītāju, kas piekopj tā saukto agresīvo braukšanas stilu. Gadās redzēt pilnīgi brutālus ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumus. Varbūt man būtu vienalga, ja šie braucēji apdraudētu tikai sevi, bet, kad no viņu riskantajiem manevriem uz ceļa sabīstas kāds nepieredzējis autovadītājs, nevaru vairs būt vienaldzīgs – ja nu aiz šā vadītāja brauktu es?! Kāpēc gan šādus pārgalvjus neuzaicināt piedalīties dragreisos vai citās sacīkstēs, kur iespējams pilnībā parādīt savu brauktprasmi? Tur atšķirībā no ielas kāds to spētu pienācīgi novērtēt.
Jāatzīst, ka arī pieredzējušu autovadītāju ceļu satiksmes noteikumu zināšana nemaz nav tik spoža. Daudzi nemaz nezina, kādus noteikumu punktus pārkāpj – autovadītāja pienākums ir sekot līdzi izmaiņām ceļu satiksmes drošības noteikumos, taču esmu pārliecināts, ka pēc autovadītāja apliecības iegūšanas vairākums šo pienākumu aizmirst. Nožēlojami ir arī tas, ka iespējams nopirkt autovadītāja apliecību, neapmeklējot kursus un nekārtojot nedz teorijas, nedz braukšanas eksāmenus. Statistika liecina, ka autovadītāju skaits pakāpeniski pieaug. Tādējādi palielinās arī satiksmes blīvums. Veidojas sastrēgumi, kuru ietekmē autovadītāji emocionāli uzvelkas. Saprotams, ka šāds braucējs kļūst bīstams apkārtējiem.
Zināma vainas daļa lielā satiksmes negadījumu daudzumā jāuzņemas arī ceļu policijai, kuras slava nav īpaši spoža. Korupcija ir visur, un ceļu policiju daudzi uzskata gandrīz par visvieglāk nopērkamo institūciju. Varbūt situācija būtu citāda, ja policistu algas būtu atbilstošas viņu atbildības pakāpei. Jāatzīst, ka arī Latvijas autoceļu stāvoklis nav ideāls. Ļoti daudz satiksmes negadījumu notiek tieši sliktās ceļa seguma kvalitātes dēļ. Latvijā ir tendence uzspodrināt to, kas atrodas deguna priekšā, bet to, kas atrodas nostāk, izlikties neredzam. Tāpat ir ar autoceļu remontiem.
Protams, arī apreibinošo vielu (alkohola un narkotiku) ietekme uz auto vadīšanas spējām un tātad arī satiksmes drošību ir ļoti negatīva. Ar braukšanu alkohola reibumā policija cīnās, toties ar narkotiskajām vielām ir problēmas, jo uz ielas nav iespējams noteikt, vai vadītājs ir to ietekmē. Daudz traģisku satiksmes negadījumu notiek automašīnu tehniskā stāvokļa dēļ. Reizēm, ieraugot braucam kādu pilnīgi sagrabējušu automobili, domāju: “Kā tas vispār kustas uz priekšu?” Un, ja gadās redzēt, ka tam logā ir tehniskās apskates uzlīme, atkal atceros korupciju. Var jau saprast to, ka Latvijas iedzīvotāju maksātspēja ir niecīga, bet jāpadomā par savu un citu cilvēku drošību.
Lielajā negadījumu skaitā nevaram vainot tikai autovadītājus. Arī paši gājēji nav labākie satiksmes dalībnieki. Ja pavērojam, kā cilvēki iet pāri gājēju pārejai, tad redzam: daudzi pat nepārliecinās, vai autovadītājs redz viņus ejam pāri gājēju pārejai, bet neatskatoties dodas pāri ielai. Cik atceros, skolā mani mācīja, ka šķērsot brauktuvi varam tikai tad, kad skaidri redzams, ka nekas mūs neapdraud. Ir jau taisnība, ka autovadītāji nerespektē gājēju pārejas, bet tīši iet nāvei pretī nav prāta darbs.
Lai pasargātu bērnus no satiksmes negadījumiem, tie jau laikus pareizi jāaudzina. Kāpēc vecāki nemāca bērnus rūpēties par savu drošību? Jāatceras, ka bērni lielākoties mācās no pieaugušo piemēra. Retu reizi gadās redzēt, ka pa ielu ar velosipēdu brauc tēvs ar dēlu un abiem galvā ir ķiveres. Lielākoties ķiveres vispār nav vai, ja ir, tad tikai dēlam. Bērns tajā brīdī domā, ka viņam ķivere jālieto tikai tāpēc, ka viņš ir mazs, un savā puiku barā viņš gribēs izskatīties pieaudzis, tāpēc ķiveri nelietos. Tāpat ir ar atstarotājiem. Vecāki neapzinās, ka, nesagādājot saviem bērniem atstarotājus, viņi tos pakļauj riskam. Un arī paši vecāki atstarotājus nelieto!
Šķiet, tā var atrast simtiem iemeslu, kāpēc satiksmes negadījumos cieš tik daudz cilvēku. Taču pirmām kārtām jāapzinās – ja tu nesargāsies pats, arī Dievs tevi nesargās.

Alvis Freimanis,

jaunais uzņēmējs

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!